Zinātnei un Tēvzemei

Latvijas Universitāte

Šodien paiet 27 gadi kopš Latvijas Universitātes dibināšanas. Šo dienu latviešu akadēmiskā saime un līdz ar viņu visa latviešu tauta arvien ir atzīmējusi kā lielu svētku dienu. Svētku drēbēs tērpti mēs pulcējāmies mūsu Universitātes skaistajā aulā zem mūsu Alma mater karoga, kuru sargāja neskaitāmo studentu organizāciju karogu mežs. Arī šodien esam pulcējušies šeit, lai kavētos atmiņās par lielo notikumu latviešu tautas kultūras dzīvē.

Bieži ir tā, ka kādas mantas īsto vērtību mēs izjūtam tikai tad, kad esam to zaudējuši. Vai tas tā nav arī ar mūsu mīļo Alma mater? Vai taisni tagad, kad tās mums nav, vissāpīgāk neizjūtam tās trūkumu, un vai tā mums nav kļuvusi vēl dārgāka, vēl mīļāka kā agrāk?

Drausmīgais karš un smagā trimdas nasta ir situsi rētas arī mūsu saimē. Nav vairs mūsu vidū mehānikas fakultātes dekāna prof. Persija Zīlītes, teoloģijas fakultātes dekāna prof. Eduarda Zicāna, tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes profesora Mintauta Čakstes, inženierzinātņu fakultātes profesoru Mārtiņa Bīmaņa un Eduarda Ramaņa, mehānikas fakultātes profesora Alfrēda Vītola, matemātikas fakultātes prof. Nikolaja Maltas, filoloģijas fakultātes priv. doc. Kārļa Plukša un vēl citu mācības spēku, kuru aiziešana veļu valstī mums nav zināma. Neredzēsim mēs savā vidū arī daudzus studentus, kas nolikuši savas galvas uz tēvzemes altāra. Atcerēsimies šodien visus šos dārgos aizgājējus un godināsim viņu piemiņu.

Pēc Latvijas brīvvalsts proklamēšanas 1918. g. 18. novembrī un pēc kara darbības izbeigšanās Latvijā toreizējā Latvijas valdība, sākot latviešu tautas izglītības lietu kārtošanu, paredzēja arī augstāku mācības iestāžu dibināšanu. Šim nolūkam valdība nodibināja Augstskolas organizācijas komiteju, kurā ar savām organizācijām bija pārstāvēti visplašākie tautas slāņi. Par augstskolas veidu komitejā izvirzījās divi viedokļi:

1. dibināt atsevišķu Universitāti humanitārām zinātnēm un atsevišķu Tehnisko augstskolu tehniskām zinātnēm;

2. dibināt vienu vienotu augstskolu humanitārām un tehniskām zinātnēm.

Pēc plašām pārrunām virsroku guva otrs viedoklis, un 1919. g. 28. septembrī svinīgā aktā, kurā piedalījās parlamenta, valdības un daudzu organizāciju pārstāvji, nodibināja Latvijas Augstskolu, īstu Universitas Litterarum visām zinātnēm. Ar to piepildījās latviešu tautas ilgi lolotais sapnis.

Latviešu jaunatne savu akadēmisko izglītību tagad varēja iegūt pašu mājās savā valodā un veidot savas, tīri latviskas akadēmiskas tradīcijas. Jaunā augstskola deva iespēju brīvi pētīt mūsu tautas senatni, kultūru un vēsturi pareizā un tīrā uztverē. Vēlāk Latvijas Augstskola dabūja piemērotāku nosaukumu Latvijas Universitāte.

Pēc Latvijas Augstskolas nodibināšanas to pārvaldīja organizācijas komitejas izvirzītā Augstskolas Organizācijas Padome ar priekšsēdi prof. P. Dāli. Savā iekšējā dzīvē Universitāte bija autonoma un darbojās savas satversmes robežās.

Universitātes satversme bija ideāli demokrātiska. Pēc Universitātes satversmes tās pārvaldes orgāni bija: Universitātes padome, Dekānu padome un Universitātes prezidijs: rektors un 2 prorektori. Pēc fakultāšu noorganizēšanas tās ievēlēja Augstskolas Padomi, kas savukārt ievēlēja rektoru un prorektorus. Lieli nopelni Augstskolas nodibināšanā un noorganizēšanā ir pirmajam Latvijas izglītības ministram Dr. K. Kasparsonam. Atzīstot šos nopelnus, Augstskola ievēlēja Dr. K. Kasparsonu par savu pirmo goda biedru.

