Umurgas grāmatnieku dzīvās tradīcijas

Palielināt / Enlarge

Umurgas baznīcā laikā no 1867. līdz 1868. g. kalpoja Juris Neikens. FOTO A. Bambals.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Vēsturniece Inese Dreimane un Umurgas bibliotēkas vadītāja Ilze Bojane. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Leģendārais TV „Panorāmas“ redaktors Jānis Dimants un Limbažu avīzes „Auseklis”galvenā redaktore Regīna Tamane. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Vēsturniece un rakstniece Rasma Noriņa. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Grāmatu svētkiem veltītā tematiskā izstāde kultūras nama foajē. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Komercizstāde. Latvijā grāmatas iznāks vienmēr, lai tik būtu pircēji un lasītāji. FOTO Anita Mellupe.

Plāksne pie Umurgas baznīcas. FOTO A. Bambals.

(Red.: Raksts no laika pirms Covid ārkārtējā stāvokļa Latvijā)

Tuvojas pelēkais novembris, kurš Latvijā atkal sola izstiepties mēnešu četru garumā.

Kas to var padarīt krāsaināku? Pirmās pretdepresijas zāles visbiežāk bijušas, ir un būs – grāmatas! Umurgas ļaudis šajā ziņā ir lielisks piemērs. Un ne jau tikai tālab, ka 23. oktobrī, par spīti Covida frontes straujajam uzbrukumam, pagastā atkal notika tradicionālie Grāmatu svētki.

Ar Umurgas vārdu saistās tik daudz tautas mutvārdu liecību, ka tās prasīt prasījušās tikt pierakstītas. Ņemsim visvienkāršāko piemēru – vai rīt būs lietus? Vajag tik atšķirt grāmatas „Novadu folklora. Senos laikos Umurgā“ īsto lappusi. Lietus tuvojas: kad cilvēki ir miegaini un kauli sāp, kad bērni ir raudulīgi, kad gaiļi dzied vakaros, kad suņi ēd zāli, kad dūmi iet gar zemi, kad saule sārti lec, kad migla iet gaisā, kad atbalss neskaidri skan, kad no jūras paceļas svītraini mākoņi, kad zivis labi ķeras pie makšķeres (visas draudošās pazīmes pat neuzskaitīju!). Tātad – top skaidrs, ka lietains laiks Latvijā vispār ir neizbēgams, un nav ko gausties.

Skolotājs, ērģelnieks un kora bass Mārtiņš Bērziņš (1874-1950) un viņa vecāki bija iedzimti umurdzieši. Mārtiņš latviešu kultūrā iesoļo pastaliņām kājās un ar tik redzošām acīm un dzirdošām ausīm, kādas cilvēkā izkopjas, pateicoties agriem ganu rītiem un mīlestībai pret cilvēkiem. Bērziņš top par Latviešu folkloras krātuves izcilnieku, no Umurgas novada 20 gadu laikā iesūtot 14 057 folkloras vienības (pasakas, teikas un nostāstus, anekdotes, sakāmvārdus un parunas, tautasdziesmas, ticējumus). Un kā gan lai Bērziņa dzimtā puse burtiski neviz no gara gaismas, ja tuvumā un te par mācītāju kalpojis pats Juris Neikens. „Mājas bērnus pārklaušinot, viņš arī licis dziedāt pieaugušiem. Iesvētāmo mācību tas turējis Umurgas draudzes skolā. Mācītāja noteiktā laikā mācības bērni gājuši uz ceļa sagaidīt mācītāju, pie kam, viņu ieraugot, tie sākuši dziedāt tautas dziesmas un dziedājuši bez pārtraukuma, kamēr tas piebraucis. Tas pats noticis, viņu uz mājām pavadot,“ tā atmiņas rakstveidā piefiksējis M. Bērziņš.

Arī 2020. g. grāmatu diena Umurgā sākas un beidzas ar dziesmu – viesus un grāmatmīļus sagaida drošās pusaudzes Katrīnas Briškas solo, bet mājupceļā pavada – tautā iemīļotās grupas Apvedceļš melodijas. Pa vidu šim dziesmotajam gredzenam ir ļoti saturīgas tikšanās ar grāmatniekiem: Līgu Rozentāli – grāmatas Dāvana Latvijai autori, viņa ar saviem lasītājiem satikās īstajā vietā – bērnu dārziņā, Jāni Dimantu – Simtgades dullais letiņš. Apskaidrības, Inesi Dreimani – Vēstule ar pielikumu, Rasmu Noriņu – Svētupe krustām šķērsām, Vidzemes lībiešu dzimtas. Katra no šīm lieliskajām personībām tuvplānā pierāda, ka ceļš, pa karu pie Autora atnāk viņa darbs, ir ļoti personisks, bet lasītāja taka uz Grāmatu arvien visbiežāk ved caur Bibliotēku.

