Paldies katrai puķei pļavā!

Palielināt / Enlarge

Natiņas keramikas izstāde. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Karmena ar vectētiņu. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Anita ar Leisiju. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Māsas Brutānes. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Anita Mellupe, Inta un Juris Skābe. FOTO Anita Mellupe.

Vai var uzrunāt katru puķi pļavā? Mēģināšu, jo Austrālijas apciemojumā jūtos – kā sirdi palaidusi Jāņu nakts pieguļā, kad visapkārt skan dziesmas, sasaukšanās, kad no paugura uz pauguru Saulei ceļu iezīmē ugunskuri. Kas gan cits, ja ne uguns zīmes tautiešu ceļā ir Kultūras dienas? Pie ugunskura, paši ziedot kā puķes, pulcējas tuvi un tāli, pie ugunskura neviens nav lieks.

Raibā uzvedumam izskanot, gribējās kā skolā pacelt roku, lai varētu teikt PALDIES: visiem, viesiem, visiem... Varbūt ko tādu vajadzētu iedibināt – brīvo mikrofonu, mutisko viesu grāmatu, atskaņu pēcpusdienu – vai nav vienalga, kā to sauc,– lai ikviens, kurš bijis skatītājos, var kādu mazu pateicības zīmi ievīt kopīgā vainagā?!

Lai nu kā, noliku visus darbus malā, lai Ilzei un Gunāram uzrakstītu šo pārdomu skici: protams, ar nelielu humora piesitienu un cerību, ka neviens neņems ļaunā kāda fakta neprecizitāti vai cita veida pārpratumu, kuri, satiekot tik daudz interesantu personību un uzklausot kaut mazu daļiņu no viņu bagātā mūža, ir neizbēgama. Uzvārdus gandrīz nepiesaukšu. Savējie sapratīs.

Natiņa un Leo. Viņi mūs sagaida lidostā, acu skats pūlī uzreiz apstājās tieši pie viņiem: jo kāda neparasta (ne dzīves norieta, bet saullēkta) gaisma plūst no viņu sejām!... Kad izdzirdam balsis – tās ir kā kalnu strauts, kurš, daudzus šķēršļus pārvarējis, atradis mierīgu gultni. Leo lidostas stāvvietā pamana vienu stabu par maz: Natiņas auto ar lielu troksni dabū elegantu bukti, pēc tās mums vēlāk braucamo vieglāk atrast lielajās stāvvietās...

Zane no sava dārza nāk pretī ar pušķīšos sakārtotiem smaržīgiem zariņiem – kliedējot mītu, ka tikai Latvijā ziedu elpa visspēcīgākā. Zanes smaidošā seja kā saulīte uzlec vīramāsas nama logā – rītā, vakarā, pēcpusdienā, naktī. Kalnalatviešiem un Lejaslatviešiem (tā iesaucam radu mājas) ir kopīgs pagalms ar mūžzaļu ozolu centrā: arī mums tiek tā gādīgā ēna, putnu dziesmas, bet uz saimes galda, gluži kā pasakā Galdiņ, klājies, ik pa laikam parādās gardumi: pīrāgi, mandēļkūkas, cukini sautējums ar jēra gaļu. Zanei ir tāds ideāls mazpulcēnu dārziņš: divreiz divi sprīži, kurā ienākas dilles, loki, cukini, gurķi, tomāti, zemenes...

Leo uz sava balkona mums pasniedz pirmo vīna glāzi. Cik reizes viņi abi ar Zani nāks pāri kopīgam pagalmam – tik nāks pilnām rokām. Leo pagrabā glabā dārgumu – paštaisīto dubultbasu, to izceļ gaismā tikai atvadu vakarā: labs instruments, uz tā pamatelementa – tējas kastes – muzicēšanas starplaikā var arī pasēdēt!

Indra, Leo un Zanes meita: Saules jostā izaugusi, gādībā un dziesmās auklē savu dēliņu. Indra paspēj mēģinājumus un koncertus (arī Melburnas filharmonijā) izskriet, piparkūkas sacept un džemus no mātes dārza augļiem savārīt!

Robertiņa, Indras un Hantera dēla, gēnos uzšķīlušās vecvectēva, kokgriezēja Haralda Ritera, mākslinieka dzirkstis, KD portretu konkursā jauniešu grupā 7-gadīgais puisēns saņem žūrijas lielo balvu – $100! (Vecmāmiņa Zane ar sāk mācīties zīmēt, mājas sienas pilnas ar Ligitas skicēm – kur nu to visu liks?)

Ivars, Natālijas un Jāņa Neiburga dēls, prot dziedāt, dejot un lielus laukumus pārraudzīt, lieku vārdu bez vajadzības nesacīt – tieši tāds der KD sekretāra amatā! Mākslas kritiķis no bērna kājas: kad vectēvs veidoja pašmāju pagalmam strūklaku ar sievietes tēlu, mazais prātvēders piebalsojis: taisnība, plikas tantes smukākas par apģērbtām! Ivars prot arī cēli pārmest kāju pār kāju (par jaunuzvesto lugu vairums senioru rauc pieres, bet Ivaru amerikāņu seržanta lomā slavē visi). Ivars labs krusttēvs māsasdēlam: nokabina peldbikses no peldbaseina šņores, uzlec mocim un aidā!- Kalvi vasaras vidusskolā Adelaidē apraudzīt!

