Saules ģimnāzista atmiņas (1)

Palielināt / Enlarge

Špakenbergas nometnes skats 1987. gadā. FOTO Guntars Saiva.

Palielināt / Enlarge

1987. gadā Špakenbergas nometnē. Mūsu dzīvoklis otrā stāvā. FOTO Guntars Saiva.

Palielināt / Enlarge

Špakenbergas nometnes Meža kapsēta 1987. gadā. FOTO Guntars Saiva.

Palielināt / Enlarge

Saules ģimnāzija 1966. gadā. Ar meitu Baibu. FOTO Guntars Saiva.

Palielināt / Enlarge

Saules ģimnāzija no aizmugures 1987. gadā. FOTO Guntars Saiva.

No Ķīles uz Špakenbergu

Pēc Ķīles nometnēs pavadītajiem 11 mēnešiem, 1946. gada 29. aprīlī, nevienu iepriekš nebrīdinot, mēs, kopā ar tēva brālēnu inženieri Teodoru Priedi, atstājām 38. Nometni. No Hamburgas atsūtītā angļu armijas smagā automašīna mūs aizveda uz Gēstahtes (Geesthacht) tuvumā esošo Špakenbergas nometni, kur jau bija nokārtota mūsu jaunā dzīves vieta.

Kāpēc mēs atstājām Ķīles nometni? Tā nebija ne sliktā pārtika, ne arī sīkās nesaskaņas ar nometnes komandantu Nikolaju Falku. Tā kā Teodors Priede un tēvs strādāja Baltijas universitātē Hamburgā, tad viņi gribēja, lai mēs ar māti dzīvotu tuvāk Hamburgai. Ķīle bija 100 km no Hamburgas, Gēstahte nedaudz vairāk par 20 km.

Špakenbergas nometne atradās apmēram kilometrus divus no Gēstahtes pilsētas un lielās, labi pazīstamās Saules nometnes.

Tāpat kā daudzās vietās Vācijā, tā arī Špakenbergā Hitlera laikā bija saceltas strādnieku mājas. Tās bija tik līdzīgas viena otrai, ka kādreiz tumsā bijis grūti atrast savu māju. Špakenbergā šīs mājas bija divstāvu ar atsevišķu dzīvokli katrā stāvā. Četras vai vairāk šādas mājas bija sabūvētas ar kopējam sienām un jumtu, bet katra ar savu izeju uz ielu. Mūsu dzīvoklis bija otrā stāvā.

Pirms Otrā pasaules kara šīs mājas esot bijušas celtas Krimmeļa (Krümmel) nitroglicerīna fabrikā nodarbinātiem 1500 vācu strādniekiem un viņu ģimenēm. Krimmeļa nitroglicerīna fabrika bija Elbas labajā krastā, tikai kilometrus trīs augšpus Špakenbergas. Dzelzceļa līnija gar Elbas malu to savienoja ar Gēstahtes staciju. Kara laikā fabrika britu uzlidojumos bija cietusi, bet ne iznīcināta. Nezinu, vai tā strādāja visu kara laiku. Pēc kara beigām fabriku demontēja. Paši redzējām, ka pa dzelzceļu kara reparācijās aizveda dažādas fabrikas iekārtas. Nezinu, kas notika ar Špakenbergā dzīvojošiem strādniekiem, kad viņu darbs izbeidzās. Vai tos izlika no dzīvokļiem, lai atbrīvotu vietu latviešu DP?

Nav izslēgts, ka Saules nometnes barakas arī bija celtas Krimmeļa fabrikā nodarbinātiem ārzemju strādniekiem, bet tā ir tikai mana doma.

Mūsu Špakenbergas dzīvoklis bija pieņemamā kārtībā. Neprasījās nekāda īpaša remonta.

Katram dzīvoklim bija virtuve ar malkas plīti. Arī dzīvokļa apsildīšana bija ar malku. Dzīvokļiem aizmugurē bija mazi dārziņi.

