Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Mēs un jūs“

Lilijas Zobenas referāts Austrālijas latviešu 53. Kultūras dienās

Laikraksts Latvietis Nr. 129, 2011. g. 1. febr.
Lilija Zobena-Īsta (Zobens-East) -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
AL53KD

AL53KD

Referāts Melburnas Latviešu nama Mazajā zālē. FOTO Gunārs Nāgels.

Lilija Zobena-Īsta. FOTO Gunārs Nāgels.

Mēs un jūs: pārdomas par jauniebraucēju integrēšanu esošajā trimdas latviešu sabiedrībā – kā tas notiek vai nenotiek. Sevišķi piemēri no pieredzes Lielbritānijā.

Vispirms atvainojos, ka šis nebūs īsti akadēmisks referāts, jo neesmu socioloģe. Mana izglītība ir muzikoloģijā, specifiski etnomuzikoloģijā, bet šī zinātniskā nozare ir reizē analītiska, un arī pēta tieši socioloģiskus jautājumus – sabiedrību un kādu funkciju mūzika izpilda tajā sabiedrībā. Esmu arī nodarbojusies Latviešu Nacionālā Padomē Lielbritānijā vairāk kā 25 gadus, un kā prezidija priekšsēde – gandrīz divus gadus. Tātad ceru, ka varēšu puslīdz saprātīgi aprakstīt, analizēt un kritizēt esošo situāciju ar nolūku, dot vielu pārdomām, varbūt arī idejas kādiem jauniem pagriezieniem mūsu sadarbībā.

Mēs un jūs – tas ir kā bieži vien izsakāmies, runājot par latviešu sabiedrību mūsu mītņu zemēs. Mēs – tie vecie, trimdas latvieši, kas dzīvojuši ārpus Latvijas kopš otrā pasaules kara, resp., vismaz 60 gadus vai arī dzimuši ārzemēs, bet uzauguši latviskā garā; jūs – tie, kas nesen iebraukuši, kas varbūt jutuši okupācijas slogu, kas pārdzīvojuši pirmos atjaunotās neatkarības gadus Latvijā, bet tagad atbraukuši meklēt darbu un laimi, jo Latvijā to nevar šobrīd atrast.

Šīs divas puses it kā varētu sadzīvot bez lielām problēmām, bet tas tik bieži nenotiek. Saredzu vairākas problēmas.

Pirmkārt – komunikācija: ļoti daudz no jauniebraucējiem nezina nekā par esošo latviešu sabiedrību Lielbritānijā vai citās patvērumu zemēs; viņi nezina nekā par mūsu vēsturi, par tādiem Daugavas Vanagiem vai Latviešu Nacionālo Padomi Lielbritānijā un droši vien arī negrib zināt, atskaitot, ja vajadzīga specifiska palīdzība grūtākos gadījumos. Turklāt vecie latvieši nezin, kur tie jauniebraucēji dzīvo un kā ar viņiem sazināties, ja viņi vispār gribētu to darīt.

Otrkārt – mēs (t.i. visi latvieši) reti mēģinam analizēt situāciju objektīvi, jo tas varbūt prasītu būt kritiskiem par mūsu pašu lietām, kas varētu daudziem būt sāpīgi.

Treškārt – mēs (t.i. visi latvieši) reti uzklausām viens otru, negribam īsti iedziļināties otrās puses problēmās, lai gan vēlamies, lai mūs saprastu.

Šīs trīs problēmas un īpašības (droši vien arī ir citas) neļauj mums izveidot kaut kādu stratēģiju, kā veidot un attīstīt mūsu sabiedrību nākamajos gados, un šie gadi ir kritiski, ja vēlamies uzturēt latvisku vai latviešu vidi un sabiedrību ārpus Latvijas.