Beatrise (Bitīte) mātes pagalmā ierodas divu prinču pavadībā: dēli slaidi, skaisti un lieliski audzināti. Kad Bitīte griežas deju virpulī, mamma pārdzīvo – nez vai Piektā riteņa dejotājām vajadzēja lakatus galvā, vai aubītes neizskatās labāk? Pēta savu jauko meitu, ieskatās dziļāk un pārsteigta secina: Cik Bitīte lakatiņā līdzīga manai jaunības un mūža draudzenei Aijai Annai Ziedarei... (Kad rāda draudzeni fotogrāfijā, Natiņas rokās pamanām kādu kunkulīti – tas esot Andris Ziedars! Redz, kāds dūšīgs vīrs izaudzis, krustmāti tagad var pacelt uz vienas rokas!) Bitīte KD redzama katru dienu: informācijas birojam darba pietiek ik mirkli, laikam jau nodilusī mēle pa nakti ataug arī ņiprajai Lindai! Bitītes, Andra, Viktora un Zaigas kroņa numurs ir Bonegilas taurenīšu deja! Tā vien gribas saukt: atkārtot! Bet dators niķojas ne pa jokam, labi, ka parāda vismaz vienreiz!

Kalvi, Andra un Bitītes dēlu un viņa vienaudžu kompāniju noslēguma ballē pēc koru lielkoncerta nevar nepamanīt: jauniešiem pašiem savs galds, sava smiešanās, sava izdarīšanās. Uz 7. galdiņu skatoties, sirmajiem iesilst sirds: nudien, būs kam nodot latviešu organizāciju karogus un īpašumus. (Raitā dejas solī vienaudžus lieliski spēj savākt 22-gadīgais, jaukais Markus Dragūns!)

Kaspars, Kalvja jaunākais brālis, ir starp tiem, kurus Tērvetes vasaras nometnē no teltīm nespēj izdzenāt nedz ilgstošās lietavas, nedz vēji, nedz krītoši koki (tie vairāk nobiedē nometnes organizatorus), arī jaunākais brālēns Robertiņš izrāda patiesu drosmi: ja tik nebūtu tie odi tik nejauki apgājušies ar drosmīgajiem nometniekiem! Kaspars informē: Latviski pareizi jāsaka tēvs un māte, bet es saku: papiņš un mammiņa. Man daudz nevajag, lai asaras saskrietu acīs...

Irinu apciemojam jubilejas reizē. Viņa ir dzīvs piemērs, ka cilvēks pirmkārt ir garīga būtne: slimības cenšas viņas augumiņu saliekt līkumu līkumos, bet – nekā! Irinas mājā ik kvadrātcentimetrs liecina, ka te dzīvo māksliniece, kurai Laimes māte pūrā ielikusi neticami lielu pacietības devu: ar viņas izšuvumiem, ar vitrāžām taču spētu tikt galā tikai vesela brigāde. Un cik vēl ieceru, cik iesāktu darbu... Bet visvairāk Irina lepojas ar mazmeitiņu Liju, ar to, kā viņa pratusi un spējusi vecmāmiņas dzīves gājumu iemūžināt klases darbā, par kuru saņemta augstākā atzīme un vēl divi krusti...

Andu pirmoreiz satiekam pie Irinas, viņa uzreiz kļūst par mūsu galveno informācijas avotu – ja ko vajag steidzīgi noskaidrot vai ieraudzīt. Kad Anda sēž pie stūres, atklājas: viņai ir četras acis un divas labās rokas (liec kurā mašīnā un braukšanas joslā gribi)! Anda ir tik čakla un droša, gatava uzsākt karu pat ar paslinkiem ķīniešiem, kuru nezāles ložņā uz viņas dārza pusi: lai Bībele nebaida ar dzeltenajām briesmām, gan tiksim galā arī ar tām! Sen aiz kalniem laiks, kad meitenei no austrāliešu vienaudžiem bija jākaunas par pusdientiesai līdzi iedotajām biezajām maizes rikām. Drīz vien austrālieši no viņas varēja mācīties kārumus cept, neparastās biezpienmaizes ieskaitot!

Guntu ieraugām vecgada vakarā gardumu pilnām rokām, pēc kuriem uz mašīnu jāiet divreiz: trauslā kūka laimīgi pārcietusi neskaitāmus gulošos policistus (tā mēs tos saucam Latvijā), bet Natiņa godā par drigalkām. Guntas mūža rūpe ir arī tīra latviešu valoda,– izvēršas dzīvas diskusijas. Ar ko tās beidzās? Neatceros, par laimi, kopā ar salūtiem pār Melburnu ieradās Jaunais gads un tas bija jāsāk ar pašu labāko: augļu, putota sald-skāba krējuma un bizē kūku! Nu Guntai mājupceļā jātiek godam garām vairākiem negulošo policistu posteņiem, kuri gadu mijā svēti nosolījušies, ka apturēs un aprunāsies ar veselu miljonu autobraucēju!

