Latviešu Fonds intervē režisori Lindu Olti

Linda Olte. FOTO Publicitātes foto.

Palielināt / Enlarge

Kadrs no filmas „Māsas“.

Šogad Latviešu Fonds atzīmē savu 50. pastāvēšanas gadadienu. Šis laiks nav bijis piemērots svinēšanai, bet tautiešu atbalsts ir un turpina būt vislielākā atzinība, atstājot paliekošu ieguldījumu latviešu kultūras saglabāšanā un veicināšanā. Atbalstot latviskās izglītības un kultūras projektus, arī 2020. gadā, vairāk kā $58 000 tika piešķirti 17 jaunajiem projektiem. Ieskatam mūsu šī gada projektos, piedāvājam LF lietvedes Elizabetes Ludvikas sarunu ar režisori Lindu Olti.

Filma ir par divām māsām, kas uzaugušas bērnu namā; vecākajai jau ir 12 gadi, kad kāda ģimene no ASV piesakās viņas abas adoptēt. Apmēram tajā pašā laikā arī māsu bioloģiskā māte tiek izlaista no cietuma, un meitenes māti satiek. Bet māte ir pati augusi bērnu namā un nemāk par meitenēm rūpēties. Tātad filmas konceptā ir tāds dramatiskais moments, kad divpadsmitgadīgajai Anastasijai ir jāizvēlas, ko darīt: vai doties jaunā dzīvē uz Ameriku, vai palikt Latvijā. Tāda smaga izvēle, kas draud viņai atņemt visu to, ko viņa uzskata par savu es.

Linda ir režisore vairākām dokumentālām filmām (Ieelpot, Kliedz, Nora, Jānis. Elza. Mīlas grāmata, Rozentāls. Septiņi un citas); kopš 2004. gada aktīvi darbojusies Latvijas Televīzijā, veidojot raidījumu 100 gramu kultūras, kā arī Latvijas kino. Lindas topošā spēlfilma Māsas ieguvusi Itālijas un Baltijas kopražojumu attīstīšanas balvu. Linda ar vīru audzina divus dēlus (14.g. un 6.g.), un šobrīd, tāpat kā citi pasaulē, sakarā ar COVID19 izolāciju, arī Linda ar ģimeni pavada klusas dienas laukos prom no Rīgas. Beta un Linda sarunājās pa Skype: Beta – Hamiltonā, Linda – laukos Latvijā.

Beta Ludvika: Kā jūs turaties šajā COVID-19 izolācijas laikā?

Linda Olte: Ah, vakar aizlaidāmies no Rīgas! Mēs pirms gadiem sešiem iegādājāmies lauku mājas. Man liekas, ka laukos vienmēr valda tāda kā harmonija. Rīgā ir stress. Man pašai arī! Vēl pirms braukšanas uz laukiem es ar riteni aizbraucu uz Āgenskalna tirgu nopirkt kādus produktus. Atgriežoties mājās attapos, ka esmu atstājusi turpat pie letes visus sierus, ko biju nopirkusi. Nekas cits neatlika, kā sēsties atpakaļ uz riteņa un braukt pakaļ. Atradu! Šobrīd ļoti izbaudu lauku mieru.

BL: Kā Tavs vīrs vērtē tavu darbu?

LO: Mans vīrs pēc profesijas ir ģeogrāfiskās informācijas sistēmas speciālists. Bet viņš ir arī pirmais, kam es rādu savas filmas. Viņš man reāli ir tāds pirmais filtrs un kritiķis. Ja viņam kā skatītājam patīk un neliekas garlaicīgi, tad es varu būt pārliecināta, ka arī citi skatīsies ar aizrautību.

BL: Kā Tev radās šī ideja par filmu „Māsas“?

LO: Filmas scenārija ideja radās, braucot mājās no Berlīnes filmu festivāla. Vēl biju tādā festivāla sajūtu eiforijā un iespaidā. No sākuma iedomājos, ka gribētu veidot dokumentālu filmu par bērniem, kas no bērnunama tiek adoptēti, sekot viņu progresam: kā viņi satiek savu izvēlēto ģimeni, kādas pārmaiņas pārdzīvo, kā viss realizējas jaunajā dzīvē?

BL: Kāpēc tieši filmu par bērnunama bērniem?

LO: Es nezinu, man laikam jau sen sirdī ir ielikts tāds aicinājums palīdzēt bērniem, kam nav pašiem savas ģimenes. Es nezinu, kāpēc tas tā, jo es pati esmu uzaugusi ģimenē, kurā man nekad nav trūcis mīlestības. Es no sešpadsmit gadu vecuma vairākas reizes brīvprātīgi piedalījos nometnēs Misijas pakāpieni, kas bija nometnes bērnunama bērniem. Arī vēlāk mēs vienu gadu ņēmām vienu puisīti no bērnunama pie sevis un ieguvām tā saucamo viesģimenes statusu. Varbūt tāpēc arī jūtu līdz tiem, kam ir bijis mīlestības trūkums. Diemžēl Latvijā vēl arvien ir tuvu pie tūkstots bērnu, kas atrodas bērnunamos.

BL: Tātad – filmas sākums bija dokumentāls, bet tagad tomēr top mākslas filma „Māsas“, nevis dokumentāla filma?

LO: Tad, kad es jau biju pavadījusi labu laiku, sekojot diviem bērniem no bērnunama (īstenībā tie ir brālis un māsa, bet filmā es stāstu par divām māsām), iepazinusies, sākusi intervēt audzinātājas un bērnu potenciālos vecākus, tad es sapratu, ka, veidojot dokumentālu filmu, es ļoti daudz riskēšu. Bija arī dažādi ētiski jautājumi, ko būtu bijis grūti atrisināt, kā piemēram, atklāt šo bērnu identitātes, riskēt ar viņu turpmākām dzīvēm, utt. Bet, tā kā šis dzīves stāsts bija emocionāli ļoti spēcīgs un mani patiesi uzrunāja, tad es izvēlējos filmu turpināt kā mākslas filmu, nevis veidot dokumentālu filmu.

BL: Bet Tev līdz šim nav bijusi pieredze ar mākslas filmām. Vai Tev šī ir debija mākslas filmu žanrā?

LO: Jā, tā ir, kaut gan visas manas dokumentālās filmas arī ir bijušas tādas mākslinieciski dokumentālas (Jānis. Elza. Mīlas grāmata, Nora) Es savās dokumentālajās filmās arī vienmēr ņemu aktierus, kas tad izpilda filmas varoņu lomas. Man īstenībā patīk tā mazliet jaukt tos žanrus, žonglierējot starp aktieru filmēšanu un dokumentāliem dzīves stāstiem. Un filmai Māsas mums gāja ļoti interesanti, kamēr atradām aktrisi filmas galvenajai varonei. Mums bija garš casting process (pieteicās ap 1500 meiteņu!), jo es gribēju atrast meiteni, kas dabīgi varētu notēlot filmā vecāko no māsām, Anastasiju.

BL: Kad ir plānots filmu pabeigt?

LO: Filmas scenārijs ir pabeigts, bija uzsākta filmēšana, izveidots filmas tīzeris. Bet šobrīd tādi laiki, visi neziņā. kā viss turpināsies... Es cerīgi skatos nākotnē!

Latviešu Fonds
Laikrakstam „Latvietis“