Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Zēna odiseja no Viļakas Latvijā līdz Blombergai Vācijā

Dēkains pārtraukums ģimnāzista izglītībā (3)

Laikraksts Latvietis Nr. 548, 2019. g. 5. jūlijā
Niks -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Josefštate Čehijā.

Otrais turpinājums. Sākums LL546, LL547.

Jozefštatē veidojas artilērijas pulks

Josefstadt ir cietoksnis (Pevnost Josefov) pie Jermer (čehu Jaroměř) pilsētiņas un Elbas upes, ziemeļaustrumu Čehijā, apmēram 120 km austrumos no Prāgas un 25 km no Vācijas (bijušās Prūsijas) robežas. Tas nosaukts Austroungārijas imperatora Jāzepa Otrā vārdā un celts, lai sargātu Austroungārijas impēriju no prūšu uzbrukumiem. Cietokšņa teritorijā atrodas centrāls laukums ar baznīciņu vienā sānā un strūklaku centrā, un vairākas trīsstāvu mūra kazarmu ēkas, katra četrstūrī ar pagalmu vidū, administrācijas ēkas un civilistu nami ar veikaliņiem un krodziņiem; visas celtnes izvietotas ģeometriskos kvartālos. Šo ēku konglomerātu apjož mūris ar vairākiem vārtiem un ārpus tā – pamatīgs žuburains valnis.

Kazarmas ir lieliskas – ar centrālo apkuri, ēdamzāli, kantīni, mazgāšanās telpām, lekciju istabām un guļamistabām, kurās ir skapji, galds ar krēsliem un kāds pusducis apklātas gultiņas; kas par baudu gulēt kārtīgā gultā un nevis salmos vai sienā, kā līdz šim! Gultām ir jābūt apklātām vienveidīgi pēc stingra šablona; katru rītu notiek inspekcija, un, ja seržants nav apmierināts, vainīgais un pārējie istabas iemītnieki tiek sodīti un gulta ir jāpārklāj.

Nevaru izprast mūsu vienības oficiālo nosaukumu: 2. lett. ϟϟ Freiw.Artillerie Ausbildungs Abteilung (2. latviešu ϟϟ brīvprātīgo artilērijas apmācības vienība); neesam nekādi vācu nacionālsociālistiskās strādnieku partijas aizsargi (Schutz Staffel = ϟϟ) un skaidri zinu, ka neviens no mums nav pieteicies armijā brīvprātīgi. Brīvprātīgo ϟϟ vīru vietā mūs vajadzētu dēvēt par nelabprātīgiem vācu armijas algādžiem (alga = der Sold; der Soldat = zaldāts). Alga nav liela, aptuveni RM dienā – pietiekami, lai nopirktu kādu kausu alus vai biļeti pilsētiņas kinoteātrī. Izmaksāto algu ieraksta algas grāmatiņā (Soldbuch), kura ir arī mana zaldāta pase.

Neskatoties uz patīkamo mitekli un skaisto apkārtni, šī nav nekāda atpūtas nometne, bet vieta kur nodarbina prātu un piepūlē miesu. Katru dienu ir pāris lekcijas iekštelpās un tad apmācības laukā. Visi instruktori un priekšnieki ir vācieši. Lekcijās instruktors un tulks pie tāfeles lūko mūs apgaismot artilērijas teorijā: lielgabala stobra leņķa attieksme uz šāviņa trajektoriju, kā koriģēt šāvienu attālumu, kā noteikt atstarpi starp trāpījumu un mērķi. Telegrāfistiem, mani ieskaitot, ir atsevišķa klase, kurā ļoti intensīvi un strauji māca alfabēta burtiem atbilstošas Morzes koda zīmes. Āra apmācībās liek soļot ierindā un ķēdē skriet, gulties zemē un celties, vienalga, vai spīd saule, vai līst lietus. Vienā tādā dresūrā, metoties zemē, saplīst manām brillēm lēca. Jābrauc uz Prāgu pie acu ārsta. Prāga ir skaista, karā neskarta – braukā tramvaji, vakarā izgaismotas ielas. Paiet pāris dienas, kamēr man pārbauda acis un atvieto lēcas briļļu rāmjos. Manas prombūtnes laikā, telegrāfistu klasē mācības ir krietni progresējušas, un man ir lielas grūtības turēties līdz. Instruktors pēkšņi atdala no klases nedaudzus skolēnus, kuri, pēc viņa domām, ir pārāk cietgalvīgi vai slinki, lai sekotu mācībām. Un es esmu starp tiem! Zvēru, ka spēšu mācībām tikt līdz, bet mani protesti un zvēresti instruktoram un pat pulka komandierim ir velti. Esmu satriekts! Man ir jāatstāj mani draugi telegrāfisti, daži no kuriem ir mani klases biedri no Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijas laikiem, un jāpārvācas pie telefonistiem, kuri man ir sveši. Vairums no viņiem vāciski neprot, un klasēs man ir jāstāv blakus instruktoram un jātulko. Ar laiku pierodu pie jaunajiem apstākļiem un sadraudzējos ar dažiem manas istabas biedriem.