Pirms tam, Ziemassvētku vakarā, Ligitas (Leo un Zanes meitas) un Šēna skaistajā namā jūras pusē piedzīvojam kinokomēdijas cienīgus kadrus: kā apdāvinātie mazuļi zālājā plēš vaļā nebeidzamus dāvanu saiņus, vesels konteiners tiek piestūķēts ar krāsainiem ietinamajiem papīriem vien. (Zane Čārlītes dāvanu tālredzīgi sabērusi spilvendrānā, jo rotaļlietu fabriku iepakojums kā ciešas plastmasas spīles – pat pieaugušam mugura slapja, atverot.) Kad norimuši laimīgie izsaucieni un papīra čaukstoņa, bērni steidzas pateikties dāvinātājiem: patiesi aizkustinošs skats. Arī mēs, tālumnieces, saņemam daudz sirsnīgu dāvaniņu: vienīgās bažas, kā visu to saliksim ceļasomā?!

Ligitai (Saules jostas flautistei un dziedātājai) daudz talantu, vēl pavisam jauna būdama, viņa māsīcai un tās brūtes māsām sašuva baltās kleitas! (Mēs dabūjam redzēt kāda itāļu pāra laulāšanu zoo dārzā, brūtes māsas – melnas kā vārnas.... Jauni laiki, jauni tikumi!)

Čarlītei, Ligitas meitiņai, cilvēktiesības brālēnu barā jāizcīna civilizētā un tiesiskā veidā, uzliekot durvīm uzrakstu: Puikām ieeja aizliegta! Par laimi, māja tik plaša, ka zēniem iznāk vieta arī spilvenu kaujām un ģimenes mīlulei – četrkājainajai Millijai – klusāks stūrītis, kur netraucēti nolaizīt cepešpannu. Šons, Ligitas vīrs, pagalma kokā bērniem būvē izturīgu koka štābiņu, bet vectēvs šķūnīti izrotājis ar aizvēsturiskām slēpēm – pirmajām, ar kurām laidies lejā pa Viktorijas kalnu nogāzēm. Brālēni uz slēpju trasēm nav mudināmi: vienīgais, ko viņi vecvecākiem pārmetot: varēja taču viņi par mītnes zemi izvēlēties Kanādu! (Turp ved ceļi atvaļinājumos.) Mazie daudz jau pasaulē redzējuši: Kalvis un Kaspars – arī Latviju.

Velta, Andra māte, mūs apbur ar stāstiem par laimīgu, varētu pat teikt – izlutināto bērnību: nav bijis nedz vajadzības, nedz prasmes istabu izmazgāt vai zeķes caurumu likvidēt. Pati par to smejas garšīgus smieklus. Liktenis nav mazais bērns, viss Veltiņai vēlāk tiek piespēlēts dubulti: gan katlu, pannu un grīdu bēršana, gan rūpes par citu labsajūtu – Latviešu namā līdz pat šai dienai, pa virtuvi šiverējot tā, ka nav laika nedz piesēst, nedz kumosu apēst. (Zane, uz mēģinājumiem steidzoties, atkārtoja zelta padomu: vajag no rīta apēst vārītu oliņu, tā ilgi iekšā turas! – Redz, nepaspēju kafejnīcas zelta dāmām: abām Ērikām, Gunai un vēl citām, nesatiktām, pateikt – tagad sūtu rakstisku pamācību – kā garas stundas virtuvē izturēt bez ēšanas!)

Klusa un bez skaļām atskaitēm ir arī Ērikas un Kārļa kalpošana kopīgai latviešu lietai. Cik daudz dārgu Tēvzemes ciemiņu viņi izguldījuši zem sava jumta, ne saskaitīt! (Zane laikus attapās, ka vajadzīga Viesu grāmata, arī Natiņai to šovasar iekārtojām, kad baseina malā atklājām viņas mūža 1. keramikas personālizstādi.) Šajā namā, kur tikai skaties: grāmatas, grāmatas, grāmatas. Pat koridors – kā bibliotēkas filiāle.

Kā lai uz Ābeļu namu neved guldināt tālumniekus? Tikai nez, vai viņiem šeit lemts aizmigt – kad rokas attālumā tāda lasāmviela! Arī es godbijīgi pasēdu uz gultas maliņas, kurā dusējuši man tik mīļie dižgari: Zigmunds Skujiņš, Māra Zālīte, Imants Ziedonis... Ērika joprojām kā čakla bite saiņo uz Latviju sūtāmas medus kāres – pilnas ar Tilta izcilajiem izdevumiem! (Cik daudz tautieši piektajā kontinentā izdarījuši, cik daudz vēl izdarīs! Ar sajūsmu lapoju Kārļa tēva, arī Kārļa Ābeles (viņš – 7. KD galva) rediģēto krājumu, veltītu pirmajām 20 KD, nu pienākusi kārta jau 54., kas apkopos jaunāko vēsturi vienos vākos?)

Durvis uz Edgaru Dunsdorfu mums laipni atver Olga Siliņa, izcilo tautieti satiekam viņa paša valstībā – bibliotēkā – pie sienas, blakām vizinoši smīn Anšlavs Eglītis. Vai viņi satikās? Domās – noteikti, kā satiekas visi rakstītāji un lasītāji. Bibliotēkā goda vietā būtu skatāms arī Dunsdorfa sievas Litas portrets. Cik jauks ir stāsts – ar kādu aizgrābtības izteiksmi un vainagu galvā viņa dziedājusi korī!... kā pēdējiem spēkiem kāpusi pa skaistajām koka kāpnēm, lai lasītājiem izsniegtu grāmatas. KD laikā rakstītā svētnīca slēgta, par to nu gan noskumstam...

