Trimdas izskolotie (18)

Palielināt / Enlarge

Una Gabriela Zelča. FOTO no Unas Gabrielas Zelčas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Gunārs un Ingrīda Meierovici. FOTO Vītolu fonds.

Una Gabriela ir Gunāra Meierovica piemiņas stipendiāte. Gunārs Meierovics bija ļoti aktīvs trimdas latvietis. Viņš bija Zigfrīda Annas Meierovica dēls, tēvu viņš zaudēja jau piecu gadu vecumā, taču bija mantojis tēva harizmu un diplomāta talantu. Tāpēc Gunārs vienmēr lieliski sapratās ar cilvēkiem un aktīvi iesaistījās latviešu sabiedriskajās organizācijās. 1961. gadā viņš kopā ar pārstāvjiem no lietuviešiem un igauņiem nodibināja Apvienoto baltiešu komiteju, un vairākus gadus to arī vadīja. Viņš ieņēma dažādus amatus Amerikas Latviešu Apvienībā (ALA), savu laiku vadīja Pasaules Brīvo Latviešu Apvienību (PBLA) un vēlāk arī Latvijas Brīvības Fondu. Kad Latvija atguva neatkarību, Gunārs ar kundzi Ingrīdu pārcēlās uz Latviju, un viņu ievēlēja Saeimā. Viņš aktīvi darbojās, lai veicinātu Baltijas valstu sadarbību. Latvijas valdībā viņš ieņēma Baltijas un Ziemeļvalstu valsts ministra posteni Ārlietu ministrijā. 1995. gada novembrī Gunāram piešķīra III šķiras Trīszvaigžņu ordeni.

Gunāra Meierovica piemiņas stipendiju dibināja viņa dzīves biedre Ingrīda Meierovica. Viņa bija mācījusies Rīgas 23. pamatskolā. Savu izglītību viņa turpināja Bēgļu nometnēs Vācijā, bet vidusskolu un studijas politikas un valodu fakultātēs viņa pabeidza Austrālijā, Sidnejas Universitātē. Viņai allaž ir bijusi stingra pārliecība, ka izglītība ir labklājības pamats, un zināšanas ir bagātība, ko neviens atņemt nevar.

Viņas piemiņas stipendiāte Una Gabriēla Zelča par sevi raksta.

„Mani sauc Una Gabriēla Zelča. Esmu dzimusi 1998. gada 17. februārī Kurzemē, Usmas pagastā, kas ir ap 50 km no Ventspils. Kā brīnums es ienācu savā ģimenē, tāpēc esmu vienīgais bērns. Tētim tad bija nepilni 40 gadi, mammai – 35. Maniem vecākiem 16 gadus nevarēja būt bērnu, tāpēc es biju ļoti gaidīts un izlūgts bērniņš – kā atbilde uz vecāku nemitīgajām lūgšanām. Laikam tieši tādēļ vienmēr esmu jutusies ļoti gaidīta un vajadzīga.

Mans tētis ir ieguvis elektriķa profesiju, taču ikdienā strādā ēku demontāžas uzņēmumā, bet mamma ir friziere, taču viņa man ziedoja 19 gadus savas dzīves, būdama mājsaimniece un mans lielākais mācību atbalsts, līdz brīdim, kad pabeidzu vidusskolu. Tieši tādēļ es nemācījos pirmsskolas izglītības iestādē, bet gan pavadīju laiku laukos, apgūstot visas prasmes svaigā gaisā un nedalītā mammas uzmanībā. To uzskatu par lielu ieguvumu, jo jau pirms iestāšanās 1. klasē, es ļoti labi pratu lasīt, ko tajā laikā katrs septiņu gadu vecs bērns neprata. Arī lauku darbi man nekad nav bijuši sveši, jo agrā bērnībā maniem vecākiem piederēja lauksaimniecība. Atceros kā bērnībā biju nosaukusi vārdos visas pie mums izaudzētās cūciņas.

