Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Latviešu bēgļi piena pārraugu darbā Vācijā (1)

Pēc kursiem strādā vācu lauksaimniecībās

Laikraksts Latvietis Nr. 586, 2020. g. 10. martā
Guntars Saiva -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Saiva_1_1

Agronoms Bruno Plaude. FOTO no Guntara Saivas arhīva.

1944. gada vasaras otrajā pusē un rudenī, nevēloties piedzīvot otrreizējo padomju okupāciju, tūkstošiem latviešu atstāja savu dzimteni un meklēja pagaidu patvērumu dažādās Vācijas malās.

1941. gada vasarā padomju okupāciju bija nomainījusi vācu okupācija, kas dažādā ziņā nebija mazāk nežēlīga. Jau 17. jūlijā Hitlers nodibināja īpašu ministriju okupētajiem austrumu apgabaliem ar Alfredu Rozenbergu (Baltijas vācieti, kas savā laikā bija studējis Rīgas Politehniskajā institūtā) kā tās vadītāju. Latvija, Lietuva, Igaunija un Baltkrievija veidoja Austrumzemi (Ostland) – administratīvo vienību, ko pārvaldīja Austrumzemes valsts komisārs H. Loze (Heinrich Lohse), kam savukārt bija pakļauti četri ģenerālkomisāri. Par Latvijas ģenerālkomisāru iecēla Dr. O. Drehsleru (Oto Heinrich Drechsler).

Blakus šai vācu civilai pārvaldei darbojās arī latviešu pašpārvalde ar ļoti ierobežotām tiesībām. Pašpārvalde sastāvēja no ģenerāldirekcijām, kuras vadīja ģenerāldirektori, kas katrs pārzināja savu resoru. Lopkopības darbu pārraudzīja Lauksaimniecības ģenerāldirekcija. Pašpārvaldes darbs galvenokārt izpaudās vācu iestāžu doto rīkojumu izpildē.

Bēgļu gaitās Vācijā

Kāds tad bija šo latviešu liktenis, kad tie nokļuva Vācijā? Jau 1944. gada augusta vidū Rīgā oficiāli paziņoja, ka nonākot Vācijā, izceļotājus saņems Austrumzemes ministrijas un NSDAP (Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas), kā arī Latviešu palīdzības pārstāvji. Pēc īsas uzturēšanās kādā pārejas nometnē izceļotājus izdalīs pa novietošanas apgabaliem, lielāko tiesu Pomerānijā un Meklenburgā. Tie, kuri varēs uzrādīt apmešanās iespējas pie radiem vai pazīstamiem pārējos Vācijas apgabalos, varēs doties pie tiem.

Bija noteikts, ka ikviens latviešu bēglis, novietojoties Vācijā, pielīdzināms valstvācu evakuētiem. 1944. gada 14. novembrī Okupēto Austrumzemju ministrija vēl atkārtoti paziņoja, ka pamatojoties uz augstāko partijas un valsts iestāžu rīkojumu, darba, apgādes, dzīvokļu un pārtikas ziņā ar latviešu bēgļiem ir jāapejas tāpat kā ar vāciešiem (Den lettischen Flüchtlingen ist gemäß dem Grundsatz der obersten Partei- und Reichsbehörden auf dem Gebiet des Arbeits-, Fürsorge-, Wohnungs- und Ernährungsgerechtes die gleiche Behandlung wie Deutchen zu erweisen). Tomēr nebija atcelts iekšlietu ministra rīkojums, ar kuru visiem ārzemju strādniekiem (arī latviešiem) bija paredzēts izsniegt AZ (dzeltenās) pārtikas kartiņas – ar samazinātām uztura devām.

Vācijā bija liels skaits ievesto strādnieku gan no okupētām austrumu, gan rietumu zemēm. Lielai daļai šo strādnieku nebija vienādas tiesības ar vācu iedzīvotājiem. Oficiālo viedokli, ka latviešu bēgļi bauda tādas pašas tiesības kā vācieši, diemžēl ne vienmēr ievēroja, vairākos gadījumos ar latviešiem apgājās tāpat kā ar pārējiem Austrumu strādniekiem (Ostarbeiter) vai, labākā gadījumā, kā ar deportētiem ārzemju civilstrādniekiem (Ausländische Zivilarbeiter), kam bija jāstrādā piespiedu darbs norādītā vietā, jādzīvo ārzemju strādnieku nometnēs un jādalās savā liktenī ar franču, flāmu, holandiešu, poļu, ungāru u.c. strādniekiem. Daudziem bija jāvalkā īpašas pazīšanas zīmes (piemēram, poļiem dzeltens burts „P”), tie arī nesaņēma zaļās vācu pārtikas kartiņas, bet dzeltenās ārzemnieku kartiņas. Dažu transportu bēgļi pat nonāca darba nometnēs, kur bija ļoti ierobežota personīgā brīvība. No tām izkļūt bija gandrīz neiespējami.