Ingrīdai pamats gan pačīkstēt, gan pavaidēt, jo slimība nav palaidnība. Taču viņa ar lielu puķu pušķi sagaida radu radinieci lidostā un visu ceļu smej un uzmundrina mūs, veselos. Ingrīdai ļoti rūp latviskās un vāciskās dzimtas saknes, Vācijā kopā ar vīru Ivaru un meitu Amber viņa jau viesojusies, nu kārta – Latvijai. Bērnība meitenei nebija saulainā, varbūt tieši tālab viņa tik ļoti cenšas, lai meita nejustu nekādu diskomfortu. Pašas dzīves pieredze Ingrīdu atvedusi uz neparasta ceļa: būt par konsultantu, par padomdevēju tiem, kuriem pašiem ar sevi, ar savām mentālām problēmām nav spēka tikt galā. Man katru tikšanos reizi ar jauno sievieti nākas atcerēties tikai ar prieku: ausīs joprojām skan viņas neparasti košā latviešu valoda. Situācijā, kad diena rādās pavisam drūma, vajag tikai pacelt acis uz augšu un gluži tāpat kā Ingrīdai iesaukties: Cik brīnišķi putnīši ar dzelteniem kaklīšiem tup zariņā! (Sveiciens visiem no manām Siguldas zīlītēm aiz loga!) Ivars mums rītos uzbur kafiju ar jumtiņu, mīļi smaida un uzklausa komplimentus arī par viņa latvisko runāšanu,– kurai tiešām labi pamati – tikai jārunā vairāk un biežāk! Bet, kad ēdam Ivara grillēto jēra gaļu, tad jebkuri vārdi lieki.

Amber ir lieliska rotaļu biedrene par sevi mazākajām – Lindas (mammas draudzenes no Latviešu skolas laikiem) meitiņām. Tik skaists ir skats Amber guļamistabā, kad tur beidzot draudzīgi nolūzušas visas trīs! (Kā pēc koncerta dažkārt ēniņā nolūzt dejotāji Rīgā Daugavas stadiona malā.) Mēs, tālumnieces, Amber rosinām uz tautas deju kopas pusi, vēl nekas nav nokavēts! Austrālijas latviešiem tā laime – viņi vispār neko nevar nokavēt, ja tik ir gribēšana – var dejot un dziedāt līdz simtu gadu vecumam! Te nevalda Latvijas pārspīlētā profesionalitāte un nežēlīgais sacensību gars ansambļu starpā.)

Gunārs, Ivara tēvs, elektriķa darba uzdevumos daudz mērojis Austrālijas ceļus un neceļus, arī tagad viņam daži simti kilometru nav par tālu – uz zušu zveju mazajās upītēs. Zušus Gunārs prot arī lieliski nožāvēt: nudien, var mēli norīt! Pie Austrālijas latviešiem – salīdzinājumam – ik dienas jūtamies kā pie latgaliešiem atbraukuši, kuri viesu uzņemšanā nav pārspējami: gan sirsnībā, gan devībā!

No Latgales puses nāk ne viens vien šejienes tautietis, arī Andra Ziedara dzimta. Andrim ir pieci bērni, tas šajos laikos ir diezgan neparasti, bet, trimdas sākumā Austrālijā nokļuva ļoti daudz tieši kuplo ģimeņu. Un tālab man visu laiku šķiet – visā trimdas kopienā iemiesojies īstens ģimeniskuma gars. 3x3 nometni Andris un viņa sieviņa Irēne vada kā lielu un pārtikušu ģimeni, kurā netrūkst nekā: maizes, rūpju citam par citu, saules glāstu. Katru rīta ēdienreizi sākam ar: Met, Dieviņi, zelta krustu Pār šo visu istabiņ'. Lai paēda, kas neēdis, Lai padzēra, kas nedzēr's.

Andra tēvs Jēkabs Ziedars un viņa Baiba ir galvenie vaininieki, kālab mēs, Astra, Indra un es, ne tikai ļāvāmies pierunāties tālajam braucienam, bet arī nokļuvām pasakaini labā mājvietā – pie Natiņas. Jēkabs var droši izdot grāmatu par demogrāfijas problēmām – paša dēls latviešu tautu kaunā nav licis. Iepazinušies viņi ar Irēni tā. Andrim jau bijusi austrāliešu draudzene, tad nācis kāds liktenīgs deju vakars, pēc kura Irēne Andrim atsūtījusi puķu pušķi: austrāliete Andri kopā ar visu pušķi izmetusi pa mājokļa durvīm – tā Andris ticis pie latviešu sievas. (Ko mums no tā būs mācīties?– parasti jautāju saviem bērniem? Pareizā atbilde varētu būt: nebaidieties dāvināt ziedus!)

