„Palikt pa vidu. Lubānas klānos“ (1)

Palielināt / Enlarge

Latvijas Nacionālo Partizānu Ziemeļlatgales „Neatkarības Vienības“ partizāni 1947. gada septembrī. Viļakas apriņķa Tilžas – Baltinavas pagasti.

Palielināt / Enlarge

Jāņa Beleviča partizānu grupa Rēzeknes apriņķa Dricēnu pagastā 1949. gada jūlijā.

Palielināt / Enlarge

Staņislava Zavadska („Pana“) grupa 1952. gadā Cesvaines apkārtnes mežos.

Palielināt / Enlarge

Voldis Ziņģis. Arhīva foto.

Palielināt / Enlarge

Voldemārs Keiris. Arhīva foto.

No publicitātes materiāliem: Filma: „Palikt pa vidu. Lubāna klānos“. Latvija, 2019. Garums: 94 min. Režisore: Gunta Gaidamaviča. Dokumentālā filma „Palikt pa vidu. Lubāna klānos“ ir režisores pētījums par notikumiem Lubāna ezera apkaimē 20. gadsimta 40. gados, kad viens otru nomainīja dažādi okupācijas režīmi. Tas bija izaicinājums ne tikai radu un kaimiņu attiecībām, bet arī katra spējai saglabāt cilvēcību. Režisorei šī tēma ir personiski svarīga, jo filmas notikumi skāra viņas vecvecāku ģimeni. Filmu caurvij trīs sižeta līnijas – 1) vēsturisko notikumu rekonstrukcija; 2) autores pētījumu process; 3) cilvēku attieksme un atcerēšanās stratēģijas mūsdienās. Filma latviešu valodā ar subtitriem angļu valodā.

Kad Valsts prezidents Rīgas pilī š.g. 17. martā vēlējās organizēt forumu Nacionālā pretošanās Latvijas vēsturiskajā atmiņā, saradās vadoši, virzoši un īpaši apgaismoti eksperti un speciālisti. 24. martā LTV1 demonstrēja dokumentālo filmu Palikt pa vidu. Lubānas klānos. Tur, teiksim tā, – visnotaļ interesantā gaismā tika parādīta pretošanās kustība. Pēkšņi izrādījās, ka vairs nav neviena eksperta vai speciālista. Visi laikam ir pašizolējušies līdz interneta atslēgumam.

Tā kā ar nacionālo partizānu cīņu izpēti esmu saistīts jau vairāk nekā divdesmit gadus, nepārspīlējot esmu dzirdējis simtiem cilvēku stāstus un lasījis simtiem krimināllietu, liekot kopā cilvēku liecības ar dokumentiem. Tādēļ mani neietekmē dramatisks izklāsts un mākslīgi inscenējumi. Mani interesē fakti. Noskatoties filmu, sapratu, ka man par to sakāmas trīs lietas: jocīgais, patīkamais un tad viss pārējais, par ko neko labu pateikt nevaru. Filma šķiet arī šādi veidota: trijos slāņos. Tur ir cilvēku liecības, režisores pētītais un mākslīgi inscenētais.

* * *

Vispirms par jocīgo. Režisore vairākkārt atkārto frāzi oficiālā vēsture. Kas tā tāda? Vai tiešām mūsu valstī būtu kāda oficiālā vēstures nostāja attiecībā pret nacionālajiem partizāniem – mežabrāļiem? Es tiešām nezināju. Būšu kaut ko palaidis garām. Zinu, ka Lietuvā darbojas Lietuvas genocīda un pretošanās izpētes centrs. Tur pretošanās kustības izpēte ir valsts atbalstīta un uzturēta. Latvijā līdz šim nekas tāds nav noticis. Piemēram, paskatieties kāds man skaists amats – LU Latvijas Vēstures institūta pētnieks. Tikai mana alga ir 15  eiro un 00 centi mēnesī uz papīra. Pirms tam es skaitījos beztermiņa bezalgas atvaļinājumā (kas man pašam patika labāk). Pētīt nacionālo partizānu cīņu vēsturi ir mans vaļasprieks un tikai. Viss, ko es šajā tēmā esmu rakstījis vai teicis un tālāk teikšu, ir tikai un vienīgi mans viedoklis.

Jocīga šī oficiālās vēstures pieminēšana šķita tādēļ, ka šo frāzi lietoja daži kolēģi, vēsturnieki, kuriem līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā ļoti patika regulāri doties uz Maskavas namu šņabi dzert. Tad nu uz paģirām viņi vāvuļoja kaut ko par nepieciešamību atmītot mītus un cīnīties pret oficiālo vēsturi.

