Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Saknes meklējot (2)

Par sapni un īstenību

Laikraksts Latvietis Nr. 571, 2019. g. 16. dec.
Vera Volgemute Rozīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Pirmais turpinājums. Sākums LL570.

Laiku atpakaļ pasauli saviļņoja nekad neredzēta izstāde, kurā tika parādīti cilvēki bez miesas un asinīm, – tātad, miruši, – un bez ādas, kas dzīves laikā slēpj šo mūsu unikāli veidoto ķermeni.

Var diskutēt par šādā veidā mirušu cilvēku izmantošanu. Bet šie mirušie daudz vairāk nekā dzīvie mums iesit kā ar pātagu, vismaz uz brīdi izraujot no kolektīvā pašapmāna, kas paredz cilvēkus iedalīt mūsu saimītē un tos citos: mūsu tauta un tā cita, mūsu rase un tā cita, mūsu izpratne par reliģiju un kultūru, un tā cita... ko varētu turpināt līdz bezgalībai un kas ir novedis un noved atsevišķus cilvēkus un valstis līdz savstarpējiem kariem ar vājāko iznīcināšanas.

Bet svētie Raksti nerimstoši, nenogurstoši atkārto: Jūs visi esat Viena Radītāja bērni.

Kur tad ir saknes tam, ka, neraugoties uz it kā tik nostiprinātām reliģiskām dogmām, notikumu attīstība mūsdienu pasaulē liecina, ka kaut kas ļoti būtisks tomēr nav kārtībā. Kaut kur nošauts garām taisnajam ceļam iepretim Patiesībai, un, gadiem ejot, sākotnēji mazais novirzīšanās leņķis ir pieaudzis grandiozā plašumā, veidojot plato ceļu, kas ved uz pazudināšanu, kā par to brīdināja Kristus. Un vēl Viņš Evaņģēlijos liecina, ka šaurs, pavisam šaurs ir tas celiņš, kas ved uz dzīvību, un – kas pats ļaunākais – klāt vēl nelāgais brīdinājums, ka ne katrs pa to ieies Debesu Valstībā.

Kas tad īsti ir tā Debesu Valstība un ko nozīmē pestīšana? – šie un vēl citi jēdzieni, kurus tradicionāli lieto Kristīgajā Baznīcā, diemžēl, daudziem kristiešiem joprojām ir miglā tīti. Un kaut arī Rietumeiropas kultūru vistiešākā veidā veidojusi tieši kristietība, blakus lielajām iegūtajām vērtībām, kā ēna līdzi zogas neatbildēti, neērti jautājumi, kuri – arī tad, ja par tiem nerunā un neraksta, par sevi atgādina un atkal atgādina. Un vispirms jau – ar pustukšajām baznīcām.

Pretēji tam, mana personīgā pieredze liecina par sešu gadu laika posmu (1988. – 1993.), kad Latvijā baznīcas bija piepildītas ar bērniem un viņu vecākiem un pat vecvecākiem. Brīnums sekoja brīnumam: ne tikai simtiem bērnu apmeklēja dažādu konfesiju Svētdienas skolas, bet arī brīnums, ka 1990. gadā, vēl padomju okupācijas laikā, sāku vadīt iknedēļas radio raidījumus ar nosaukumu Svētdienas skola Latvijas Radio 1. programmā. Kā izrādās, šo raidījumu klausījušies arī pieaugušie savās darba vietās, slimnīcās un mājās. Vēlāk sekoja iespēja atvērt kristīgās skolas, bērnudārzus un kristīgo mācību pasniegt Valsts skolās.

Nesen pārlasīju jau nodzeltēt paguvušo laikrakstu Padomju Jaunatne, kurā publicēts mans referāts, kuru nolasīju 1989. gada konferencē Gars dara dzīvu Televīzijas centrā Zaķusalā. Tajā es runāju par to, kā uzsākušas darboties Svētdienas skolas un kā es iedomājos to attīstību dažādos virzienos – ar ansambļiem, koriem, teātra grupām, rokdarbu un sporta nodarbībām, uzsverot bērnu un jauniešu savstarpējo draudzību un uzticību, atbildību par savu rīcību Dieva priekšā un, sekojot Kristus paraugam, ik dienas kļūt labestīgākam un drosmīgākam.

Tajā laikā man vēl nebija nekādas pieredzes par to, kā Svētdienas skolas darbojas citur pasaulē. Nebija arī nekādas Svētdienas skolu literatūras, jo bija taču komunisma režīms...