Atšķirības

Vispirms būtu jāapskata atšķirības starp dažādiem iebraucējiem no Latvijas Lielbritānijā. Manu vecāku paaudze brauca tur, kur bija vajadzīgs darbaspēks toreizējos apstākļos pēc otrā pasaules kara – uz vilnas rūpnīcām Ziemeļanglijā un vidienē; vīrus sūtīja uz tērauda rūpnīcām Skotijā, tad vēlāk uz vidieni – uz ogļraktuvēm ziemeļos, uz lauku darbiem vidienē un dienvidos; sievietes strādāja slimnīcās un kā kalpones utt. Par šiem sākuma gadiem var lasīt grāmatā Latvieši Lielbritānijā, ko izdeva LNPL un DVF.

Daugavas Vanagu nodaļas tika izveidotas visur, kur atradās bijušie latviešu karavīri: sākuma gados bija vairāk nekā 200 tādu DV nodaļu. Ar laiku daudzi šie vīri brauca tālāk uz ASV, Kanādu vai pat Austrāliju, un latviešu skaits Lielbritānijā nostabilizējās varbūt ap 5000-6000, daži aplēš pat 10 000. Šos skaitļus, protams, ir neiespējami precizēt vai pārbaudīt.

Saprotot, ka Latviju nekādi amerikāņi vai citi neatbrīvos no komunistiem, latvieši sāka izveidot savus centrus – galvenokārt ap Daugavas Vanagu namiem. Tādi bija Bradfordā, Līdsā, Halifaksā, Hudersfīldā, Boltonā, Donkasterā, Notinghamā, Korbijā, Koventrijā, Londonā un vēl citur, ar visstiprākajiem (resp. visbagātākajiem) centriem Anglijas ziemeļos.

Ar laiku latvieši arī iegādājās lauku īpašumus, kur varēja pavadīt brīvdienas, rīkot lielākus sarīkojumus un bērnu vai 3x3 nometnes – Mūsmājas (DV nams pie Koventrijas), Almēlija (LNPL īpašums Anglijas rietumu pusē), Rofanta (kas pieder Londonas draudzei un atrodas laukos dienvidos no Londonas) un Straumēni (vidienē).

Ar laika tecējumu un sabiedrības sarukšanu dabīgā veidā, tie sabiedrības centri, kas palikuši, atrodami ap veciem rūpniecības centriem Bradfordā, Notinghamā, Mansfīldā, arī ap Mūsmājām, Straumēniem, mazāk ap Londonu. Der pieminēt, ka Anglijas latviešu demogrāfiskā uzbūve nav vienāda: iebrauca galvenokārt pieaugušie bez bērniem un samērā maz bērnu un pusaudžu. Tad nodibinājās kopdzīve, piedzima bērni – t.s. bēbīšu buma (angl.: baby boom) paaudze, kurai es arī piederu. Rezultātā, mūsu vecā paaudze, kurai apmēram 80-90 gadu, tagad strauji izmirst; mums ir maz no tās paaudzes, kurai tagad būtu 70-75; no manas bēbīšu buma paaudzes ir vēl prāvs skaits, un tad pakāpeniski uz leju nāk viņu pēcteči, izveidojot skaitliski augšpēdus piramīdu ar atdalītiem slāņiem ar robiem pa vidu.

No vecās trimdas ar viņu pēctečiem mēs varētu saskaitīt aktīvus, augstākais, 2000. DV aktīvo biedru skaits š.g. decembrī bija 1070, LNPL sarakstā bija 2505 balsstiesīgi vēlētāji, lai gan vēlēja tikai 612. Ļoti pavirši runājot, mana paaudze – kas dzimusi un augusi pēckara Anglijā – ir labi izglītota, strādā dažādās profesijās un ir stabila un turīga.