Nometnē nebija kopīgas virtuves. Visu pārtiku saņēma uz rokas. Neatceros, cik bieži to izsniedza. Izsniegšanas dienās rindas varēja būt diezgan pagaras.

Gandrīz vai blakus mūsu nometnei, bet otrpus stāvai gravai, bija lietuviešu nometne. Tur bija liela zāle ar skatuvi. Zāli izmantoja gan latviešu teātra izrādēm, gan volejbola un basketbola treniņiem un sacīkstēm. Tur notika arī viens Saules ģimnāzijas atklātais deju vakars, kurā man bija jākontrolē iekšā nācēju biļetes.

Meža malā, netālu no nometnes, bija kapsēta, kas bija pazīstama kā Gēstahtes (arī Špakenbergas) Meža kapsēta. Jau 1946. gadā tur bija vairākas kapu kopiņas.

1987. gada Špakenbergas nometnes apmeklējumā izstaigāju arī tad jau daudz lielāko kapsētu un uzgāju vairāku paziņu kapu vietas.

Špakenbergā uz patstāvīgu dzīvi palikām tikai mēs ar māti. Tēvs un Teodors Priede tikai nedēļas nogalēs atbrauca no Hamburgas.

Viņi bija pierakstīti Zoo nometnē, kur nelielās barakās dzīvoja universitātes mācībspēki, darbinieki un studenti. Kā nometne bija ieguvusi zooloģiskā dārza nosaukumu? Tā bija celta gaisa uzbrukumos nopostītā Hāgenbeka zoodārza vietā. 1944. gadā barakas bija cēlusi kuģu būves kompānija Blohm & Voss – kara gūstekņiem, kas bija nodarbināti kuģu būvēšanā. Pēc kara to bija pārņēmuši briti un pārveidojuši par DP nometni. Britu pārvaldes dokumentos tā saucās Zoo Camp.

1946. gada ziemā mēs ar māti aizbraucām uz Hamburgu tēvu apciemot. Gan braucot autobusā ar izsistiem logiem, gan Zoo barakā, kur dzīvoja tēvs, dabūjām krietni izsalt. Daudzas nometnes barakas bija diezgan bēdīgā stāvoklī.

Mācos „Saules“ ģimnāzijā

Mans nolūks bija turpināt mācības Saules ģimnāzijā. Saules ģimnāzijas reputācija bija sasniegusi arī Ķīli. Bija arī ģimnāzija Špakenbergas nometnē, bet tā bija krietni mazāka.

Pēc pāris dienām aizgāju aprunāties ar ģimnāzijas direktoru Jāni Eseru, kurš tolaik dzīvoja pilsētā. Izstāstīju, ka biju nobeidzis Ķīles reālģimnāzijas 3. klasi. Viņš man iedeva skolas adresi un teica, lai nākošā dienā ierodos skolā. Lai ejot uz 4. reālo klasi, formalitātes nokārtošot vēlāk. Pirmais trimestris jau esot kopš dažām nedēļām iesācies.

Tagad nedaudz par ģimnāzijas direktoru Jāni Eseru. Dzimis 1904. gada 1. septembrī Naukšēnu pagasta Jēčos. Mācījies Rūjienas Draudzes skolā un Rūjienas ģimnāzijā, kuru beidzis 1925. gadā. Studējis Latvijas Universitātes matemātikas un dabas zinātņu fakultātē, ieguvis mag. math. grādu. Korporācijas Vendia dibinātājs. Uzskatīts par vienu no labākajiem jaunajiem matemātiķiem, tomēr izvēlējies skolotāja darbu. Strādājis Ilūkstes ģimnāzijā, vēlāk Valmieras ģimnāzijā, kur bijis arī ģimnāzijas inspektors. Sarakstījis 3 mācības grāmatas ģimnāzijām: Algebriskā analīze, Analītiskā ģeometrija un Aritmētika.