Savu darbību Universitāte uzsāka ar 11 fakultātēm: arhitektūras, filoloģijas un filozofijas, inženierzinātņu, ķīmijas, lauksaimniecības, matemātikas un dabas zinātņu, mehānikas, medicīnas, tautsaimniecības un tiesību zinātņu, teoloģijas un veterinārmedicīnas. Lauksaimniecības fakultāte vēlāk izdalījās kā patstāvīga augstskola Jelgavas Lauksaimniecības Akadēmija. Nodibinoties jaunajai romiešu katoļu teoloģijas fakultātei, fakultāšu skaits palika 11.

Darbu uzsākot, jaunajai augstskolai bija jāpārvar daudzas un lielas grūtības. Komplektējot mācību spēku kadrus, grūtības radīja humanitāro katedru aizstāšana – latviešu zinātnieki bija izkaisīti pa visu plašo Krieviju un tos nācās grūti sasniegt. Trūkstošo latviešu mācības spēku vietās Augstskolas vadība aicināja ārzemju zinātniekus. Par mācības spēkiem Augstskolā darbojās Vācijas, Zviedrijas, Šveices u.c. zemju zinātnieki. Vieglāka bija mācības spēku komplektēšana tehniskām disciplīnām, jo Latvijā atradās daudzi bij. Rīgas Politehniskā Institūta mācību spēki. Inventāra jaunajai Augstskolai nebija nekāda. Rīgas Politehniskā Institūta inventārs pirmā pasaules kara laikā bija evakuēts uz Krieviju, un no tā praktiski atpakaļ nedabūja nekā.

Gandrīz visi studenti bija t.s. darba studenti, kas studijām varēja veltīt tikai brīvo laiku. Tāpat arī mācību spēki, sevišķi tehniskajās disciplīnās, dienu bija aizņemti jaunās valsts celšanas darbā. Ņemot vērā šos apstākļus, pirmajos Universitātes darbības gados lekcijas un praktiskie darbi notika tikai rītos no 7 – 9 un pēcpusdienās no 15 – 22. Šāds stāvoklis, protams, stipri traucēja akadēmisko darbu. Tikai pēc dažiem gadiem Universitāte varēja pāriet uz normāliem darba apstākļiem. Pārvarot visas šīs grūtības, Universitāte veidojās un auga kā plašumā, tā dziļumā, un jau pēc neilga laika tā bija cienījamā vietā citu zemju augstskolu vidū. Visas grūtības Universitāte varēja pārvarēt, pateicoties Saeimas, valdības un visas latviešu tautas plašajam atbalstam un aktīvai atsaucībai.

Latviešu tauta nekad nav žēlojusi līdzekļu un upuru savai Universitātei. Gadu no gada Universitātes iekārta un mācību inventārs pieauga, un, otram pasaules karam sākoties, Universitātei bija plašas un priekšzīmīgi iekārtotas laboratorijas, institūti un semināri, ar ko patiesi varējām lepoties.

Ļoti plaši bija materiālie pabalsti, ko Universitāte deva saviem studentiem. Līdz 40% studentu atbrīvoja no mācību maksām. No Universitātes stipendiju fonda studenti saņēma stipendijas. Šos līdzekļus sedza valsts no sava budžeta. Universitātes labvēļa Kristapa Morberga lielais novēlējums Universitātei deva iespēju vēlāk paplašināt studentu materiālo atbalstīšanu. Ļoti plaši līdzekļi studentu materiālam atbalstam radās arī, nodibinoties Latvijas kredītbankas studiju fondam. Pie Universitātes pastāvēja arī vairāki privātu personu un organizāciju stipendiju fondi. Bez pārspīlējuma var teikt, ka trūcīgi materiālie apstākļi nevienam studijas neaizkavēja.

Universitātē varēja iestāties katrs, neatkarīgi no viņa rases, tautības un ticības, ja tas izturēja uzņemšanas pārbaudījumus, kas gan, ievērojot lielo konkurenci, bija stingri.

Studentu saimes organizēšana ārpus Universitātes atradās studentu pašvaldības Studentu Padomes rokās. Studentu padomes līdzekļi sastādījās no studentu semestra maksām, bet galvenā kārtā no Studentu Padomes saimniecisko pasākumu – studentu virtuves un studentu grāmatnīcas – ienākumiem un sabiedrības ziedojumiem. Studentu Padomei piederēja nami, kuros bija iekārtotas studentu mītnes. Studentu padomes rokās atradās arī studentu medicīniskā kontrole un palīdzība.

Tā uzturēja sakarus arī ar ārzemju studentu organizācijām.

Studentu sabiedriskā dzīve un audzināšana noritēja daudzajās studentu organizācijās – korporācijās, vienotnēs, konkordijās un biedrībās.