Lielais jauniebraucēju ieplūdums Lielbritānijā sākās pēc 2004. gada, kad Latvija iestājās Eiropas kopienā, un robežas Latvijas pilsoņiem tika atvērtas. Un, protams, tie nav visi latvieši, jo ir arī liels skaits krievu tautības Latvijas pilsoņu. Tas ir bieži sagādājis problēmas, kad kāds latvietis tiek nepatikšanās un vajadzīga tulka palīdzība: policija vai slimnīca izsauc latviešu tulku, bet izrādās, ka latvietis runā tikai krieviski!

Jauniebraucēji nebrauc vairs uz veciem rūpniecības centriem – tie brauc strādāt laukos, uz puķu fermām un lauku saimniecībām Linkolnšīrā, Hampšīrā un citur; viņi arī atrod darbu nežēlīgās putnu audzētavās, kas tik spilgti aprakstītas ukrainietes Marinas Levickas romānā Divas karavānas (Two Caravans); viņi strādā viesnīcās kā apkopēji, restorānos un bāros kā oficianti vai veco ļaužu namos kā aprūpes darbinieki. Kamēr mani vecāki strādāja vilnas fabrikās blakus angļu strādniekiem, tādos pašos apstākļos un saņemot to pašu algu kā viņi, jauniebraucēji dzīvo lielākoties daudz sliktāk, saņemot minimālo algu, bieži dzīvojot vairāki vienā istabā, strādājot garas stundas apstākļos, kurus angļu strādnieki nekādā ziņā nepieņemtu.

Bet nevar visus šos jauniebraucējus sabāzt vienā maisā. Esmu satikusi visādus šādus jauniebraucējus: ir tādi ar minimālo izglītību, bet ir arī skolotāji, arhitekti, inženieri; ar vārdu sakot – izglītoti cilvēki, kas nav varējuši atrast darbu savā specialitātē, jo viņi nav vajadzīgi Anglijas darbaspēkam, vai viņiem trūkst angļu valodas zināšanas.

Ir arī tādi, kas ir varējuši atrast darbu savā amatā vai specialitātē, it sevišķi datorzinātnieki un ir laimīgi tā. Ir vēl viens slānis – tādi, kas atbraukuši mācīties un studēt un paliek, jo ar labākām angļu valodas zināšanām, ar pazīšanos un Anglijas izglītību viņi tikuši uz t.s. zaļā zara: tādu Londonā, varbūt citās lielpilsētās, ir daudz, bet tos parasti nesastopam, jo viņi sākuši jau ielaist saknes vietējā turīgā angļu vidē, kas atbilst viņu izglītībai un profesijām.

Vēl viena atšķirība – tie, kas braukuši pēdējā laikā, pēdējā gadā, nav t.s. laimes meklētāji, bet ir tiešām tādi, kas ir izmisuši: viņi nav gribējuši atstāt Latviju (citādi būtu braukuši agrāk!), bet ir spiesti to darīt, meklējot iztiku savām ģimenēm. LR vēstnieks Lielbritānijā, Eduards Stiprais, šovasar aplēsa, ka saskaitot visus, kas ir reģistrējušies darbam (skaitļi no Iekšlietu ministrijas jeb Home Office) un viņu ģimenes un piederīgos, Lielbritānijā pašreiz uzturas apmēram 100 000 iebraucēju no Latvijas. Tas, protams, neskaita tos, kas dzīvo Īrijā.

