Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Divas nedēļas Covida-19 karantīnā Sidnejā

Lienas Sveiles dienasgrāmata

Laikraksts Latvietis Nr. 616, 2020. g. 30. sept.
Liena Sveile -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Pastaiga parkā Viktorijā 9. augustā. FOTO no Lienas Sveiles personīgā arhīva.

„Raddison Blu“ karantīna hoteļa istabā 12. augustā Sidnejā. FOTO no Lienas Sveiles personīgā arhīva.

Skats pa manu logu viesnīcā Sidnejā. FOTO no Lienas Sveiles personīgā arhīva.

Vārda dienas un dzimšanas dienas dāvanas 18. augustā. FOTO no Lienas Sveiles personīgā arhīva.

Ledus maisa labumiņi 20. augustā. FOTO no Lienas Sveiles personīgā arhīva.

Ēdiens Covid viesnīcas papes traukā 19. augustā. FOTO no Lienas Sveiles personīgā arhīva.

Es dzīvoju Sidnejā. Mana māmiņa Aina Sveile kopš 2018. g. maija dzīvoja Latviešu veco ļaužu Ciemā Melburnā. Māmiņa pēkšņi saslima taisni tad, kad Melburnā uzliesmoja Covid-19. Viktorijas valdība ieveda stingrus ierobežojumus un slēdza robežas. Es dabūju atļauju lidot uz Melburnu, un drīkstēju katru dienu neilgi pasēdēt pie māmiņas pirms viņa nomira. Paliku Melburnā uz bērēm un pakavējos vēl dažas dienas pēc tam. Kad atgriezīšos Sidnejā, divas nedēļas būs jānodzīvo karantīnā.

Melburnā pavadīju nepilnas divas nedēļas. Pirmajā nedēļā visi veikali bija vaļā. Gribēju nopirkt kādas grāmatas, lai būtu karantīnā ko lasīt. Nogurumā neatradu neko interesantu, un atliku uz citu dienu. Otrajā nedēļā valdība slēdza veikalus. Pārtikas, ēdienu un avīžu veikali vēl bija vaļā, bet grāmatu un citi veikali iepirkšanās centrā bija ciet. Avīžu veikalā bija daži mazi romāni un krimiķi. Maza grāmatiņa ar Prāgas bildi uz vāka izskatījās interesanta. Būs laba! Nopirku, bet nenocietos un sāku mazlietiņ dažas nodaļas palasīt. Pēdējās dienās Melburnā izstaigājos pa parku, jo zināju, ka Sidnejā no viesnīcas iziet nebūs iespēja.

Trešdien, 12. augustā. Šodien jālido atpakaļ uz Sidneju. Soma sapakota. Maska uz sejas – ārā tā ir visu laiku jāvalkā. Laicīgi tieku lidostā, noparkoju mašīnu. Kluss kā pagrabā – neviena tur nav. Kantorī ir viens strādnieks, kas runā pa telefonu; nododu viņam automašīnas atslēgu un eju uz pasažieru terminālu. Baigi kluss... Trīs citi ceļotāji un es. Nevaru somu nodot, vēl nav neviena palīga. Pēkšņi parādās kāda lidkompānijas darbiniece un saka, ka somas pašiem jāliek uz bagāžas lentes. Nevaru savai somai nodrukāt lipekli, man izpalīdz.

Lidostā visas ēdnīcas, veikali ciet – atliek tikai iet uz uzgaidāmo telpu un gaidīt. Sēdekļiem uzlīmēti lipekļi ar 1,5 m atstarpi, kur sēdēt. Man līdz ir uzkodas un pudele ūdens. Kāds jauneklis no automāta pērk čipsu paciņu un ūdeni. Bet čipsu paciņa ārā nekrīt. Jauneklis sāk kratīt un žvadzināt mašīnu. Velti! Tad paceļ lielo, smago mašīnu un krata uz augšu un leju. Skatos apkārt, vai nāks kāds drošības sargs. Nekā – neviens neklapē ar ausīm. Jauneklim laimējas – čipsus paciņu izkrīt!