Bēgļu vidū bija arī tādi, kam vēl Latvijā esot, bija izdevies sameklēt darba un apmešanās iespējas. Tie, nokāpuši no kuģa, devās uz savām darba vietām. Bija arī uzņēmīgi cilvēki, kas paši uz savu iniciatīvu cerēja Vācijā iekārtoties. Ģimenēm ar maziem bērniem tas tomēr bija diezgan liels risks. Vācija bija sabumbota, līdz ar to bija ļoti liels dzīvokļu trūkums. Lai saņemtu pārtikas kartiņas, bija nepieciešama dzīves vieta, respektīvi, adrese. Ja nebija darba, vajadzēja būt līdzi naudai no Latvijas. Tikām redzējuši vairākus, apmainot daudzus tūkstošus okupēto Austrumu apgabalu markas (Ostmark) pret Vācijas valsts markām (Reichsmark).

Lielais vairums tomēr nonāca bēgļu nometnēs dažādās Vācijas malās, kur pārtikas apgāde un dzīves apstākļi bija bieži ļoti bēdīgi. Arī no šīm nometnēm sāka izvietot darbos, gan kara rūpniecībā, gan arī lauksaimniecībā, citi atkal tika iesaukti armijā vai gaisa spēku izpalīgos. Ģimenes bieži bija šķirtas, jo nebija iespējams atrast kopīgas apmešanās iespējas. Kad austrumu fronte jau bija sasniegusi Vācijas robežas un arvien vairāk virzījās uz rietumiem, daudzu latviešu bēgļu stāvoklis Vācijas austrumu apgabalos kļuva bezcerīgs.

Vairākiem bijušajiem agronomiskiem un lopkopības darbiniekiem bija izdevies atrast savām spējām piemērotu darbu. Starp tiem bija arī pēdējais Lauksaimniecības ģenerāldirekcijas Lopkopības daļas vadītājs agronoms Bruno Plaude. 1944. gada vasarā, kad uz laiku padomju armija sasniedza Rīgas jūras līci un sadalīja Latviju divās daļās, Br. Plaude bija komandēts uz Liepāju par Lauksaimniecības ģenerāldirektora pārstāvi Kurzemes apgabalā. Kad rudenī vācieši latviešu pašpārvaldes darbību Kurzemē praktiski apturēja, tad oktobra otrajā pusē Plaude atstāja Liepāju un nokļuva Zīderbrārupā (Süderbrarup) Šlēsvigā–Holšteinā, kur viņam bija paziņas jau no pirmskara laikiem. Tur novada agronomiskā biroja (Landesbauern­schaft Schleswig-Holstein) vadītājs, bija piedāvājis viņam vakanto Šlēsvigas Lopkopības daļas (Tierzuchtamt) vadību, jo tās vadītājs Dr. Zells (Sell) bija iesaukts armijā.

Galvenokārt pateicoties Bruno Plaudes iniciatīvai, lielākam skaitam Vācijā nokļuvušajiem bijušajiem lopkopības darbiniekiem, agronomiem, lauksaimniekiem, citu profesiju pārstāvjiem, vairākiem studentiem un pat skolniekiem radās iespēja apmeklēt piena pārraugu (Milchkontrollbeamter) – burtiskā tulkojumā piena kontroles ierēdņu – sagatavošanas kursus. Šlēsvigas-Holšteinas novadā šie cilvēki varēja strādāt līdz pat Otrā pasaules kara beigām. Šajā novadā latviešu piena pārraugu skaits pārsniedza 100. Starp tiem bijām arī mēs ar tēvu. Tēvam šis darbs nebija svešs; viņš savu karjeru lopkopības darbā bija sācis kā piena pārraugs, tad kā rajona instruktors, apriņķa lopkopības inspektors un beidzot kā vecākais lopkopības inspektors. Es gan biju tikai pirmo ģimnāzijas klasi pabeidzis pusaudzis. Ja būtu bijis tikai vienu gadu vecāks, tad būtu iesaukts gaisa spēku izpalīgos.

Ja arī šis skaitlis nav liels, salīdzinot ar kopējo bēgļu skaitu, tad šie kursi deva iespēju daudzām ģimenēm jau laikus izkļūt no Vācijas austrumu apgabaliem, kur jau 1945. gada 12. janvārī sākās lielais padomju uzbrukums.

Br. Plaudes organizētos pārraugu kursus biju arī pieminējis manā rakstā: Latvijas cilvēki pasaulē: Latvijas lopkopības celmlauzis Bruno Plaude. (Latvijas Vēstneša 2002. gada 26. jūlijā numurā.)