Atšķirības starp šiem dažādajiem iebraucēju slāņiem būs daļēji pašsaprotamas – vēstures stunda šeit nav vajadzīga, bet vienu lietu uzsvēra mans priekštecis, LNPL bijušais priekšsēdis Andrejs Ozoliņš: mūsu vecāki uzauga vai sasniedza nobriedumu Ulmaņa laikos. Sakiet, ko gribat, bet tai paaudzei bija ieaudzināts patriotisms, atklātība, taisnīgums un pašaizliedzība kā dzīves pamati, ko tā deva tālāk saviem bērniem. Angļu sabiedrībai daudzi šie jēdzieni arī nav sveši – labdarības organizācijas, piemēram, pamatojas uz brīvprātīgo darbaspēku. Bet tiem, kas auguši Padomju ēnā, tādas prioritātes droši vien liekas svešas, pat nesaprotamas, un te viens svarīgs iemesls, kāpēc eksistē atšķirība – mēs un jūs. Mēs, stabili, pārtikuši, varam veltīt savu brīvo laiku strādāt DV vietējās nodaļas valdē vai katru nedēļu braukt uz kora vai deju mēģinājumu. Jūs, kam jāstrādā garas stundas par minimālo algu, nevarat vienmēr atļauties, piemēram, dēļ dārgās Londonas transporta cenas tikt uz mēģinājumiem, un par darbu organizācijās utt., jūs prasāt – cik man par to maksās?

Anglijā – kā mēs tiekamies un kā mēs sazināmies?

Mums katrā latviešu centrā notiek sarīkojumi, kas jau gada tecējumā ir kļuvuši tradicionāli. Daugavas Vanagi atzīmē Kalpaka dienu, Kurzemes cietoksni, Lāčplēša dienu, 18. novembri. Divreiz gadā sasauc DV pilnsapulci, ar dažādiem blakus sarīkojumiem. LNPL izkārtojumā notiek Draudzīgā aicinājuma sarīkojumi, gadskārtējā sesija, referāti utt. Regulāri notiek dievkalpojumi visos Anglijas novados un baznīcas virsvalde rīko Sinodi un draudžu dienas. Jāņi tiek svinēti Mūsmājās vai Straumēnos (agrāk arī Rofantā un Almēlijā); pastāv vēl divi vecie kori – Straumēnos un Londonā – un divas deju kopas: Kamoliņš ziemeļos un Londonas dejotāji. Ziemeļos DV izdod savu Ziņotāju, vidienē Mūsu Balss un Eiropā vispār iznāk avīze Brīvā Latvija. Izklausās jau skaisti un labi, bet DV nodaļas daudzās vietās sarūk, jo nav jaunāku cilvēku, kas nāktu talkā un varētu turpināt ierasto darbu. Jākonstatē, ka esošā DV iekārta, ar dažiem izņēmumiem, nav pievilcīga arī veclatviešu pēctečiem.

Jauniebraucēji nepiedalās

Bieži rodas jautājums – kāpēc šie jauniebraucēji nenāk talkā, kāpēc neiestājās mūsu organizācijās, kāpēc viņi nenāk uz mūsu sarīkojumiem? Skaidrs, kāpēc viņi nenāk: vienu iemeslu minēju jau agrāk. Otrkārt, vai es gribēju, kad man bija 20 vai 25 gadi, iestāties organizācijā, kur biedri ir 50 gadus vecāki par mani, un kur biedri man tikai stāstīs, cik esmu slikts latvietis? (Es iestājos ELJA – kur bijām jauni, smuki, enerģiski!).

Tad nāk tas komunikācijas jautājums – vai viņi vispār zina, kas ir Daugavas Vanagi vai LNPL utt.? Tīmekļa lapa www.latviesiem.co.uk patlaban atrodama aptauja tieši par šo jautājumu: kādas organizācijas tu pazīsti? Atbildējuši 100 balsotāju (lielisks skaits procentiem!) – 2 zināja, kas ir LNPL; 25 zināja, kas ir DVF; 1 zināja, kas ir latviešu ev.-lut. Baznīca Lielbritānijā; 22 zināja visas šīs 3 organizācijas; 25 atbildēja, ka nosaukumi dzirdēti, bet neko vairāk nezin, un 25 atbildēja, ka nezina nevienu. Precīzāk sakot, puse no atbildētājiem nezin, kas ir mūsu galvenās trimdas organizācijas Lielbritānijā – un tie bija tādi, kas vispār uzņēmās dot atbildes tādā aptaujā.

Un kā tad lai viņi zinātu, kas kur notiek? Viņi nelasa Brīvo Latviju, jo par to ir jāmaksā abonements, un viela viņus galīgi neinteresē. Viņi sazinās galvenokārt caur internetu, caur vietnēm kā draugiem.lv vai arī savā starpā, sūtot īsziņas ar kabatas telefonu. Viņi bieži dzīvo lielos attālumos no tuvākā latviešu centra un nevar atļauties ne ceļa naudas, ne laika dēļ tikt uz kādu sarīkojumu. Arī jākonstatē, ka mūsu regulārie sarīkojumi vienkārši neinteresē jaunos Latvijas latviešus nemaz, un par to nav ko brīnīties. Vai Latvijā viņi zināja, kas ir Draudzīgais aicinājums, Kurzemes cietoksnis un tie citi? Un tagad, Anglijā, kad jāstrādā briesmīgi garās stundas, kādreiz vairākās darba vietās, bieži uz maiņām, vai viņiem būtu laiks nākt uz kādu sarīkojumu, kur jādzird kāds referāts vai garāks stāstījums par svešu tēmu starp galīgi svešiem ļaudīm? Nerunāsim nemaz par valdēm, komitejām, kur viņiem nebūtu ne laika, ne intereses, ne pieredze, ne vajadzības piedalīties. Vienkāršos vārdos sakot – mūsu sabiedrība Lielbritānijā nepiedāvā tagadējās Latvijas latvietim nekā, kas būtu viņam/viņai vajadzīgs vai pievilcīgs.

Jauniebraucēji piedalās

Bet bilde nemaz nav pilnīgi negatīva. Kur mēs redzam šos jauniebraucējus? Manā korītī Londonā lielais vairums manu dziedātāju sastāv no jauniem Latvijas latviešiem, kuriem pietrūkst latviešu valoda un dziesma (tikai 6 ir t.s. veclatvieši, ieskaitot manu vīru!), tāpat Londonas dejotājiem vairums ir jauniebraucēju.

Viens lielisks izņēmums mūsu tumšai bildei ir Mansfīlda – kur DV nodaļa bija jau uz pēdējām pekām, varētu teikt, bet jauniebraucēji pēdējos divos gados ir nākuši talkā, jāsaka – pārņēmuši nodaļu un to galīgi atdzīvinājuši. Izveidojies korītis – Novadi – izveidojusies bērnu studija (nevis skoliņa) Varavīksne, kur sanāk apmēram 16 bērni dažādos vecumos, lai piedalītos dažādās nodarbības – ar mākslu, teātri, dziedāšanu, rotaļām.

Un kāpēc viņiem veicās? Divi iemesli – Mansfīlda nav liela pilsēta, attālumi neatbaida no piedalīšanos, tātad ir bijis vieglāk savest cilvēkus kopā, un ir bijuši divi motori – Helmuts Feldmanis un Liene Lozberga – divi cilvēki, kas ar sirdsdegsmi, mīlestību un neatlaidīgu darbu ir izveidojuši jaunu, svaigu, sabiedrisku vidi esošā Daugavas Vanagu struktūrā, bet kas ir pievilcīga jauniem latviešiem.

Bostonā, Linkolnšīrā, notiek regulāras ballītes īrētās telpās, ar dīdžeju vai Latvijas mūziķu piedalīšanos. Latvieši te strādā laukos, ir diezgan atdalīti no sabiedrības un no citiem centriem, tātad paši rīkojas. Uz dievkalpojumiem visur tagad nāk vairāk jauniebraucēju, nekā vecie, varbūt tāpēc, ka viņi saprot, ka baznīcā drīkst nākt kurš katrs, un no viņiem netiks prasīts nekas.

