Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trimdas izskolotie (16)

Ieva Everte

Laikraksts Latvietis Nr. 597, 2020. g. 20. maijā
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ieva Everte. FOTO no Ievas Evertes personīgā arhīva.

Budulu ģimene. Priekšā: Lidija Budule. Aiz viņas, no kreisās: Anna Budule, Ēriks Buduls, Ilze Grouvsa (Groves). FOTO Vītolu fonds.

Arī ar Ievu es labprāt būtu iepazinusies, bet Covid 19 bija izdomājis, ka tas nav nepieciešams. Tādēļ es arī no Ievas saņēmu viņas pašas rakstītu stāstu, un man tūlīt jāsaka, ka tas man ļoti patika. Ieva ir Austrālijas latviešu Buduļu ģimenes stipendiāte, un liekas, ka viņa ar Buduļiem bija uzturējusi diezgan labus sakarus.

No Vītolu Fonda es saņēmu šīs ziņas – Buduļu ģimene ir sniegusi lielu atbalstu Latvijas jaunatnes izglītošanā. 2006. gadā tika nodibināta Buduļu ģimenes stipendija, un pateicoties tai izskolots 21 ārsts. Šo stipendiju izlēma izveidot ārsta, psihiatra, medicīnas doktora un daudzu grāmatu autora Hermaņa Buduļa mazbērni, pārdodot vectēva īpašumus un ziedojot Latvijas jaunatnes izglītošanai ievērojamu summu. Šī stipendija tika izveidota, lai pieminētu vectēvu un arī tēvu Leonīdu, un lai atbalstītu Latvijā jauniešus, kas varēs Latvijā veicināt medicīnas vai citus veselības apkopes darbus. Bēru lēmumu palīdzēt Latvijas jauniešiem allaž atbalstīja arī Lidija Budule – Leonīda dzīvesbiedre un Ilzes, Annas un Ērika mamma. Diemžēl 96 gadu vecumā Lidijas Budules dvēsele devās tālajā mūžības ceļā. Visi trīs Buduļu ģimene bērni Anna, Ēriks un Ilze ir viesojušies Vītolu fondā un tikušies ar saviem stipendiātiem.

Un tagad Ievas Evertes stāsts.

„Esmu dzimusi Valkā 1989. gada 13. augustā. Piedzimu kā trešais bērns ģimenē; pirms manis jau auga trīs gadus vecāka māsa Baiba, divus gadus vecāka māsa Kristīne. Man sekoja divi brālīši – divus gadus jaunāks brālis Jānis, četrus gadus jaunāks brālis Māris. Visi dzimām pēc kārtas – rindiņā. Mūsu mamma ir vēstures skolotāja, bet tētis daudzus savus dzīves gadus bija strādājis kā traktorists kolhozā un tajā laikā bija izdomājis, ka man ar jauniešiem personīgi jātiekas nav. Strādājām savu vecvecāku zemnieku saimniecībā. Laikā, kad ar brāļiem un māsām bijām mazi, mums palīdzēja mammas vecāki.

Vecotēti Ēriku atceros, mizojam kartupeļus pusdienām. Viņš aizgāja viņsaulē, kad man bija 6 gadi. Mammas mamma Zigrīda vienmēr gatavoja lielus katlus ar ēdienu un lielāko daļu no sagatavotā deva mums līdzi uz mājām. Viņa dzīvoja Smiltenē, bet mēs mazā ciemā – Bilskā. Vecāmamma Zigrīda jeb Smiltenes vecāmammīte, kā mēs viņu mīļi saucām, turpināja rūpēties par mums līdz pat savai nāves dienai; vēl slimnīcā pēc operācijas, kad viņas stāvoklis bija pavisam grūts, viņa jautāja, vai esam paēduši. Mamma daudz strādāja, braukāja pa vairākām skolām, bet katrā skolā bija neliels stundu skaits, viņa bija noskrējusies un pārgurusi, nopelnīt varēja maz.