Ziniet, kāda līdz šim bija valsts oficiālā nostāja pret mežabrāļiem? 2016. gadā grupiņa šīs tēmas entuziastu sagatavoja un iesniedza Ordeņu kapitulam priekšlikumu apbalvot ar Viestura ordeni visus tobrīd vēl dzīvos 22 mežabrāļus. Ordeņa kapituls ar šo jautājumu apmēram trīs gadus mocījās kā ar karstu kartupeli – ne norīt, ne izspļaut. Tad beigās deva pa mazām grupiņām, lai nebūtu uzkrītoši. Bija sajūta, ka velk garumā, cerot, ka mežabrāļi paši nomirs un jautājums atrisināsies. Tāda līdz šim bija valsts oficiālā nostāja – jēla un drebelīga.

Šobrīd, trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas, beidzot parādās cerība, ka nacionālās pretošanās kustības piemiņas saglabāšanai tiks pievērsta valstiska uzmanība. Valsts prezidents Egils Levits to izvirzījis kā vienu no savas darbības prioritātēm. Sakarā ar ārkārtas stāvokli, tas uz laiku ir apstājies.

* * *

Tas bija par jocīgo, kaut jocīgā tur nebija nemaz. Tagad par labo. Filmā ir fiksētas fantastiskas viena reģiona cilvēku liecības par nacionālo partizānu darbības laiku. Tām ir nepārvērtējama nozīme, jo cilvēki aiziet, un viņu personīgi pārdzīvotais, ja netiek piefiksēts, izzūd nebūtībā. Ja atmet visu to lieko, ko režisore pieliek klāt no sevis, tas ir fantastisks materiāls, kuru nākotnē varēs izmantot nacionālo partizānu cīņu pētniecībai.

* * *

Un tagad par visu pārējo.

Režisore nevienā brīdī nepalika pa vidu un pat necentās to darīt. Viņas riebums pret nacionālajiem partizāniem bija neslēpts un uzkrītošs. Tāds riebums, ka šķita inscenējumi ir paņemti no Maskavas televīzijas.

Nepārstāstīšu visas, bet minēšu tikai dažas no Jūsu pētnieciskās žurnālistikas pērlēm. Pirmā, kad intervējamais teica: „Nu par tiem mežabrāļiem brīžiem gribas teikt tā: kad pa mājām staigājot, pārtiku meklējot, patriotus un varoņus tēlojot, tad bija varoņi. Kad pašu sievas un bērnus veda turpat gar purvu uz Varakļāniem, tad laikam tā varonība bija par īsu.“

Intervējamais izteica savu viedokli, jo nezināja konkrētos apstākļus. Bet Jūs zinājāt, jo bijāt pētījusi. Jūs zinājāt, ka tobrīd partizāni bija tikai trīs – Šķēle un tēvs ar dēlu Tropiņi. Bez tam, Šķēlem dzīvam, es vēlreiz atkārtoju, – dzīvam esot, puva nost apsaldētās kājas. Kādu reālu pretdarbību deportācijām viņi varēja veikt? Jūs to zinājāt, bet noklusējāt, un tā vairs nebija palikšana pa vidu.

Nākamais. Kādi tad bija filmā minētie partizānu zvērīgie briesmu darbi? Istrebīķeļa* mājā iemesta rokas granāta, kā arī nošauti kolhoza priekšsēdētājs un komunistiskās partijas biedrs. Pilnīgi jūtams, kā režisorei būtu gribējies atklāt kādu īstu mežabrāļu briesmu darbu. Bet nu neveicās. Tas nekas, paliek taču vēl inscenējumu iespēja.

Tur tad nu režisore izpaudās. Komunistiskās partijas biedrs pārtapa par jaunu, tikko no skolas atsūtītu puisi, par kuru visu laiku runāja kā par zemes mērnieku, un kā par tādu veidoja inscenējumu. Redz, kādi zvēri: nošāva cilvēku tikai par to, ka zemīti mērīja un pēc tautības bija krievs! To, ka viņš bija oficiāls komunistiskās partijas biedrs, Jūs izspļāvāt nejauši tikai pēc inscenējuma, citējot dokumentu. Konkrēti: nošaušanas inscenējums ar visu moralizēšanu risinās no filmas 1. h:09. min. Līdz 1. h:12. min. Bet to, ka nošautais ir komunistiskās partijas biedrs Jūs nejauši izspļāvāt tikai 1. h:34 min., kad citējāt dokumentus, cenšoties rādīt kā bandīti paši viens otru apsūdz. Maskavas TV propagandisti klusi pīpē stūrītī.