No augstāk nosauktajām personībām, klātesošajiem pavisam jauna seja ir Inese Dreimane, jo vēsturnieki TV ekrānos neparādās bieži, arī viņu veidotās izstādes apmeklē tikai speciāli ieinteresētie. Tālab vēsturnieces sarakstīts romāns – tas nudien ir unikāls notikums. Ikvienu var piesaistīt teksts uz 4. vāka: „Inese Dreimane dzimusi 1972. g. Rīgā. 2000. g. ieguvusi vēstures maģistra grādu. Kopš 1998. g. strādā Latvijas Okupācijas muzejā. Šobrīd pēta čekas darbības pirmsākumus Latvijā 1940. g., kā arī turpina 1941. g. čekā nošauto cilvēku personību noskaidrošanu. Tieši ar to pašu nodarbojas arī savā brīvajā laikā.“ Saprotams, cik smaga it tāda darba diagnoze, un tieši tāpēc Dreimane centusies biezās profesionālās atklājumu nastas smagumu kaut kādā brīvā formā norakstīt nost, rezultātā – iznāca romāns. (Un rakstītājai esot palicis arī vieglāk.)

Bet Autores apzinātie vēstures liecinieki – mīļotie, studiju draugi, draugi, kaimiņi, universitātes profesori un veikalnieki, diplomāti un sētnieki – caur dzīvu sirdi vēlreiz piedzīvo mīlestību un naidu. Tās ir vērtības, kuras nespēj izdzēst nedz čeka, nedz lēģeru kapsētas... Kad liktenis patvaļa sarkanā terora izskatā romāna galveno varoni nolauž līdz saknei, dzīvības kokam tomēr pietiek spēka izdzīt cerīgu atvasi: „Ļaut, lai sasilda dzīvs cilvēks, nevis termofors, divas jakas vai pārkurināta krāsns. Uz smaidu atbildēt ar smaidu. Atlaist sirds bremzes. Noticēt nākotnei.“ Vai tas izdodas? Uz šo jautājumu var atbildēt tikai grāmata, uz kuru arī Limbažu Galvenajā bibliotēkā visu laiku esot rinda. Man palaimējās, tālab lasāmo malā nolikt nevarēju, lai gan aiz loga vilināja saulīte.

Ar tādu pašu spriedzi, ar kādu Inese Dreimane prot runāt auditorijas priekšā, ar tādu pašu spēku viņas gados jaunā varone caur dzīvi nes mīlestību. „...ko es tolaik varēju saprast. Vien to, ka man bezgala dārgs cilvēks ir nepatiesi apsūdzēts, ka viņš atrodas briesmās, nelaimē. Un man kaut kas ir jādara, lai viņu glābtu.“ Šie vārdi liek domāt ne jau par čekas teroru vien. Savējie – tie, kas grāmatu lappusēs spēj ieraudzīt arī savu dzīvi, – sapratīs arī mūžīgo jautājumu: vai esi darījis visu, lai pie iespējas kādu, ne tikai savu tuvāko, glābtu? Protams, apdraudot savu komforta zonu.

Žurnālistam Jānim Dimantam īpaša reklāma nav vajadzīga; savos 83 gados viņš gatavs stalti iziet jebkuras publikas priekšā un mikrofons rokās nedreb. Viņam pamudinājums rakstīt grāmatu bijis vienkāršs – darba ierindā daudz kam pietrūcis laika. Arī informācijai, kas pašam būtu lieliski noderējusi. Jo Jānis Dimants, veidojot sirsnīgas reportāžas par lauku ļaudīm, nekad savos sižetos nav zaudējis saikni ar konkrētās vietas ģeogrāfiju un vēsturi. Tā nu, pensionāra statusā būdams, uzņēmīgi racies caur nelasīto, galvenokārt trimdā drukāto vēsturisko personu aprakstu kalnu. Mērķa auditorija – paša pasaulē aizgājušie mazbērni, – arī viņus ātrāk vai vēlāk varētu ieinteresēt šīs vectēva apkopotās apskaidrības. Manuprāt, laika periods – datētas sākot ar Pirmo pasaules karu – joprojām ir vēsturnieku pētīšanas cienīgs objekts. Ar jaunām zināšanām apkalts, Autors tagad būtu gatavs paspēkoties pat ar nopietniem vēsturniekiem. Jānis Dimants ir dzimis optimists, tas pa gabalu sajūtams pat pesimistam – TV Panorāmas celmlauzis joprojām ar interesi vērojot un novērtējot šodienas žurnālistu veikumu.

