Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lasītājas vēstule

Oktobris 2020

Laikraksts Latvietis Nr. 621, 2020. g. 28. okt.
Biruta Eglīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Veselību visiem! Kā jūties? Vai viss labi? Tagad tie ir galvenie jautājumi.

Vasara un rudens sākums pagāja tik rožaini, ka, godīgi sakot, neticēju kroņvīrusa otrajam vilnim. Uzliesmojums sākās ap padsmitajiem datumiem. Līdz tam vēl varēja uzvilkt pat vasaras kleitu un baudīt neparasti silto laiku. Tad nāca aukstums, lietus un draņķa Covids arī klāt – no dažiem saslimšanas gadījumiem diennaktī uzreiz uz simtu un pat diviem. Diemžēl arī manu paziņu lokā...

Ja pavasarī likās, ka valdība reaģē ļoti adekvāti un savlaicīgi, tad tagad šķiet – visi aizmiguši, baidās nogremdēt ekonomiku un atstājuši sargāšanos no saslimšanas katra paša ziņā. Turklāt slapjā un vējainā laika dēļ brūk virsū arī parastie ikgadējie rudens vīrusi, kas tagad mulsina prātu un liek baidīties. No dažādām pusēm dzirdu, ka mediķi pārstrādājas, izdeg, kas ir ļoti slikti un var mums sagādāt lielas ziepes. Tāpēc esmu atkal izolācijā: tikai mājas un dārzs, ar draugiem pa telefonu, uz veikalu galējas nepieciešamības gadījumā un ar masku. Un nav jau tā, ka te trūktu darba.

Nu var vairāk pie datora padarboties, ko pirms pāris nedēļām tikai ar lielu piespiešanos. Dārzs jāieziemo, kas nozīmē – aizvākt noražojušo augu paliekas, uzrakt zemi, iesēt rudzus zaļmēslojumam, izdezinficēt siltumnīcu, sakopt ziemcietes, iestādīt sīpolpuķes, lai pavasarī atkal viss krāšņi zied, nogrābt un ierakt zemē lapas, apgriezt kokus un krūmus... utt., nemaz visu nevar uzskaitīt.

Pavisam glupa šķiet politiķu vēlme tieši tagad pacelt nodokļus, it kā lielai sabiedrības daļai jau tā neklātos pietiekami slikti, un it kā viņi paši atrastos uz kādas citas planētas. Plašsaziņas līdzekļi cits par citu skaļāk runā par šī soļa nejēdzību un laika nepiemērotību, bet ar ko tas beigsies, nevar zināt; ir jau piedzīvots pilnīgs kurlums gan no valdības, gan Saeimas puses.

Bet mēnesis sākās ar Starptautisko veco ļaužu dienu. Agrāk nemaz īpaši nebiju ievērojusi kaut ko tādu, jo nevienā senioru organizācijā neesmu iestājusies. Šoreiz gadījās tieši 1. oktobrī iebraukt Siguldā, kur bija jānokārto dažas praktiskas darīšanas. Par to izstāstīju savai draudzenei Vijai Brikmanei, kas tur dzīvo. Cerēju uz zelta rudens baudīšanu un kādu jauku pakafijošanu.

Jā, kad dzeltē lapas, visi kā traki metas uz Siguldu, it kā nekur citur tās nedzeltētu un nevienā citā vietā nebūtu krāšņu skatu. Ir jau, ir tā mūsu Sigulda brīnišķīga, un Gaujas senleja tai piešķir īpašu gleznainumu, tomēr smieklīgi, kad oktobra nedēļas nogalēs parasti te sabrauc tik daudz tautas, ka nevienā kafejnīcā nevar iekļūt, lai gan lielāku un mazāku ēstuvju te noteikti netrūkst. Uz ielām tik daudz ļaužu, ka jāmulst, kur viņi visi tādā skaitā saradušies, mašīnu nav kur nolikt, vilcienos jāstāv kājās, arī tie pilni līdz pēdējam. Tāpēc oktobrī brīvdienās izvairos no Siguldas apmeklējuma. Šoreiz nebija tik biezs, jo darba diena. Vija nopriecājās par manu ierašanos un uzaicināja noklausīties labu koncertu nesen izremontētajā kultūras namā Siguldas Devons, kur, atzīmējot Senioru dienu, būšot sirmgalvjiem veltīts sarīkojums. Vija ir pensionāru biedrības Sigulda vadītāja un šajā darbā iegulda ļoti daudz savas enerģijas, organizējot dažādu svētku svinēšanu, ekskursijas, palīdzot pašvaldībai sociālajā darbā un tamlīdzīgi. Pati saka, ka tas prasa ikdienas darbu no rīta līdz vakaram, lai gan, protams, nekādu atlīdzību par to viņa nesaņem. Tas ir sirds darbs, un laikam jau citādi nemaz nevar būt.

