Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lasītājas vēstule

Novembris

Laikraksts Latvietis Nr. 569, 2019. g. 3. nov.
Biruta Eglīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Labdien, mīļie!

Kā aizvadījāt svētkus? Oo,... man ir ko stāstīt. Bet vispirms par tumsu. Tā ir, ka dienas gaismas pavisam maz, un ar pulksteņa grozīšanu, šķiet, kļuvis vēl mazāk; četros pēcpusdienā jau tumst, un kādu laiku nevar pierast. Labi, ka Eiropā drīz to pulksteņa grozīšanu izbeigs. Latvija un visa Baltija palikšot pie vasaras laika.

Nepiekrītu tiem, kas sauc novembri par depresīvu laiku. Gara nospiestību izsauc pavisam kas cits. Man tumsa šķiet kā silta sega, kurā ietīstīties un baudīt omulību, drusku piebremzēties, palaiskoties, bet to nav iespējams ilgi, rosās domas, šķiļas idejas, tās grib piepildīties, tātad atkal jāceļas un jādara. Bet tā darbības pauze vienmēr ir ļoti vajadzīga un auglīga. Jauniešiem te tagad kustība Aktīvi novembrī. Varbūt tas arī kādam jāatgādina, nezinu, man te citas noskaņas.

Kāposti

Vispirms pašā novembra sākumā mūsmājās bija Zaķu darbnīca – kāpostu skābēšanas procedūra, kas ieviesusies jau no seniem laikiem. Izziņoju to savlaicīgi, sagādāju labus kāpostus, stingras, cietas galviņas, sulīgus burkānus.

Noteiktajā dienā ierodas kāds no maniem lielajiem bērniem, šoreiz pat abas meitas, lai palīdzētu, kāds draugs, lai apgūtu procesu, kāda gudra kaimiņiene, lai uzzinātu citu skābēšanas versiju, un darbnīca var vērties vaļā. Viens notīra kāpostgalvas, otrs sarīvē burkānus, es nomēru sāls daudzumu (visatbildīgākais, jo nedrīkst par daudz!), vēl vajadzīgas arī pāris kārtīgas ķimeņu saujas, kāpostu ēvele uz tovera, blakus izplaucēta muciņa un uz priekšu.

Citi jau kurina pirti un klāj galdu, ik pa laikam nāk aplūkot, kā mums veicas ar ēvelēšanu, latgaliski saka – šņitkavošanu, jaukšanu un stampāšanu, kamēr žļurkst, grib pielikt arī savu roku, izmēģināt visas darbības, pārējie komentē, stāsta anekdotes par zaķīšiem un iegrauž pa kāpostlapai. Ziniet? Jautra padarīšana!

Pāris stundās mana 30 litru muciņa pilna, un gandrīz vai žēl, ka tik ātri. Bet turpinājums jau ir pirtiņā, un tas gan tik veikli nebeidzas.

Kāpostiņi trīs dienas rūgst turpat virtuvē – siltumā. Katru rītu noņemu slogu un tos rūpīgi izbakstu, lai izdalās gāzes, citādi brūvējums būs sūrs. Trešās dienas beigās muciņa jānogādā uz lieveņa, kur tā vēsumā gatavojas vēl pāris nedēļu. Taisni uz svētkiem manta gatava (atkarīgs gan no āra temperatūras). Uh, kas tas ir par gardumu! Sākumā vēlams ēst tikai svaigu, piegriežot sīpoliņu un pievienojot mazdrusciņ skābā krējuma vai eļļas. Var neko. Dzīvs C vitamīns taču! Es mielojos tāpat un vēl negribu ne vārīt, ne sutināt. To uz Ziemassvētkiem.

Līdz Mārtiņiem vēl drīkstēja pa dārzu, bet neko daudz jau vairs nevarēja padarīt, jo šis novembris ir slapjuma pilns: ik pa brīdim smidzina, līņā, pilina, brīžiem gāž, pilnīgi strūklo, tad atkal lēni bungo pa palodzēm, šņākdams burzguļo notekās, čabina pa nokritušajām lapām. Zeme uzbriest un vairs negrib, ka tai skaras klāt. Es arī liekos mierā. Netrūkst jau citu darbu.

Svētki

Bet es taču gribēju par svētkiem. Tātad, abas ar Antu bijām uzaicinātas uz Valmieru baudīt pilnu svētku programmu, ieplānojām aiziet arī uz teātri, tātad divdiennieks ar nakšņošanu pie draugiem.

Sestdienas pēcpusdienā Valmieras koncertzālē (Ahā, tagad koncertzāles nākušas modē, Valmierā arī nupat atklāta!) bija paredzēts sarīkojums pilsētas Goda pilsoņu un Gada cilvēku titula piešķiršanai ievērojamākajiem valmieriešiem. Tā pašreiz visās pašvaldībās godina tos, kas veikuši ko sevišķu sava novada vai pilsētas labā. Un parasti tas notiek uz valsts svētkiem. Pirms dažiem gadiem man bija iespēja piedalīties arī Ikšķilē līdzīgā sarīkojumā.

