Nestrādā – neparko nestrādā...

Tik tiešām, es šeit nerunāju par tiem krāsainiem kalpotājiem, kas te apgrozās ik dienas un par to apgrozīšanos saņem algu. Kas man tur par daļu – es gultu uzklāju pats un dušā ar eju pats. Lai viņi apgrozās, ja viņiem tas patīk. Un ir kāds, kas viņiem par to maksā.

Nē... Es runāju par savu galviņu. Nabaga galviņa! Tik ilgus gadus kalpojusi, un tagad saka – pietiek. Reizēm jau aizgājis tik tālu, ka nezinu, kas par dienu.

Kalendārs jau man ir. Labs kalendārs. Bet ko tas līdz, ja tu nezini, ko tu meklē. Tu apskati bildes, tu izlasi kas par mēnesi, kādas svinamas dienas būs mēnesī, bet tas arī viss. Numuri jau ir daudz, un zinu arī, ka tie numuri apzīmē datumus. Bet tu taču nevari izvēlēties to numuru, kas tev vislabāk patīk. Baigi muduļi...

Un tas jau nav viss. Koridorā satieku cilvēku, kas liekas tā kā kādreiz redzēts. Šis man gandrīz vai ap kaklu krīt un smaida pa visu ģīmi un mani vārdā sauc. Bet man nav ne mazākās jausmas, kas viņš ir un kur un kad es viņu pazinu. Protams, es arī smaidu un, saķēris šim roku, kratu to no visas sirds. Nevar taču zināt, cik svarīgs tavā dzīvē ir vai var būt šis pazīstamais, bet tomēr nepazīstamais.

Šādas un līdzīgas lietiņas notiek gandrīz ik dienas. Ko tu darīsi? Pie ārsta iet nebūtu nozīmes; viņš taču jaunas smadzenes tev ielikt nevar. Ķeros kā slīcējs pie salmiņa; eju uz veco vietu – lielo krūmu, zem kura ir soliņš. Zinu jau zinu, ka solījos uz sola zem krūma vairs nesēdēt, vai vismaz nerakstīt par šo solu zem krūma, bet šī jau ir tā saucamā emergency – nezinu, ko citu darīt, bet kaut kas jādara būtu.

Mana galviņa vislabāk strādāja, kad sēdēju uz sola zem krūma. Aizeju. Stāvu un skatos. Soliņš tīrs kā nomazgāts. Pat neviens putnu sveiciens nav redzams. Tīri vai neērti uz tāda sēdēt. Saņemu dūšu un apsēžos. Būt vai nebūt! Laikam, ka nebūt gan. Nekādas idejas galvā nenāk. Galīgi nekas galvā nenāk. Tukšs! Pēc brīža – tā kā kaut kas sāktu kustēties un formēties. Jā! Galvā iekrīt vairāki jautājumi: Ko tu te sēdi kā muļķis? Kā tev vajaga? Ko tu gribi? Vai tev aizvien vēl putniņi galvā?

Kā lai atbildu, ja galva nestrādā? Bet varbūt tomēr bišķi strādā? Kā citādi zinātu mani par muļķi saukt? Un man pār ģīmi pārlaižas laimīgs smaids – strādā gan – bišķi strādā, un laba jau daudz nevajaga.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“