No 1. līdz 4. klasei mācījos Usmas pamatskolā, kur klasēs bija ļoti maz skolēnu, tādēļ skola tika slēgta un no 5. līdz 12. klasei nācās turpināt mācības netālajā Ugāles vidusskolā. Vēl nesen atradu dienasgrāmatu, kurā biju ierakstījusi, ka ļoti uztraucos par to, kā būs jaunajā un salīdzinoši lielajā skolā. Tagad par to gan varu tikai pasmieties, jo atmiņas no vidusskolas man ir vislabākās. Ja nebūtu jāturpina dzīves ceļš uz priekšu, es labprāt uz gadu atgrieztos vidusskolā kopā ar saviem klases biedriem.

Turpat Ugālē arī absolvēju Ugāles Mūzikas un mākslas skolu, kur apguvu saksofona spēli. Es ļoti novērtēju visu, ko manī ielika Ugāles vidusskola. Tur es izveidojos par cilvēku, kas es esmu šobrīd gan pateicoties saviem skolotājiem, gan klases biedriem, no kuriem daudzi ir labi draugi, kā arī pateicoties patīkamai videi skolā, kas ļāva man attīsties, pilnveidoties un piedzīvot brīnišķīgus mirkļus.

Tieši Ugāles vidusskola bija mans atspēriena punkts ceļā uz studijām Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Ugāles vidusskolas skolotāji manī ielika bagātīgu zināšanu bagāžu, ar kuru ļoti teicami spēju pierādīt, ka apgalvojums lauku skolās nav kvalitatīva izglītība nav zīmogs, kuru var uzlikt katrai lauku skolai. Visu studiju laiku kopumā biju starp labākajiem pieciem studentiem savā kursā, un nav noslēpums, ka starp tiem bija arī studenti, kas nāca no Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas un citām ļoti prestižām Latvijas skolām. Tādēļ lepojos, ka varu lauzt šo mūsdienās jau nosakņojušos uzskatu, ka lauku skolās ir zema mācību kvalitāte.

Studijas Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē uzsāku 2017. gada septembrī un 2020. gada jūnijā absolvēju un ieguvu bakalaura grādu tiesību zinātnē. Šīs studijas ir mans dārgums un ieguvums un tiešām ar lepnumu mājās skatos uz iegūto diplomu kā vērtību gan man, gan manai ģimenei, gan Latvijai kā vietai, kurā savas zināšanas izmantošu un pilnveidošu. Tomēr apstāties pie sasniegtā būtu muļķīgi, tāpēc sākot ar 2020. gada septembri turpināšu studijas LU Juridiskajā fakultātes maģistra studiju programmā, lai 2022. gada jūnijā iegūtu maģistra grādu un jurista kvalifikāciju.

Visu bakalaura studiju laiku no 2017. gada septembrim līdz pat 2020. gada jūnijam es saņēmu Gunāra Meierovica piemiņas stipendiju. Tas bija neaizstājams atbalsts studiju laikā. Tas man deva iespēju koncentrēties tikai uz studijām, kamēr man bija studiju biedri, kas skrēja uz studijām kā uz pulciņu, jo galvenā ikdienas sastāvdaļa bija darbs un sevis nodrošināšana. Stipendijas esamība man deva iespēju arī iegādāties juridisko literatūru, kas nu rotā manu grāmatu plauktu un reiz, iespējams, rotās arī mana advokātu biroja vai prokurores kabineta grāmatu plauktu.

Tieši pēdējā laikā esmu sajutusi īstas, dziļas sakarības savā dzīvē. Tas, ka varēju tikai un vienīgi veltīt savu laiku studijām, man pavēra iespēju arī teicami nokārtot iestājeksāmenus maģistrantūrā, iestājoties ar otro labāko rezultātu un iegūstot gan budžeta vietu, gan valsts stipendiju. Lai arī Fonda stipendijas atbalsts ir beidzies, tomēr iegūtais no šī atbalsta man dod iespēju sekmīgi turpināt savu ceļu. Par to mana sirds ir nebeidzami pateicīga.

Mana ziedotāja ir Gunāra Meierovica sieva Ingrīda, jo pats Meierovica kungs jau 13 gadus nav šajā saulē. Šogad viņam būtu apritējuši 100 gadu. Par pašu Gunāru zinu tik daudz, cik iespējams izlasīt interneta resursos un no viņa sievas stāstītā. Ļoti priecājos par iespēju satikties ar Meierovicas kundzi un dzirdēt vairāk par trimdas gaitām. Iepazīstot viņu tuvāk, es redzēju, ka viņa patiesi ir sirds cilvēks, kuru varu saukt par vienu no saviem sargeņģeļiem. Meierovica kunga ieguldījums trimdas latviešu kopienā, darbojoties kā Pasaules brīvo latviešu apvienības vadītājam, ir neizmērojams un neaizstājams. Man ir lepnums būt tieši Gunāra Meierovica piemiņai veltītās stipendijas ieguvējai, jo neapšaubāmi, ka viņš bija viens no Latvijas neatkarības atgūšanas ceļa bruģētājiem un latviskuma saglabāšanas veicinātājs garajā trimdas periodā.

