Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Izstādes atklāšana. Pie mikrofona izstādes kuratore Rūta Rinka. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Jūlijs Madernieks. 1941. FOTO no Latvijas Nacionālā arhīva krājuma.

Palielināt / Enlarge

Mēbeles. Fotogrāfijā no labās – Madernieka sienas un griestu dekorējums bijušajā Ata Ķeniņa ģimnāzijas aulā Rīgā, Tērbatas ielā 15/17 (tagad mazākumtautības Rīgas 40. vidusskola). Tas esot ar baltu krāsu pārkrāsots, un no ēkas interjera dekorējuma saglabājušies tikai fragmenti. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Vāze „Ziemsētku kaktuss“. 1929-1939. Porcelāns, virsglazūras apgleznojums, zeltījums AS „M. S. Kuzņecovs“. Pētera Avena kolekcija. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Izstādes atklāšanā. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

„Mūzikas pults“. 20. gs. 30. gadi. Papīrs, zīmulis, akvarelis. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, DMDM. Iegūts 2006. gadā. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Jūlijs Madernieks. Saliņa Pededzes upē. Līdz 1930. Papīrs, ogle. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija. FOTO Skenējums.

„Mēs par Madernieku varam teikt, ka viņš ir ieaudzis savā stilā un latvju tauta ieaugusi viņā,“ tā tieši pirms 100 gadiem rakstīja gleznotājs Kārlis Miesnieks. Un dižajam piebaldzēnam var tikai piekrist – vismaz pavisam nesenos laikos katrai audējai vai rokdarbniecei Jūlija Madernieka vārds bija vienmēr uz lūpām un viņu daudzināja kā izcilāko meistaru latviešu daiļamatniecībā. Varēja aizmirst Ansi Cīruli, Jūliju Straumi vai kādu citu, bet viņu zināja.

Arīdzan aiztecējušā gadsimta 70.-80. gados, manu studiju laikā Mākslas akadēmijā, mākslas vēsturē nepārtraukti runāja par Jūliju Madernieku (1870-1955) gan kā par lielu ornamentu meistaru, gan kā par paklāju un citu tekstiliju autoru, gan kā par interjeru mākslinieku, gan kā par pedagogu, taču visvairāk par viņu kā par prasīgu un stingru izstāžu recenzentu, kurš dziļi un patiesi novērtējis sava laika mākslas attīstības procesus Latvijā. Padomju okupācijas gados notika pat vairākas viņam veltītas izstādes, bet nekad tās nebija tik pilnīgas un emocionāli iedarbīgas kā pati jaunākā, kas līdz pat nākamā gada 28. februārim skatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā. Tā ir ārkārtīgi krāšņa un notiek mākslinieka 150 gadu jubilejas reizē.

Tāpat jāizceļ prieks par to, ka vismaz Rīgā izstāžu rīkošanā esam aizgājuši no rutīnas, kad vienu mākslas darbu nomaina ar otru un pasludina, ka jauna izstāde ir sagatavota. Tagad liela vērtība ir ne tikai ieguldītajam pētnieciskajam darbam, bet arīdzan izstādes vizuālajam tēlam kā palīglīdzeklim saturiskajai, emocionālajai un ideoloģiskai iedarbībai uz skatītāju.

Pietiek pārspert soli pāri izstāžu zāles slieksnim, kad skatītājs ir ierauts Jūlija Madernieka garīgajā telpā. Etnogrāfiskos ornamentus izmantoja, kuplināja un bagātināja Ansis Cīrulis un viņa kolēģi, arīdzan to izmantoja Jūlijs Madernieks savus paklājos, aizkaros, mēbeļu audumos vai tapetēs, taču viņa darbos tas bija tikai pamats, uz kā viņš radīja savus rakstus, gluži citus nekā ierastos ornamentus, ko nosaucam par Jūlija Madernieka stilu.

Tas notika tāpēc, kā uzsver Rūta Rinka, ka Jūlijs Madernieks, sekojot laikmeta prasībām, „izvirzīja mērķi radīt vienotu stilu, kura izkopšana kļuva ar viņa radošā mūža virzošo spēku un izpaudās visdažādākajās darbības jomās. Šodien, skatoties uz Madernieka stilu ar simt gadu distanci, tas pārsteidz ar savu laikmetīgumu, bet pats mākslinieks – ar radošās darbības neparasti universālo diapazonu.“

Taču tas, ka Jūlijs Madernieks tiecās radīt vienotu stilu, nav īpašs pārsteigums – pēc tā savulaik tiecās jaunākais stils gadsimtu mijā – jūgendstils un citi pirms tā. Arī latviešu stila veidotājs ceļu aizsāka, paķerdams sev ceļasomā jūgendu, kas mēģināja būt par pasaules vienotāju. Cita lieta – Jūlijs Madernieks centās radīt nacionālu, latvisku stilu, izceldams tautas rakstos bāzētu tautiskumu. Atcerēsimies 19.-20. gadsimta mijā radušos Skandināvijas un ziemeļu valstu nacionālo romantismu, kam aicināja sekot Janis Rozentāls un ko izmantoja latviešu arhitekti. Atgādināsim tāpat to, ka abu gadsimtu mijā latvieši arvien drošāk un spēcīgāk sevi pieteica kā saimnieciskajā dzīvē, tā kultūrā. To uztvēra arīdzan Jūlijs Madernieks, kurš piedāvāja savu ļoti oriģinālu un spēcīgu skatījumu, savu variantu, kā izcelt un vienot latviešu tautu. Arī vēlāk 20. gs. 20.-30. gados viņš attīstīja šo stilu visās dzīves jomās, jo sevišķi interjerā, mēbelēs un tekstilijās. Diemžēl II Pasaules karš pasaulē pārtrauca šī stila veidošanas turpināšanos. Un tagad jau nav nekāda vienojoša stila.

Jubilejas izstādi sagatavoja kuratore Rūta Rinka un projekta vadītāja Inese Baranovska, viņām palīdzēja izstādes māksliniece Dace Džeriņa un grafiskā dizaina autors Mārtiņš Ratniks, kā arī visa plašā komanda.

Šīs ekspozīcijas virsvērtība ir tieši šī – tā apliecina, ka Jūlijs Madernieks latviešu mākslā bija unikāls, neatkārtojams un daudzpusīgs. Līdz šim skatītās izstādes patīkami atgādināja par autora lielo devumu latviešu kultūrā, taču nekad neatklāja mākslinieka fundamentālo nozīmi. Un to panāk gan ļoti plašais eksponātu daudzums, kas līdz šim nebija savākts vienuviet, gan ekspozīcijas mākslinieku iekārtojums. Lielus laukumus darbu foniem klāj Madernieka rakstu atkārtojumi un palielinājumi. Izstādes veidotāji nebīstas rakstus uzkrāsot vietvietām pat uz grīdas. Tas viss rada svētku noskaņu, izceļ jubilāra vietu vispārējā kultūrā.

Bez paklāju, aizkaru un mēbeļu audumu skicēm apmeklētāju uzmanībai nodotas līdz šim neredzētas tekstilijas, mēbeles, grāmatu izdevumi, fotogrāfiju palielinājumi, kurā parādās Jūlija Madernieka interjeri, kas gājuši bojā karu un varu maiņās.

Šī izstāde ir tāds pat atklājums, kā Riharda Zarriņa jubilejas izstāde Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā – kā viena, tā otra rada lepnuma sajūtu par tik bagātu kultūrslāni, kas atklājas, parokoties dziļāk pagātnē.

Vēl tikai jāpiebilst, ka gaidāms arī rakstu krājums, kas atklās šīs personības lielumu.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“