Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Izstāde, par kuru gribas parunāt, jau ir slēgta, lai dotu vietu citai, taču tā joprojām laiku pa laikam liek par sevi atcerēties, neraugoties uz to, ka skatīta turpat mēnesi atpakaļ. Lai redzēto norakstītu, tapušas šīs pārdomas.

Runa ir par Rolanda Kaņepa gleznu izstādi Pasaules latviešu mākslas centra galerijā Cēsīs. Mākslinieks ir ārkārtīgi savdabīga un diskutabla personība, kādas negadās bieži pat pasaules mākslas vēsturē. Domāju, ka ikvienu, kurš pirmo reizi sastopas ar viņa gleznām, to sižetiem, sižetu risinājumiem, tēlu sistēmu un fizisko atveidojumu, jūtas visai apmulsis. Darbos ir tik daudz redzēta, pazīstama, tajā pat laikā redzētais uzdod tik daudz jautājumu, ka apjūc domu, iespaidu un jautājumu jūklī. Kailie ķermeņi atsauc atmiņā vai nu antīkos laikus vai, drīzāk, renesansi. Vērīgāk ielūkojoties, pamani, ka tēlu attiecības ir visai paslēptas, aizšifrētas, varbūt daudznozīmīgas, it kā būtu savdabīgas durvis, kuru atslēgšanai vajag īpašas atslēgas.

Ātri vien nojaušams, ka sižeti nereti ņemti no Bībeles vai Senās Grieķijas vai Romas leģendām. Taču arī tad nekļūst vieglāk – atmiņā pazibējušais stāsts reti kad sakrīt ar mums zināmo risinājumu vai tulkojumu. Gleznas stāstījums ierosina minēt, vērpt domu dzīparus, kas rod jaunus sižeta skaidrojuma variantus, taču reti kad, kā pats pārliecinies, diez vai sakrīt ar autora ieceri un domu gaitu.

Tajā pat laikā iegūtie secinājumi var būt pareizi, jo Rolands Kaņeps pieļauj daudz variantu. Tieši tāpēc mākslinieka gleznas ir īpašas. Protams, gribas atminēt mīklas atrisinājumu, bet vai tas vienmēr ir vajadzīgs? Varbūt var palikt noslēpumā pareizā atbilde?

Noslēpumu centies atrast dzejnieks un Vašingtonas Universitātes doktorants Kārlis Vērdiņš izstādes Tēlu karuselis katalogā, ko izdevis PLMC. (Starp citu, kļūdains. Kļūdas kataloga teksta autors patapinājis no Jāņa Krēsliņa, senjora, kļūdām žurnāla 1986. gada Latvju Māksla 12. numurā. Rolands Kaņeps mācījies profesora Jāņa Roberta Tillberga studijā, kā kopš 20.gs. 90.gadu II puses pieņemts rakstīt šī mākslinieka vārdu un uzvārdu latviešu mākslas vēsturē; profesora dēls Romans Tillbergs vēl nevarēja būt arhitekts, viņš tikai studēja LU arhitektūras fakultātē, bet nebeidza to; tēva studijā viņš mācīja perspektīvu.) Tā apcerējuma autors uzsver mākslinieka homoseksualitāti: „Kaņepa gleznas paver logu uz citu, brīžiem baisu, tomēr jautru pasauli, kas mulsi planē virs vēstures drupām un ikdienas dekorācijām, it kā meklēdami kādas citas pasaules pienākšanu, kur tie varēs justies vairāk iederīgi.“

Manuprāt, skaidrot visu šādi diez vai ir pareizi, vai pat būtiski. Rolands Kaņeps dod mums ierosu pārdomām par notiekošo tagad un vēsturē. Secinājumi jāizdara katram pašam. Mākslinieks nav cilvēku nīdējs, viņš tikai redz dziļāk par lielāko daļu no mums. Cilvēku sabiedrībā patiesi nav daudz glaimojoša, brīžiem tas ir pat apkaunojoši, ko dažkārt cilvēks dara, taču būtiskais ir citur, ir ārā. Mūsos.

Vienā no pēdējām viesošanās reizēm Ņujorkā Vija Zuntaka-Bērziņa mani aizveda uz Salas baznīcu, kur nesen bija atvests Rolanda Kaņepa arhīvs. Materiāls bija ļoti apjomīgs un iespaidīgs. Toreiz priecājos, ka arhīvs nav izsviests, bet gaida jauno saimnieku. Tagad tas ir atrasts un ieguvis īstās mājas un saimniekus – PLMC Cēsīs, kas sarīkojis pirmo Rolanda Kaņepa izstādi Latvijā un izdevis arīdzan katalogu.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“