Saknes meklējot (3)

Otrais turpinājums. Sākums LL570, LL571.

Pie Jaunā gada sagaidīšanas tradīcijas daudziem piederas iešana pirtī. Pasaules modes industrija izdomā jaunu modes krāsu un paģēr zaļu nomainīt pret zilu vai nākamajā gadā – zilu pret sarkanu. Tiek dots mājiens visu veco likvidēt, sākot ar apģērbu, apaviem, līdz beidzot ar sadzīves priekšmetiem un pat kosmētiku. Ražošanas industrija iet savu kārtējo uzvaras gājienu. Pasaulē apgrozās miljoni. Bagātie top vēl bagātāki, nabagie – vēl nabagāki. Bet ir, pašam pieder vismaz kaut kas no zilās krāsas.

Lielā apņemšanās savā dzīvē kaut ko mainīt arī pieder pie Jaunā gada iedvesmām. Diemžēl, ļoti reti kāds iztur apņemšanās maratonu līdz galam. Vairums pēc īsāka vai garāka laika atduras pie savas gribas ļenganuma un ar lielu blīkšķi krīt atpakaļ savos sīkajos, no citu acīm slēptajos vai no visām pusēm redzamajos grēkos.

Un tad seko frāze: ak, mēs visi esam tikai nabaga grēcinieki! Kaut arī berzta un mazgāta bļodas ārpuse, tās iekšpuse palikusi pilna ar – kā nu kuram ar ko. Instinkti un slikti paradumi cilvēkus mētā kā lupata lelles satrakotu zirgu mugurās. No kurienes nāk pedofili, izvarotāji, varmākas, meļi un plaša spektra nelieši, kas mūsu skaisto planētu padarījuši par nedrošu šodien un vēl vairāk nākošajām paaudzēm? Vai no kādas citas planētas? – Nē, taču – no mūsu pašu vidus.

Dzirdot ko nelāgu, mēs bieži vien sakām: nu tas ir neprāts!

Bet kur tad paliek labais prāts jeb saprāts?

Atzīšos, ka ilgus gadus man nebija īsi saprotama Svēto Rakstu frāze: Un Vārds tapa miesa. Tas man bija kaut kā līdz galam nesaprotams. Vārds nozīmē kaut ko ar muti izteiktu vai ar roku uzrakstītu. Jā, vārdu var izteikt arī domās. Bet ir labie un ir sliktie vārdi.

Meklējot atbildi uz šo jautājumu, uzgāju skaidrojumu, kas šo iestrēgušo neizpratni vismaz man padarīja pilnīgi saprotamu. Izrādās, ka Vārds grieķu valodā tikpat labi nozīmē arī Saprāts. Dieva Vārds rodas no Dieva saprāta. Šis Svētajos Rakstos minētais saprāts izplūst no paša Dieva būtības, saskaņā ar paša Dieva lēmumu kā Vārds, kurš bijis pie Dieva. Tas tika paveikts pasaules radīšanas laikā.

Viss, kas ir radīts, ir varena, mīloša, neaptverami gudra Radītāja saprāta auglis. Arī cilvēks.

Dievs radīja pasauli saskaņā ar savu SAPRĀTU un no sevis izstarojošo Vārdu. Tādējādi Kristus bija iesaistīts pasaules radīšanā. Laiku piepildījumā šis dievišķais saprāts ietērpās miesā un kļuva cilvēks.

Šāds apoloģētu skaidrojums mums atklāj, ka Kristus pauž Radītāja saprātu un ļauj mums iepazīt īsto mērķi, kāpēc cilvēks radīts.

Kāpēc Dieva Dēls pats neko neuzrakstīja? Acīm redzot tāpēc, lai ar savu dzīvi parādītu, kā katram no mums būtu jādzīvo. Jūs labi zināt – uzrakstīts vārds panes visu... bet kad paskatāmies, kā paši rakstītāji dzīvojuši vai dzīvo, vai kā viņi izturas pret citiem cilvēkiem...t ad kļūst skaidrs, ko Kristus mums atklāja. Jaunā bauslība – mīlēt Dievu un savu tuvāko – tātad – līdzcilvēkus, un turpināt uz zemes Radītāja mīlestības pilno kreatīvo darbību, būt par visa labā radītājiem, – tā ir atslēga mūsu katra dzīvei.

Dievs ir gribējis, lai Viņa labestība plūstu caur cilvēka sirdi. Dievs ir kā saule. Neatkarīgi no tā, vai to kāds redz, vai neredz, vai tā parādās, vai ir apslēpta aiz mākoņiem – tā spīd!

Kas var aizliegt saulei spīdēt, vēl jo vairāk – kas var Dievam aizliegt izstarot žēlsirdību?