Latviešu bēgļu aprūpe Vācijā

Vācijā nebija nevienas centrālas organizācijas, kuras tiešais uzdevums bija rūpēties par visiem latviešu bēgļiem. No Kurzemes izraidītā Latvijas pašpārvalde Vācijā nedarbojās. Vācijā nonākušiem bijušajiem Tautas Palīdzības darbiniekiem vācu iestādes neļāva darbu turpināt. Tāpat darbību neatļāva atjaunot Latvijas Sarkanajam Krustam. Arī 1945. gada 20. februārī Potsdamā nodibinātā Latvijas Nacionālā Komiteja kara pēdējos mēnešos nekādu reālu palīdzību nespēja sniegt.

No 1944. gada septembra Berlīnē gan darbojās Alfrēda Rozenberga pie Okupēto Austrumzemju ministrijas nodibinātā Latviešu padome (Lettische Leitstelle) baltvācieša Dr. Tēlena (Thelen) un bijušā Arodu savienības vadītāja Arvīda Rojas vadībā. Bet tā nekādu tiešu palīdzību nesniedza, tās uzdevums bija palīdzības darba koordinēšana un organizēšana. Bēgļi gan bija lūgti padomei paziņot savas adreses.

Latviešu bēgļu vienotājs bija kopš 1944. gada novembra Berlīnē divas reizes nedēļā iznākošais laikraksts Latviešu Balss (Lettische Stimme), no 1945. gada janvāra Latvju Balss. Pavisam iznāca ap 20 laikraksta numuru. Ar šī laikraksta palīdzību bēgļi varēja iegūt dažādu informāciju un sameklēt pa visu Vāciju izklīdušos radus un draugus.

Iestāžu darbinieku un fabrikās strādājošo aprūpe piekrita Arodsavienībai Deutsche Arbeitsfront, kura bija nodibinājusi Latviešu pārstāvniecības biroju (Lettische Reichsverbindungsstelle).

Karavīru un to ģimeņu aprūpi pārzināja Karavīru palīdzība (Lettische Soldatenhilfe).

Latviešu lauku bēgļu aprūpēšanai pie Valsts lauksaimniecības organizācijas (Reichsnährstand) Berlīnē darbojās Lauksaimniecībā nodarbināto latviešu padomēšanas birojs (Betreuerstelle für lettische landwirdschaftliche Arbeitskräfte beim Reichsnährstand), kuru vadīja bijušais Lauksaimniecības ģenerāldirekcijas agronomiskās palīdzības vadītājs agronoms Belizārs Radziņš. Savukārt vairākos Vācijas novados bija izraudzīti novadu latviešu lauksaimnieku bēgļu padomētāji (Betreuer). Kā padomētāji dažādos novados strādāja agronomi: R. Brēdermanis, J. Bergs, E. Donis, Z. Sūnaitis, A. Ozols, O. Vilks, V. Grasmanis un jau minētais Br. Plaude.

Vairākos Kurzemē iznākošajos laikrakstos bija paziņojumi, ka aprūpi par latviešu lauku bēgļiem uzņēmies šis Lauksaimniecībā nodarbināto latviešu padomēšanas birojs. Tā laikraksta Kurzemnieka 1944. gada 9. decembra numurā ar virsrakstu Latviešu zemnieki Vācijā, varēja lasīt:

„Aprūpību par latviešu lauku iedzīvotājiem Vācijā uzņēmies Lauksaimniecībā nodarbināto latviešu padomēšanas birojs pie Vācijas lauksaimniecības apvienības, ko vada agronoms B. Radziņš.

Birojs norāda, ka zemniekiem dodoties uz Vāciju nepieciešami silti apģērbi, jo laiks ir vēss un ceļā iznāk uzturēties samērā ilgi. Tāpat ņemams līdzi darba apģērbs. Jāapgādājas visi dokumenti – gan māju īpašuma tiesības, gan personas u.c. apliecības.

Vācijā nodomāts lauku iedzīvotājus novietot lauku saimniecībās – saimniekus par saimniecību vadītājiem, pārējos par strādniekiem. Pašreiz lauksaimniecībā nav sezona, tāpēc dažiem lauku iedzīvotājiem pagaidām jāsamierinās ar citu darbu. Zemniekiem iespējams zināšanas papildināt īpašos lauksaimniecības kursos – mašīnu vadītāju, lopkopju, cūkkopju, putnkopju, deģu u.c. kursos.

Pēc padomiem lauku iedzīvotāji var griezties apriņķu agronomiskajos birojos. Ja lauksaimniecībā iesaistītajiem rodas grūtības – algas, drēbju, dzīvokļa u.c. ziņā, tad palīdzība meklējama Lauksaimniecībā nodarbināto latviešu padomēšanas birojā Berlin SW 11, Dessauerstr. 26.“

Nav zināms, cik daudz bēgļu šim padomēšanas birojam izdevās novietot vācu saimniecībās. Kā jau lasījām, ziemas sezonā bija jāsamierinās ar citu darbu. Sākoties vasaras sezonai, kara darbība gan austrumu, gan rietumu frontē jau noritēja uz vācu zemes. Izvietošana lauku saimniecībās varēja vienīgi notikt Vācijas ziemeļu daļā.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com