Vai Jūs zināt, ko mēs katru gadu atzīmējam 25. martā? Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu. Kas tajos laikos bija komunists? Tas bija fanātiķis, kurš ticēja, ka aplaupot, arestējot un deportējot uz Sibīriju līdzcilvēkus var uzcelt paradīzi zemes virsū, sauktu par komunismu. Nu tad vienu šādu komunistu, oficiālu režīma pārstāvi, partizāni nošāva Lubānas klānos.

Un tad vēl viena pērle. Citāts: „...un tad viņi [mežabrāļi] ir apšāvuši viens otru. Daudz.“ Vienlaikus risinās kārtējais režisores inscenējums, kur iedzēruši mežabrāļi zvārojas, smejas, bāžas virsū kādam biedram, kurš nedzer. Rodas sajūta, ka viņi mežā viens otru būtu apšāvuši dzērumā. Kas tas tāds? Citāts, protams, nav Jūsu, bet vienas liecinieces teiktais. Bet, ja Jūs to atstājāt filmā ar attiecīgu inscenējumu, –lūdzu, faktus! Konkrētus faktus! Kur Jums ir fakti, lai šādu apgalvojumu atstātu filmā, vēl arī attiecīgi ilustrējot?!

Ja mēs paņemam visu konkrētās liecinieces teikto, filmas 1. h:08. min., tad var labi saprast, ka viņa nestāsta nevienu konkrētu gadījumu, bet cenšas vispārināt kaut kur dzirdētas vai lasītas lietas. Visticamāk, viņa tā ir sapratusi kaut kur lasītu informāciju par nacionālo partizānu rindās iesūtīto čekas aģentu – kaujinieku darbību. Ja Jūs to atstājāt savā filmā, – lūdzu, faktus, vai arī tā ir apzināta nelietīga cūkošanās.

Tālāk. Jums tik ļoti patika rādīt dokumentus, – pārsvarā pratināšanas protokolus, un vilkt ar sarkanu līniju tekstā. Redz, kā viņi paši atzinās, kā viņi viens otru nodeva. Pirmkārt, tas, kas ir rakstīts nopratināšanas protokolos, nav paša cilvēka teiktais, bet čekas pratinātāja interpretācija par cilvēka teikto. Tur frāze es cīnījos pārtop par es laupīju un slepkavoju. Tā ir šo dokumentu īpatnība. Atšķirībai starp cilvēka teikto un čekas izmeklētāja rakstīto vēl pievērsīšos, runājot par nacionālo partizānu motivāciju.

Attiecībā uz nopratināšanas protokoliem, Jūs pat pareizi norādījāt, ka cilvēki pirmajās pratināšanas reizēs liedzās, bet pēc tam saka, ka atzīsies un runā visu, ko un kā pratinātājam vajadzēja. Jums ienāca prātā, kā šāds rezultāts tika panākts, un kas slēpjas aiz pareizi ieprotokolētajām frāzēm? Nē, Jūs bijāt sajūsmā par to, kā arestētie paši atzīstas. Redz, kādi pierādījumi! Patiesībā aiz šīm frāzēm slēpjas padomju drošības dienesta atstrādāta un gadiem pilnveidota sistēma, kā cilvēku salauzt un sagraut.

Vispirms bija mehāniska sišana, dauzīšana, spārdīšana, iebaidīšana. Kādiem pietika jau ar to vien. Tiem, kam nepietika, sekoja nevis dienām, bet nedēļām un, ja vajadzēja, mēnešiem ilga spīdzināšana ar bezmiegu – dienās neļāva gulēt, bet naktīs pratināja. Kamerās cauru diennakti dega maksimāli spilgta gaisma, netika ļauts aizsegt seju un apsegt galvu, un vienlaikus kameras visu laiku bija pārkurinātas. Ne brīdi netika ļauts atpūsties, apdomāties. Cilvēks tika novests līdz kontrolētam sabrukumam – tādam stāvoklim, ka viņš pilnīgi mehāniski teica jebko, kas tika prasīts, un parakstīja jebko, ko lika.

Ja Jūs gribat redzēt, kam cilvēki izgāja cauri, pievērsiet uzmanību viņu parakstiem. Katra nopratināšanas protokola lapā cilvēks parakstījās. Pavērojiet, kā mainās paraksts! Es esmu redzējis viena cilvēka trīs parakstus: pirms aresta brīvībā, dažas dienas pēc aresta un izmeklēšanas beigās. Pirmais ir skaists, kaligrāfisks, izkopts, otrais – nervozs, saraustīts, bet trešais ir tāds, ka skaidrs – tas cilvēks pat rakstāmrīku rokās vairs nespēj noturēt. Pat vistalantīgākais grafologs nespētu noteikt, ka tas ir viens un tas pats cilvēks. Bet Jūs nezinājāt, nesapratāt un arī nevēlējāties saprast. Un tieši nevēlēšanās saprast ir lielākais pārmetums Jums šīs filmas sakarā. Velk tik sarkanas strīpiņas pa tekstu....