Mani vecāki izšķīrās, kad man bija 6 gadi. Tētis palika dzīvot kopā ar saviem vecākiem, mūs sākumā audzināja mamma viena. Dzīvojām pieticīgi, bieži nepietika naudas ēdienam, maizītei. Parasti ziemas laikā mājās ēdām ceptus kartupeļus, ko paši bijām vasarā izaudzējuši. Mums bija arī maza kūtiņa, kur dzīvoja vistas un dēja mums īstas lauku olas. Bija reizes, kad uz skolu no rītiem gāju izsalkusi, skolas pusdienām naudiņas nebija. Ziemās bieži vien salām, jo nebija līdzekļu, lai iegādātos laikapstākļiem piemērotu apģērbu un apavus.

Kad paaugāmies, braucām uz laukiem pie tēta vecākiem strādāt. Darījām visus lauku darbus – gatavojām sivēniem barību un to ar spaiņiem iznēsājām pa silēm, tīrījām sivēnu būdas un govju kūti, rakām kartupeļus, ravējām, cēlām siena ķīpas, lasījām no laukiem akmeņus, u.c.. Tur varējām nopelnīt 50 santīmus par nostrādātu nedēļas nogali. Darbi bija grūti priekš mūsu vecuma, bieži pēc smagumu cilāšanas sāpēja vēders, saaukstējāmies pēc ilgstošas kartupeļu lasīšanas drēgnā pagrabā un tamlīdzīgi. Bet tajā laikā citas iespējas izdzīvot mums nebija, laukos vismaz bijām paēduši. Tur arī pāragri iemācījāmies dzīves skarbo realitāti, tēta tēvs bija stingrs, valdonīgs un nežēloja nevienu; viņa mīļākais teiciens bija: kas nestrādā, tam nebūs ēst. Visas šīs grūtības mums iemācīja, ka dzīvē visu sasniegsim tikai ar smagu darbu.

Kad vēl negāju skolā, bieži slimoju. Man atklāja endokrinoloģisku saslimšanu, dēl kā ilgu laiku pavadīju Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģijas nodaļā. Reizēm tur vienā etapā pavadīju 2 nedēļas, reizēm 3 nedēļas. Biju nobijusies un bēdīga, ļoti pietrūka mammas un brālīšu, māsiņu. Katru dienu raudāju un gāju pie dakteres kabinetā, bet man bija bail klauvēt. Vienā no šādām reizēm daktere mani ieaicināja savā kabinetā, mierināja un iedeva dzeltenu dzēšgumiju, sakot, ka tādas dzēšgumijas ir tikai ārstiem, lai es esmu drosmīga. Ārsti nav drosmīgi dzēšgumiju dēļ, bet zināju, ka ārsti ir ļoti drosmīgi, un es vienmēr biju vēlējusies kļūt drosmīgāka.

Mācījos Bilskas pamatskolā, pabeidzu 9 klases. Par spīti grūtajai finansiālajai situācijai, mācījos ar labām un teicamām sekmēm, katru gadu Ziemassvētku pasākumā tiku saukta pie eglītes, saņēmu dāvanā grāmatas, par kurām vienmēr ļoti priecājos. Mums ģimenē nav neviena ārsta, bet jau pamatskolas laikā man bija sapnis, ka vēlos kļūt par ārstu. Kad mācījos pamatskolas beigu klasēs, mūsu tētis biežāk iebrauca pie mums, veda pārtiku un centās palīdzēt, kaut arī pašam bija finansiāli grūta situācija. Pēc 9. klases tālāk mācījos Smiltenes ģimnāzijā, pabeidzu 12 klases.