Citas pozitīvas zīmes redzamas Pīterborovā, kur arī ir viens dzinējspēks – Iveta Sūna: viņa strādā brīvprātīgi kādā organizācijā, kas dibināta būtībā palīdzēt bēgļiem no Āfrikas, bet tagad pievēršas Austrumeiropas iebraucēju problēmām. Baznīcas telpās izveidojies centrs, kur latvieši var nākt atrast atbildes savām problēmām, un kur no Jāņiem uzsākta latviešu skoliņa.

Nesen Sauthamptonā arī izveidojusies jaunlatviešu apvienība, par ko diemžēl nekā nezinu, jo tas ir tiešām svaigs pasākums (novembrī!), un nav bijis laika ar viņiem sazināties – bet arī dzinējspēks ir indivīds vārdā Nauris – vairāk nekā nezinu!

Londonas DV namā viena no saimnieces vietniecēm pamatīgi strādā, lai izveidotu sarīkojumu virkni, kas būtu pievilcīga Latvijas latviešiem, ne tikai ballītes, bet arī teātris, karaoke vakari, latviešu vakariņas ik nedēļu, un viņai lielākoties ir panākumi.

Runājot par Jāņiem (ko nupat pieminēju sakarā ar Pīterborovas skoliņu), šogad lielais Jāņu sarīkojums notika Straumēnos, DVF īpašumā Anglijas vidienē. Bija tradicionāla daļa ar koru un dejotāju piedalīšanos, kam sekoja ugunskura dedzināšana ar Jāņu rotaļām un arī rokmūzikas koncerts, kas pievilka lielu skaitu klausītāju (ne mani – mēs ar meitām sēdējām pie ugunskura un dziedājām pašas cauru nakti!). Rīkotāji nevarēja pateikt, tieši cik cilvēki piedalījās, bet konservatīvākā aplēse bija ap 3500 (daži pat minēja tuvāk pie 5000).

Kopsavilkumā, varam redzēt, ka daudziem jauniebraucējiem tomēr ir vajadzīga latviešu sabiedrība, bet varbūt ne tāda, kādu mēs spējam piedāvāt. Viena daļa piedalās dievkalpojumos, ja atrodas tuvu baznīcai un saņem informāciju par laikiem utt. Ir tādi, kas piedalās zināmās nodarbībās, koros vai tautas deju kopās, jo tās viņiem sagādā vaļasprieku, vienaudžu sabiedrību, varbūt atļauj turpināt hobiju, ko piekopa Latvijā. Skoliņas veidojās – Bostonā, Pīterborovā, Bradfordā, varbūt manā prombūtnē arī citur, jo daudzi bērnu vecāki tomēr grib, lai bērni runātu latviski. Tā tiešām ir pozitīva zīme, jo pierāda, ka šie cilvēki tomēr mīl savu zemi un valodu un cer kādreiz atgriezties mājās. Vienā Londonas priekšpilsētiņā (Bektonā) letiņi regulāri spēlē futbolu, izveidojuši savas komandas. Visvairāk viņi pulcējas uz ballītēm, karaoke vakariem un līdzīgām izpriecām; kad pieminēju šo faktu PBLA valdes sēdē, Amerikas latvieši jau pamatīgi pavīpsnāja – oho, tie jau tikai uz ballītēm, ne jau uz ko nopietnu. Bet ko tad mēs gribam? Lai viņiem nebūtu nekāda vaļasprieka? Gados jauni cilvēki, visu cauru nedēļu nostrādājušies līki, vai viņiem nepienākas varbūt vienu reizi mēnesī padancot un uzdzīvot ar saviem draugiem?

Komunikācija

Nu tāda tā bilde izskatās šobrīd. Un kādā tā būs pēc 5 vai pēc 10 gadiem? Ko varam darīt, lai vispār vēl eksistētu latviešu sabiedrība Lielbritānijā, un ko varam darīt, lai visi latvieši, neskatoties uz viņu izcelsmi, būtu tomēr viena kopiena?

