Kur mana sirds, tur mana Latvija

Palielināt / Enlarge

Sidnejas Latviešu biedrības priekšsēdis Jānis Čečiņš. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Ināra Krūmiņa un Vita Kristovska. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Toms Mačēns un Viktors Sīkais. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Kārlis Dragūns un Rebeka Ritene. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Anna Mačēna, Viktorija Mačēna, Ella Mačēna. FOTO Andris Kariks.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Aija Dragūna, Ella Mačēna. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Sidnejas Latviešu teātra dzejas deklamētāji. No kreisās: Lija Veikina, Kārla Tuktēna, Marita Lipska, Aruns Peiris, Bonija Viļuma, Klāra Brūvere, Maija Peire, Ilona Brūvere, Linda Ozere. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Rolands Pīlmanis (Peelman) un soprāns Maija Kovaļevska. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Sidnejas Latviešu biedrības Dāmu komitejas klātais svētku galds. FOTO Ojārs Greste.

Siltā, saulainā 18. novembra novakarē Sidnejas un apkārtnes latvieši pulcējās Latviešu namā, lai sveiktu Latviju, tai vēlot daudz laimes dzimšanas dienā. Noskaņa bija gaiša un priecīga. Nebija vairs tā svinīgā smaguma, ko tik daudzus gadus nēsājām pakrūtē, pošoties Valsts svētkiem valstij, kuras nebija.

Šogad mēs, jauni un veci, pildījām namu līdz tā atļautajai kapacitātei. Gribējās būt klātienes sarīkojumā, lai no jauna izjustu kopības spēku. Sēdējām attālināti, bet jutāmies tuvi. Ticu, ka tik pat liels skaits tautiešu vakara norisi noskatījās tiešraidē, ko izkārtoja un veica mūsu tehnoloģijas meistars Ojārs Greste.

Programma bija plaša un bagāta. Tās tēma – Mana Latvija. Ceļošanas aizliegumu dēļ šogad nebija svētku runas teicēja no ārzemēm. Trūkumu izmantojām kā izdevību labāk iepazīt vienam otru. Programmu izpildīja mājinieki paši ar operdziedones Maijas Kovaļevskas papildspēkiem.

Programma sākās ar karoga ienešanu, ko veica trīs jaunas tautu meitas.

Vārdu pie pults ņēma Sidnejas Latviešu biedrības priekšsēdis Jānis Čečiņš, mūs sveicinot ar siltu Sveiks, svētkos! Savā uzrunā Čečiņš salīdzināja šodienas svētku apkārtējos apstākļus ar tiem, kas valdīja valsts dibināšanas laikā 1918. gadā. Laiki nebija tik citādi. Toreiz pasaules mērogā plosījās Spāņu gripa, tīfs, dizentērija un bakas. Šodien – Covid-19. Toreiz, bez pandēmijas, Latvijas robežās vēl kreisēja divas svešvaras, kas abas tīkoja ieņemt Latvijas zemi. Un tomēr, par spīti apstākļiem, valsti dibināja un tikai pēc tam zemi atbrīvoja no svešvaru drauda.

Līdzīgi situācijai 1918. gadā arī šodienas apstākļi spiež mūs pārkārtot, pārveidot ierasto dzīves veidu – jā, pat mūsu tikšanos Latviešu namā.

Kaut priekšsēdis atzīstas, ka nu jau daudz reižu no šīs pašas pults ir teicis Raiņa nemirstīgos vārdus Pastāvēs, kas pārvērtīsies, viņš teiks tos vēlreiz, attiecinot vārdu patiesību uz šodienu. Vārdu iedarbība ir acīm redzama. Ar tehnoloģijas starpniecību varam sasveicināties ar latviešiem visā pasaulē. No tradicionāliem viensētniekiem mēs esam kļuvuši par pasaules latviešiem. Atkārtojot Sveiks, svētkos! – priekšsēdis Jānis sveic latviešus visā pasaulē.

Kā tas dzīvē dažkārt gadās, priekšsēža Jāņa deklarācija par nepieciešamību pārvērsties tai pat mirklī tika pārbaudīta. Tehnoloģija pievīla. Neļāva atvērt programmā paredzēto Latvijas Valsts prezidenta Egīla Levita sveicienu tautiešiem ārzemēs.

Priekšsēdis veikli pārsviedās uz programmas nākamo priekšnesumu, kas saturēja vakara galveno tēmu Mana Latvija. Dzirdējām piecu dažādu dzīves gājuma sidnejiešu liecības par to, kādu viņi tēlojās savu sirdī nesto Latviju. Paredzēts bija arī sestais runātājs Toms Mačēns, bet slimības dēļ nebija varējis ierasties.

Ar īsiem, biogrāfiskiem aprakstiem priekšsēdis Jānis iepazīstināja ar runātājiem.

Kā pirmā mūsu priekšā stājās Ināra Krūmiņa. Ināra ir dzimusi un skolas gaitas uzsākusi Latvijā. Bēgļu gaitas vedušas uz Vāciju, Angliju, visbeidzot uz Austrāliju. Šodien Ināra ir SLB Dāmu kopas priekšniece un visbiežāk redzamā, smaidīgā seja Latviešu nama kafejnīcā.

Ināras Latvija saistās ar tās skaisto dabu un bagāto valodu. Kā desmitgadīga meitene Ināra jau lasījusi Aspazijas un Friča Bārdas dzejas. Dzejnieku dzīves skatījumā radusies vēlme pašai savas domas sarindot. Bet, neticēdama savai zvaigznei, ar Ināras pašas vārdiem runājot, cik rakstījusi, tik likvidējusi. Taču kāda strēmelīte kaut kur paglabājusies. Kā ieskatu viņas Latvijā, Ināra nolasīja dzejolīti, ko sacerējusi 13-14 gadu vecumā. Lai nepārspētu šī raksta robežas, došu īsu paraudziņu – vienu no četriem pantiem.

Meitene Feldmaņu* pļavā
Ir jauki pļavā atgulties,
Kur zāle smaržo, pīpenītes zied,
Kur kukainītis pa nolīkušu smilgu rāpo
Un augšā, augšā – debess zilgme.

*dzimtās mājas

Nākošā runātāja – Vita Kristovska arī dzimusi Latvijā (Ventspilī), bet skolas gaitas beigusi un augstāko izglītību ieguvusi Austrālijā. Savu jau tā pilnīgo skolotājas izglītību Vita papildinājusi, beidzot Dienvidaustrālijas Flindersa Universitātes latviešu valodas kursu. Savus darba gadus Vita ir veltījusi, mācot latviešu bērniem latviešu valodu, literatūru un, kā pati saka, dzimtenes mīlestību.

Desmit gadus Vita strādāja kā skolotāja Minsteres Latviešu ģimnāzijā. Sidnejā viņa ar palīgiem un padomdevējiem iedibināja latviešu valodu kā atzītu priekšmetu Jaundienvidvelsas Higher School Certificate programmā. Pati to arī mācīja SLB vidusskolā. Savā laikā Vita arī vadīja latviešu valodas SBS radio raidījumus Sidnejā. Par šo darbu viņa saņēma prestižo Walkley godalgu žurnālistikā.

Šodien Vita jūtas laimīga, ka dēls ar ģimeni ar četriem bērniem ir pārcēlies uz Latviju, un viņas mazbērni jūsmo par Latviju.

Vitas Latvija nav atdalāma no latviešu rakstnieku un dzejnieku sirds dziesmām un atziņām. Dziļi pārdzīvotā stāstījumā Vita pārstaigāja latviešu literatūrās plašo klāstu, savijot savu dzīvi ar dzejnieku dzejas rindām. Kā klausītāji mēs ne soli nebijām aiz Vitas, bet kopā ar viņu cietām, lūdzām un pārdzīvojām viņas sāpes, ilgas un cerības kā savējās. Vitas Latvija nav atreferējama. Ja vien video ieraksts ir vēl pieejams, silti iesaku katram to noskatīties un sevī pārdzīvot. Šī raksta ietvaros varu sniegt tikai druskas.

Vitas Latvija ir Krišjāņa Barona dainas un Bībele latviešu valodā. Ar Anneli Vita ir dzīvojusi Zemgales līdzenumā, ar Sprīdīti kopā lūgusi gulbīti aizvest arī viņu uz laimīgo zemi. Vitas Latvijā viņa ir cietusi kopā ar Vizmu Belševicu, sapratusi Ojāra Vācieša zemtekstus un kopā ar Ziedoni izstaigājusi Kurzemīti.

Saņemot skaudrās ziņas, ka Vitas tētis 1944. gadā pazudis bez vēsts tālajā Vidzemē, meitene nevar saprast, kā tētis var pazust. Viņš taču zin ceļu uz mājām! Savu neizpratni meitene/pieaugusī Vita apcer ar Viļa Veldres vārdiem:

Klusi lauki
Rāma tāle
Vai Tu biji tur vai nē?

Jautājums arvien vēl neatbildēts.

Kā skolotāja Vita netaupa barga vārda trimdiniekiem vecākiem, kuru bērni ir pagriezuši muguru latviešu valodai un savu senču zemei.

Izskaņai Vita pateicas visiem, kas viņai mācījuši mīlēt Latviju: vecvecākiem, vecākiem, skolotājiem, mācītājiem, gaidu vadītājām un latviešu sabiedrībai. Visbeidzot izskan vēlējums Latvijai ar lūgumu mums: Dievs, svētī Latviju! Laid mums tur laimē diet, mūs Latvijā!

Trešais runātājs Viktors Sīkais pēc profesijas ir mērnieks, bet savā sirdsdedzē – sportists. Dzimis, audzis un mūža lielāko daļu pavadījis Sidnejā. 12 gadu vecumā iestājies sporta kopā Spars, ar kuru ir saistīts vēl šodien kā kopas ilggadīgais – 34 gadu – priekšnieks. Ar to pašu sirdsdedzi kā jaunībā, Viktors audzina jau ceturto paaudzi jaunu latviešu sportistu.

Savā profesionālā dzīvē Viktors ir bijis galvenais mērnieks pie Sidnejas Olimpisko spēļu stadionu un atlētu pilsētiņas projektēšanas. Laika tecējumā, savas sirdslietas vadīts, sastāvējis vairākās sporta komitejās, kas rīkojušas Austrālijas latviešu meistarsacīkstes, Baltiešu spēles un Latviešu globālas spēles Sidnejā 1989. gadā. Sidnejas Olimpiādes laikā Viktors darbojies kā tulks un palīgs Latvijas olimpiskajai komitejai un sportistiem.

Viktora ceļš uz latvietību ir vedis caur sportu. Austrāliešu skolu sākot, Viktors ievērojis, ka iebraucēju bērni, kas sporto, vieglāk iekļaujas barā un vieglāk iegūst draugus. Tāpat arī pie latviešiem. Reizi mēnesī apmeklējis nelaiķa mācītāja Jāņa Kraukļa vadīto svētdienas skolu, kur apguvis latviešu valodas pamatus. Kaut mācības nav gājušas pie sirds un gramatika šķitusi gaužam grūta, kompensāciju sagādājusi iespēja starpbrīžos ar citiem puikām spārdīt bumbu pa visu plašo baznīcas pagalmu. Šais gados Viktors atklājis, ka sports nediskriminē, nelabo galotnes, kā to dara gramatika. Kā basketbolists Viktors jau no mazotnes ir piedalījies visās pieejamās sacensības gan ar latviešu, gan cittautiešu komandām.

Laikam ejot, Viktors iededzies par Latvijas sportistu panākumiem pasaules sporta arēnā. Ar katru ziņu, ar katru pārraidi, kur latvieši guvuši uzvaru, Viktors ar lepnumu jutis savu latvietību krūtīs briestam. Viņš atstāsta notikumu, kad Londonas Olimpisko spēļu laikā 2012. gadā Māris Štrombergs ieguvis 1. vietu BMX riteņbraukšanas sacensībā. Viktors ar diviem dēliem, skatoties tiešraidi savās mājās, nakts vidū pielēkuši kājās un skraidījuši pa visu māju saukdami: Viņš vinnēja! Viņš vinnēja! Latvijas karogam paceļoties un himnai atskanot, ar neaprakstāmu piederības sajūtu un lepnumu puiši dziedājuši Dievs, svētī Latviju! Viktors savu runu nobeidz ar vārdiem – Lai dzīvo sports! Lai dzīvo Latvija!

Nākamie divi runātāji – Kārlis Dragūns un Rebeka Ritene pārstāvēja mūsu jaunāko paaudzi.

Kārlis ir dzimis un audzis Sidnejā. Savā latviskā izglītībā beidzis SLB pamatskolu un vidusskolu, kā Annas Ziedares Vasaras vidusskolu. Šogad absolvējis Austrālijas Katoļu Universitāti ar bakalaura dubultgrādu tieslietās un komerczinātnēs. Šobrīd Kārlis turpina mācības advokāta tiesībām. Brīvo laiku pavada, lasot, darbojoties ar datoru, dejojot dejas kopā Jautrais pāris un piedaloties latviešu sabiedrības dzīvē.