Vienīgi no mums katra, no mūsu saprātīgām domām un saprātīgās rīcības ir atkarīgs tas, vai cilvēks piedzīvo vai nepiedzīvo Dieva žēlsirdību. Tāpēc labestībai ir tik liela nozīme.

Ja puķes stādu ieliek pagrabā, tad saule nav vainīga, ka stāds sapūst. Ja tu guli zem saulessarga, tad nevaino sauli, ja tevi nepriecina skaists iedegums.

Noliedzot Dieva esamību – dzīvības, labestības un žēlsirdības grandiozo Avotu, mēs esam tādi, kā pār sevi pārvilkuši tumšu segu un tumsā zvetējamies un mēģinām pārkliegt cits citu, cenzdamies pierādīt katrs savu taisnību.

Interesanti, ka Luteru spēcīgi ietekmēja pieticīga, neliela grāmatiņa ar nosaukumu Theologia Deutsch. Tā bija pati pirmā grāmata, kuru publicēja pats Luters 1516. gadā. Priekšvārdā kādam vēlākam izdevumam Luters raksta, ka „šī grāmata man ir iemācījusi vairāk nekā jebkura cita grāmata pēc Bībeles.“ Pats darbs, par kuru Luters teicis šos vārdus, ir ticis nozaudēts, taču pagājušajā gadsimtā ir atrasta cita šī darba versija ar nosaukumu Der Frankfurter.

Luters uzskatīja, ka šīs grāmatas autors ir Johans Taulers, taču pierādīts, ka tās autors ir nezināms vācu mistiķu grupējuma Dieva draugi biedrs. Anonimitāte grāmatiņas autoram bija nepieciešama tādēļ, ka pēc Meistara Ekharta nāves 28 no viņa aizstāvētajiem doktrinālajiem postulātiem tika pasludināti par herētiskiem.

Šīs pirmās Lutera iespiestās grāmatas galvenais temats bija: pilnīgi labais – vienība ar Dievu – un tas, kā šo mērķi sasniegt.

Meklējumi mani ved tālāk atpakaļ pie Senbaznīcas. Cilvēka brīvā griba tur bija viens no pamatpieņēmumiem gan Rietumu, gan grieķu tradīcijā. Bauslības sludināšana notika, paturot prātā tieši šo domu. Tāpat tas notika arī audzināšanas un izglītības jomā. Ja nebūtu šādas brīvības, tad cilvēks nebūtu atbildīgs par savu rīcību un arī viņa pārkāpumi nebūtu pelnījuši nekādu sodu.

5. gadsimtā radās ievērojamas domstarpības starp Sv. Augustīnu un Īrijā dzimušo Pelāgiju jautājumā par cilvēka pestīšanas, tātad, atbrīvošanas no ļaunā, pamatu.

Augustīns mācīja, ka cilvēks tiek pestīts vienīgi no Dieva žēlastības, – viņš pilnīgi pakļāvās tā laika valdošās baznīcas doktrīnām.

Un kaut arī Pelāgijam, tāpat kā vēlākajos gadsimtos viņa ideju nesējiem, bija liels sekotāju pulks, pelagiānisms tika nosodīts kā ķecerīgs.

Kas tad viņa sludināšanā bija tik ķecerīgs?

Pelāgijs apelēja pie cilvēka brīvās gribas. Viņš pieņēma, ka cilvēkam pašam par sevi kā Dieva radītam, piemīt spēja izvēlēties starp labo un ļauno. Viņš uzskatīja, ja cilvēks pats netic tam, ka viņš spēj dzīvot pēc Dieva likumiem un izstarot labestību, tad viņš to nekad arī nespēs paveikt. Cilvēks nespēs mainīties uz labo pusi, nespēs atteikties no saviem sliktajiem paradumiem un kārdinājumiem, ja viņš pats nenoticēs, ka tas ir iespējams. Viņš uzskatīja, ka būtu veltīgi sagaidīt to, kas cilvēkam šķiet neiespējams.

Ikdienā mēs redzam, ka Pelāgijam bijusi taisnība: cilvēks, kuram uzrāda diagnozi vēzis, bez kavēšanās ievēro diētu, atsakās no alkohola, no smēķēšanas u.tml. Tie ir gadījumi, kad jautājums izšķiras starp fizisko dzīvību vai nāvi.

Pelāgijs uzskatīja, ka cilvēks var brīvi izvēlēties starp labo un ļauno. Vairāku alternatīvu priekšā viņš var izvēlēties vai nu pareizo, vai – tikpat labi – arī nepareizo rīcības veidu. Tas nozīmē, ka cilvēkam piemīt spēja izvēlēties labo.

Pēc Pelāgija domām, grēks ir vienīgi atsevišķi gribas akti. Ja cilvēks vēlas kaut ko tādu, kas ir ļauns, viņš grēko. Taču nav nekā tāda, kas traucētu viņam izvēlēties labo un tādējādi izvairīties no ļaunā un grēka.