Universitātes ziedu laikos studentu skaits sasniedza 8500 ar 430 mācību spēkiem. Kara laikā 1943. g. šis skaits vēl arvien bija 6300. Pagājušos 27 gados Latvijas Universitāte ir aktīvi darbojusies 25 gadi, no tiem 21 gadu neatkarīgās Latvijas laikā. Šajos 25 gados Universitātē ir immatrikulēti ap 30 000 studentu. Savos 25 darbības gados Latvijas Universitāte ir piedzīvojusi 2 svešu varu okupācijas. Neviena no šīm varām nav spējusi iznīcināt mūsu akadēmiskās saimes latvisko stāju un latviskās akadēmiskās tradīcijas. Latviešu akadēmiskā saime arvien ir sekojusi savas Alma mater devīzei Scientiae et Patriae – zinātnei un tēvzemei.

1944. g. vasarā sākās Rīgas evakuācija. Ar okupācijas varas rīkojumu evakuēties piespieda arī Universitātes mācību spēkus. Mācību spēkus sapulcināja Dancigas Tehniskajā Augstskolā, no kurienes tos bija paredzēts novietot darbā. Pirmais darbs, ko mācību spēkiem vajadzēja strādāt, bija grāvju rakšana. Okupācijas varas rīkojumu, evakuēt vērtīgāko Universitātes inventāru un grāmatas, Universitāte kavēja visādiem līdzekļiem, un tā šī evakuācija arī nenotika.

Šodien ir otra mūsu Alma mater gada diena, kas paiet trimdā. Mūsu akadēmiskā jaunatne ir izkaisīta pa visu Vāciju un Eiropu. Mūsu lielajā nelaimē mums ir arī liela laime: pateicoties Rietumu sabiedroto militāro valdību un UNRRA atbalstam un gādībai, mūsu akadēmiskajai jaunatnei ir dota iespēja savas studijas turpināt. Par to lai man atļauts izteikt militārām valdībām un UNRRA sirsnīgu latviešu paldies.

Rietumu zonās pašreiz aktīvi studē ap 1700 latviešu.

Lielākā daļa no viņiem studē DP universitātēs Minhenē un Hamburgā. Pēdējā ir mūsu akadēmisko tradīciju sargātāja un nesēja. Par tās nodibināšanu mums jāpateicas prof. Gulbja un prof. E. Dunsdorfa pūlēm un enerģijai. Ap 600 latviešu savā paspārnē ir uzņēmušas vācu augstskolas.

Ar gandarījumu varu šeit atzīmēt, ka jaunās Alma mater mūsu akadēmisko jaunatni uzņēmušas ne kā pabērnus, bet kā savus īstus bērnus, un visur sastopam augstskolu vadību un mācību spēku laipnu atbalstu un atsaucību.

Uzaicinu, jūs, jaunie komilitoņi, būt par savas jaunās Alma mater labiem un paklausīgiem bērniem, bet neaizmirst mūsu Alma mater, Latvijas Universitāti, un tās devīzi Scientiae et Patriae.

Neviens mēs nezinām, kāds liktenis mūs visus gaida. Smags un grūts ir trimdas ceļš, un varbūt tas būs arī garš. Mums, akadēmiķiem, ir liels uzdevums mūsu tautas priekšā. Daudz tauta mums ir devusi, daudz tā no mums var arī prasīt. Un nu ir pienācis laiks tautai ko dot. Stiprināsim mūsu tautu ticībā un cerībā, ka pienāks diena, kad pār mūsu tēvzemi, mūsu mīļo Latviju, atkal spīdēs brīvības saule, kas tad sildīs arī mūs, un mēs varēsim atkal lūkoties mūsu dzimtenes skaistajās bērzu birzīs un slaido priežu silos, klausīties latviešu cīrulīša skaistajā, brīvajā dziesmā un pieglausties pie mūsu mīļās tēvu zemes kā bērns pie mātes.

Būsim par priekšzīmi citiem tautiešiem, būsim vienoti un vienprātīgi, neatkarīgi no tā, kādā organizācijā esam, paturēsim skaidras mūsu sirdis un neaptraipītu mūsu latviešu godu, būsim stipri ticībā, ka taisnībai un brīvībai reiz jāuzvar. Mēs paši esam liecinieki, ka netaisnība un nebrīvība vienmēr reiz beidzas.

Un sevišķi grūtos brīžos stiprināsimies mūsu dzejnieka Leonīda Breikša vārdiem:

Mēs varam iet caur visām mokām,
Mēs varam ciest vēl briesmīgāk,
Jo pacels Dievs uz savām rokām
Mūs tad, kad mūsu diena nāks

Prof. V. Burkēvics

Prof. Vilhelms Burkēvics (1894-1967) bija LU Mehāniskas fakultātes dekāns, un uz īsu laiku 1944. gada septembrī LU rektora pienākumu izpildītājs.