Un tagad par inscenējumiem. Ja intervējot cilvēkus un citējot dokumentus, Jums tomēr bija jāvadās pēc dzirdētā un redzētā, tad inscenējumos skaistums nāca no iekšām. Kādi Jūsu attēlojumā izskatās mežabrāļi? Jūs esat sasniegusi jaunu līmeni. Tik kariķētā veidā nacionālistiskos bandītus neatļāvās parādīt pat padomju propaganda savās filmās Kad lietus un vēji sitas logā un Ilgais ceļš kāpās. Pat tur, ticamības momenta saglabāšanai, tika atstātas zināmas partizānu cilvēciskuma iezīmes.

Vai tiešām trūkst informācijas un nav pieejams foto materiāls? Nē, ir – pilns internets, kā arī dažādas grāmatas. Nepārspīlējot varu teikt, ka 90% no šīm fotogrāfijām ir manis atrastas un no manis aizgājušas tālāk, kļūstot publiski pieejamas. Bija nepieciešama tikai vēlēšanās ar materiālu iepazīties. Bet Jums nebija tieši šīs vēlēšanās iepazīties ar tēmu. Partizāni Jums ir bārdām apauguši, noplukuši un dzeroši tēvaiņi.

Ja nespējāt un negribējāt pati iepazīties ar tēmu, tad, piedāvāju Jūsu uzmanībai foto materiālu no Lubānas klāniem tuvākajiem reģioniem (skat. foto):

Latvijas Nacionālo Partizānu Ziemeļlatgales Neatkarības Vienības partizāni 1947. gada septembrī. Viļakas apriņķa Tilžas – Baltinavas pagasti.

Jāņa Beleviča partizānu grupa Rēzeknes apriņķa Dricēnu pagastā 1949. gada jūlijā.

Staņislava Zavadska („Pana“) grupa 1952. gadā Cesvaines apkārtnes mežos.

Pievērsiet īpašu uzmanību pēdējam attēlam. Tas tapis 1952. gadā! Šie vīri dzīvo mežos jau astoņus gadus. Un nodzīvos vēl četrus gadus līdz 1956. gada oktobrim, kad LPSR KGB priekšnieks ģenerālis J. Vēvers viņiem personīgi rakstīs vēstuli ar lūgumu nākt laukā no meža. Neviens nav apaudzis ar bārdu, nekopts, noplīsis, nodzēries. Neviens nav tāds, kādus Jūs viņus attēlojāt. Neviens!

Kāds varētu mēģināt apgalvot, ka pirms fotografēšanos partizāni īpaši sakopās un savācās, bet ikdienā gan bija netīri un noplukuši. Labi, tad ņemam citas bildes. Čeka visus nogalinātos partizānus precīzi dokumentēja, tajā skaitā fotografējot nogalināto līķus. Tur ir fiksēts, kā partizāns izskatījās savā bojāejas brīdī.

Lūdzu (skat. foto): 1950. gada 31. janvārī Alūksnes rajonā nogalinātie partizāni Voldis Ziņģis un Voldemārs Keiris. Pavērojiet viņus. Jauni puiši, kuri partizānu gaitās bija pavadījuši piecus gadus. Viņi ir gludi skūti, normālām frizūrām, un bija tādi brīdī, kad sākās kauja, nevis fotosesija!

Savā ņirdzīgajā veidā tēlojot nacionālos partizānus, Jūs apgānāt viņu piemiņu. Vai Jūs būtu gatava Lāčplēša dienā ņirgāties par Latvijas armijas karavīriem, kuri izcīnīja Latvijai brīvību? Noteikti, nē. Tad kāpēc Jūs ņirgājaties par šiem cīnītājiem? Viņu tēvi bija pirmie, kuri ņēma rokās ieročus un 1918. – 1920. gadā izcīnīja Latvijai brīvību. Šie puiši ņēma rokās ieročus, lai atgūtu zaudēto brīvību. Viņi turpināja cīnīties līdz galam laikā, kad pārējā sabiedrība jau gļēvi zemojās, izkalpojās un laizīja okupantu zābakus. Tieši tāpēc viņi daudziem ir nepatīkams vērtību mērs.

Zigmārs Turčinskis,
LU Latvijas Vēstures institūta pētnieks
Laikrakstam „Latvietis“

* Red: Istrebīķeļi – no krievu val. – „iznīcinātāji“ – PSRS Valsts drošības ministrijas Iekšējā karaspēka paramilitāras palīgvienības ar uzdevumu, starp citu, iznīcināt partizānus.

Turpmāk vēl