Mēs taču varam netenkot, neņirgāties, nepazemot, nezagt utt. Un mēs varam priecāties par kaimiņa skaisto dārzu, nevis to skaust. Mēs varam domāt gaišas, mīlestību nesošas domas, nevis domāt par atriebību. Mēs varam priecāties par zvaigznēm, nevis skatīties dubļos.

Pelāgijs noraidīja domu, ka grēks būtu jāuztver saistībā ar cilvēka dabu vai raksturu. Grēks nav dabas, bet gan gribas kļūme, gribas ļenganums, slikts, vairāk vai mazāk iesīkstējies paradums.

Grēks sastāv vienīgi no tā, ko cilvēks pats dara. Vispirms prātā ienāk neganta doma. Tā cenšas ieperināties mūsu prātā. Bet mums piemīt ne vien prāts, bet arī Radītāja kopš dzimšanas dāvātais SAPRĀTS, kas ir nesaraujami saistīts ar grandiozo, dievišķo Radītāja saprātu: mans mazais saprāts ir identisks Lielajam Saprātam.

Šis mirklis SAPRĀTAM ir jānotver, jāizanalizē – tas ir no Radītāja, vai nē, tas nesīs svētību sev un citiem, vai nē, un ar gribasspēku ļaunais kārdinātājs jāaptur, jānoraida. Zinātniskie pētījumi rāda, ka cilvēks tiek kārdināts, pavedināts domās ļoti īsu laiku – ne vairāk kā 3 minūtes. Un šajā laikā nepieciešams Kristus spēks, kas reāli iesaistās ļaunā izraidīšanā ārā no sava prāta. Tad uzvar SAPRĀTS – labestība, labais.

Pelāgijs uzskatīja, ka cilvēks spēj arvien vairāk izvēlēties labo un atvairīt ļauno. Viņš atsaucās uz cilvēces senseno paradumu grēkot. Atkārtotu apzinātu gribas aktu rezultātā cilvēku nosliece uz grēku ir palielinājusies.

Pelāgijam Dieva žēlastība nozīmē to, ka cilvēks jau no pirmsākumiem ir ticis apveltīts ar tādu gribu, kura spēj izvēlēties labo. Žēlastība sekmē izvēles procesu un ļauj cilvēkam sasniegt to, kas labs. Kristus piemērs, Dieva likumi un personīgais labais gribasspēks – šo formulu kādā klasē praktizēja Rīgas Kristīgās skolas bērni. Rezultāti pārsteidza un iepriecināja ne vien bērnu vecākus un skolotājus, bet vispirms pašus bērnus.

Domājot par sludināto Debesu valstību, kurā kaut kad pēc nāves mēs kļūšot pestīti, t.i., atbrīvoti no ļaunā, es vienmēr domās redzu mūsu mazo, skaisto planētu, kura nemitīgi riņķojot ap savu asi, katru acumirkli jau atrodas Debesu Valstībā. Gada laikā mūsu kopējā, brīnumainā māja, riņķojot apkārt saulei, met plašu loku pasaules telpā starp Piena zvaigznāja mirdzošajām zvaigznēm, uz milimetru ievērojot to kārtību un to ritējuma leņķi, kuru noteicis Radītājs. Nekāda novirzīšanās no norādītā ceļa!

Varena Labestība mūs sargā no apdraudošiem meteorītiem, un brīnumainais ceļojums turpinās, nesot līdzi cilvēku miljardus kā lielu dārgumu saudzējošā gliemežvākā.

Kā var nemīlēt šo dāsno Draugu, kurš pilnām riekšavām dod, dod un vēlreiz dod no visas neaptverami skaistās radītās dabas daudzveidības?!

Kāda ir cilvēka atbilde? Ko es ar savu personīgo dzīvi Viņam varu atbildēt šodien?

No kā Kristus mūs brīdina katrā Evaņģēlijā? Kaut arī nu jau vairāk nekā 40 gadus esmu cieši saistīta ar notikumiem kristīgajā Baznīcā, ne reizes neesmu dzirdējusi ne skaņu par Kristus brīdinājumu cilvēcei. Selektīvi izraudzītie Bībeles panti ir kā pūdercukurs uz svētku kliņģera.

Bet visa dzīvā radība – visi koki, pļavas, dzīvnieki, putni un arī zvaigznes pacietīgi turpina gaidīt nākam draudzīgu cilvēku. Jau ilgu laiku daba tā jau ir gaidījusi – tūkstošiem gadu... dievišķo Labestību gaidot, kas plūst no katras mīlošas sirds.

Vera Volgemute Rozīte
2019. g. decembris, Eslingena
Laikrakstam „Latvietis“