Plkst. 15.00 izlidojam. Esam apmēram 30 ļaužu. Man vienai vesela rinda. Pēcpusdienas saulītes apgaismojumā mākoņainās debesis izskatās kā mīksta, zili balta vilnas sega. Man uznāk skumjas, domājot, ka māmiņa tagad dus debesīs.

Plkst. 16.00 lidmašīna nolaižas Sidnejas starptautiskajā lidostā. No tā brīža zaudējam brīvību. Jauni apstākļi un liela neziņa. Jaundienvidvelsas policija mūs sagaida un vispirms liek stāvēt koridorī trijās rindās ar atstarpēm. Tad vienā garā rindā iet līdz metāla detektora nodaļai. Tur cilvēks pilnā plastikas tērpā mūs aptur, bez saskarsmes nomēra temperatūru un izprašņā. Vai ir kādas Covid-19 slimības pazīmes? Kur tālāk ceļos? Vai uz palikšanu Sidnejā? Bagāžas saņemšanas zālē sadala mūs divās grupās un liek apsēsties uz plastmasas krēsliem. Citi pasažieri jau tur sēž.

Savas somas vēl nedrīkstam paņemt. Jārāda dokumenti – braukšanas apliecība, atļauja uz Sidneju atlidot, lidojuma biļete. Izprašņā tālāk. Vai sēdvieta nav mainīta? Vārds un dzimšanas datums? Visu pieraksta. Liek izpildīt veidlapu ar apmešanos adresi Melburnā. Pieminu, ka biju Melburnā, jo māmiņa saslima, un paliku uz bērēm. Visi izprašņātāji ir medmāsas un veselības dienesta darbinieki. Man izrāda līdzjūtību un saka, ja vajag palīdzību, viesnīcā varēs noorganizēt psihologu. Daudzi pasažieri ir dažādu kompāniju darbinieki, kas sūtīti no Melburnas uz darbu Sidnejā. Šīm strādnieku grupām liek ar e-pastu savus priekšniekus brīdināt, ka viņiem prasīs, kāpēc tieši šai laikā šiem darbiniekiem jābūt Sidnejā.

Tad sākas lielā garā gaidīšana. Mums nedod ne ūdeni, ne ēdamo. Man labi – ūdens pudele puspilna un ko uzēst vēl ir. Ar sejas maska, kuru visu laiku ir bijis jāvalkā, jūtos sevišķi neērti. Nezinām, cik ilgi vēl būs jāgaida, kad un uz kuru viesnīcu mūs vedīs. Arī policisti neziņā gaida un neko nespēj paātrināt vai palīdzēt. Deviņos vakarā mūsu izprašņātāji saņem atbildi no Veselības ministrijas, ka varam doties tālāk.

Policists izsauc divus vīriešus, lai iet mūsu pulciņam pa priekšu. Vai tad šiem diviem nevar uzticēties? Kaut ko viņiem pasaka, un abi pasmejas! Policijas pavadībā pa klusiem koridoriem ejam ārā. Ejam gar nodaļām, kur armijas karavīri kamoflāžas uniformās stāv pie datoriem. Ārā ir lijis. Karavīri paņem mūsu lielās somas. Mēs iekāpjam autobusā. Ir jāsēž ar atstarpēm. Nav nevienas ģimenes. Ir dažas sievietes un vīrieši – visi ir cittautieši – āzieši, daži īru izcelsmes ap 20 gadu vecumā.

Autobuss pa lielceļu brauc uz pilsētas pusi. Policisti uz motocikliem seko. Autobusā gandrīz visi klusē. Kāds indiešu izcelsmes cilvēks ātri runā gandrīz visu ceļu. Apstājamies pie Radisson Blu viesnīcas. Iznāk policijas saržants un izskaidro, kas no mums sagaidīts. No autobusa jāizkāpj pa diviem, viesnīcā būs jāatbild uz jautājumiem, tad iedos viesnīcas istabas numuru. Saka, lai nedomājam izmukt, kamēr esam karantīnā, citādi būs vēl 10 dienas pa virsu jānosēž, un lai esam prātīgi un paklausīgi!

Viesnīcā skaists foajē. Tur reģistrācijā jāizpilda veidlapa ar vārdu, telefona numuru un parakstu. Iedod istabas numuru – neviens nezina, vai istaba klusa, kurā stāvā, kur lifti – neko. Apsēžamies pie galdiem, un divi policisti pie datoriem atkal izprašņā. Prasa lidojuma numuru, vārdu, adresi, braukšanas apliecību vai pasi. Prasa, vai esam šejienes iedzīvotāji vai ārzemnieki. Nogurumā viss liekas kā murgs. Mēģinām visu uztvert un saprast, koncentrēties, dzirdēt skaidri. Neesam vēl ēduši, daži pat pusdienas nav ēduši. Beidzot divi karavīri pavada uz istabu, nes somu un istabas atslēgu. Īpatnēja sajūta, jo parasti, kad noīrē istabu, pats patur savu atslēgu vai elektronisko kartiņu.

Esmu nogurusi, izslāpusi un vakariņas neēdusi. Pulksten desmitos vakarā pieklauvē pie durvīm ar vakariņām. Aukstas! Uzēdu mazlietiņ, bet negribas. Nakts vidū neesmu pieradusi maltīti ēst.

Ceturtdien, 13. augustā. Trokšņaina nakts un arī rīts. Drošības sargi ar saviem telefoniem skaļi sarunājas, bagāžu ratiņi braukā šurp un turp, ārā sabrauc autobusi ar aizturētiem iebraucējiem. Viesnīcas vadībai sūdzos, ka drošības sargi cauru nakti skaļi runāja. Man atbild, ka sargi esot no privātas kompānijas, un, ja tie nebūšot klusāki, tad mainīšot kompāniju. Istaba ir otrajā stāvā ar skatu uz augstu biroju ēku, ap ēku koki bez lapām. Lejā kāda koka zarā ieķēries kaut kas spīdīgs. Dzeltens plastmasas maisiņš? Istaba liela, varu brīvi staigāt. Vingroju, daru dažus jogas vingrinājumus, izstiepjos. Viesnīcas informācijas lapā rakstīts, ka var prasīt visu, ko vajag. Tīrītāji istabu netīrīs, bet tīru gultas veļu un dvieļus var dabūt. Man zvana un prasa, vai ir kādi Covid-19 simptomi. Zvanīšot katru rītu. Medmāsiņas atnāk un noņem Covida-19 analīzi. Nepatīkami! Pēc trim dienām, gadījumā, ja Covid-19 infekcija būs apstiprināta, man pateiks un pārvietos citā viesnīcā. Man līdz nav datora. Televīzija nedarbojas. Laika daudz, uzsāku divreiz dienā dušoties.

Piektdien, 14. augustā. Lielie nami tik tuvu sabūvēti, ka jūtos ieslodzīta. Labi, ka istabā augsti griesti. Dzeltenā plastmasas kule plivinās koka zarā. Man pienāk liels stāds māmiņas piemiņai – no Ilonas un ģimenes Melburnā. Istabā tagad otra dzīva būtne. Noglaudu

Sestdien, 15. augustā. Man patīk atvērt garos, smagos aizkarus, lai saulīte un gaisma staro pa logu. Dzeltenais plastmasas plīvurs vēl turas koka zarā! Pie durvīm nočaukst – tās būs brokastis papīra kulē. Parasti ar pusdienām vai vakariņām, pie durvīm pieklauvē, bet ar brokastīm ne vienmēr.

