Baltijas Universitāte Pinebergā (5)

Palielināt / Enlarge

No kreisas: Jānis Kalniņš, Noldis Millers, Guntars Saiva, Alma Saiva, Teodors Saiva. Ērika Vēliņa, Elza Daliņa, Laimonis Pilpe, Aļģis Pūpēdis, Arvīds Treijs. Priekšā bērni: Ivars, Jānis un Rudīte Daliņi, Ēriks un Anda Vēliņi. FOTO Jānis Daliņš.

Palielināt / Enlarge

Iesvētību dziesmu lapiņa. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Iesvētīto jauniešu foto. Guntars Saiva stāv vidus rindā trešais no labās. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Guntars Saiva. FOTO Jānis Daliņš.

Palielināt / Enlarge

Iesvētīšanas dienas piemiņai. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Pinnebergas ev. lut. baznīca 1982. gadā FOTO Guntars Saiva.

Guntars Saiva ar vecākiem Pinebergā. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Noslēgums. Sākums LL620, LL621, LL622, LL625.

1946. gadā bija sākusies latviešu izceļošana no Vācijas uz Angliju. Baltiešu gulbīša (Balt Cygnet) akcijā sievietes varēja doties darbam slimnīcās. Daudz plašāka bija Uz rietumiem! (Westward Ho!) akcija smaga darba strādniekiem gan vīriešiem, gan sievietēm.

1947. gadā izceļošanas iespējas pavērās ne tikai uz Angliju, bet arī uz aizjūras zemēm, ieskaitot tālo Austrāliju. Pirmais kuģis General Heintzelman ar pēckara bēgļiem no Vācijas bija sasniedzis Austrālijas krastu jau 1947. gada 28. novembrī.

1948. gada pirmajos mēnešos Baltijas Universitātes (BU) sekretāra Jāņa Vēliņa ģimene bija pieteikusies izceļošanai uz Austrāliju. Ģimene bija pieņemta ar noteikumu, ka vīrs var doties uz Austrāliju tūlīt, bet sievai ar bērniem pagaidām jāpaliek Vācijā. Pēc iekārtošanās Austrālijā, ģimene varēs sekot. Jāņa Vēliņa dzīvesbiedre Ērika ir tēva māsīca. Kad tieši Jānis Vēliņš atstāja Pinebergu, neatceros, bet tas varēja būt ap aprīli. Tranzīta nometnēs un jūras ceļā bija jāpavada diezgan ilgs laiks. Tikai jūlijā ģimene bija saņēmusi pirmās vēstules no Austrālijas par iespaidiem Sidnejā un Bathurstā.

Jūlija beigās Pinebergā bija atkārtota iespēja pieteikties izceļošanai uz Kanādu un Austrāliju. 3. augustā, pašā pēdējā minūtē, plkst. 11.30, mēs izšķīrāmies pieteikties izceļošanai uz Austrāliju. Ļoti iespējams, ka mūsu izšķiršanos par Austrāliju iespaidoja mūsu radinieku Vēliņu ģimenes izvēle.

4. augustā Austrālijas imigrācijas komisija mūsu ģimeni atrada par pieņemamu. Kāpēc gan nē, jo visi trīs taču bijām darba spējīgi. Tēvu pieņēma par mehāniķi, māti par mājsaimnieci un mani par šoferi. Liekas, ka tūlīt bija jāparaksta piekrišana 24 mēnešus strādāt valsts norādītos darbos.

Jau minēju, ka 8. augustā notika manas iesvētības. Trīs dienas pēc tām, 11. augustā, mūs pārveda uz Ventorfas (Wentorf) izceļošanas nometni.

Kopā ar mums preču vagonā Pinebergu atstāja arī arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes lektors Aleksandrs Dančauskis ar kundzi Mariju. Laikam bijām vienīgie Austrālijas braucēji.

Ventorfas nometne bija netālu no Reinbekas pilsētiņas – 20 km uz austrumiem no Hamburgas un apmēram 10 km uz ziemeļrietumiem no Gēstahtes/Špakenbergas nometnēm, kurās biju gan dzīvojis, gan gājis skolā.

Tuvākā dzelzceļa stacija nometnei bija Reinbek, apmēram 1 km no nometnes. Bergedorfa stacija bija kādu 3 km attālumā.

Ventorfā bija jāgaida uz Austrālijas konsulu. Dzīvojam vienā istabā kopa ar Dančausku ģimeni. Gaidīšana ieilga. Nezinot, kad konsuls varētu ierasties, neuzdrošinājāmies no nometnes būt ilgāk projām par vienu vai divām dienām. Gaidot konsulu, bija vairākas veselības kontroles. Tikai 29. oktobrī mūs pārveda uz nākošo tranzīta nometni.

Ventorfā, gaidot Austrālijas konsulu, vēl varēju vairākas reizes atbraukt uz Pinebergu un piedalīties sacīkstēs. Vienā dienā izbraukāt Pinebergu un piedalīties sacīkstes bija pagrūti. Labi, ka mūsu bijušā istabā varēju vēl pārgulēt.