Kad tautieši novelk tērpus, tie, kā zināms iegūst drusku citādu izskatu. Uzreiz 3x3 nometnē neatpazīstam arī Kalvi, tautas deju sarīkojuma virsvadītāju. Arī viņš ir no kuplas ģimenes, mamma, virtuvē darbodamās, kopā ar bērniem dziedājusi un tautas dziesmas skaitījusi. Vai kāds brīnums, ka Kalvim, koncerta programmu kārtojot, ienāk prātā dančus mīt ar dziesmām. Nekas revolucionāri jauns tas KD vēsturē nav, bet cik labi, ka noticis tieši tā: starp ņiprajiem dancotājiem kā pērles atmirdz Karmena Drēziņa un Lija Pūpēde, skandinot Maza bija, bet jau gudra un Lokatiesi, meža gali. Abas meitenes pēc koncerta izdodas tautas tērpos nofotografēt: cik skaistas viņas ir! Neticu, ka citā tērpā meitenes varētu būt vēl daiļākas. Mazo solisti Karmenu kā pirmais pēc koncerta apsveicina vectētiņš (mazā viņam galvā uzliek savu ziedu vainadziņu), starodams par mazbērna panākumiem! Liju ieraugu arī Laikraksta „Latvietis“ video arhīvā: droši uzstājoties 14. jūnija piemiņas sarīkojumā. (Jā, it sevišķi tad, kad bērnu un jauniešu skaidrībai blakām pavīd Latvijas politiķu zīmīgie stāvi, gribas tautas kalpus uzmundrināt:– Brauciet, tautieši, vairāk pēc padomiņa, ne pēc naudiņas un balsis zvejot, vēlēšanu dienai tuvojoties, tad būs lielāka jēga, ka esat garo ceļu mērojuši!

Par Uldi Ozoliņu triju paaudžu nometnē dzirdam – ilgi nav dzirdēts tik sakarīgs pārskats par Latvijas politikā notiekošo, bet, grozies kā gribi, uz viņa lekcijām netiekam, jo nometnes darba plāns ir kā akmenī cirsts! Mazu revolūciju nākas izdzīvot, kad valodas pudura daļa nolemj paklausīties Jāņa Priedkalna pasaules ceļos un grāmatās sasmeltās gudrības. Jānim Latvijā tik daudz paziņu: sauc, kuru no inteliģences gribi, ar ikvienu viņam bijusi darīšana. Jānis ir no tiem, kuram allaž izdodas sevi un citus kaut kādā vīzē pārsteigt: nu viņš pasācis apceļot Austrāliju motocikla mugurā – kopā ar uzticamu biedru (atbilstoši teicienam: īstam draugam jābūt četrām kājām) jaunsuni Bo. Kad Jānis izdomāšot uz Latviju lidot viens, tad arī Bo dabūšot īstas brīvdienas: paganīt lopu baru.

Austrālijas ceļojumā satiekam baltu pūdeli, kuram piedien tikai viens vārds: karaliskais. Arī māja, kurā viņš (pareizāk – viņa – Laisija mīt) ir karaliska, un saimnieki – arī. Kad Guna parāda pašas kāzu bildi – ģimene izskatās tāda, ka, lai Dievs dod, karalienei viņas svētkos būt tādu ļaužu tuvumā. (Jebkuras kāzas ir skaistas, bet, lai kādas naudas šim ģimenes notikumam par godu izgāž itāļi vai grieķi, latviešu cēlumam un inteliģencei diez cita tauta līdzināties.) Imigrācijas muzejā uzzinām viņu rīcībā esošo informāciju: 50% latviešiem – augstākā izglītība, 47% – mājās runā dzimtajā valodā. Lai nu kā, bet Guna Ilgvaram (tā interesanti no bērnības iesauktam par Iksi) jāvārdu teikusi ne tikai labas audzināšanas, izglītības un amata (celtnieki AU, tā vien šķiet, pieskaitāmi veiksminieku profesijai), bet:– Tieši staltā auguma dēļ! Man bija apnikuši tie maziņie, kuri visu laiku pievērš uzmanību!

Guna ir no tām čaklajām, kurām ceļš no Frankstonas līdz Latviešu namam nav par grūtu. Ļoti žēl, ka tik drīz viņu kopā ar vīru Latvijā nesatikt – viņu labi audzinātajam (gribas teikt – inteliģentajam) sunītim pienākušas vecumdienas, pat neilga šķiršanās no saimniekiem viņu skumdina un uztrauc... Zināms – suns mīl ar beznosacījuma mīlestību, nu nācās redzēt saimniekus – ar tādu pašu mīlestību. Leisija satraucas pat, saimniekus baseinā karstā dienā redzēdama,– ka tik ar viņiem negadās kas ļauns... Sunīte gādīgu acu skatu nenolaiž arī no mums – ciemiņiem, kuri pirmie atklāj sezonu skaistajā baseinā. Lielo, karalisko dārzu, ar 39 rožu stādiem saimnieki kopj paši, zāli gan pļaujot uzaicināti strādnieki. Katrā istabā galdu rotā rožu klēpis (ak vai, kā Latvijā skaitām ziedus, ja kāds jānogriež istabas dekoram) – tas ir skats, ko grūti aizmirst. Pētu Gunas atsūtītajos foto – esmu viņu baseinā tik laimīga, ka nevienas krunkas nesaskatu pašas sejā!