Komunikācijas problēma ir liela, bet nav nepārvarama. Mums, t.i., esošām organizācijām – jāsāk lietot jauno tehnoloģiju, ko visi jaunāki cilvēki jau sen pielieto. Pēdējos pāris gados pie esošās mājas lapas www.labrit.co.uk jaunas vietnes saradušās kā sēnes pēc lietus! DV Londonā sava lapa, Rofantai, Straumēniem, baznīcai – visiem jaunas, pievilcīgas tīmekļa lapas. Agrāk šogad LNPL atbalstīja jaunas lapas izveidi – www.latviesiem.co.uk, ko uztur divas rosīgas meitenes – viena jauniebraucēja, otra trešās paaudzes Anglijas latviete – Līnīte. Tā ir domāta sniegt informāciju, ziņas, aprakstus par notikušo visiem latviešiem Lielbritānijā – jauniem, veciem, visos novados. Vajag tikai vairāk rakstītāju, korespondentu.

Interesantā kārtā, tajā pašā laikā, kad izveidoja un laida klajā šo vietni, Jāņos, parādījās vēl viena – www.anglobalticnews.co.uk, ko vada latviete Dace Gaile, Anglijas vidienē, kas arī sākusi izdot avīzīti Anglo-Baltic News, bet tā kā tā iznāk tikai reizi mēnesī, tā nevar sniegt aktuālu informāciju un nav īsti konkurente Brīvai Latvijai, jo viņa sniedz informāciju, kas vajadzīga tikai jauniebraucējiem – par nodokļu jautājumiem, pabalstiem, dzīvošanas iespējām utt., kas mums jau zināma vai nav vajadzīga.

Tad burtiski vakardien atradu vēl vienu – latviska Anglija! Netiku tālu ar to, jo bija drošības jautājumi datorā, bet tas arī pierāda, cik vajadzīga ir šāda veida komunikācija un informācija jauniebraucējiem. Skaidri redzams, ka jaunās paaudzes – mēs un jūs – lieto internetu tikpat regulāri kā dezodorantu, un mums jāiet laikiem līdzi. Mums jāizmanto t.s. sabiedriskos tīklus (angl.: social networking sites) draugiem.lv utt., lai sazinātos un lai paplašinātu zināšanas – kas mēs esam, kur mēs atrodamies, ko mēs darām un kāpēc.

Par agrāk minēto Brīvo Latviju nerunāšu pārāk daudz: LNPL to pamatīgi atbalstījusi. Saprotu, ka jaunajam izdevēju kopas vadītājam Aivaram Sinkam ir lieli plāni izdot avīzi internetā, sekojot jūsu laikraksta Latvietis (Austrālijā) lieliskai priekšzīmei, bet būs vajadzīga arī cita pieeja satura ziņā, lai avīze būtu interesanta lasītājam zem 65 gadu vecuma.

Sadarbība

Vēl par komunikāciju runājot, mūsu organizācijām ir jāizlaužas no sava šaurā interešu loka un jāsameklē tie jūs – jāatrod, kur viņi dzīvo un pulcējās, jāpiedāvā palīdzīgā roka, bet bez spiediena piedalīties mūsu sarīkojumos. Nacionālā Padomē cenšamies uzzināt, kur atrodas šādi pulciņi, tad aicinām pārstāvjus piedalīties kādā mūsu sēdē un pastāstīt par sevi, par saviem piedzīvojumiem un problēmām, par saviem plāniem un iecerēm un tā –sarunas veidā – atklāt, kā tālāk rīkoties tajā specifiskā gadījumā.