Skola nebija Saules nometnē, bet gan pilsētā, īsa gājiena attālumā no nometnes. No Špakenbergas nometnes līdz ģimnāzijai bija ap ¾ km.

Tajā pašā ēkā no rīta mācījās pamatskolnieki, pēcpusdienā ģimnāzisti.

Iegājis skolā, devos uz 4. reālo klasi. Ejot satiku Jāni Pētersonu (Jānīti), manu klases biedru no Jēkabpils ģimnāzijas 1. klases 1943./44. mācību gadā. Viņš bija 3. klases skolnieks un domāja, ka es eju uz nepareizo klasi, jo nezināja, ka 1945. gada rudenī, kad darbu sāka Ķīles Latviešu ģimnāzija, lai atgūtu kara apstākļu un piena pārrauga darbā nokavēto 1944./45. mācību gadu, sāku mācīties 3. klasē.

Ieejot 4. klasē, ieraudzīju tikai vienu pazīstamu seju – Jānīša brāli Ojāru Pētersonu, kurš Jēkabpils ģimnāzijā bija par man vienu klasi augstāk. Lielākā daļa no zēniem bija bijušie leģionāri vai gaisa spēku izpalīgi.

Bija patīkami redzēt, ka klase izskatījās pēc normālas skolas klases. Skolnieki sēdēja skolas solos, ne tā kā Ķīles Ģimnāzijā, kur sēdējām uz krēsliem pie parastajiem galdiem. Varbūt, ka dažiem augumā garākiem skolniekiem soli bija nedaudz par maziem. Pie sienas melna tāfele. Vai šajā ēkā arī pirms tam būtu bijusi skola?

Mūsu klases audzinātājs bija vēsturnieks Pēteris Dreimanis. Pēc kāda laika viņš no šī pienākuma atteicās, un viņa vietā nāca V. Švānbergs.

Garajā brīvstundā pagrabiņā varēja dabūt skārda krūzītē karstu dzeramo, ko mēs tagad sauktu par bonox.

Kādreiz mēs zēni arī iegājām blakus restorānā iedzert Bier mit Schuss – bezalkoholisku alu ar saldas sulas piešprici. Gadus vēlāk, esot Rietumberlīnē, pasūtīju vienā restorānā Bier mit Schuss, bet tas vairs nelikās tik garšīgs kā toreiz Gēstahtā. Varbūt mana garša bija mainījusies, varbūt arī biju nedaudz izlepis.

Žēl, ka par Saules ģimnāziju nav uzrakstīta skolas vēsture, kas aptvertu laiku no pirmās līdz pēdējai skolas dienai. Ja tāda ir, tad neesmu to redzējis. To gan būtu varējis rakstīt tikai kāds skolotājs, īpaši direktors. Grūti iedomāties, ka kāds skolnieks būtu skolu sācis pirmajā klasē un nobeidzis piektajā. Ir gan dažādi apraksti un fotogrāfijas par vairākiem atsevišķiem notikumiem skolas dzīvē. Saglabājušās ir skolas trešā (mana) izlaiduma fotogrāfijas.

Arī man, pēc gandrīz trīs ceturtdaļas gadsimta ir grūti atcerēties visu skolā piedzīvoto. Saglabājušās ir tikai dažas liecības: 4. klases (ar direktora un klases audzinātāja parakstiem), 5. klases par 1. un 2. trimestri (tikai ar klases audzinātāja parakstu) un Gatavības Apliecības latviešu un vācu valodā. Tur varu redzēt savas sekmes visos priekšmetos, bet atmiņā ir palikuši tikai nedaudzi fragmenti. Bet es jau nerakstu skolas vēsturi. Rakstu tikai savas atmiņas par ģimnāzijā pavadīto laiku, vietām gan tās ir papildinātas ar citur pieejamo informāciju. Visu skolotāju vārdus nevaru atcerēties.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl