No Adelaides uz Ārkarūlu (Arkaroola) (1)

Palielināt / Enlarge

Baras pilsēta. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Baras raktuves dīķis. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Busiņš braucienam uz Dienvidaustrālijas iekšzemi. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Terauvī dzelzceļa perons. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Gailis šķērso Terauvī galveno ielu. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Terauvī galvenā iela. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Pīterburā – Aleksandrs Brigmanis. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Pīterburas orģinālais nosaukums. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Pīterburas dzelzceļu muzejā informācija par baltiešiem. FOTO Marija Perejma.

5. oktobris

Pirmdienas agrā rītā, publiskajā brīvdienā, pilsēta bija tukša un klusa. Vienīgā skaņa, ja kādai retai mašīnai pabraucot garām, bija peļķu šļakstīšanās. Ieradāmies centrālajā busu stacijā un gaidījām transporta vāģi, lai ceļotu uz Dienvidaustrālijas iekšzemi. Ļoti cerējām, ka ziemeļos mūs sagaidīs siltāks laiks.

Visas pavalsts robežas nebija atvērtas, tādēļ bija drošāk palikt savējā. Parasti paši izbraukātos, bet gribējām atbalstīt vietējo tūrisma sektoru, kas pirms 4 nedēļām atsāka darbību. Minibusiņā iekāpa vienpadsmit ceļotāju un šoferis. Iegājām automātiskajā Covid-19 rutīnā, kas turpinājās visas dienas – īpaši roku mazgāšana un pretbaciļu smēres. Nevienam nebija sejas maskas, bet parakstījām papīra darbus par veselību un atbildību. Ieņēmām sēdvietas, un 12 kg ierobežotie bagāžas koferi atradās piekabē.

Ikonik (Iconic tours) ir ģimenes kompānija, un stūri vadīja itāļu izcelsmes Rita, kura bija precējusies ar īpašnieces brāli. Atstājot pilsētu, gar logu slīdēja neparasti zaļi lauki un siltumnīcas.1950. tos gados ar pēckara imigrāciju šie dārzeņu lauki piederēja, galvenokārt, itāļu ģimenēm, ieskaitot Ritas. 2020. gadā tie pieder vjetnamiešiem.

Apstājamies vēsturiskajā Barā (Burra) – vienā no Austrālijā labāk saglabātajām Viktorijas laika pilsētiņām. Izkāpām no busiņa, ārā temperatūra bija +14°C, un aukstais vējš skraidīja ap kājām. Nebija brīnums, ka pēdējā brauciena posmā bija tik daudz vējdzirnavu! Saimniekiem valdība deva atlīdzību par privātās zemes lietošanu, lai ražotu elektrību. It kā dažiem esot veselības bojājumi, un to pašlaik pēta Flindersa Universitātē, Adelaidē.

Kādreiz te dzīvoja Ngagjuri ļaudis, bet balto rasu slimības tos iznīcināja. Palikusi ir tikai akmens māksla un kapuvietas. Bara ir pazīstama ar bijušajām vara raktuvēm, pie kurām mēs izbraucām un izkāpām pie vecām darba ēkām. Vienā raktuvē ir tāds ūdens dziļums, ka to šodien izmanto policistu un flotes nirēji kā treniņa baseinu.

Jo 1856. gadā Bara bija lielākā lauku pilsētiņa ārpus Adelaides, un tur uzbūvēja pirmo cietumu. Pēc 40 gadiem ēkas pārvērta par meiteņu reformācijas centru, kas darbojās līdz 1922. gadam. Meitenes bieži izmuka, un pilsētiņā nekad netrūka sarunu vielas, kamēr uz ārējā vaļņa iecementēja asus stikla gabalus. Šodien ēkas atrodas Nacionālā mantojuma sarakstā.

Pagrieziens no galvenā ceļa pieveda uz Terauvī (Terowie), kas kādreiz bija ļoti aktīva, jo dzelzceļš uzturēja pilsētas dzīvību. Šodienas dzīvība bija lepns gailis, kas pa galveno ceļu no krogus malas štrami staigāja pakaļ savai saimei.

Dzelzceļa skaņas sen nav dzirdētas, bet stacijai tomēr ir sava slavenība. Amerikāņu ģenerālis Makarturs (MacArthur), mūkot no japāņu invāzijas Filipīnās, ar sievu un dēlu devās uz Austrāliju. 1942. gada martā ar ģimeni ceļā ar vilcienu uz Melburnu, apstājās Terauvījā. Izkāpjot uz platformas liela ļaužu pulka priekšā, viņš skaļā balsī esot teicis: Es atgriezīšos. Pilsēta vēl gaida! Stacijā plakāts atzīmē šo notikumu, un pie perona sliedēm zied daudz krāsainās – lillā un baltas nezāles.

Brauciens tālāk veda uz Pīterburu (Peterborough), kas 1917. gadā tika pārkristīta no vācu Pīterburg (Peterburg). Kara noskaņas ietekmē kopsumā tika mainīti 69 pilsētu vārdi.

Pilsētiņai ir daudz ēku Nacionālā mantojuma sarakstā, un ir plaša dzelzceļa vēsture. Šī ir vienīgā vieta, kur satikās visas trīs Austrālijas vilcienu sliežu izmēru līnijas. Tas tamdēļ, ka neviena pavalsts nevarēja piekrist vienam standartam. Ar apaļu dzinēju mainīja vilcienu sliedes no viena izmēra uz otru, vedot vezumus uz raktuvēm, cilvēkus uz lielpilsētām un laukiem.

Suņa skulptūra sagaida tūristus informācijas ēkas priekšā. It kā pieklīdis šunelis tika adoptēts dzelzceļnieku pulkā, un viņš ceļojis visiem līdzi. Viņš bijis pazīstams visās pieturās un ļoti iemīlēts. Pēc aiziešanas mūžībā viņam deva goda vietu, uzstādot šo skulptūriņu.

Pēc kara, 1948. gadā, Pīterburā ieradās daudz baltiešu vīriešu, kuri pēc iebraukšanas Austrālijā bija atsūtīti nostrādāt savus obligātos 2 gadus, lai atlīdzinātu par brīvo kuģa braucienu no Eiropas, DP nometnēm Vācijā. Dzelzceļa muzejā tie ir pieminēti ar plakātu Bladī Balts (The Bloody Balts). Šim lamu vārdu izteicienam parasti ir negatīva noskaņa, bet, lasot plakātu, es pasmaidīju par šo komplimentu un tā savdabību. Plakāts skaidro, ka šāda terminoloģija bija tamdēļ, ka baltiešu vīri esot bijuši tik glīti un ar šarmu, ka bieži apprecēja vietējās meitenes. Austrāliešu vīrieši neesot spējuši viņiem turēt līdz. Pēc nostrādātajiem 2 līguma gadiem vairums baltiešu vīrieši pilsētu atstāja.

Muzejā bija daudz ko vērot, piemēram, – vagoni, kurus pārvērta par medicīniskām hospitāļa telpām, kurās medmāsiņas apceļoja pilsētas, īpaši palīdzot jaunajām māmiņām ar padomiem, bet tās neņēma padomus par pilnu, jo padomdevējas nebija ne precētas sievas, ne bērnus audzinājušas mātes. Tajā laikā valdības likums nepieļāva, ka precētas sievietes strādātu.

Papētīju arī pa sienas izliktās palielinātās, vēsturiskās fotogrāfijām un... atradu starp tām bērnības ielas netālā kaimiņa Aleksandra Brigmaņa portretu.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl