Par atšķaidītām paniņām un...

Prātīgs suns. Es ar par tādu atšķaidītu šķidrumu nekā nedarītu. Vai tad suns nav cilvēks? Nu – tikpat kā cilvēks. Bet es negribēju runāt ne par suņiem, ne cilvēkiem. Es gribēju jautāt, kā var tikt vaļā no pantiņiem, kas tev iekrīt paurī un neparko neiet vairs no galvas ārā. Man tādas nešpetnības gadās bieži. Šoreiz tas bija suns un paniņas, vakardien bija Pīle Mīle kokā kāpj, bet vienalga, vai smuks, vai nesmuks pantiņš – iesēžas galvā un neparko vairs neiet prom. Pātaro pa galvu bez apstājas.

Esmu izmēģinājies visādus trikus un ieteikumus, bet panākumu nav. Tas jau, paldies Dievam, nenotiek katru dienu, nedz arī katru otro dienu, bet kad uznāk, tad ir vakars. Es šeit nedomāju īstu vakaru, bet tikai izteicienu, kā piemēram, vakars uz ezera, bet to jau droši vien sapratāt.

Man nemaz nevajadzēja skaidroties. Bieži vien skaidrojās, skaidrojās, kamēr sāk līt. HA, HA, HA... Nē, joki ar negrib padoties.

Šodien laikam būs viena no TĀM dienām. Ir tādas dienas, kad nekas negrib padoties. Šeit es nedomāju – rokas augšā padoties, bet gan nekas negrib veikties – padoties. Kāpēc man šodien viss ir tik smalki jāizskaidro? Vai tad man darīšanas ar maziem bērniem? Ja tā, tad labāk pie laika metīšu mieru, jo man ar knēveļiem nekad nav bijusi saprašanās. Tā, protams, nav mana vaina, bet ej nu un mēģini to iestāstīt papam vai mammai, tie savus bērneļus aizstāvēs, kaut ar ieročiem rokās. Šeit es domāju koka vai metāla karoti un tamlīdzīgas lietas, ne jau dunci vai mašīnpistoli. Ja nu tiešam tā ir sagadījies, ka man ir iznācis runāt ar mazgadīgiem, tad jau man būtu jāpaskaidro ko nozīmē metīšu mieru, citādi pacelsies jautājums kā tad mieru var mest? Bet te gan nekāda skaidrošanās neiznāks, jo man pašam tā lieta nav skaidra. Ja būtu runa par iemešanu, tad varētu jums šo to pastāstīt, bet par miera mešanu man nav ne mazākās jēgas. Jūs droši vien teiksiet – ja tev nav jēgas, tad nerunā, un jums būs taisnība. Tādēļ pielikšu punktu.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“