Vidusskolas laikā sāku strādāt Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcas ķirurģijas nodaļā par sanitāri-slimnieku kopēju. Tur iemācījos ļoti daudz, un tas man neskaitāmas reizes dzīvē noderējis gan tālāk studijās, gan saskarsmē ar personālu, jo ļoti labi zinu arī jaunākā medicīnas personāla darba garoziņu. Biju izlēmusi tālāk doties mācīties uz Rīgas Stradiņa universitāti, bet tajā laikā zināju, ka pat tad, ja tikšu budžeta grupā, finansiāli nevarēšu atļauties dzīvot Rīgā; plānoju meklēt darbu.

Vecākā māsa Baiba uzzināja par Vītolu Fondu un saņēma stipendiju, lai studētu par ārstu. Es sapratu, ka arī es to varētu pamēģināt un arī man izdevās. Vītolu Fonda mecenāti Buduļu ģimene piekrita atbalstīt manus centienus kļūt par ārsti. Biju neizsakāmi pateicīga un laimīga, ka ziedotāji, izskatot manu pieteikuma vēstuli un visus dokumentus, izvēlējās mani. Pirms vairākiem gadiem viena no Buduļu ģimenes mecenātēm Ilze (Hermaņa Buduļa mazmeita) bija ieradusies Latvijā. Buduļu ģimenes stipendiātiem bija iespēja doties uz svinīgu tikšanos ar ziedotāju. Tas bija neizsakāmi sirsnīgi. Viņa stāstīja, cik liels konkurss bija tajā gadā, kad pretendēju uz stipendiju. Visus viņai atnestos ziedus pēc tam svinīgi nolikām pie Brīvības pieminekļa. To dienu ar lielu pateicību atceros vēl šodien.

Studēju Rīgas Stradiņa universitātes medicīnas fakultātē no 2008.-2014. gadam. Studijas, it sevišķi pirmajos studiju gados, bija ļoti grūtas. Es nepadevos, man bija sapnis kļūt par ārsti, bija sajūta, ka spēšu cilvēkiem palīdzēt. Katru semestri bija jāiesniedz sekmju izraksts Vītolu Fondā, tas deva papildus milzīgu motivāciju cīnīties. Tas ir neizmērojams atbalsts ne tikai finansiāli, bet arī morāli – pavisam sveši cilvēki ir noticējuši, ka spēšu to paveikt. Es ne pie kādām grūtībām nedrīkstēju padoties. Vecākajos kursos atradu papildus darbiņu, kur pēc studijām veicu biroja darbus. Valsts eksāmenu nokārtoju izcili, studentu pētniecisko darbu arī aizstāvēju ar izcilu vērtējumu. Ieguvu ārsta diplomu.

Man ne brīdi studiju laikā nebija šaubu; zināju, ka palikšu tepat Latvijā, vēlējos iestāties rezidentūrā. Domāju par vairākām rezidentūras studiju programmām. 2014. gadā tiku uzņemta savā pirmajā izvēlē – psihiatrijā. Vēl šobrīd turpinu studijas rezidentūrā, šobrīd esmu 3. studiju gada rezidente psihiatrijā. Rezidentūra nozīmē, ka esmu gan studente Rīgas Stradiņa Universitātes rezidentūras studiju fakultātē, gan pilna laika darbiniece ārste-rezidente Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā. Man ļoti patīk darbs, tas ir dinamisks. Turpinu papildus apgūt jaunākās rekomendācijas arī citās medicīnas nozarēs, jo uzskatu, ka cilvēks ir jāskatās kopumā, tikai tad varam nonākt pie labākā iespējamā rezultāta.

Neatliek daudz laika, lai apmeklētu citu specialitāšu konferences, pa vakariem cenšos mācīties attālināti Evisit platformā. Ieguvu atzinību kā aktīvākā Evisit lietotāja-rezidente 2018. gadā. Aktīvi darbojos arī Latvijas Psihiatru asociācijas Jauno psihiatru sekcijā. Rīkojam dažādus pasākumus, kas vērsti uz izglītošanu, piemēram, Viktorīna psihiatrijas rezidentiem, psihiskās veselības dienas Rīgas Stradiņa universitātes medicīnas fakultātes studentiem, skolu projekts sadarbībā ar Slimību profilakses un kontroles centru skolēniem, u.c.

