Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Adelaides Latviešu skolas spēļu grupas 2020. gads

Septiņas rūķītes un viens Sniegbaltītis

Laikraksts Latvietis Nr. 623, 2020. g. 11. nov.
Ļena Rumpe -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
AdelaidesSkola

„Man krustmāte reiz bija“ spēļu grupas pagalmā. FOTO Mairita A..

Pirmā tikšanās parkā pēc lielās pauzes. FOTO Ļena Rumpe.

Puķes dārzā un mākslā. FOTO Ļena Rumpe.

LVA_IZM

Nē, es neko neesmu sajaukusi, tūlīt jūs visu sapratīsit. Šogad es tā īsti nemāku pat saskaitīt, cik daudz spēļu grupā ir bijuši bērni. Vai skaitīt to ģimeņu bērnus, kuri sanāca kopā parkā kā draugu kopa laikā, kad skola darbojās attālināti? Vai skaitīt tos, kuri tik cītīgi nāca sākumā, bet mums par lielām bēdām pārcēlās uz Sidneju? Šī gada skaitlis ir tāds ļoti stiepjams jēdziens, kaut kas starp 6 un 10. Tomēr viens gan bija ļoti raksturīgi – šogad mums bija tikai viens puika un visas pārējās meitenes. Vienu dienu meitenes bija septiņas, un tad nu, man sanāca smiekli – izskatījās kā pasakā par Sniegbaltīti, tikai otrādi – septiņas rūķītes un viens Sniegbaltītis. Un šīs rūķītes ir ļoti čaklas un tik dažādas! Toties mazajam puisēnam patīk dažādas aktivitātes saistītas ar ēst gatavošanu. Lieki piebilst, ka, būdams jaunākais brālītis savām māsām, viņš lieliski jutās dāmu sabiedrībā.

Šogad Adelaides Latviešu skolā gada tēma bija Literatūra, un tāpēc spēļu grupā mēs daudz lasījām. Man ļoti paveicās, ka lielākajai daļai no spēļu grupas bērniem bija labas latviešu valodas zināšanas. Varēja redzēt, ka vecāki daudz runā ar saviem bērniem, darbojas ar viņiem mājās un daudz lasa. Biju izbrīnīta par mammu talantu, kuras tulkoja diezgan sarežģītas bērnu grāmatas uzreiz no angļu valodas latviski.

Ko tad mēs šogad vēl darījām bez lasīšanas? Dziedājām, muzicējām, gājām rotaļās, gleznojām, auklējām bebīšus, ārstējām lelles un vecmāmiņas, garšojām kefīru un cūkpupas, smaržojām rozes un ēteriskās eļļas, kā arī daudz mācījāmies dažādas praktiskas lietas – taisījām salātus un augļu dzērienu, slaucām cimdu govi, kūlām sviestu, pinām vainagus, sējām zaļumus, mīcījām mālus un daudz ko citu.

Negribētos pieminēt šī gada nelūgto viesi – vīrusu, tomēr pirmās ziņas par to martā radīja nelielu apjukumu un stresu. Šajā laikā, kad viss nepārtraukti mainījās, regulāri bija jāseko valdības ziņojumiem, bija jābūt ļoti elastīgai pieejai pie visa tā, kas tika darīts. Aprīlī spēļu grupa pārtrauca darboties uz piecām nedēļām, tad pāris nodarbību virtuāli lasīja grāmatas un dziedāja. (Paldies Dacei Freijai par attālināto tikšanos organizēšanu.)

Tiklīdz ierobežojums satikties līdz 10 cilvēkiem tika atcelts – tā lietus vai vējš – atsākām tikšanos, sākumā parkos uz piknika segām. Ja lija, tad parkā zem nojumēm vai Tālavas Mazajā zālē, kur bija daudz vietas un varēja sekot noteikumiem. Tad beidzot tikām atpakaļ savā namiņā un dārzā. Dzīvojot Dienvidaustrālijas burbulī, kur dramatiskie ierobežojumi ir atcelti, mēs varam justies drošāk un mierīgāk nekā citur pasaulē.

Kādi izaicinājumi bija stingro tikšanās ierobežojumu laikā? Pamatā divi – daudz plānošanas, līdz ar to lielāks laika patēriņš. Jautāsit, vai ir iespējams bērnus noturēt pa gabalu vienam no otra? Jā un nē. Sākumā izvirzījām mērķi, ka turēsimies noteiktajā attālumā pa ģimenēm. Pāris dienu pirms nodarbībām, nomazgāju rokas, sapakoju katrai ģimenei rokdarbu paciņu, dziesmu vārdus, mazgrāmatiņas, ko lasīt mājās un mūzikas instrumentus. Brīvā dabā esot, daudz izmantojām dabas materiālus. Lasīt grāmatas vajadzēja nedaudz skaļāk nekā parasti, jo ģimenes bija izkaisītas lielākā platībā. Spēlējām tādas rotaļas un kustību aktivitātes, lai bērniem ne uz mirkli nesaskartos rokas. Ķērām burbuļus, skrējām ar lentēm. Izdomājām jaunas rotaļas, pārveidojām latviešu tautas rotaļas pa savam. Ar ēdienu vairs nedalījāmies, bet katrs ņēma līdzi savu kastīti. Visur, kur vien bija iespējams, mazgājām rokas. Roku dezinfekcijas līdzeklis bija un ir kļuvis par mūsu mūžīgo pavadoni. Spēļu grupas durvju rokturi, gaismas slēdži, galdi un krēsli spīdēja spoži kā vērdiņi no K. Skalbes pasakas. Vecāki pieskatīja bērnus kā vanagi, lai ieturētu distances, bet bērni ir un paliek bērni. Viņu svarīgākais uzdevums ir mācīties runāt un veidot attiecības.

Ar nepacietību gaidām grāmatiņas, kuras papildinās mūsu grāmatu plauktus ne tikai skolā, bet arī spēļu grupā, kuru iegādi līdzfinansē Latviešu valodas aģentūra no LR IZM budžeta programmas Valsts valodas politika un pārvalde. Joprojām izjutu Latvijā izdotu grāmatu trūkumu pirmsskolas vecuma bērniem ar vieglu latviešu valodu, kurās būtu īsi teikumi un bieži tekstu atkārtojumi.

Tā kā mācību gads Austrālijā tuvojas beigām, tad es vēlētos pateikties visiem vecākiem par aktīvu apmeklējumu spēļu grupā, par atbildības sajūtu pret citiem, kā arī par palīdzību mani aizvietojot, kad biju saaukstējusies. Jums visiem ir tik daudz prasmju un talantu!

Vēlos pateikt milzīgu paldies kooperatīvam Tālava par Mazās zāles izmantošanu un spēļu grupas mītnes saimniekiem – Adelaides Latviešu biedrībai.

Gaidīsim jūs un arī jaunus bērnus mūsu spēļu grupā nākošajā gadā. Rakstiet, interesējieties pie skolas pārzines Mārītes Rumpes par iespēju pievienoties mūsu pulciņam. Nāciet aplūkot paveikto šī gada skolas noslēguma pasākumā – 12. decembrī. Nepalaidiet garām šo kopā būšanas prieku!

Ļena Rumpe,
ALS spēļu grupas koordinatore
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com