21. augustā Pinebergā piedalījos latviešu sacīkstes. Ar 11,6 sek. 100 m pieveicu Riemeri 12,0 sek. un Pūpēdi 12,4 sek. Lodē Millers – 13,63 m, Bernāts – 11,19 m; ar 10,32 m paliku trešais. 200 m skrējienā ar 24,5 sek. pieveicu Pūpēdi 25,5 sek.

21. septembrī notika sacīkstes starp Zoo nometni un Baltijas Universitāti. Zoo nometnē dzīvoja tie latviešu studenti, kas bija pārgājuši studēt Hamburgas Universitātē.

Lodes grūšanā ar 12,60 m uzvarēja Millers, ar 10,00 m – es paliku sestais. Ar 57,7 sek. uzvarēju 400 m. 4x100 m stafetē BU (Dreifogels, Riemeris, Pupēdis, Saiva) 50,1 sek. Gala rezultātā BU knapi ar 89:88 pieveica Zoo.

Lai gan vieglatlētikā BU studenti varēja uzrādīt pa labam individuālam rezultātam, sakomplektēt labu reprezentējošu BU vienību nevarējām. To pierādīja sacīkšu rezultāti ar Zoo nometni.

Vēl 25. septembrī biju atbraucis uz Pinebergu. Startēju 400 m skrējienā. Priekšskrējienā sasniedzu savu labāko rezultātu 53,4 sek. No fināla atteicos. Nebiju vairāk par mēnesi trenējies. 4x100 m stafetē VfL komanda (Michalk, Marten, Riemeris, Saiva) ar 47,4 sek. palikām 4. vietā.

16. oktobrī vēl bija izdevība noskatīties pēc kara pirmās internacionālās sacīkstes Vācijā Hamburgas Rotenbauma laukumā pret zviedru pasaules klases vieglatlētiem. Sacīkšu nagla bija pasaules rekordists 1500 m Lennarts Strands.

Vācijas komandā St. Georg krāsās startēja mūsu students Noldis Millers, kas ar 14,90 m sasniedza savu labāko rezultātu un ieguva 3. vietu.

Liekas, ka mēs ar Noldi Milleru esam vienīgie latvieši, kam bija iespēja piedalīties sacīkstēs slavenajā Rotenbauma laukumā.

1948. gada vasarā, kad pats biju BU students, dokumentēju tikai to disciplīnu rezultātus, kurās pats piedalījos, un tie ir vienīgie, kas ir saglabājušies līdz šai dienai. Sacīkšu vispārējo rezultātu man nav.

Jaunatnes iesvētīšana

1948. gada 8. augustā Pinebergas ev. lut. baznīcā notika jaunatnes iesvētīšana. Bijām prof. Dr. Kārlim Kundziņam – 24 iesvētāmie. Izņemot Jāni Liepiņu, pārējie bijām vai nu universitātes studenti, vai arī Pinebergas ģimnāzijas skolnieki. Gados vecākais Liepiņš iesvētījās skautu uniformā. No Pinebergas viņš izceļoja uz Sidneju, kur atvēra viesu namu. Arī vēl seši citi iesvētītie vēlāk nokļuvām Sidnejā.

Iesvētību dievkalpojumu kuplināja operdziedātājs E. Mauriņš ar divām solo dziesmām un students G. Šultmanis ar vijoles solo.

17. jūnijā rietumu sabiedroto zonās notika naudas reforma. RM kursu pret jauno valūtu DM noteica 10:1. Drīz pēc reformas veikalos sāka parādīties preces. Pēc iesvētībām varējām sarīkot mazas pusdienas dažiem radiem un draugiem mūsu istabā, ieskaitot arī kādu glāzi pašbrūvēta padzēriena.

Nebija jau to viesu mums daudz. Tēva māsīca Ērika Vēliņa (vīrs jau bija Austrālijā) ar bērniem Ēriku un Andu, Jānis Daliņš ar kundzi Elzu un bērniem Ivaru, Jāni un Rudīti, Mani sporta draugi Noldis Millers un Alģis Pūpēdis (nezinu, kāpēc iztrūka Pēteris Riemeris), inž. Laimonis Pilpe (bija skolotājs Ķīles Latviešu ģimnāzijā), skolas un studiju biedri Arvīds Treijs un Jānis Kalniņš. Uzņēmumos nav redzams fotogrāfs Jānis Daliņš. No sporta draugiem dāvanā dabūju sporta pulksteni.

Kā jau lasījām, trīs dienas pēc iesvētībām mūsu ģimenei sākās ceļš uz Austrāliju. Drīz pēc mums arī Vēliņu un Daliņu ģimenes atstāja Pinebergu ceļā uz Austrāliju. Tāpat Aļģis Pūpēdis un Pēteris Riemeris. Noldis Millers izceļoja uz Zviedriju. Arvīds Treijs, Jānis Kalniņš un Laimonis Pilpe – uz Kanādu.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“