Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Redakcijā

Diaspora – tad un tagad

Laikraksts Latvietis Nr. 622, 2020. g. 4. nov.
Gunārs Nāgels -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Sveicināti, lasītāji!

Mēs un jūs. Mēs tie labi, jūs tie sliktie. Lai arī cik saliedēti mēs cenšamies būt, tomēr tikpat kā neizbēgama ir sagrupēšanās atsevišķās „nometnēs“. Strādnieki un „buržuji“; čiuļi un čangaļi, vīrieši un sievietes; liberāļi un konservatīvi – katra puse gatava domāt to sliktāko par otro pusi. Ja dažreiz liekas, ka nav nekas kopīgs, tad arī, protams, ir maz iespēju „pāriet“ no vienas nometnes otrajā. Ar tikai ļoti nedaudziem izņēmumiem „buržujs“ nepārtaps par strādnieku, čangalis nepārtaps par čiuli, sieviete nepārtaps par vīrieti un konservatīvs nepārtaps par liberāli.

Mums, latviešiem, ir viens dalījums, kurš daudzus gadus ir bijis ļoti noteikts, bet tagad piedzīvo zīmīgas maiņas. Proti „Latvijas latvieši“ un „Ārzemju latvieši“.

Pirms Otrā pasaules kara, 1930. gados, ārpus Latvijas dzīvoja zīmīgs skaits latviešu, skaitliski apmēram tik pat daudz kā tagad – 300 000 līdz 400 000. Neliekas, ka tajā laikā bija kāds naids starp latviešiem, kuri dzīvoja Latvijā, un tiem, kas dzīvoja ārzemēs. Vietām ārzemēs gan bija uzskats, ka Latvijā valdīja neleģitīma „buržuju“ vara, jo sociālistiski noskaņoti bēgļi no pirmsneatkarības gadiem varēja nesaprast Latvijas valsts demokrātiskos pamatus.

Īstā plaisa radās pēc Otrā pasaules kara, kad padomju okupācijas vara darīja visu, lai nomelnotu ārzemju latviešus kā nacistu līdzskrējējus, kara noziedzniekus, godīgo strādnieku apspiedējus un tamlīdzīgi. No otras puses, daži ārzemju latvieši uzskatīja, ka visi Latvijā palikušie ir komunistu līdzskrējēji un citi draņķi.

Beidzot, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, abām pusēm bija iespēja tuvāk iepazīties vienai ar otru un saprast, ka agrāk uzspiesti priekšstati neatbilda patiesībai. Un, vēl svarīgāk, bija visas iespējas „Latvijas latviešiem“ pārtapt par „Ārzemju latviešiem“ un otrādi.

Ja 50 okupācijas gados ārzemju latvieši sevi sauca par trimdiniekiem (un Latvijas okupācijas vara ieviesa tiem iesauku „klaidu latvieši“), tad tagad ir oficiālais nosaukums – „diaspora“.

Lielā atšķirība ar pirmskara diasporu ir tā, ka tagad notiek nopietna integrācija ar Latviju. Latvijā ir Diasporas likums, un ir pat vēstniece diasporas jautājumos. Atšķirība ar okupācijas laiku ir tāda, ka vecās trimdas organizācijas pašas vāca līdzekļus un palīdzēja gan sev, gan tautiešiem Latvijā, bet jaunā diaspora aģitē par naudas plūsmu otrā virzienā – no Latvijas tieši viņiem.

Latvijas organizācijas, kuras bēga trimdā, var mēģināt tagad atgriezties. Latvijas Evanģēliski luteriskā baznīca, kura aizgāja trimdā ar arhibīskapu un lielu daļu garīdznieku, pieņēma nosaukumu „Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca ārpus Latvijas“ (LELBāL). Tā ir tagad sevi pārdēvējusi par „Latvijas Evaņģēliski luterisko Baznīca pasaulē“ (LELBP) ar draudzēm gan Latvijā, gan ārpus tās.

Te jāmin, ka šādu Latvijas un ārpus Latvijas apvienošanos jau bija sākusi Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca (LELB), kura uzņēma draudzi Īrijā pirms vairākiem gadiem.

Manuprāt, šāda integrācija ir ļoti pozitīva lieta. Jāuzsver nevis atšķirība Latvija – Diaspora, bet gan vienkārši ģeogrāfisko apstākli – „Latvija Latvijā“ un „Latvijā ārpus Latvijas“. Mums visiem ir atšķirīgas prasības no mūsu valsts. Latvietim Maltā, Latgalē būs citas prasības nekā latvietim Maltā, Vidusjūrā un vēl citādākas nekā latvietim Rīgā.

Bez prasībām no valsts nedrīkstam arī aizmirst pienākumus pret valsti un mūsu līdzpilsoņiem. Jo „valsts“ ir mūsu, un tai ir tikai tas, ko mēs paši esam devuši. „Diaspora“ ir zīmīga, un sadarbībai jābūt abpusējai, – „diaspora“ var daudz dot Latvijai. Pasaules pieredze var celt mūsu valsti, ja vien mēs to ļaujam.

GN
2020. g. 4. nov.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com