Rasma Noriņa (lai gan programmā šoreiz izpilda ielāpa lomu) ir vietējās nozīmes megazvaigzne. Viņas darbs Pāles un Limbažu muzejos nav pārvērtējums, jo tapuši tik vērtīgi Vidzemes lībiešu dzimtu pētījumi, ka gandrīz nav ticams, ka to spējis viens cilvēks. Palīgi, protams, ir bijuši, bet allaž jau jābūt kādai pirmajai dzērvei, kura prot un spēj vest kāsī citus. Rasma klātesošajiem nebeidz atgādināt elementāro patiesību, ka izziņas avoti – dzimtas seniori – lēnām izdziest, un pat unikālas fotogrāfijas ģimeņu albumos paliek bez parakstiem. (Arī man par to allaž sāpējusi sirds, tālab līdzīgā kārtā esmu šo domu akcentējusi jebkurā sarunā ar lasītājiem.)

Svētku galvenajai vaininiecei Ilzei Bojanei, kura pati ir daļa no Umurgas garīgās vēstures (bibliotēkā strādā no 1974. g.) daudzo mājasmātes pienākumu karuselī tomēr iznāk laiks mani kaut nedaudz iepazīstināt ar lielisko novadpētniecībai veltīto plauktu, kurā biezā slānī sarindoti ne tikai periodikas apkopojumi, bet arī pašu novadnieku veidotas grāmatas: Umurgas draudzes novada un Augstrozes kultūrvēsturiskie aspekti, Bērnības debesīs ir tāda zvaigzne – skola, arī Viļķenes patriota Jāņa Saktiņa Ar sakostiem zobiem – tie ir izcili darbi, kurus nebūtu pieklājīgi apbērt ar cildinošās frāzēm un steigā. Tālab pateikšu tikai vienu – tās ir Grāmatas, kuras vērts izlasīt ne tikai novadniekiem.

Mani Umurgas bibliotēkā visvairāk piesaista tieši grāmatas vienā eksemplārā – albumi, kurā čaklas rokas apkopojušas pašu bibliotēkas vēsturi. Tajos lasāms, ka: Umurgas draudzes skolā 1869. g. 24. augustā nodibinājusies dziedāšanas biedrība, kuras iegādātās notis glabājušās pie diriģenta un dziedātājiem izsniegtas pret parakstu. Tūlīt sāktas iepirkt arī grāmatas. 1873. g. dziesmu svētku prospektā minēts, ka no Umurgas piedalās 20 vīru koris, bet viņu biedrībai ir 400 grāmatu (Redz kā, lai sievas sēž mājās, dzied pie ratiņa, lasa pašas un ierāda boksterēšanu bērniem!). Dziedātāju biedrībā regulāri apspriež bibliotēkas darbību, bibliotekārs tiek ievēlēts kā tāds prezidents. 1898. g. 4. janvāra sēžu protokolā lasāms, ka līdz šim grāmatas izsniegtas vien dziedātājiem, bet nu nolemts sagādāt oficiālu atļauju publiski pieejamai bibliotēkai. Par šo pakalpojumu jāmaksā, jo kā gan citādi lai iepērk jaunu lasāmvielu? 1898. g. 27. oktobra sapulcē nolemts organizēt jautājumu izskaidrošanas vakarus. (Tie tad praktiski arī bijuši pirmie GRĀMATU SVĒTKI Umurgā, jo ko tad lektori klausītājiem skaidroja – tak jau grāmatās izlasīto!) 1900. g. no lasītājiem ienākuši 15 rbļ. un 27 kap., grāmatas iegādātas par 52 rbļ. un 42 kap. (bez sponsorēšanas neiztikt!). 1900. g. no lasītājiem-nebiedriem iekasē 50 kap., no biedriem – 25 kap. 1913. g. nolemts ieviest grāmatiņas, kurās bibliotekārs parakstās par atpakaļsaņemšanu. 1926. g. uzsākti kardināli darbi: iekārtojot grāmatu uzskaiti hronoloģiskā un sistemātiskā katalogā pēc noteikta šifra, lasīšanas termiņš – mēnesis (par kavējumu soda nauda 10 sant. nedēļā), nepilngadīgiem un svešiem lasītgribētājiem nepieciešami galvotāji. 1940. g. Umurgas ciema teritorijā strādā 2 bibliotēkas – Umurgā un Augstrozē. 1951. g. Kultūras nams, kurā atrodas bibliotēka, nodeg, bet jau šajā gadā tiek atjaunota. (Grāmatas dāvina vietējie ļaudis un apkārtnes bibliotēkas: Limbažu pilsētas un ciema, Liepupes, Lādes, Viļķenes, Duntes, Katvaru, Vitrupes, kopumā – 1000 sējumu). Šaurā 18 kvadrātmetru telpā bibliotēka uzsāk darbu 1957. g. atklātajā Kultūras namā. Lasītāju skaits laikā no 1954. līdz 1970. g. pieaug no 2 161 līdz 10 072. Turklāt 1965. g. Umurgas ciemā darbojas 6 bibliotēkas ar 24 371 sējumiem. 1973. g. plašs vietējo daiļrunātāju pulks sk. Oša vadībā izveido uzvedumu, veltītu Skaidrītei Kaldupei – „Vēstules no Ošu zemes“. 1975. g. īpaši skaists izdodas Annas Sakses grāmatai „Pasakas par ziediem“ veltīts sarīkojums. 1976. g. 9.09. Dzejas dienās Umurgā viesojas Imants Ziedonis, Daina Avotiņa, Valdis Rūja, Māra Zālīte, Pēteris Zirnītis. Viesi Umurgas kapos apmeklē Friča Bārdas un Jura Neikena atdusas vietas.

Tā, vēstures simts gadu nogrieznī esmu atpakaļ pie Neikena vārda. Neikenam, kurš 1864. g. Vasarsvētkos Dikļos sarīkoja pirmos Dziedāšanas svētkus, sapulcinot vīru korus no Limbažiem, Rūjienas, Mazsalacas, Lielsalacas, Straupes un Dikļiem, nudien, būtu prieks uzzināt, ka 2020. g. umurdzieši joprojām nedirn mājās ar TV pulti vai viedtālruņiem abās rokās. Interneta vizītkartē lasāmo precizē bibliotēkas vadītāja Ilze: „Šobrīd te darbojas vidējās paaudzes deju kolektīvs „Agrumu“ (vadītāja Dace Lāce), amatierteātris (režisore Indra Rube), līnijdeju kolektīvs (vadītājas Austra Gaigala un Agnese Krūmiņa), sieviešu vokālais ansamblis (vadītāja Gunta Elita Gīme). Pagrabstāvā – trenažieru zāle. Kultūras nams ir aprīkots ar skaņu un gaismas aparatūru, stacionāru projekcijas ekrānu un projekcijas aparatūru. Telpas un aprīkojums ir piemēroti dažādu semināru, kongresu, sapulču norisēm. Notiek ap četrdesmit publisko sarīkojumu gadā (koncerti, dejas, teātra izrādes, semināri utt.). Valsts un starptautiska mēroga sarīkojumi, piemēram, Starptautiskais diksilendu mūzikas festivāls.“ Bet pati pirmā šajā uzskaitījumā un kā sadarbības partnere ne bez pamata tiek minēta BIBLIOTĒKA.

Bibliotēku (te droši var izdarīt vispārinājumu valsts mērogā) darbinieki allaž bijuši aktīvi vietējo un valstisko pasākumu stutes, pat tādās aktivitātēs, par kurām vēstures nezinātāji gatavi pavīpsnāt: kolhoznieku pieredzes pakopošanā (kad nepildās valsts plāni), jauno ģimeņu stiprināšanā (kad dramatiski pieaug šķirto ģimeņu procents), dzejnieku dzimtas – Friča, Antona un Paulīnes Bārdas piemiņas uzspodrināšanā (kad beidzot kultūrtelpā tiek atļauts pieminēt režīma aizliegtos vārdus), disputa organizēšanā ar Zigmundu Skujiņu (kad viņa ārkārtīgi populārā grāmata Jauna cilvēka memuāri bibliotēkās nodilst neticamā ātrumā, bet trūkst papīra papildmetienam), maizes izstrādājumu recepšu popularizēšanā (kad valstī nepietiek miltu, bet zemnieciņi lopbarības trūkuma dēļ spiesti savu gotiņu piebarot ar ķieģelīti).

Bibliotēkas ir tās, kurām (jebkurā sociālā iekārtā) pateicoties, mierīgāk var gulēt mazu un lielu bērnu vecāki – tikai mamma neizmirst un paspēj vietējā bibliotēkā laicīgi aizrunāt grāmatu, kuru skolasbērnam vai studentam jāpaspēj izlasīt nakts laikā. Pēdējās nakts laikā! Un bibliotēkas mūs atkal glābj arī šodien – pat caur kroņvīrusa ēnām ļaujot iespīdēt optimisma saulītei.

Ko par šo skaisto dienu var izsacīt tautas sakāmvārdā, pierakstītā Umurgas pusē? Manuprāt: „Kas runā, tas sēj, kas klausās, tas pļauj.“

Anita Mellupe,
Speciāli laikrakstam „Latvietis“