Pirmdien, 17. augustā. Biroja ēkā pretī manam logam kāds cilvēks visu dienu sēž pie datora. Dažreiz pieceļas, izstaipās, pavingro, palec ar virvi un atkal apsēžas. Dzeltenā plastmasa plivinās koka zarā.

Otrdien, 18. augustā. Man vārda diena. Draugi piezvana, pacilājoši prātam, iedvesmo dvēseli un uzmundrina, kad man to tiešām vajaga. Sarunājos ar draudzenēm pa telefonu un izkratu sirdi. Ārā, koka zarā dzeltenā plastmasa spīd. Pēcpusdienā pie durvīm klauvē. Attaisu durvis. Uz grīdas liela papes kaste. (Tas ir, kā man pienāk paciņas un ēdienu.) Pie kastes košs, priecīgs, skaists ziedu sakārtojums burciņā ar pītu metāla rokturi. Dāvanas man vārda dienā un (uz priekšu) dzimšanas dienai. Taisni šai brīdī runāju pa telefonu ar draudzeni. Stāstu, ka man nav, ar ko kasti attaisīt. Nav ne metāla naža, ne šķēru – ir tikai plastmasas nazis! Draudzene nevar beigt smieties. Kastē 3 grāmatas, saliekamā bilde, beļģu šokolādes, vārdu žurnāls, melns zīda maisiņš ar zīda acu masku, ausīs ieliekamo korķu maisiņš, aromaterapijas pudelīte un mīļu sveicienu kartiņas. Laikam zina, ka esmu sevišķi noilgojusies pēc šokolādes. Mājās viegli no skapja paņemt, ko tik vēlies. Šeit caur internetu var pasūtīt no Uber, Coles vai Woolworth, bet, lai pa velti pievestu, jāpērk vismaz $50 vērtībā. Ziedi skaisti izdaiļo istabu, un uz apaļā galdiņa visādas grāmatas. Sirds aiz prieka spēcīgi pukst.

Trešdien, 19. augustā. Atveru smagos un arī plānos aizkarus. Šai Covid-19 laikmetā augstajā kantora namā reti kāds strādā. Dzeltenais plīvurs kokā plīvo! Televīzija beidzot darbojas!

Ceturtdien, 20. augustā. Atkal no rīta ir tumšs. Pēc dažām stundām vienā istabas pusē saulīte sāk starot. Kantoru ēkā ir vairāk darbinieku nekā parasti, plāno aizskaru tikai mazlietiņ atveru. Jā, zelta plastmasa vēl pieķērusies pie zara; nav bijis pietiekami stiprs vējš, lai aizpūstu, un putnu ligzdām tas laikam neder. Esmu pārsteigta, ka šorīt ar brokastīm dabūju lielu trauku ar jogurtu – varbūt pārpratuši un netīšām man iedevuši. Vienai būs grūti apēst.

Šodien pie durvīm vairākas reizes klauvē. Pienāk divas pakas. Dzimšanas dienas dāvanas no draudzenes un brāļa ģimenes. Atvēršu dzimšanas dienā. Ap vieniem atkal klauvē – šoreiz ledussoma ar skaistu melna papagaiļa bildi. Varbūt nav man domāta? Tomēr ar manas istabas numuru. Attaisu un brīnos. 500 ml piens, salātu maisiņš, – āā, kas vēl te – plastmasas trauks ar četrām kūciņām, izrādās sālītas. Kas vēl te, bagātīgajā ēdienu turzā? Paciņas ar sausām zupām un drēbju mazgāšanas ziepes. Vēl kas? O! Skaisti dekorēta šokolādes kūciņa plastmasas trauciņā un Botter Prosecco šampanietis mazā pudelītē. Soma apsieta ar skaistu sārti rozā banti un klāt vēstulīte no draudzenes Indras Bogdanovičas. Tātad tomēr man! Indra pati cepusi un ar apdomu sagādājusi. Tik mīļi un sirsnīgi.