2019. gadā Latvijā viesojās profesors Šīhans no ASV. Es biju viena no 3 rezidentēm, kurām bija tas gods vest profesoru ekskursijā pa Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra muzeju. Ar lepnumu viņam stāstīju par prof. Hermani Buduli, kurš bija ne tikai izcils ārsts, katedras vadītājs un labs cilvēks, bet viņa vārdā izveidota arī Buduļu ģimenes stipendija – Vītolu Fondā. Jūtos ļoti lepna par tik spēcīgiem latviešiem un neizsakāmi pateicīga, ka mans dzīves ceļš kaut mirkli bijis netālu no tik spēcīgas dzimtas. Katru gadu cenšos pilnveidot savas zināšanas un neapstāties pie sasniegtā. Šogad papildus darbam Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā, nedēļas nogalēs uzsāku darbu arī Strenču Psihoneiroloģiskajā slimnīcā, kur strādāju kā ārsts-stažieris Uzņemšanas nodaļā. Ceru nākotnē strādāt tieši šajā stacionārā, Vidzemes pusē jūtos mājās.

Vasarā pēc RSU Medicīnas fakultātes beigšanas 2014. gadā apprecējos ar vīru Andi. Bijām draudzējušies no 2010. gada, kopā gājām uz Sv. Jāņa draudzi. Zināju, ka Dievs ir devis mums iespēju satikties, jo savādāk nevarēju izskaidrot. Mūsu iepazīšanās bija gaužām nejauša, un vēl šobrīd atskatāmies uz to kā lielu brīnumu. Tiku uzņemta rezidentūrā, turpināju studijas un darbu, 2015. gada aprīlī piedzima mūsu pirmais bērniņš Jānis. 2017. gada decembrī piedzima meitiņa Katrīna. Esmu ļoti laimīga par to, ka Dievs mums uzticējis bērniņus un par to, ka ir tik gādīgs vīrs, kurš atbalsta un parūpējas par bērniem, ja brīvdienās strādāju.

Ģimene ir milzīga dāvana, un to ļoti novērtēju. Cenšos pēc iespējas vairāk laika kvalitatīvi pavadīt ar bērniem, spēlējam galda spēles, dodamies dabā, lasu bērniem priekšā grāmatas. Ģimene – tas ir pamats visam. Ļoti vēlos, lai bērni izaug par labiem un laimīgiem cilvēkiem. Par tādiem cilvēkiem, kuri redz cilvēku, nevis viņa apģērbu vai mantas; par tādiem, kuri ir labestīgi un padomā arī par citiem; par tādiem, kuri ir laipni gan pret sevi, gan pret citiem.

Vītolu Fonds dara ļoti svētīgu darbu. Nebaidīšos teikt, ka viņi kopā ar mecenātiem maina cilvēku dzīves trajektoriju un veselas dzimtas, kas nāks pēc šī cilvēka. Viņi kā sargeņģeļi nolūkojas pār mums, neļaujot mums iestigt dziļāk tajā purvā, kur esam bijuši. Viņi palīdz izrāpties jauniešiem no bezcerības, dod iespēju studēt. Palīdzība nav tikai materiāla, tas ir arī milzīgs morāls atbalsts, ko es jutu no Vitas un Vītolu Fonda kolektīva. Stipendiātu ir daudz, bet Vita kā otra mamma seko katram.