Neatceros datumu, bet kā šodien atceros kādu neaizmirstamu sapni 1988. gada beigās: „Es kāpju lielā, izkaltušā kalnā un jūtu zem kājām sakaltušo zāles un ķērpju skrapstēšanu. Visapkārt pelēks, gandrīz putekļos sabirzis plašums. Kāpšana nav viegla, jo kalns ir stāvs un grubuļains.

Beidzot esmu kalna virsotnē. Tur es ieraugu divas milzīgas akmens plāksnes – manā augumā. Tās ir aprepējušas sakaltušiem ķērpjiem un sūnām, līdzīgi kā viss kalns. Es pieeju pie tām un samanu, ka zem ķērpjiem kaut kas iegrebts. Kaut kas rakstīts. Ar plaukstu paberzēju akmens plāksni, un no pārsteiguma atlēcu malā! Pēkšņi abas akmens plāksnes it kā atdzīvojās, un uz mani sāka starot man nekad iepriekš neredzēti akmenī iecirsti burti un vārdi. Katrs burtiņš dega dzīvām, priecīgām liesmiņām – netveramā skaistumā! Es stāvēju pretim šīm brīnumainajām plāksnēm elpu aizturējusi, un tikmēr šis teksts manī it kā iegravējās, ieskenējās, kā to mūsdienās saka. Tā bija bezvārdu komunikācija, kur es atbildēju: „jā, jā, es saprotu.“

Tajā brīdī viss kalns atdzīvojās. Bet interesantākais un neparastākais bija tas, ka no kalna pakājes uz augšu sāka urdzēt kristāldzidri strautiņi, kas kā dzīvinošas vēnas izplatījās pa visu kalnu. Un tur, kur parādījās ūdens straumīte, tur tūlīt sazaļoja koši zaļa zāle, un cita pēc citas atplauka nekad, nekur neredzētas lielas puķes, divu plaukstu lielumā: baltas, gaiši zilas, rozā...“

No dažiem pirmajiem radio raidījumiem man ir saglabājušās izdrukas, kurās ierakstīts mans radio runātais teksts. Tajos skaidri esmu izteikusies par to, kā es saprotu Kristus nozīmi cilvēka dzīvē.

Tikai pēc daudziem gadiem, kad, atbildes meklējot, izlasīju Lielo katoļu katehismu un citus teoloģiskos tekstus, es sapratu, cik dziļš bezdibenis ir starp to, kā es saprotu, un starp to, kā jābūt, kā būtu jātic pēc dogmu vadlīnijām.

Domāju, – ja Kristus būtu glābis cilvēkus tikai mehāniskā veidā, kā tiek norādīts, un ja patiešām cilvēki būtu izglābti no visa ļaunā, tad viņi nedzīvotu tik pretēji Kristus mācībai.

Šie jautājumi manī gruzd tik dziļi, ka gadiem ilgi, dienu pēc dienas esmu meklējusi dažādos Avotos atbildes – vai patiešām tas, ko mācīju un kas ir mana pārliecība, ir kaut kas tik nepareizs, ka domāju, ja es dzīvotu viduslaikos, mani noteikti sadedzinātu uz sārta par ķecerību. Bet fakts paliek fakts, ka manā vadībā Atmodas gados dzima nekad iepriekš neredzēta bērnu kristīgās audzināšanas atdzimšanas kustība. Bērni bija tie, kas savus vecākus atveda pie Dieva, un tīrās sirds lūgšanas vienoja mūsu tautu gan Latvijā, gan ārpus tās. Un Dieva brīnums notika – 1991. gadā mēs atguvām neatkarību bez asins izliešanas.

Un atvērās visi vārti, lai bērnus un jauniešus varētu pie Dieva vest, pie Dievapziņas, pie izpratnes par cilvēka dzīves jēgu un atbildību Dieva un cilvēku priekšā.

Šie garīgie meklējumi bijuši tik intensīvi un aizraujoši, ka, pavisam nemanot, aizsteigušies gadi...

Vispirms vēlreiz ļoti rūpīgi un lēni izlasīju Veco Derību, pēc tam Jauno Derību. Tad es meklēju teologu komentārus, kas visbiežāk ir uzrakstīti izcili samudžināti un laikam tāpēc akadēmiski. Bet katrā ziņā, nejūtot mazāko sirds siltumu, tos lasot.