Izklausījās pēc laba koncerta un arī Devonā vēl nebija gadījies būt, tāpēc labprāt gāju. Kultūras centrs izremontēts smalki, vairākas zāles. Pensionāriem atvēlēta lielākā. Kā jau pandēmijas laikā, ik pēc pāris krēsliem daži atzīmēti ar krustiņu, kurus aizņemt nedrīkst, lai ieturētu distanci. Zāle tomēr izskatījās piepildīta. Sirmgalvji sabraukuši no visa novada – safrizējušies, sapucējušies, radot īstu svētku noskaņu. Zāle arī skaisti izdekorēta, daudz rudens ziedu. Koncertu sniedza Opernama jaunie mākslinieki Evita Teterovska un Nauris Indzeris. Evitu esmu dzirdējusi daudzkārt, skanīgs soprāns, bet Nauri līdz šim nez kā nebiju ievērojusi. Ļoti atraktīvs, ar sulīgu baritonu. Turklāt tie nebija tikai daži priekšnesumi, kā dažkārt gadās dzirdēt, bet gan pilnvērtīgs koncerts ar labi atlasītu repertuāru, gaišu un priecīgu noskaņu, laba humora piesitienu. Brīnišķīgi!

Varbūt cilvēkam no malas mazāk saistoša bija visai haotiskā otrā daļa, kad vietējā pašvaldība sveica pensionārus, kuriem šajā gadā apaļas jubilejas, un tos, kas nesavtīgi strādā sabiedrības labā. Sanāca daudz sveicamo. Vispār jau labi, ka sveica un ka to novērtē. Man arī patika, ka vairāki sirmgalvji pateicās Vijai par darbu, uzdāvinot ziedus. Tātad viņa strādā labi, un cilvēki to redz, ievēro, kas arī svarīgi. Vientuļiem, veciem cilvēkiem šādas organizācijas noteikti ir daudzu problēmu risinājums, tas neapšaubāmi.

Šogad vairāk nekā jebkad agrāk esmu ievērojusi daudzu latviešu atgriešanos no ilgas prombūtnes atkal Latvijā. Viena daļa ārzemēs pastrādājušo jau nopelnījuši pensijas, citus ietekmējusi pandēmija, bet katrā ziņā manā burbulī to ir patiešām pamanāmi daudz. Mājās atgriezusies arī mana meita, par ko esmu ļoti laimīga, un arī tepat netālu dzīvojošā viņas kādreizējā darba biedre Līga Driķe, kurai nu jau pensionāres statuss. Līga ir bijusī skolotāja, kura kādu laiku mācīja ārzemju latviešu bērniem valodu un literatūru, vēlāk kļuva par korektori Eiropas Savienības Tiesas tulkošanas nodaļā Luksemburgā. Ikšķilē viņai neliels dzīvoklis, bet gada siltos mēnešus Līga nolēmusi pavadīt Zaļeniekos, kur atrodas viņas vectēva māja un zeme. Esam uzaicinātas tur paciemoties, un tā kādu dienu dodamies atkal uz Zemgali.

Zaļenieku pagastā, kas atrodas pārdesmit kilometrus aiz Jelgavas, nav viegli noorientēties. Un nevis tāpēc, ka tas liels, bet tāpēc, ka te ļoti maz norāžu, gandrīz ar uguni jāmeklē pat ielu nosaukumi pašā pagasta centrā. Visvisādi ceļi un celiņi, uzrakstu nekādu, vismaz svešiniekam pamatīgi jāmaldās, kamēr atrod meklēto. Savējie visu zina tāpat, smejas Līga, kad beidzot esam atradušas viņas māju. Tā ir omulīga un aicinoša pat no ārpuses, nemaz nerunājot par iekštelpām. Izrādās, pagājušā gadsimta sākumā būvēto vectēva māju Līga remontējusi no attāluma, vēl strādājot Luksemburgā, kam gandrīz grūti noticēt, jo viss izskatās eleganti un mājīgi, pārbūvēts rūpīgi, ar labu gaumi, saglabājot vērtīgo: te mūrītis, te kāda siena palikusi, bet te manteļskurstenis ar visu nokvēpušo kambari. Pārbūvei galvenokārt izmantots koks, kas arī dod šo siltuma sajūtu. Nama divām sienām ārpusē eleganta terase. Slavējam meistaru darbu un pašas Līgas izdomu. Izstaigājam arī apkārtni. Līgai un viņas bērniem te pieder vairāki hektāri zemes līdz pat Tērvetes upītei, kas rāmi plūst gar īpašumu. Mazbērniem izveidots plašs rotaļu laukums ar visa veida iespējamo rāpšanos un šūpolēm, zem augļu smaguma līkst ābeles. Plaša un bagāta vieta. Turklāt, kas nav mazsvarīgi, kaimiņos labi cilvēki, palīdz Līgai pieskatīt īpašumu. Vienojamies, ka tiklīdz paliks vēsāks un viņa pārcelsies atpakaļ uz Ikšķili, kurināsim par godu Līgai mūsu pirtiņu un gaidīsim ciemos.