Ar karaļiem un prinčiem noteikti bijusi darīšanu Miķelim Dancim, savulaik tie katrai viņa kustībai sekojuši kā hipnotizēti: Miķelis bijis Austrālijas basketbola komandas divu Olimpiāžu dalībnieks. Kad braucam uz Folkskrīku, top skaidrs, kālab sameklēts atsaucīgā Mārtiņa busiņš: kur tad citur Miķelis varētu garās kājas izstiept 6 stundu garumā?! Mārtiņam pie stūres blakām – bāreņos agri palikušais Lukas (Cik ļoti Mārtiņam mājās derētu tikpat sirsnīga kā viņš pats saimniece! Brīvās latvietes, atsaucieties!)– puika studē biezo Melburnas karšu grāmatu, kad atrodama Aristida Vīgnera māja.

Aristids arī esot kā 3x3 nometņu relikvija, savukārt viņa zināšanas un runas par ne-medicīniskām ārstniecības metodēm nereti novedot uz kaujas takas ar kādu skolotu mediķi. Vienvakar viņš mūs, trejmāsiņas, kā tiekam dēvētas, sadzirdina ar magniju – esot labu labais priekš cieša miega. Staigājam šurpu turpu cauru nakti, vairāk ne uz ko īpašu neļaujamies pierunāties! Bet, uzdodamās par Vērotāju, Indra avīzītē Tauriķis trāpīgi raksturo nometnes ikdienu: Vīgners visus vēlas vitaminizēt! Vienpadsmit varonīgie veselīgi vingro! Viktors vislabāk vizualizē visriskantākos, vissarežģītākos virves vingrojumus visstāvākajos vietkalnos. Visskanīgākie viesmuzikanti veduši vectvartu „Vēl viens vīns“. Tamlīdzīgi un tādā garā Tauriķa redakcija ļauj sprēgāt ikvienam, kuram tikai nav slinkums.

Īstas kaislības viļņojas ap Astras un Gunāra referātiem par valodas jautājumiem. Mutes, kā putnēniem ligzdā, vaļā visiem: komentāriem un iebildumiem. Ilze savas lekcijas ritina galvenokārt no vēsturiskā kamolīša, te arī pretrunu mezgliņu mazāk... Abas pārrunājam, cik ļoti vienas paaudzes laikā mainījusies pasaule, pat tāda procedūra kā aizgājēja izvadīšana (braucam garām kapiem, kur skaistā rindā rožu alejas – zem katra koka kāda rimusi sirds). Ilze atceras, kā pirms apglabāšanas vectētiņš un vecmāmiņa AU mājvietā gulējuši pašu mājās... Kā senlatvieši savā klētiņā. Ilzei divas skolotas meitas, brāļa bērniem – jau mazbērni – tātad piektā paaudze mītnes zemē! Ilzes māte bija Liepājas daktere, jaunajā kontinentā viņa tika strādāt tikai par sanitāri nakts maiņās privātā klīnikā. Mums ir ko salīdzināt: tagad AU netrūkst dakteru no citām zemēm, to skaitā – Ķīnas, pret viņiem šodienas Austrālija ir daudz, daudz lojālāka.

Arī Judīte Šmite ir no tiem, kuri spodrina jauno imigrantu angļu valodu. Judīti sastopam dažādos statusos: kā pašdarinātu rotaslietu pārdevēju, kā koristi, kā aktrisi uz skatuves, kā portretētu tēlu, kā sirsnīgu sarunu biedri. Judīte pāris gadu garšojusi arī Latvijas maizi, tulkodama Operā, kad tur viesojās Barišķikovs, arī banku vajadzībām. Austrālijā Judīte piedalījusies arī Šekspīra darbu iestudēšanā.

Juri satiekam jau tramvaja pieturā ceļā uz Brīvdabas svētkiem (tirdziņu ieskaitot) – uz viņa brīnišķā pakauša izcirpts latviešu ornaments! Tā apmulstam, ka uzreiz neaptveram, ka darīšana tak ar latvieti! Ir gan, turklāt gadījies rets eksemplārs: Juris šogad nolēmis neko nedarīt:– Vienmēr esmu darījis viskautāko, šoreiz nedarīšu nekautko! Liktenis mums ļauj Jura gaitas novērot: tiešām, pāris dienu viņš tikai viesojas pa brīvdabas kafejnīcu Randiņš un labā sabiedrībā malko Cēsu alu. (Pat māsa Valda, kura atbildīga par Brīvdabas svētkiem, viņu laikam tiešām velti netraucē.) Bet, bet jau trešajā dienā mūsu Jurīti jau kāds nolicis pie videokameras, vēl pēc dienas viņš tautas tērpā viegli kā pūciņa lec vienā pārī ar Piektā riteņa vadītāju!

Jura mammai Skaidrītei atzīstamies, ka mums viņas dēls ļoti iepaticies. Kurai mammai uz tādiem tekstiem ausis nebūs līdz galam vaļā? Viņa mums savukārt pastāsta, kā tas izskatās, kad Melburna dienas laikā nodemonstrē visus četrus gadalaikus: vienā no Tērvetes nometnēm dienā temperatūra bijusi ap 40 grādiem ēniņā, sekojis milzu lietus, tam pa pēdām – trīs stundu šaušalīgs vējš nesis teltis pa gaisu, dienu noslēgusi salta krusa (tātad – gandrīz ziema).