Jau biju pabeigusi pamatstudijas un strādāju rezidentūrā, kad Vita zvanīja, meklējot palīdzību priekš viena no stipendiātiem, kurš bija nonācis krīzes situācijā. Viņiem rūp, un tas ir neizmērojams atbalsts, kas ne katram ģimenē ir dots. Ne visiem ir atbalstošas ģimenes. Ir ģimenes, kurās bērni aug pavisam bez vecākiem. Ir ļoti liela starpība, ja cilvēks jūtas atbalstīts un cienīts, viņš spēs paveikt daudz vairāk. Ir ļoti liela starpība, vai cilvēks var mācīties netraucēti, vai mācās ar rūcošu vēderu. To starpību es lieliski zinu, un to zina daudzi Latvijas jaunieši. Vītolu Fonds spēj ilgtermiņā mainīt cilvēku dzīves līdz nepazīšanai. Daudzi no mums nezina, kur mēs būtu šobrīd, ja Vītolu Fonds nebūtu mums sniedzis palīdzīgu roku.

Pavasarī, kad bija sākusies pieteikšanās stipendijām, dalījos ar šo informāciju savos sociālajos tīklos, nebaidoties stāstīt arī savu stāstu. Vītolu Fonds ar stipendijām atbalstīja gan mani, gan manas māsas Baibu un Kristīni. Es zinu, ka bez Vītolu Fonda atbalsta ar vislielāko varbūtību es nebūtu ārsts, es nestrādātu šo darbu, jo studiju pirmajos gados gados apvienot mācības ar darbu ir ļoti grūti. (Redzēju daudzus kolēģus, kuri nevarēja apvienot darbu ar studijām, nevarēja sekmīgi nokārtot eksāmenus un bija spiesti ņemt akadēmiskos atvaļinājumus, daudzi no viņiem pēc akadēmiskā atvaļinājuma studijās tā arī neatgriezās...) Vītolu Fonda atbalsts ir neizmērojams, vārdos neaprakstāms, tas vieš cerības stariņu tur, kur ir melna nakts.

Latvija – tie ir cilvēki, tie esam mēs paši. Domāju, ka bieži vien pārāk zemu novērtējam savu spēju darīt labu. Daudzi cilvēki saka, ka vēlas mainīt pasauli, darīt lielas lietas. Bet es domāju, ka jāsāk ar mazajām lietām. No tās pozīcijas, kur esam šobrīd. Mums nevajag gaidīt, kad mums būs iespēja darīt pavisam lielās lietas. Jau šobrīd varam pacensties vairāk kvalitatīva laika pavadīt kopā ar saviem bērniem, kopā rotaļāties, mācīt viņus, rādīt savu piemēru. Jau šobrīd varam katrs savā darbavietā pielikt papildus pūles, lai darbu paveiktu pēc labākās sirdsapziņas un lai veidotu labu atmosfēru gan darbinieku starpā, gan cilvēkiem, ar kuriem strādājam. Jau šobrīd varam atbalstīt citus, nododot labo darbu stafeti uz priekšu.

Vītolu Fonds sniedza man palīdzīgu roku. Es katru gadu cenšos ziedot Vītolu Fonda Draugu stipendijai, jo zinu, cik ļoti šiem jauniešiem atbalsts ir nepieciešams. Pat ja mums šobrīd nav iespējas dibināt pašiem savas stipendijas, mums ir iespēja kopā palīdzēt. Šie labie darbi neapstājas, tas iestrādājas mūsu būtībā, mēs to turpināsim visu dzīvi. Tieši tādu Latviju es vēlētos redzēt – laimīgus cilvēkus, kuri parūpējas par savām ģimenēm, saviem bērniem un kopā parūpējas arī par tiem bērniem, kuru vecākiem tādas iespējas nav. Latvija – tie esam mēs paši. Kādi būsim mēs paši, tāda būs Latvijas nākotne. Būsim labestīgi un gaiši mūsu dzimtenē Latvijā!“

Te ir stāsts par vēl vienu fantastisku Latvijas bērnu, kam īstā laikā nāca palīdzība no svešā zemē dzimušiem, bet latviski uzaudzinātiem bērniem. Paldies viņiem un paldies Vītolu Fondam, par šo brīnišķīgo Latvijas patrioti.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com