Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Atmiņas par vācu okupācijas laiku Latvijā (2)

Turpinājums „Bērnības un pusaudža gadu atmiņām“

Laikraksts Latvietis Nr. 581, 2020. g. 11. febr.
Guntars Saiva -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Dambja iela 19; bijušā Kenu muižas dzīvojamā ēka 1989. gadā. FOTO Spodra Purviņa.

Vācu laikā ēkas galā bija agronomiskais birojs ar izeju uz pagalmu. Ielas pusē bija padomju gadā ierīkotās trīs cietumnieku kameras. Aizmugurē mūsu dzīvokļa ēka. Foto 1989. FOTO Spodra Purviņa.

Mūsu dzīvoklis bijušās klēts otrajā stāvā. FOTO Spodra Purviņa.

Kādreizējā Jēkabpils pamatskola Brīvības ielā 157 1992. gadā. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Guntars Saiva (centrā) 1992. gadā ar skolotājiem Robertu un Lidiju Akmentiņiem. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Pirmais turpinājums. Sākums LL580.

Saukā

Augusta sākumā es aizbraucu atpakaļ uz Sauku. Hugo onkulis joprojām saimniekoja gan Māliņos, gan arī savā jaunajā 10 ha saimniecībā. Aizbraucām arī uz Lones gateri un pārkrāvām jaunās mājas dēļus, lai tie nesagrieztos, bet pareizi izžūtu.

13. septembrī atcēla padomju laikos izdarīto zemes reformu, pievienojot atpakaļ tos 10 ha zemes gabalus, ko padomju vara bija nogriezusi. Agrākie īpašnieki dažkārt vēlējās kompensāciju par izmantoto zemi. Arī Hugo onkulim radās mazas nesaprašanās ar Būku saimnieku. Tās tomēr samērā ātri atrisinājās, un lietas atkal gāja vecajās sliedēs.

Arī Māliņos saimniekošana izbeidzās, jo mājas kādreizējais īpašnieks, komunistu līdzskrējējs Ribāks, bija vāciešu apcietināts un nošauts. 1941. gada rudenī Hugo onkulim radās iespēja rentēt netālo Saukas Mācītājmuižu.

Jēkabpilī

1941. gadā Latvijas skolās jaunais mācību gads sākās 13. oktobrī. Kad uz skolas sākumu no Saukas atbraucu atpakaļ uz Jēkabpili, tad tēvs jau strādāja, un mēs bijām pārcēlušies uz jauno dzīvokli.

Apriņķa mērogā vācu okupācijas vara paturēja līdzīgu centrālo administratīvo aparātu, kādu to bija ievedusi padomju vara. Zemju nodaļu vietā tagad bija apriņķa agronomiskie biroji.

11. augustā tēvs bija nozīmēts par Jēkabpils apriņķa vecākā lopkopības instruktora pagaidu vietas izpildītāju. Vēlāk viņu pieņēma pastāvīgā darbā, un posteni nosauca par apriņķa lopkopības inspektoru. Tajā darbā tēvs palika līdz 1942. gada 15. decembrim. Arī māti pieņēma darbā Agronomiskā birojā par darbvedi – mašīnrakstītāju.

Jēkabpils apriņķa agronomiskam birojam telpas bija ierādītas kādreizējā vācu muižnieku Kenu dzīvojamās ēkas Kļavu ielas galā, Dambja ielā 19/21. Muižas dzīvojamā ēka, stallis, kūts un klēts ir vēl saglabājušās līdz mūsu dienām. Tagad šajā ēkā atrodas Jēkabpils Mākslas skola. No 1920. līdz 1940. gadam muižas dzīvojamā ēkā atradās Jēkabpils apriņķa valde, bet vācu okupācijas gados tā aizņēma tikai ēkas otru galu – uz Brīvības ielas pusi. Toreiz dzīvojamai ēkai (Kļavu ielas galā) vēl bija izeja uz pagalmu, kura otrā pusē kādreizējo stalli un kūti izmantoja par auto garāžām. Vienu – vācu lauksaimniecības vadītājam, otru – apriņķa vecākam. No šīs izejas uz Dambja ielas pusi padomju gadā bija ierīkotas trīs cietumnieku kameras. Tās nojauca, un telpu pievienoja agronomiskam birojam.

Agronomiskā birojā nebija noslēpums, ka vāciešiem bija plāns pēc Padomju Savienības sakaušanas agronomiskos darbiniekus, kas pārvaldīja krievu valodu, pārcelt uz Krievijas apgabaliem par kādu lielu saimniecību (sovhozu?) vadītājiem. Tāds liktenis būtu gaidījis arī mūsu ģimeni, jo tēvs labi pārvaldīja krievu valodu.