Savā runā Kārlis atzīstas, ka daudz ir domājis, kāpēc viņš, kam draugi abās pusēs – austrāliešu un latviešu – sajūt īpašu saiti ar Latviju, latviešiem un latviešu sabiedrību Austrālijā. Stāsta, ka viņš kā piecgadnieks uz jautājumu, vai zinot, kur esot Latvijā, lepni atbildējis: Latvija ir Stratfīldā.

Kārlis savu Latviju sakās piedzīvojis latviešu vasaras nometnēs – 3x3, Tērvetē un Annas Ziedares Vasaras vidusskolā. Pieredze dziļi ietekmējusi viņa izpratni par Latviju un latvietību. Brauciens uz Vasaras vidusskolu Dienvidaustrālijas Dzintaros Kārlim bijis kā ik gada ceļojums uz Latviju.

Īpaši nozīmīgs Kārlim bijis ceļojums Sveika, Latvija, kur iepazinies ne tikai ar Latviju kā valsti, tās cilvēkiem un ikdienas dzīvi, bet arī ar tām mazajām Latvijām, kas atrodas citās pasaules malās – Kanādā, Amerikā un citur.

Latvija Kārlim ir vairāk nekā valsts zemeslodes otrajā pusē, vairāk nekā Nameja gredzens, vairāk nekā Latvijas pase. Kas tas vairāk ir, Kārlis šobrīd vēl īsti nezin, bet formulē apmēram šādi. – Tā ir izjusta piederība latviešu kultūrai un videi, kas ietekmējusi viņa personību un veidojusi viņa vērtību skalu. Tā viņam devusi daudz jauku piedzīvojumu, ko nevienam austrāliešu draugam neizskaidrot. Tādēļ, latviešu draugi un latviešu sabiedrība ir neatņemama daļa no viņa Latvijas.

Nobeigumā Kārlis dalās savā vīzijā par Latviju kā salu valsti, ar Latviju vidū un mums – kā mazām saliņām ap to. Atvadās ar vēlējumu: Saules mūžu Latvijai!

Pēdējā runātāja Rebeka Ritene ir dzimusi un uzaugusi Rīgā. Skolas laikā dzīvojusi Rīgā, apmeklējot Rīgas Starptautisko skolu, bet vasaras pavadījusi pie vecvecākiem Kuldīgā un Liepājā. Pirms trim gadiem Rebeka pārcēlusies uz Sidneju studēt Starptautiskās attiecības Sidnejas Universitātē. 2018. gadā pievienojusies Sidnejas jauktajam korim.

Savā runā Rebeka saka: Mana Latvija ir mana bērnība. Atmiņās tā visnotaļ saistās ar svētkiem un tradīcijām, ko piekopj Latvijas dažādos gadalaikos. Vasarā Rebekas Latvija ir Jāņi ar dziesmām, draugiem, vaiņagiem un Jāņuguni, kas deg līdz rītausmai. Tie ir arī Dziesmu svētki, kur visiem kopā dziedot Saule, Pērkons, Daugava, un kopības spēku izjūtot, skudriņas pār muguru skrien.

Rudenī tās ir Latvijas košās lapas, sēnes un āboli, un bērni, kas ar ziediem rokā uzsāk skolas gaitas. Rudens ir arī pašas nenojaustā pāreja no Stārastes pasakām uz Ziedoņa epifānijām.

Ziemā tie ir pīrādziņi un Ziemassvētku vakars ar deviņiem ēdieniem. Ārā – sniegs un ragaviņas, sniegavīrs un pikošanās, kas neļauj mājās iet līdz deguns sarkans un pati pārsalusi.

Pavasarī tās ir sniegpulkstenītes un Māmiņdiena, kad meitene mammai skaita pirmo dzejolīti, toreiz vēl neaptverdama, cik ļoti daudz ir par ko pateikties. Tā, lūk, ir Rebekas Latvija.

