Vai Dievs Tevi apvaino?

Apvainoties par Dievu nav nekas jauns. Pēc tam, kad Jēzus bija iesācis savu publisko darbu un atgriezās atpakaļ sava tēva pilsētā, mēs lasām, ka Viņa draugi, kaimiņi un paša ģimene „ņēma apgrēcību pie Viņa.“ (Mk. 6:3). Vārds apgrēcība visbiežāk tiek tulkots – apvainojās. Grieķu valodā tas burtiski nozīmē, taisīt skandālu. Jēzus bieži darīja lietas, kas radīja skandālu vai apvainoja cilvēkus. Jēzus dziedināja cilvēkus un darīja brīnumus veidos, vietās un reizēs, kā nebija pierasts vai pat atļauts; Jēzus piedeva cilvēkiem viņu grēkus; Jēzus sevi salīdzināja ar Dievu; Jēzus teica, ka Viņš esot vienīgais ceļš pie Dieva Tēva; Jēzus mīlēja un pieņēma cittautiešus un ienaidniekus, un pat teica, ka Dievs dažreiz viņus uzklausa vēl vairāk nekā ebrejus! Pēdējā lieta īpaši apvainoja ebreju nacionālismu. Mēs lasām, kas pēc tam notika. „To dzirdēdami, visi sinagogā tapa dusmu pilni un cēlās un izdzina Viņu no pilsētas ārā līdz kalna malai, uz kura pilsēta bija celta, lai nogāztu To zemē.“ (Lūkas 4:28-29).

Lielākais apvainojums bija kad Jēzus mira pie krusta, un to darot aizlūdza par tiem kas viņu tur pienagloja; tad Jēzus augšāmcēlās! Kas pa skandālu! Kas par apvainojumu visiem kas netic! Jēzus vienā vietā teica: „Svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas (neapvainojas).“ (Mt. 11:6). Mums – cilvēkiem tas nāk dabīgi.

Lielākais brīnums ir, ka Dievs pats neapvainojas par mums. Viņš mūs saprot labāk nekā mēs paši sev, un pieņem mūs tādus, kādi mēs esam – bez pārsteiguma vai apvainojuma. Īsta mīlestība neapvainojas, bet ir apvainojums tiem, kas to nav piedzīvojuši. Apustulis Pāvils mācīja: „Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaišas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas.“ (1 Kor. 13). Dievs ir mīlestība! (1 Jņ. 4:8).

Nākamreiz, kad tu par kaut ko apvainojies, atceries, ka tam, kuram lielākās tiesības to darīt, to nedara par Tevi! Viņš pacietīgi gaida, ka Tu nāksi pie saprāta, ka Viņš Tevi mīl, Viņš ir Tavs Glābējs un labākais draugs. Viņš neuzdod, kad lietas paliek grūti. Viņš nemeklē vieglāko ceļu. Viņš nedara lietas tikai mīļā miera dēļ. Viņa mīlestība mūs visus apvaino, bet arī pārmāca to saņemt jaunākā, pilnīgākā veidā. Kā lai mēs to darām? Ko lai mēs darām, kad Dievs vai citi mūs apvaino? Viens mācītājs teica: „Dievs apvaino prātu, lai atklātu sirdi.“ Būt apvainotam ir iespēja pārbaudīt mūsu sirdis. Vai kaut kas tur ir, kur mēs Dievam nepaļaujamies, neesam paklausīgi, neesam kādam piedevuši? Varbūt kaut ko vairāk mīlam nekā Dievu. No kurienes nāk mūsu gods vai laime? Kur mums pašiem sāp un vajadzīga dziedināšana? Vai mēs pazīstam sevi kā Dieva mīļoto bērnu, vai meklējam un atrodam savu identitāti kaut kur citur? Kur vai kā mēs domājam, ka mēs zinām labāk par Dievu? Šie nav viegli jautājumi ko atbildēt, bet Dievs neatstāj mūs savā mierā līdz mēs atrodam pastāvīgo mieru Viņā. Tamdēļ Viņš atklāj mūsu lepnību, paštaisnību, utt. Nevis, lai mūs sodītu, bet lai atbrīvotu.

Ko darīt, kad mums tas tiek atklāts? Pazemosimies Dieva priekšā. Nevainosim citus. Lūgsim, lai Dievs mums piedod, šķīsta un vada pa saviem taisnības ceļiem. Atcerēsimies, ka mūsu domas nav Viņa domas, un Dieva ceļi nav mūsu ceļi. (Jes. 55:8) Viņš vēlas mums kaut ko labāk atklāt un dot. Mācīsimies paļauties un sekot Viņa norādījumiem. Ja neesi aktīvs kristīgā sadraudzībā, ej un atrodi to!

Lai Dievs svētī mūs neapvainoties, bet mīlēt Viņu un vienam otru kā Viņš to dara.

Mācītājs Aldis
Laikrakstam „Latvietis“