Piektdien, 21. augustā. Koka zarā zelta plīvurs. Baiba piezvana apsveikt dzimšanas dienā. Jauki tā iesākt rītu. Zvana Aldis uz Whats app, un visa ģimene stāv un nodzied Daudz laimes. Skaisti un aizkustinoši! Attaisu atsūtītās dāvanu pakas – vēl grāmatas. Šorīt atkal klauvē un pie durvīm noliek lielu četrkantainu kasti. Šveicars saka, ka man esot daudz mīļu draugu. Jā, – es atbildu! Kastē daudz spīdīgas šokolādes, katra savā krāsainā turzā – saliktas liela zieda kārtojumā. Dzintra Samule vienmēr mani pārsteidz ar mākslinieciskām dāvanām. Pēc pusdienām dzeru šampanieti un ēdu Indras pašcepto šokolādes kūciņu. Dzimšanas diena paiet ātri ar sirsnīgiem vēlējumiem un dāvanām.

Sestdien, 22. augustā. Spīd gaisma pa aizvērto aizskaru šķirbu. Atveru biezos aizkarus, lai justu saulīti uz sejas. Dzeltenais plīvurs vēl ir! Pēc brokastīm lasu trešo grāmatu. Diena paiet lēnām – iet daudz ātrāk, ja kāds piezvana. Sadomāju sapakot visu – 8 grāmatas un pārējās dāvanas. Laimīgā kārtā viss der lielajā kastē. Vienīgi stāds paliek atsevišķi.

Svētdien, 23. augustā. No rīta pie parastajām brokastīm ir klāt 2 vārītas olas. Atkal saulīte, zilas debesis un kokā zelta šķidrauts. Ārpusē šad un tad cilvēki aiziet garām ar mugursomām, citi ar kafiju un brokastu kulītēm. Nedēļas nogalē mazāk cilvēku nekā darbdienā. Vēl sazvanos ar draudzeni. Mazgāju zeķes un dažas drēbes. Notīru vannas istabas galdu ap izlietni. Atkal lasu grāmatu.

Pirmdien, 24. augustā. Medmāsiņa atnāk un noņem Covid-19 analīzi. Dzeltenais plīvurs koka zarā vēl ir!

Otrdien, 25. augustā. Šorīt pie manis atnāk policists, karavīrs un divas medmāsiņas ar informāciju par rītdienas atbrīvošanu no karantīnas. Saka, ka mani Covid-19 pārbaudes rezultāti ir negatīvi, un es neesmu inficēta. Dod parakstīt oficiālu dokumentu. Prasa, vai esmu visu laiku pavadījusi istabā. Apliek plastmasas aproci ar vārdu trešdiena. Dzeltenais plastmasas plīvurs vēl ir.

Trešdien, 26. augustā. Pēdējā diena. Pēkšņi plkst. 11.22 skan ugunsgrēka trauksme. Pa logu redzu, ka ugunsdzēsēju mašīna momentā klāt. Protams, uztraucos. Attaisu istabas durvis un prasu sargam, kas jādara. Viņš saka – false alarm* – nekas nav jādara, tīrītāji netīšām iedarbinājuši trauksmi. Skaļrunis runā 3 valodās. Ir grūti ticēt, ka plkst. 16.00 būs pagājušas uz mata 14 dienas, kopš mani ieslodzīja, un no tā brīža es būšu brīva! Man ratiņi sakrauti pilni ar somām un kastēm. Viesnīcas foajē piesakos pie policijas, un mani laiž brīvībā. Zelta šķidrauts paliek ieķēries koka zarā. Esmu pateicīga, ka draudzene Indra Bogdanoviča atbrauc man pakaļ un aizved mājās.

Liena Sveile
Laikrakstam „Latvietis“

* angl.: Viltus trauksme.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com