Taču arī negaidīts, latvisks sveiciens Laimīgu Jauno gadu! Sidnejas ielā Vecgada vakarā ir bijis kā maza daļiņa no Rebekas Latvijas. Tas viņai atgādinājis, ka latvieši ir visur un ka cauri gadiem tie ir cīnījušies par Latvijas valsts brīvību. Runu nobeidzot, Rebeka pateicas mums, ārpus Latvijas latviešiem, par neizsīktošo atbalstu Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas darbā. „Šis ir iemesls, kāpēc mana bērnība (varēja būt) brīvā Latvijā.“

Seko šī gada Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības un Latviešu Apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē apbalvojumi. Tos nolasīja LAAJ priekšsēdis Jānis Grauds. Tā kā apbalvojumu pilnīgs saraksts ir lasāms Laikrakstā Latvietis Nr.624, tad šeit minēšu galvenokārt tos, kas tuvāk pašu mājām.

PBLA Lielā balva pēc nāves piešķirta dzejniekam Jurim Konbergam (9.8.1946. – 6.7.2020.) par mūža ieguldījumu latviešu literatūrā.

PBLA Kultūras Fonda Goda diploms piešķirts mūsu pašu Kārlim Gulbergam par mūža ieguldījumu latviešu teātrī un jaunākās paaudzes skatuves gaitu veicināšanu. Šo ziņojumu saņēmām ar ilgstošiem, sirsnīgiem aplausiem.

PBLA KF Atzinības rakstus saņēma: Austrālijas Latviešu 36. Jaunatnes dienu rīcības komiteja par izcilajiem svētkiem Melburnā 2019. gada nogalē. Tāpat arī: Elvīra Latiša, Kārlis Kasparsons, Henrijs Pacers (Melburnā) un Arnis Siksna un Māra Siksna (Brisbanē).

Šī gada LAAJ Atzinības rakstus saņēma:

Adelaidē – Jolanta Lūse, Ļena Rumpe, Lilita Daenke;

Brisbanē – Ādolfs Lācis;

Melburnā – Sandra un Roberts Birzes, Latviešu Ciema vadība un darbinieki, Ingrīda Houka (Hawke), Andris Atvars, Lija Andersone;

Sidnejā – Daina Kaina par latviešu mūzikas popularizēšanu ABC radio mūzikas programmās un Ella Mačēna par izciliem panākumiem iekļaujot latviskus motīvus savās kompozīcijās, tā ceļot gaismā Latvijas vārdu Austrālijas koncertzālēs.

Beidzot, kad tehnoloģija bija gatava sadarboties, mēs varējām saņemt Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita sveicienu, raidītu latviešiem visā pasaulē. Prezidenta uzrunas galvenā tēma – diasporas sadarbība ar Latviju. Kaut dažādos līmeņos un veidos, caur mītņu zemju organizācijām un apvienībām, tā ir pastāvējusi kopš valsts dibināšanas. „Latvijas Valsts nekad nav bijusi tik gatava sadarboties ar diasporu kā šobrīd,“ uzsver prezidents. Kā piemēru viņš min, valsts Diasporas likumu un iedibinātās pastāvīgās sadarbības programmas. Aktīvi darbojas remigrācijas atbalsta pasākumi, kas sniedz palīdzību tiem, kuri izvēlējušies atgriezties Latvijā. Prezidents aicina izmantot digitālā laikmeta iespējas, turpinot sadarbību, kopjot savu latvietību un ņemot līdzdalību Latvijas valsts uzlabošanā un attīstībā. Veidosim globālo viensētu! – ir prezidenta uzsaukums latviešiem visā pasaulē. Nobeigumā prezidents atsaucas uz valsts himnu kā mūsu gribas un spēka dziesmu, un mūsu solījumu strādāt valsts labā: Dievs, svētī Latviju!

Programmas otrā daļa lika mums novērtēt, cik bagāti mēs esam mūsu pašu māju spēkos un talantos. Šo daļu sastādīja dziesmas un dzejas ar kopējo dzimtenes tēmu. Kā pirmo dzirdējām Mačēnu ģimenes – mātes un meitas duo, meitai Annai dziedot Bruno Skultes liego Aijā (Teodors Tomsons) ar māti Viktoriju pie klavierēm. Ļoti gāja pie sirds dziesmas sirsnīgais, vienkāršais izpildījums, kur bez liekām emocijām runāja dziesma pati.