Tad es likos ar to mierā un sāku meklēt citā virzienā – šoreiz Baznīcas svēto aprakstos dažādos gadsimtos.

Tā es nonācu līdz Tuksnešu Tēviem un vairākus gadus pēc kārtas rūpīgi lasīju mūsdienu vācu shiamūka, vientuļnieka Gabriela Bunges grāmatas. Viņš visu mūžu veltījis 4. gs. Mūka – vientuļnieka Evagriosa Pontikos grāmatu tulkošanai no koptu valodas.

Gribēju saprast iemeslu, kāpēc šis izcili izglītotais teologs (tajā laikā izglītība bija ļoti dārga), grieķu aristokrāts pēc pusgada nostrādāšanas pie bīskapa, neatgriezeniski aizbēga uz tuksnesi? Kā viņš pats izteicās – tuksnesī nebija vieglāk, īpaši, ja esi pieradis dzīvot bagātībā un baudot popularitāti kā izcils orators un jauns, skaists cilvēks.

Taču tur, Baznīcas netraucēts, viņš mūža garumā izstrādāja mācību par cilvēka dvēseli – visdziļāko dvēseles psihoanalīzi kristīgā skatījumā. Saprotams, vēlāk pie viņa pēc padomiem devās ne tikai citi mūki – vientuļnieki, kuri tuvumā izveidoja savas apmetnes, bet arī tā laika bagātie aristokrāti, lai veldzētos Evagriosa dziļi pārdomātajos padomos. Viss, ko Evagrios rakstīja vai runāja, tika apstiprināts ar viņa paša dzīvi – viņš patiešām dzīvoja tā, kā rakstīja.

6. gs. viņa mācību atkārtoja Sv. Maksims Apliecinātājs. Taču 653. gadā Maksimu notiesāja par noziegumu pret valsti, par Baznīcas un pilsoņu miera jaukšanu. Ķecerības laicīgos aizstāvjus visvairāk kaitināja Sirdsskaidrā Maksima Apliecinātāja garīgā neatkarība. Saniknoja arī tas, ka mierīgā savas taisnības apziņā viņš turējās pretī veselam baram hierarhiskās kārtības līdzskrējējiem un izdabātājiem. Tas izskatījās pēc iedomības, it kā viņš savu gribu stādītu augstāk par citiem. Jo viņš sacīja: „Es domāju nevis par romiešu un grieķu apvienošanu vai šķelšanu, bet par to, kā man neatkāpties no savas pārliecības.“

Ar viņu ilgi un uzstājīgi strīdējās, bet kad viņš beigās tomēr palika nelokāms, tika pieņemts lēmums izsūtīt – vispirms uz Bizantijas cietoksni, vēlāk atpakaļ uz Konstantinapoli, līdz beidzot 662. gada augustā Shimarisas cietoksnī viņu izdeva asiņainai spīdzināšanai, kur drīz vien viņš arī mira.

Ļoti drīz pēc Maksima Apliecinātāja nāves tika uzrakstīts svētā dzīvesstāsts jeb slavinājums. Bet viņa skatījumu uz cilvēku, kas ir līdzīgs Evagriosam redzējumam, ir vērts iepazīt tuvāk. Jo viņš runā arī par mani, par tevi, par ikvienu cilvēku, atklājot iemeslu, kāpēc mēs piedzimstam un esam. Viņš sniedz garīgu instrukciju, kā domāt un dzīvot, lai paturētu sevī vienīgi labo un vienīgi labo izstarotu pasaulē.

Līdzīgi šo domu attīsta vairāki kristīgie domātāji un mistiķi turpmākajos gadsimtos. Taču tie visi tikuši noraidīti, pasludināti par herētiķiem, ķeceriem vai arī aizgājuši vientuļnieku ceļos.

Interesanti, ka gadsimtiem ritot, kā gigantiski garīgi viļņi te uzrodas, te top vardarbīgi iznīcināti spēcīgi Dievišķi viļņojumi, kurus iekustina atsevišķi, Dieva uzrunāti cilvēki, kuri kā ar spēcīgu, neredzamu magnētu, Kristus spēkā aizrauj sev līdzi varenas cilvēku masas, un tad – šo vienu iznīcinot, labais noplok, un kā Mozus laikā, visi atkal dejo ap zelta teļu.

Vera Volgemute Rozīte
2019. g. novembris
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com