Mūsu jaunais dzīvoklis – 3 istabas un virtuve – bija kādreizējās muižas klēts otrajā stāvā. Stāvas trepes veda uz mūsu dzīvokli. Virtuvē bija malkas plīts un ūdens izlietne (toreiz gan to saucām par ausgusu), bet ūdens gan bija pašiem jānes no pumpja pagalmā.

Agronomiskā biroja vadītājs agr. V. Mežvēvers, apriņķa vecākais un vācu lauksaimniecības vadītājs dzīvoja muižas dzīvojamās ēkas otrajā stāvā.

Bez tēva agronomiskā birojā vēl strādāja Jēkabpils rajona agronoms P. Ducmanis. Jēkabpils rajona lopkopības instruktors K. Upītis, mājturības instruktore Pūpola un dārzniecības instruktors Namnieks. Agronoma Ducmaņa kundze bija man pamatskolā dabas zinātņu skolotāja.

Pēc kāda laika Vilis Stukuls no apriņķa priekšnieka amata atteicās un viņa vietā iecēla A. Buholcu. Arī māte pārgāja strādāt apriņķa valdē par sekretariāta mašīnrakstītāju. Visus vācu gadus apriņķa vecākā sekretārs bija Žanis Stiebris – kādreizējais Iekšlietu ministra sekretārs un vēlākais Jelgavas apriņķa priekšnieks. Stiebri īrēja māju nākošajā ielā aiz apriņķa valdes – Kļavu un Dambja ielas stūrī.

Pamatskolā 1941./42 mācību gadā

1941. gada rudenī, sākoties jaunajam mācību gadam, padomju gada skolas pārzini Zīriņu nomainīja Pēteris Rasiņš. Turpināja strādāt tie paši skolotāji, kuriem padomju gadā bija jāmāca partijas īso kursu un Padomju Savienības ģeogrāfiju.

Jau pirmajā stundā mūsu 5. klases audzinātāja Brunovska jaunkundze paziņoja, ka mums būšot jauns ticības mācības skolotājs, vārdā Roberts Akmentiņš. Viņš esot ļoti gudrs cilvēks, studējis gan teoloģiju, gan arī filozofiju un filoloģiju. Kā latviešu valodas skolotāja, darbu jau bija sākusi viņa dzīvesbiedre Lidija.

Roberts Akmentiņš 1935. gadā bija sācis strādāt Jēkabpils Valsts ģimnāzijā par ticības mācības un psiholoģijas skolotāju un vadījis vietējo Mazpulku nodaļu. Pirmajā padomju okupācijas gadā darbojies skolēnu pretestības grupā Viesturieši. 1941. gadā apcietināts un ieslodzīts Jēkabpils cietumā; notiesāts uz nāvi. Tikai vācu armijas straujāka ienākšana Jēkabpilī, paglābusi viņu no nošaušanas, kas bijusi paredzēta pēc stundas vai divām.

Pamatskolā katru pirmdienas rītu sākām ar sapulcēšanos skolas zālē, ko ievadīja lūgšana, kurai sekoja dažādi skolas vadības paziņojumi. Ja nevarēja būt klāt Akmentiņš, tad šī lūgšana bija pavisam īsa – kāds no skolotājiem noskaitīja tikai Tēvreizi. Ja bija klāt Akmentiņš, tad bija vismaz 5 minūšu gara lūgšana. Lai gan mums visiem bija jāstāv kājās, esmu pārliecināts, ka nevienam skolniekam Akmentiņa lūgšana nelikās par garu un kājās stāvēšana par grūtu.

Pirmajā padomju gadā mēs bijām smagi cietuši, tamdēļ, pilnīgi pamatoti, uzskatījām komunismu par mūsu tautas ienaidnieku. Vismaz šajā jautājumā mums nebija konflikta ar vācu okupācijas varu. Varējām diezgan brīvi pieminēt mūsu tautas upurus dažādos piemiņas sarīkojumos, gan pieminot 14. jūnijā aizvestos, gan atklājot pieminekli Jēkabpils kapos sarkangvardu nošautajiem latviešu patriotiem. Gandrīz vai visu šo piemiņas brīžu garīgo daļu vadīja Akmentiņš.

Skolā mācības bija jāpieskaņo nacionālsociālistu ideoloģijas prasībām. Ja padomju gadā mums bija jāmācās dziedāt Padomju Savienības himna Internacionāle un Varen plaša mana zeme dzimtā..., varbūt arī partijas himna Mēs brīvie un laimīgie padomju ļaudis..., tad tagad to aizstāja tā laika Vācijas himna Deutschland, Deutschland über alles. Neatceros, vai mācīja arī Horsta Veseļa dziesmu Die Fahne hoch! Die Reihen fest geschlossen! (Karogi augstu! Rindas cieši noslēgtas!)

