Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Tiem, kuri spēj redzēt un sajust

Laikraksts Latvietis Nr. 625, 2020. g. 25. nov.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Līga Purmale. „Dārzs. V.“ 2016. FOTO Māris Brancis.

„Ne jau laiks nosaka mākslas darba kvalitāti un vērtību. Daba un glezniecība, divi mūžīgie lielumi, kas uzrunā un suģestē mākslinieces audeklos. Līgai Purmalei vienlīdz liels respekts, pat pielūgsme ir pret abiem šiem lielumiem. Mūsu laika dinamika, troksnis, raibums vēl jo vairāk liek aizturēt elpu un izbaudīt mirkli pie katra Līgas Purmales gleznojuma,“ teikts galerijas Daugava mākslinieces jaunāko darbu izstādes Tepat tuvumā anotācijā, tūlīt brīdinot, ka šī izstāde ir domāta „tikai tiem, kuri ir saglabājuši spēju redzēt, sajust, pārdzīvot.“

Tā vien liekas, ka Līga Purmale mūs visu savu radošo mūžu ir aicinājusi redzēt un sajust, ne tikai dzīvot, cepuri kuldami. Varbūt tas sākās ar Miervalža Poļa, mātes un pašportretiem ap 20.gs. 70. gadu vidū, bet visticamāk tad, kad gleznoja Lapotni vai Vārtiņus 1976.-1977. gadā. Bija klusi jāpieiet pie vecajiem dārza vārtiņiem vai jāatver baltās durvis, lai ieietu dārzā, istabā, Līgas Purmales pasaulē.

Bija gan laiks tūkstošgades mijā, kad skaļi košās krāsās iekaucās džezmeņu saksofoni vai trompetes un kad sarkanīgos tērpos ar visu ķermeni un dvēseli dejoja dejotājas, taču, noraugoties pēdējo gadu, arī šīs izstādes, audeklus, rādās, ka Līga Purmale atgriezusies pie pagājušā gadsimta 80. gadu ainavām. Gan tad, gan tagad māksliniece glezno Kurzemes ainavu, kur viņa kādreiz vasarās, bet tagad ik dienas dzīvo.

Tiesa gan, agrāko gadu darbos dažkārt ielavas kāds dramatiskāks motīvs ainavā, teiksim, negaisa mākoņu tuvošanās vai vētras lauzti koki gleznas pakājē. Jaunākajās gleznās, kuras tapušas pēdējos trīs gados, dramatisms ir atbīdīts malā, palicis vien it kā bezkaislīgs apkārtējās dabas vērojums dažādās dienas stundās. Ainavā pavisam tuvu skatītājam vai vidējā plānā aug kāds koks vai krūms, tas palīdz radīt bezgalīgi plašas telpas ilūziju. Dziļi jo dziļi pamalē tālumu iezīmē zilu mežu strēle, bet vēl zīmīgākas ir debesis – te zilas ar tikko jaušamu mākoņu segu, te ar spalvu mākoņu plīvuru veido rotaļīgo kompozīciju. Tikpat svarīga ir ūdens lāma ziemas dienā, kurā atspoguļojas tuvējā krūmāja aprises.

Ainavas ir lielas (garākā mala 150-160 cm) vai nelielas (40 x 30 cm), kas blakus lielajām liekas kā miniatūras. Taču izmēram nav nekādas nozīmes, būtiskāks ir tas miers, kas izstaro no Līgas Purmales ainavām, tā harmonija un iekšējais līdzsvars, kas būtisks ir mākslinieces dzīvē, kur, kā liekas, vairs nav vietas lieliem saviļņojumiem. Vien gribas radošu noskaņojumu, lai sevi izteiktu krāsās uz audekla, kamēr roka spēj noturēt otu, bet acis uztvert vissīkākās toņu nianses.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com