Mammas vien nevar lielīt – to pelnījuši arī tēvi: Aldis kopā ar dēliem Ingusu un Larsu apmeklē mākslas darbu izstādi Zilā ota. Šogad liela vieta tajā ierādīta portretiem, arī bērnu un jauniešu veidotiem. Ingus tur izstādījis interesantā tehnikā veidotu vecmāmiņas portretu. Zēns pelnījis, lai viņu izstādē pie darba nofotografē, un vecmāmuļa pelnījusi tik jauku bildi saņemt pa pastu – jo pašlaik guļ slimnīcā. Aldis 16 gadu strādā militārā jomā (satiekam arī latvieti Renāru no Lapmežciema, kurš armijas zābakus nēsā sesto gadu), tālab sīkāka izprašņāšana izpaliek, un nav jau arī kad, jo mazais Larss kustīgāks par ūdenszāli. Larsu nevar nepamanīt arī deju koncerta uzvedumā, kurā latviešu dārziņa bērni godam izstaigā savus danču rakstus, Larss ir viens no precīzākajiem... atsevišķos momentos. Piemēram – nostājoties vienotā līnijā! To atceroties, mums ar tēvu Aldi ir ko pasmieties. (Austrālijas KD vispār ir tāda sajūta: ja esi ar cilvēku kaut nedaudz valodojis, nākošajā tikšanās reizē jau jūties kā labu paziņu saticis! Te nu spēkā austrumu sakāmvārds, kurš ļoti patīk Astrai: Ja cilvēki reiz tikušies, tie iespējams tiksies vēlreiz, bet, ja tikušies divreiz, noteikti satiksies trešoreiz!)

Vismaz trīsreiz tiekamies ar Induli, viņš ir tik ļoti atsaucīgs, it sevišķi tad, kad iedegos par informāciju, kura saistīja ar Induļa meitu Dailu. Pirmoreiz ar Induli satikāmies pie Sv. Miķeļa baznīcas, tur uz koncertu viņš bija ieradies gandrīz pirmais. Ko tu padarīsi vecam koristam – viņš jau normālā laikā nevar ierasties,– pierasts posties laicīgi... Induļa dzīve AU saistīta ar puķēm, un raibi arī gājis – tik raibi, cik raibas puķes. Bet meita – tā tiešām izvēlējusies neparastu dzīves ceļu: kalpot sultāna dienestā vispirms nozīmējot – klusēt.– Tēti, par savu darbu es nevaru runāt ne darba, nedz ārpus darba laika,– tā viņam noteikusi meita. Latviešu nama kafejnīcā, kur allaž mudž tauta kā bišu stropā, mums abiem par laimi atrodas brīvs galdiņš: uz tā Indulis izklāj sultāna – Brunejas prinča un princeses kāzu ielūgumus, pirmoreiz dzīvē redzu, ka diviem cilvēkbērniem tiešām var būt tik daudz vārdu, kurus nez vai pat māte spēj iegaumēt! Krāšņais dokuments izmēros un noformējumā var sacensties vismaz ar augstskolas diplomu. Un uz tā cienīgi iedrukāts Dailas, ceremonijas atbildīgās, vārds un telefons! Austrālijas latvieši pasauli nebeidz pārsteigt – neba jau Arvīds Blūmentāls jeb krokodilu Haris tas vienīgais savādnieks. (Bet, gods kam gods, tieši viņa un sievas – vācu baroneses – foto grezno milzīgo grāmatu Viena diena Austrālijā.)

Ilgus gadus prom no latviešu saimes – Honkongā – vadījusi Ausma ar ģimeni, nu viņai atkal tautu tērps mugurā, degsme acīs un balsī. Viņus satiekam vienlaikus ar vēl pāris brisbaniešiem (tagad visu laiku piedomājam, kaut nu viņu mitekļus nebūtu skārusi dabas stihija!).

Tāda jauka sagadīšanās: kad laikrakstā Brīvā Latvija Anda pamana manis rakstīto informāciju par Latvijas Lauku sieviešu apvienības desmitgadi – seko interesants pastāsts, kā Romsejā, viņu ģimenes pirmajā dzīves vietā jaunajā kontinentā, kaimiņiene Parkas kundze, kura bija biedrene līdzīgā AU iestādījumā, mazajiem latviešu bēgļu bērniem mācīja ķert trušus, plēst akāciju lūkus – lai būtu kāda kapeiciņa dzīvošanai.

Gadu gaitā asās šķautnes nogludinājis Baibas atmiņu kalna krāvums: dažbrīd pat neizturami smags bija kuplās ģimenes (divi dzimuši Latvijā, divi – Austrijā, divi – Austrālijā) cīniņš ar simtiem ikdienas rūpju, mēnesi no mēneša kā zobenu pār galvu jūtot mājas izpirkšanas parādu... Baiba, zinātniece, ir vienkārša, sirsnīga un jauka, atliek vien cerēt, ka dzīve vēl kādu reizi savedīs mūs kopā! Ja ne citādi – tad Baibas rakstos par dzimtas vēsturi. Cik labi, ka viņa to dara.