Nepatīkamo uzdevumu mācīt Trešā Reiha ģeogrāfiju un nacionālsociālistu ideoloģiju bija uzņēmies skolas pārzinis pats.

Ar novada komisāra rīkojumu skolnieki drīkstēja apmeklēt atļautus sarīkojumus un atrasties uz ielas pēc pulksten 7 vakarā tikai ar skolas vadības atļaujām. Šādu noteikumu izvešanai dzīvē policijas priekšniekam bija dots rīkojums norīkot kontroles kinoteātros un uz ielas, un visus skolniekus, kas nevar uzrādīt attiecīgas atļaujas, pievest sodīšanai. Nav gan atmiņā, ka rīkojums par atrašanos uz ielas pēc 7 vakarā būtu ticis izvests dzīvē. Bet rīkojums par sarīkojumu apmeklēšanu bez skolas vadības atļaujas gan tika stingri piemērots pamatskolniekiem. Ikreiz bija jādabū skolas rakstiska atļauja. Parasti viens no skolotājiem dežūrēja pie zāles izejas, lai noķertu tos, kas kino vai teātri bija apmeklējuši bez atļaujas.

Sākoties ziemas laikam, vācu ofensīva gandrīz vai apstājās. Armijai trūka piemērotu ziemas apģērbu. Tik nesagatavota ilgākam karam bija vācu armija. Laikrakstos parādījās uzsaukumi vākt vecus apģērba gabalus, visāda veida lupatas, arī tad, ja tās būtu saplēstas, kožu saēstas, netīras vai eļļainas. Tā visa esot derīga izejviela, kuru aicināja nodot Tautas Palīdzības savāktuvēs. Šo izejvielu pārstrādājot, varēšot izgatavot tūkstošiem jaunas karavīru uniformas.

Luptu un vecu drēbju savākšanā iesaistīja arī skolniekus. Par šo skolnieku darbu, ģenerālkomisārs bija piešķīris Tautas Palīdzībai 100 000 tekstilpreču punktu un 1000 pāru ādas apavu to skolnieku apbalvošanai, kas vissekmīgāk bija piedalījušies šo izejvielu vākšanā un kam pašiem šīs preces vairāk nepieciešamas.

Arī mūsu pamatskola bija iesaistīta šo lupatu un veco drēbju vākšanā. Pilsēta bija sadalīta vairākos iecirkņos, kurus apstaigāja 3 vai 4 skolnieku grupa. Mūsu apgaita bija Krasta iela (tagad Pļaviņu) otrā pusē tilta uzbrauktuves viaduktam. Tur bija kādas 12 – 14 mājas. Kaut ko jau mums iedeva. Netiku dzirdējis, ka kāds jēkabpilietis būtu apbalvots. Kāds gan siltums varēja būt no šādu izejvielu gatavotām uniformām?

Īsi pirms 1941. gada Ziemassvētkiem bija lūgums ziedot karavīru vajadzībām gan jaunus, gan lietotus kažokus. Atkal apstaigājām savu apgaitu. Neatceros, ka mums kādi panākumi būtu bijuši. Laukos varbūt būtu veicies dabūt kādus lietotus aitādas puskažociņus. Mūsu karavīru skaits frontē vēl bija mazs. Cilvēki varbūt būtu bijuši gatavi ziedot savus kažokus/puskažociņus, ja zinātu, ka tie patiesi aiziet tieši mūsu vienībām.

1941. gada skolas Ziemassvētku sarīkojums notika Tautas namā. Sarīkojuma garīgo daļu vadīja Akmentiņš, ļoti aizkustinoši runājot par Sibīrijas tundrās aizvestajām latviešu ģimenēm un skolas biedriem.

Sarīkojumu ar piemērotām Ziemassvētku dziesmām kuplināja skolnieku koris. Skolas mūzikas skolotāja Aleksandra Namniece, pianiste pēc izglītības, bija nokļūdījusies izraugot mani skolas korī. Mana korista karjera bija īsa – tā bija mana pirmā un vienīgā uzstāšanās. Neviens diriģents mani savā korī neaicināja.

1942. gada aprīlī bija krāsaino metālu vākšanas akcija. Laikrakstos rakstīja, ka Rīgas skolniekiem bijuši lieli panākumi. Mēs, Jēkabpils pamatskolas skolnieki, atkal apstaigājām savas apgaitas. Nebija tā, ka neko nedabūjām. Grūti bija pierunāt cilvēkus, lai tie šķirtos no mīļām un sentimentālām lietām.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com