Kā jau iepriekš minēju, es turpinu studijas maģistrantūrā Rīgā, Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, lai iegūtu jurista kvalifikāciju, kā arī rudenī sākšu strādāt Saeimā par deputātes palīgu. Esmu patīkami satraukta arī par šī posma sākšanos manā dzīvē, jo līdz ar to arī sāks veidoties mana patstāvīgā dzīve. Tas savukārt būs atspēriena punkts karjeras turpmākai attīstībai, kā arī ģimenes nodibināšanai. Ir patīkami apzināties, ka viss paveiktais līdz šim ir kā stabila platforma drošam izaugsmes ceļam. Mans ceļš ir tikai iesācies. Mans stāsts vēl top. Un ik dienu esmu pateicīga, ka manā dzīvē ir bijuši klāt īstie cilvēki īstajā laikā, to skaitā arī mana ziedotāja Ingrīda Meierovica. Kas gan zina, kāda būtu mana dzīve bez katra cilvēka, kas man ir sniedzis roku grūtā brīdī?

Pateicos arī Vītolu Fondam par būtisko starpniecības lomu, ko esat uzņēmušies. Neskatoties uz to, ka Latvija brīžiem šķiet ļoti maza, vienam otru ir svarīgi atrast. Priecājos, ka neesmu vienīgā no Ugāles vidusskolas, kas ir saņēmusi Vītola Fonda administrētās stipendijas. Jūs darāt milzīgi nozīmīgu darbu, kas ietekmē ikviena stipendiju saņēmušā studenta dzīvi. Tā ir ilgtermiņa ietekme, kuru, kā jau minēju, es personīgi jūtu jau šobrīd.

Noteikti ar laiku, iegūstot finansiālu atspērienu, arī es vēlos kļūt par vienu no ziedotājām. Es jūtu tādu kā pienākuma sajūtu, gandrīz tā it kā stipendija būtu bijis kā aizdevums, protams, pozitīvā nozīmē, kas nākotnē jāatdod. Es domāju, ka tāds pēc būtības arī ir Vītola Fonda lielais mērķis un redzējums – karjeras sākumā atbalstot finansiāli, dot iespēju kļūt par veiksmīgu cilvēku un arī ziedotāju nākotnē.

Un tieši tādēļ, manuprāt, kamēr vien Latvijā būs cilvēki, kas būs gatavi pasniegt viens otram roku grūtā brīdī un atdot daļu no sevis līdzcilvēka dēļ, tikmēr arī Latvija pastāvēs. Lai arī cik ļoti klišejiski tas skan, bet tā ir patiesība, ka Latvija esam mēs paši. Mēs esam salīdzinoši maza tauta, tāpēc ir būtiski neķildoties savā starpā un būt cik nu vien vienoti varam būt. Un katram sevī ir svarīgi saprast, ka Latvijas nākotne būs tāda, kādi būsim mēs. Lai arī cik ļoti mēs nereti gribētu, ka atbrauc kāds, kas visu sakārto, tomēr tas ir mūsu pašu darbs. Arī manējais, arī Tavējais.“

Una Gabriēla ir vēl viena Latvijas meitene, kurai augstāko izglītību palīdzēja iegūt viena trimdas latviete, kas pati pēc ilgiem gadiem dažādās svešās zemēs atgriezās savā dzimtajā zemē. Savu Tēvzemes mīlestību viņā pierādīja ar to, ka sava vīra Gunāra piemiņu atzīmēja ar Latvijas jauniešu profesionālo izglītību. Prieks redzēt, ka Unai Gabriēlai ar pirmo grādu vien nepietiek. Viņa mācās tālāk, tagad pati saviem spēkiem, lai varētu labi strādāt tepat Latvijā.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“