Šoreiz starp godinātajiem bija mūsu draudzene un Antas māsīca kordiriģente – Irēna Zelča, kuras vadītais jauniešu koris Skan pazīstams visā Latvijā kā viens no skanīgākajiem; plūkti lauri ne tikai dažādos pašmāju konkursos, bet arī ārzemēs. Koris patiešām ir brīnišķīgs, esmu to dzirdējusi, un Irēna savas neskaitāmās balvas un pagodinājumus tiešām ir pelnījusi, jo darbam atdod visu sevi bez atlikuma (ir mūzikas skolas pedagoģe, diriģē vēl divus skolas korus); pati stalta, enerģijas un sava īpašā starojuma pārpilna. Un ziedu klēpji, kas pār viņu nobira, liecināja, ka mūsu Irēna Valmierā ir mīlēta, cienīta un novērtēta.

Godināja vēl septiņus cilvēkus no dažādām nozarēm, ceremonija kopumā izvērtās ļoti sirsnīga ar stāstu par katru no šiem īpašajiem valmieriešiem. No sirds dzīvojām līdzi.

Tomēr vislielākais patīkamais pārsteigums man bija koncerts pēc svinīgās daļas. Uzstājās viens no mūsu operas spožākajiem soprāniem Elīna Šimkus, viņu pavadīja arfa un flauta; manai pieredzei visai neparasta kombinācija, varbūt tāpēc biju tik ļoti pārņemta. Iedomājieties Melanholisko valsi arfas un flautas izpildījumā! Par Elīnas balsi neteikšu neko, tā vienkārši jādzird. Man šķita, ka visa zāle klausījās māksliniecē burtiski aizturētu elpu, pēc katra priekšnesuma aplausi ilgi neaprima. Skaisti!

Pēc koncerta Irēna savus viesus cienāja vissmalkākajā Valmieras restorānā. Ko nu! Pārradāmies mūsu naktsmītnē tikai ap pusnakti, bet čalošana vēl ilgi negribēja rimties, gandrīz kā jaunībā. Man jau likās, ka es neko tādu nemaz nevaru vairs izturēt.

Nākošā dienā mums bija paredzēts skatīties Uz Akapulko, kundze!, bet izrāde atcelta aktrises slimības dēļ. Oo, cik nejauki! Līdz ar daudziem citiem apmulsušas grozījāmies teātra foajē, nezinādamas, ko iesākt. Man tā gadījās pirmo reizi. Šķita taču, ka aktieri vispār neslimo.

Citā zālē bija paredzēta jauniešu izrāde Viktorija, kuru pēc anotācijas es noteikti neiekārotu. Spriedām, ka varbūt noskatīties, lai kaut nedaudz dzēstu nepatīkamo vilšanās sajūtu. Nebūs tas, bet vismaz kaut kas. Biļešu nav, viss izpārdots. Ko nu? Ar pacietību. Tagad slimošanas laiks, varbūt kāds atnes pāris biļetes atpakaļ uz kasi. Tā nu gandrīz stundu gaidām, citi izklīst, zaudējuši cerības, mēs grozāmies gar kasieres degunu un iekšā laidēja sāniem, izrādot savu gribēšanu. Atlikušas desmit minūtes, biļešu nav, piecas minūtes... Kāda kundze ietek aizelsusies un... ir divas biļetes!

Izrādi spēlē Valmieras jaunie aktieri – ļoti jauneklīgi, dzirkstoši, atraktīvi. Stāsts būtībā ir skumjš, par nepiepildītu mīlestību, bet sniegums tik uzlādējošs, gaišuma pilns, ka ceļamies pēc izrādes vienkārši laimīgas. Šo jauno aktieru vārdus ir vērts iegaumēt, jo nešaubos, ka ar tiem vēl daudzkārt tiksimies: Diāna Stafecka, Sandis Runge, Kārlis Zahovskis, Milena Miškeviča; ai, visi viņi bija labi.

Rīgā paguvām tieši uz gaismas festivāla Staro, Rīga! pareizajiem pulksteņiem. Cik pilsēta ir brīnumaina šī festivāla laikā! Cenšos neizlaist nevienu gadu, lai redzētu, kā tas vēršas plašumā. Lai veselība tam, kas to izdomājis!

Tikai – nedariet, kā mēs ar Antu pamēģinājām, – automašīnā sēžot. Pirmkārt, maz ko var redzēt no tām gaismas skulptūrām, un, otrkārt, Rīga ir tik pārpilna ļaužu, ka ar auto pārvietoties praktiski nav iespējams. Kājām, tikai kājām!

Vai mēs novērtētu gaismu, ja nebūtu tumsas?

Buča visiem! Veselības uzturēšanai iesaku vitamīnu D!

Sirsnīgi,–

Biruta
Ikšķilē, 2019. gada 19. novembrī



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com