Esam paši arī braukuši piedalīties jauniebraucēju sarīkojumos, lai redzētu, ko viņi dara, kā viņiem iet, ar viņiem izrunāties un pastāstīt arī par sevi. Dažos gadījumos pietiek ar mazu finansiālu atbalstu – samaksāt par telpu īri skoliņai vai kora mēģinājumam. Varam sniegt padomus jaunu skoliņu izveidei. Citos gadījumos bijusi vajadzīga informācija par pabalstiem un par biznesa iespējām, ko esam sagādājuši. Pēdējos mēnešos radušās iespējas sadarboties ar jaunu biznesa palātu – Latvian British Chamber of Commerce (Latvijas Britānijas Tirdzniecības kamera) – un dažām citām līdzīgām organizācijām.

Varbūt mums, LNPL, ir vieglāk tā tieši rīkoties nekā DV organizācijai, jo tā pie mums ir diemžēl tiešām novecojusi, kā biedru vecuma ziņā, tā arī savā sastingumā. Esmu pārliecināta, ka DV Lielbritānijā pēc 5 vai augstākais 10 gadiem izbeigs darbību pavisam, jo tie vairs nespēs apgriezt kuģi riņķī. Ja gribat vairāk manas domas šajā lietā – varbūt jautājiet referāta beigās.

Ar vārdu sakot, mēs un jūs sāksim tikties un sadarboties tikai, ja mūsu organizācijas iziet no vecām sliedēm, lieto jauno tehnoloģiju izplatīt informāciju un mēģina veidot personīgus kontaktus un pazīšanos ar jauniebraucējiem bez aizspriedumiem, bez pārmetumiem un bez konfliktiem.

Nākotne

Skatoties uz mūsu sarīkojumiem un nodarbībām Lielbritānijā, drīz pienāks laiks, kad uz mūsu rīkoto Lāčplēša sarīkojumu atnāks varbūt 2 cilvēki. Kur pielikt punktu? Kad izbeigt? DV namus tā nevarēs uzturēt – arī mūsu Straumēniem šobrīd ir lielas finansiālas problēmas. Vienīgi, ja mainām stratēģiju; vienīgi, ja saprotam, ka esam viens otram vajadzīgi; vienīgi, ja pēc sazināšanās ar jauniebraucēju grupām, aicinām viņus piedalīties specifiski rīkotajos sarīkojumos, kas viņiem pievilcīgi! Par piemēru – izrādīsim kādas jaunas filmas no Latvijas (to varētu samērā vienkārši izkārtot caur vēstniecību); aicināsim kādas rokgrupas no Latvijas (Prāta vētras koncerti vienmēr izpārdoti pirmajā dienā); iekārtosim savos namos platekrāna televizorus, kas spēj uzņemt tiešraides no Latvijas (Londonas namā vislielākā atsaucība ir bijusi, kad pārraida ledus hokeja sacīkstes! Tad nams čum un mudž!); jā – rīkosim tās pašas ballītes.

Bet ir jārīkojas tagad, kamēr jauniebraucēji nav galīgi pazaudējuši vēlmi uzturēt saikni ar savu tautu, kamēr mūsu sabiedrība ir vēl spējīga palīdzēt un ietekmēt nākotnes darbību, kamēr mums vēl ir nami, jo, ja tos pazaudēsim, nebūs vairs kur uzturēt kādu integrētu sabiedrību.

Tad, kad takas iemītas, ceļš pazīstams, varbūt draudzības veidotas, tad varam sagaidīt, ka viens vai otrs jauniebraucējs atradīs vajadzību iestāties mūsu organizācijās un strādāt kopā ar mums. Vēl labāk, varbūt ieskatīsies mūsu darbībā un tad paši izveidos savas iekārtas un savas organizācijas savām vajadzībām, tāpat, ka mana tēva paaudze pirms 60 gadiem.

Lilija Zobena-Īsta (Zobens-East)



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

The Flinders Street Latvians
Flinderiešu māju stāsti

Flinders Street Latvians


Latvieši Austrālijā: skats no tālienes. Trimdas gadi

Latvieši Austrālijā: skats no tālienes. Trimdas gadi


Austrālijas latviešu 55. Kultūras dienas

AL55KD


SLUDINĀJUMI


Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com