Kad nolaists 3x3 karogs, pateicoties Andrim, Filipa salā satiekam Baibas māsu Mairu, pastarīti. Maira rosās savā jaunajā un gaišajā krodziņā (kura sienas noklātas ar jauniem diplomiem un goda rakstiem) aiz letes, arī viņas pastarītis Dainis. Caur plašiem viesu ēkas logiem redzams viens no viņu jaunā vīnogu dārza laukiem, viss šajā apkārtnē ir no jauna iekopts, čaklu roku aprūpēts. Visam šajā vietā piestāv un atbilst vārds jauns. Tikai sirmums Mairas matos liecina, ka šī ir viņas otrā dzīve – vīnkopība – kurā viņa metusies ar jauneklīgu sparu! Mairas ģimenes raudzētais vīns saucas Lillā vista, kuras reālais prototips netālu bradā pa pļavu (varbūt man tā tikai likās?), krāsaino putnu AU tik daudz: ne atpazīt, ne iegaumēt, putnu sugu katalogs visu laiku būtu jāstaipa līdzi!

Ir putni, kas lido pa vienam, ir tādi – kas tikai pārī. Tāds skaists pāris manās acīs ir Ilze un Gunārs Nāgeli. Divi cilvēki ar dažādām un nopietnām profesijām tandēmā kļuvuši par AU latviešu vēstnešiem, nenogurdināmiem un neaizvietojamiem (tas ir mīts, ka neaizvietojamo nav, parasti ir problēma ar viņu savlaicīgu identificēšanu).

Arī pie KD Programmu grāmatiņas Nāgeli bijuši neaizvietojami, izdevums ir tik vērtīgs, ka tā būtu traģēdija, ja Astra man to nebūtu uzdāvinājusi! Aprakstot KD justos kā bez rokām, tikpat unikāla un nepārvērtējama ir Ilzes un Gunāra izdotā nometnes avīze Tauriķis (lai pasaules zinātnieku saieti varētu baudīt ko tādu – pārskatu par aizvadīto un ieskatu jaunajā dienā ik rītu, brokastu kafiju malkojot!).

Ir pamats cerēt, ka neaizstājami, vieni no galvenajiem organizatoriem KD drīz būs arī Ritenīša dejotāji: māsas Ināru un Liju Brutānes satieku jau Atklāšanas koncertā. Klausoties Lijas valodiņā, ilgi no viņas neatstājos ne soli (ar kādu mīlestību un asprātību Lija tautiešiem ierāda vietas, arī augstajam Latvijas viesim – Tālavam Jundzim). Daila, Laima un Vaira un Kārlis Ziedari savam uzvārdam un dzimtai allaž liks mirdzēt!

Cilvēki vispār ir kā putni, kurus atpazīstam vai neatpazīstam dzīves ceļos. (Pat ja neatceramies vārdu, atminamies dziesmu – man tie ir cilvēku dzīvesstāsti.) Mūsu suga ir mūsu uzvārds. Tagad ar pavisam citu interesi apstāšos pie famīlijas (kā jauki saki Ķimeņu mājā) vārdiem: Brūveris, Cīrulis, Graudiņš, Lainis, Lārmanis, Moore, Petrovs, Sīkais, Saulīši, Meieri-Nestecki, Pureni, Kaziņi, Ansoni, Baloži, Saltupi, Bormaņi, Krūmiņi, Tilleri, Kārkliņi, Biezaiši, Dekšņi, Lodiņi, Vējiņi un vēl daudzi daudzi citi man liks saausīties: varbūt esam tikušies KD laikā?

Diemžēl, bija daudzi, ar kuriem būtu gribējusi, bet neiznāca pārmīt ne vārda. Ceru, ka Anitu Andersoni un Juri Ruņģi citā laikā un vietā atpazīšu arī bez tautas tērpa (lēšu, ka viņi tos tagad iekāruši skapī un kādu laiku ievelk elpu: nekā, notikusi jau pirmā nopietnā tikšanās ar adelaidiešiem, nākošo svētku organizatoriem, Intu un Juri Skābēm. Inta un Juris, Andis un Rudīte – ar viņiem mani (pēc mana lūguma) noslēguma koncerta starpbrīdī iepazīstina Andris Ziedars. Eju viņiem pretim, smaidu, sarokojamies, runājamies, bet visu šo laiku mana sirds krūtīs kā pamirusi: beidzot esmu satikusi radus, par kuriem dzirdēts tikai pa ausu galam... Un kādus radus: arī es jūtos pagodināta visu AU tautiešu saimes priekšā, kad Inta un Juris saņem svētku karogu!

Var jau būt, ka visu to, ko šeit ar sajūsmu cenšos aprakstīt, Laikraksta lasītāji jau zina... Es jūtu tikai to: bija vērts braukt pāri zemeslodei, lai visu to ieraudzītu, lai izjustu Austrālijas latviešu kopienu kā lielu ģimeni, kurai piederu arī es, dzīvodama Dievzemītē. Es redzēju to, kā Melburnā latvju meitas zied, kā latvju dēli dzied,– jo tur, kur tā notiek, tur ir Latvija! Paldies jums visiem par to! Ja dzīvē ir mirkļi, kurus vērts atcerēties, tad savā dzīves kontā ieskaitu ik mirkli, pavadītu Austrālijā, kopā ar jums, mīļie tautieši!

Kad sirds pilna – gribas ar to dalīties: savas pārdomas par AL 53. KD esmu uzticējusi arī Mājas Viesim (www.la.lv sadaļā Ceļojumi), kā arī Dienvidkalifornijas latviešu informācijas biļetenam (www.biletens.com).

Anita Mellupe, grāmatizdevēja
Laikrakstam „Latvietis“