Maltītes izsniedz uz kuponiem (lai neiet pēc ēdiena otrreiz!). Ēdiens ir vienkāršs, monotons un nekad pietiekams, lai apmierinātu apmācībās novārdzinātos jauniešus.

Svētdienu pēcpusdienās mums atļauj iziet uz pilsētu un iegriežamies kādā krodziņā vai kino teātrī. Čehi ir labi ģērbušies un simpātiski, bet vāciešus neieredz un to nepārprotami izrāda. Viņu attieksme kļūst labvēlīgāka, kad viņi ievēro Latvijas vārdu un karodziņu uzšūtu uz mūsu mundiera piedurknes un dzird mūs sarunājamies latviski. Tad dažkārt izdodas izlūgties no viņiem kādu kukuli maizes vai augļus.

Šad un tad soļojam ierindā pilsētā uz pirti. Pavadonis, vācu instruktors, pavēl mums dziedāt marša dziesmu. Spalgi klaudz mūsu naglām kaltie zābaki dziesmas ritmā uz pilsētas ielu bruģa. Dziesma skan braši, un pavadonis apmierināts smaida, neapzinādams, ka dziedam Mēs sitīsim tos utainos un pēc tam tos zilganpelēkos...

Nāk vēls rudens, un laiks kļūst arvien aukstāks; bieži līst, un kādu dienu uz īsu laiku uzpārslo sniegs. Zeme ir mitra un dubļaina. Āra apmācībās samirkstam, notašķījamies ar dubļiem un salstam. Lieta kļūst nopietna – ar izsniegtām šautenēm šaujam mērķī un izcīnām simulētas ierindnieku kaujas ar apmācību patronām, metam rokas granātas. Kādu dienu ir īstas artilērijas apmācības ar lielgabaliem. Mēs, sakarnieki, izstiepjam telefona stieples un koriģējam lielgabalu šāvienus, sazinoties ar baterijas komandieri.

Kādā novembra dienas vakarā esmu tikko iemidzis, kad mūs pamodina skaļi seržanta bļāvieni: Celties, celties! Ir īsi pirms pusnakts. Pilnā uniformā, mugursomu mugurā, šauteni pār plecu un durkli pie jostas, sastājamies kazarmas pagalmā. Dažam vēl uz muguras 10 kg smagais radio aparāts (Feldfunksprecher). Tad soļojam tumsā pa lauku ceļiem un mālainiem, dubļainiem laukiem, kur mums liek gulties un celties. Nosoļojuši kādus 25 km, pārnākam kazarmā astoņos no rīta. Ļauj pāris stundas pagulēt, un tad jāturpina apmācības, it kā nakts pastaiga nebūtu notikusi. Līdzīgi nakts manevri atkārtojas pēc mēneša.

18. novembris iekrīt sestdienā. Apmācības nenotiek. Pusdienās saņemam pamatīgu porciju ēdamā. Pēcpusdienā visiem liek sastāties pagalmā, un mūs uzrunā kāds latviešu armijas mācītājs. Tad visi, kā viens, dziedam Dievs, svētī Latviju! Viens, otrs jauneklis paslepus noslauka acis... Vakariņās ir pudiņš, konfektes, cepumi. Nākošā dienā, svētdienā, mums ļauj iziet uz pilsētu, bet ēdiens ir atkal parastais, trūcīgais.

16. decembrī nododam atpakaļ aizdoto apbruņojumu. Trīs mēnešu apmācības ir beigušās. Tās bija intensīvas, bet sasteigtas; par īsu, lai izveidotu pamatīgu pulku, kas darbotos kā labi ieeļļota mašīna.

17. decembrī mums liek sastāties pagalmā marša gatavībā. Vadību oficiāli nodod latviešu virsniekiem un instruktoriem. Tad soļojam uz staciju un sakāpjam preču vagonos vilcienā, kurš atiet piecos vakarā. Zemi klāj plāna sniega kārta. Vagonu durvis ir aizvērtas un neredz, kādām stacijām braucam cauri. Vēlu vakarā vilciens apstājas Sofienvaldē, Pomerānijā. Pārguļam pa nakti vilcienā. Agri no rīta vilciens sakustās, un drīz nonākam mazā stacijā, kur visiem jāizkāpj. Īss pārgājiens un esam sasnieguši galamērķi.

Niks
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com