Nākošās divas dziesmas priecēja ar gaišo, neviltoto dziesmas prieku. Mūsu jaunās mūziķes Aijā Dragūna un Ella Mačēna dziedāja divas pašu darinātas tautas dziesmas, Aijas kokles pavadījumā. Dziedot vienai pret otru, pirmā dziesma – Situ koku pie kociņa saistīja ar dzīvo, rotaļīgo balsu saspēli, kur viena otru pa kārtai atbalsoja. Otrā dziesma – Māte mani gauži rāja pauda to pašu dziesmas prieku, kas līdz ar bezbēdīgajiem vārdiem, izskanēja dziesmas skaistajā sabalsojumā un dzidrajā skaņā.

Dziesmas saņēmām ar jūsmīgiem aplausiem. Citreiz gaidīsim vēl!

Turpinājumā skatījām Sidnejas Latviešu teātra Valsts svētkiem veltīto Dzejas izrādi Ilonas Brūveres režijā. Un izrāde tā arī bija!

Ar dzejas un īsiem prozas lasījumiem/skandējumiem ansamblis attēloja priekšnesuma trīs tēmas: Latvija, Mēs un Es. Skatu priecēja lielais dalībnieku pulks, ko sastādīja gan pieredzējuši aktieri, gan jaunieši un bērni, dažiem no kuriem šī bija pirmā reize uz lielās skatuves. Kustība un rosība ņirbēja.

Pirmajā daļā dzirdējām dzejnieku veltījumus Latvijai: Aleksandra Čaka Rīgai, Ojāra Vācieša Gaujai un Kārļa Skalbes sveicienu Latvijas vasarai – Ziedoņa idille.

Otro daļu ar nosaukumu Mēs raksturoja ieskati, kādi esam mēs dzejnieku un esejistes Zentas Mauriņas skatījumā. Pārstāvēti dzejnieki bija: Ilona Leimane, Māris Čaklais, Inese Zandere, Jānis Jaunsudrabiņš, Imants Auziņš, Māra Zālīte un Kārlis Skalbe. Sevišķi priecēja pieci no šīs daļas lasījumiem un skandējumiem: Leimanes Vientulība – Lijas Veikinas lieliskajā skandējumā; Zanderes Ganu puikas svētki – Aruna Peira lasījumā; Zanderes 2023. gada bērns – Kārlas Tuktēnas lasījumā; Jāņa Jaunsudrabiņa dzejolis Bērnam, ko kā tēlojumu izpildīja pieredzējušais aktieris Jānis Grauds ar bariņu bērnu un Imanta Auziņa Desmitgadīgo žēlabas – Maijas Peires dzīvīgajā izpildījumā.

Trešā daļa ar nosaukuma Es vedināja ieskatīties sevī. Brīžiem zuda robeža starp dzīvi un dzeju. Tur – režisores Ilonas Brūveres izpildījumā, Kārļa Vērdiņa dzejolis Antonija, kurā piedzīvojusi aktrise atskatās uz savām skatuves gaitām. Tur – Imanta Ziedoņa dzejolis Laime, kurā Lija Veikina kopā ar dzejnieku apgalvo, ka tādas lielās laimes dzīvē nemaz nav. Ir tikai mazās – kā ieiet veikalā, kad rindas nav... mazās laimītes, kas visas kopā summējas vienā lielajā.

Piedienīgu izskaņu SLT uzvedumam un vakaram piešķīra visa ansambļa kopīgi skandētā Ojāra Vācieša Tu esi Latvija.

Tad vēl pašās, pašās beigās izskanēja operdziedones Maijas Kovaļevskas veltījums Latvijai un dāvana mums. Izcilā izpildījumā dzirdējām divas Jāzepa Vītola dziesmas Aizver actiņas un smaidi (Jānis Poruks) un Mirdzas dziesmu „Mēness starus stīgo“ (Aspazija) Rolanda Pīlmaņa (Peelman) klavieru pavadījumā. Nevarēdami vēl šķirties, ar aplausiem izlūdzām piedevu – Emīla Dārziņa Mātes gars (Helgi).

Kā tas svētkos pienākas, tikām aicināti pie SLB Dāmu komitejas klātā svētku galda, lai ar pīrādziņu, šķēli dzimšanas dienas kliņģera un vīna glāzi sveiktu Latviju un viens otru.

Paldies visiem akta rīkotājiem – Sidnejas Latviešu biedrībai, daudzajiem dalībniekiem un neredzamajiem darba veicējiem par skaisto, reālo aktu nereālos laikos.

Dievs, svētī Latviju!

Lauma Reinfelde
Laikrakstam „Latvietis“

Akts noskatāms:
https://youtu.be/D6yJPXUTg2o