Dažas dienas pastrādājušām mājā pie datora un dārzā, mums abām ar meitu atkal cilājas spārni. Kamēr dienas tik saules pielietas un vakari kā silts piens, gribas vēl kaut kur aizbraukt. Viena no manām vismīļākajām vietām Latvijā ir Zvejnieki pie Lubāna ezera. Kopš man līdzās nav dzīvesbiedra – tātad vairākus gadus – tur neesmu bijusi. Sazvanos ar saimniekiem Annu un Jāni Macāniem. Viņi sirsnīgi pauž, ka mūs jau sen gaida. Parasti oktobris šajā viesu namā ir mierīgs laiks, bet izrādās – ne šogad. Nedēļu nogales joprojām ļoti aizņemtas, tāpēc braucam darba dienā.

Īdeņā, vienīgajā zvejnieku ciematā Latvijā, kas neatrodas pie jūras, ierodamies pievakarē. Ir brīnišķīgi silts, spožā saules ripa gan laižas jau uz apvāršņa pusi. No Zvejnieku pagalma paveras neaizmirstams skats uz Lubānu un tā pļavām, kur tieši tobrīd ganās brieži. Jānis ir ne vien zvejnieks, bet arī mednieks, taču no šejienes nekad nešauj. Lai ganās! Skaisti taču, vai ne? Platām acīm skatāmies un skatāmies, pakrūtē kaut kas neizsakāms. Tikmēr Anniņa jau uzklājusi galdu – tepat pagalmā, lai var noskatīties saulrietu. Mums priekšā varens zandarts tieši no cepeškrāsns ar apbrūnējušiem kartupelīšiem un citiem dārzeņiem. Mielojamies ar vienreizīgi gardo zivi, klausāmies saimnieku aizrautīgajos stāstos un vērojam, cik steidzīgi ugunsbumba iekrīt ezerā, nemaz nepaguvusi izmantot savas daudzās debesu akvareļkrāsas.

Pagalmā tumst strauji, vēl iekož kāds nomaldījies un laiku sajaucis ods, kura līdzinieku tūkstoškārtīgā palielinājumā Mākslas skolas audzēkņi izkaluši no metāla un izstādījuši vispārējai apskatei tepat nokalnītē. Kāpnes uz lejas namiņu ar terasi Anniņa sauc par savu trenažieri. Šogad bijis sevišķi daudz darba, jo ja ceļojošais latvietis netiek uz ārzemēm, tad nu aktīvāk kā citkārt apskata savu dzimto zemīti. Turklāt, kas kaut reizi bijis pie Macāniem, to nekad neaizmirst un cenšas te nokļūt atkal. Pie dienas gaismas nolemjam nofotografēties pie izteiksmīgā zivs atveida pagalma stūrī un noteikti nopirkt žāvētās karpas, kuras zvejo un kūpina pats saimnieks, turklāt tik gardi, kā neviens cits to neprot.

Vakars paiet apskatot krāšņos fotoalbūmus ar visfantastiskākajiem saulrietiem un Zvejnieku notikumiem, kurus īsti mākslinieciski nofiksējusi saimnieku meita, topošā arheoloģe Aija Macāne, kuru ārzemēs, rakstot disertāciju, aizkavējusi pandēmija, taču drīz arī viņa būšot mājās. Vēl ir salds miegs ērtajās viesu istabās, pēc tam bagātīgas brokastis ar siltu putru, brieža galertu, pastēti un citiem gardumiem. Negribīgi atvadāmies – tik labi te ir.

Ja jau esam Latgalē, tad nevaram neiebraukt pie Mares – tās pašas, par kuru rakstīju savā grāmatā Ceturtais bauslis (Rīga, 2017.), varenas saimnieces tepat netālu Pilskalnā, kurai 83 gadi, bet 60 hektāri zemes joprojām apstrādāti, labība izaudzēta un nokopta, zeme atkal uzarta. Kā viņa to dabū gatavu, zina tikai pati. Pagājušajā ziemā un pavasarī paslimojusi, padzīvojusi arī pa slimnīcu. Piesakāmies uz stundiņu apraudzīt un pagatavot pusdienas, varbūt ko vajag aizvest. Neko nevajagot, tikai atbrauciet pašas, – Mare saka. Un mēs braucam. Mare mūs sagaida runīga un darbīga; stundiņa izstiepjas uz visu pēcpusdienu. Un atkal ir tik labi, ka negribas nekur braukt.

Nu, jā, tas bija, kamēr vēl silts un jauks laiks, tagad jāpārorientējas uz mierīgāku ritmu, jo aiz loga atkal līst un vīrusi staigā...

Sirsnīgi, –

jūsu Biruta,
Ikšķilē 2020. gada 23. oktobrī
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com