Cik varena pasaules telpa

Palielināt / Enlarge

Apsolītā zeme Flindersa kalnos. FOTO Astra Kronīte.

Palielināt / Enlarge

Imants Kronītis un salocītie kalni. FOTO Astra Kronīte.

Palielināt / Enlarge

Izskalotie ceļi. FOTO Astra Kronīte.

Palielināt / Enlarge

Izskalotas koku saknes upes gultnē. FOTO Astra Kronīte.

Palielināt / Enlarge

Pēc plūdiem. FOTO Astra Kronīte.

Palielināt / Enlarge

Moralana taka. FOTO Astra Kronīte.

Astra Kronīte eikaliptu zaru ietvaros. FOTO Imants Kronītis.

Aprakstu mūsu ceļojumu mazliet kautrīgi, ar zināmu vainas sajūtu, jo apzinos, ka mūsu ceļojuma laikā Viktorijas štatā cilvēkiem aizliegts braukt tālāk nekā 5 km no mājām. Tajā pavalstī jau trīs mēnešus pastāvēja stingri ierobežojumi, un lielākoties, pandēmijas dēļ, melburnieši dzīvo izolācijā.

Pretstatā – Dienvidaustrālijā dzīve ir itin normāla. Valdība ierosina mūs apceļot savu štatu, pat izsniedzot kuponus, ar kuriem var iegūt pakalpojumus par pazeminātām cenām, tā stimulējot ekonomisko rosību, īpaši tūrisma sektorā.

Un tā mēs ar vīru Imantu izdomājām doties uz mūsu iemīļotiem Flindersa kalniem, kas atrodas aptuveni 460 km no Adelaides. Abi būdami skauti, senāk braucām bieži uz šo vietu, lai baudītu Dabas mātes varenību. Uzcēlām savu telti, staigājām pa aizvēsturiski sen izgrebtām aizām, vakaros sēdējām pie ugunskura zem zvaigžņotām debesīm un spokainiem eikaliptu dižkokiem.

Antarktikas pētnieks sers Duglass Mausons (Douglas Mawson), viens no Austrālijas izcilākajiem ģeologiem, šo teritoriju raksturoja kā vienu lielu brīvdabas muzeju.

Flindersa kalnu grēdas ir garākā kalnu ķēde Dienvidaustrālijā, un pasaulē slavenas, kā salocīto kalnu grēdu paraugs. 800 miljonus gadus atpakaļ iekšzemes jūra pārklāja šo vietu, veidojot nogulšņu nogulumus. 300 miljonu gadus atpakaļ tektoniskās plāksnes sadūrās, un notika kalnu būvēšanas laikmets – zemes slāņi tika saspiesti un locīti, paceļoties pat vertikāli. Laika gājumā, virsējo augsni noskaloja, apakšējie akmeņi nodila, atklājot slāņus dažādās krāsās. Īpaši saullēktā un saulei norietot, tumši lillā un rozā kvarca toņi spilgti redzami.

Šajā teritorijā ir izcilas ainavas, iedzimto kultūra, vēsture un, pats galvenais, zinātniskā vērtība. Bračina (Brachina) aizā atrasti pasaules slaveni fosiliju nospiedumi. Kur vien ir upes gultne, var saredzēt milzīgu eikaliptu koku ierindas. Viņu mizas ir gan sniega baltas, vai raibas kā abstraktas gleznas; koku saknes kā milzu čūskas saritinājušās ap stumbriem, uzsūcot katru pilieniņu mitruma no zemes. Virs galvas vareni zari, kas pumpē dzīvības spēku pelēkzaļai lapotnei – veldze ceļiniekam vai zvēriņam vasaras karstumā.

Septembra trešajā nedēļā šajā reģionā pēc vairāku gadu sausuma uznāca milzīgas lietus gāzes. Veselas dienas lija lietus kā ar spaiņiem. Izkaltusī zeme nespēja uzsūkt pēkšņo ūdeni, strauji pārplūda upes gultnes un viss pludoja. Ūdens spēks izrāva kokus, pārvietoja akmeņus, pārveidoja upes gultnes un izskaloja ceļus. Daudzi tūristi iestrēga, kamēr ūdens notecēja. Mēs braucām uz Ruonslija (Rawnsley) Parku, kas ir milzīga 29 000 akru aitu ferma, mēnesi pēc šiem plūdiem, un pārsteidzošais zaļums un krāšņums mūs apmulsināja.

Īpašums piedāvā dažāda veida apmešanās iespējas – no luksus kabīnēm, līdz kempinga veida naktsmājām. Mēs izvēlējamies parastu kabīni, kurai priekšā bija vieta ugunskuram. Vakara klusumā cepam desas uz iesma un piedzērām glāzi sarkanvīna.

Acīm redzot, saimnieki ir iesaistījušies tūristu apkalpē un izklaidē, kā nopietnā blakus ienākuma avotā. Mūs pārsteidza karavānā ceļojošo cilvēku daudzums. Biju dzirdējusi, ka pandēmijas laikā karavānu tirgotājiem ejot labi, jo ja nevar ceļot uz ārzemēm, tad ļaudis izvēlas apceļot savu dzimto zemi, dzīvojot mājā uz riteņiem.

Braucām uzmanīgi pa grambainiem zemes ceļiem, jo mūsu mazā mašīna nav 4 riteņu piedziņas auto. Trijās dienās izbraucām Uaren (Warren) aizu, Moralana taku, Banjerū (Bunyeroo) aizu un pāri smailai kalnu mugurai – Razorback Ridge. Visus pakalnus klāja zaļums kā mauriņš. Dažās vietās akāciju puduri izrotāti ar dzeltenām ziedu pērlītēm izskatījās kā sastādīti augļu dārzi. Un starp zili –rozīgām kalnu grēdām, ielejas klātas ar zilu ziedu tepiķi. No kalna galotnes raugoties, ieleju plašums pavērās tālumā. Un tālumā atkal vilināja jauna kalnu grēda.

Iedomājos par senajiem pionieriem, kuri devās nezināmās teritorijās, meklēdami jaunu iedzīvi. Redzot tādu skaistumu un auglību, viņiem, kā man, aizrāvās elpa garīgā pārdzīvojumā, ka beidzot sasnieguši apsolīto zemi.

Mēs jutāmies aplaimoti, redzot Flindersa kalnus zeļot tādā krāšņumā. Nez kad atkal Dabas māte uzvilks tik burvīgu mēteli.

Astra Kronīte
Laikrakstam „Latvietis“
28.10.2020.