Redakcijā

Sveicināti, lasītāj!

Mēs dzīvojam nedrošos laikos. Šis nodeldētais izteiciens īstenībā attiecas uz pilnīgi visiem laikiem. Alus cilvēkiem bija jābaidās gan no dažādiem dzīvniekiem, gan no dažādām slimībām, gan no citiem alus cilvēkiem. Viduslaikos bija ne tikai mēris un kari, bet daudz kas cits, kas nodrošināja, ka cilvēka mūžs nebūs sevišķi garš. Vēl pirms 70 gadiem karš plosījās gandrīz pa visu pasauli, un karadarbības upuru miljonus ar savu devu vēl papildināja karojošās totalitārās varas ar nežēlīgu teroru.

Salīdzinot ar visu agrāk notikušo, būtu pareizāk teikt, ka mēs dzīvojam ļoti drošos laikos. Un tieši tur ir tā problēma. Mūsu sabiedrībā ir iestrādāti aizsargmehānismi agrāko laiku draudiem, bet tā kā draudi neīstenojas, tad arī mēdzam aizmirst aizsargmehānismu svarīgumu.

Austrālijas Atvaļināto karavīru līgas (RSL) moto ir „Brīvības cena ir mūžīgā modrībā“ – sauklis ar senu, bet neskaidru izcelsmi. Nozīme ir skaidra – bez spēcīgiem bruņotajiem spēkiem un uzticamiem sabiedrotiem brīvība var ātri kļūt par nebrīvību. Nav jau tālu jāskatās. Bīstami ir tas, ka miers mūsu zemē var viegli likt aizmirst, ka pasaules dabiskais stāvoklis ir drīzāk karš nekā miers. Nedrīkstam aizmirst cenu, kura nemitīgi jāmaksā.

Mazliet citā kategorijā ir satiksmes drošība. To ir ļoti uzlabojušas trīs tehniskas lietas – drošākas mašīnas, labāki ceļi (Kaut gan jāsaka, kā vairāki lielceļi Latvijā ir krimināli slikti plānoti, bet tā ir tēma citai reizei.) un individuālie aizsarglīdzekļi. Drošības spilveni un drošības siksnas autobraucējiem, kā arī ķiveres riteņbraucējiem.

Pēdējiem diviem bija liela pretestība. „Kā varēs vecmāmiņu iesprādzēt?“ bija Austrālijā sākumā bieži dzirdēts iebildums. Tomēr likums noteica, ka bija jāiesprādzē, un tāpēc daudzas vecmāmiņas (un citi) nemira vai netika nopietni ievainotas autoavārijās. Drošības līdzekļi palīdzēja ne tikai potenciāliem upuriem pašiem, bet arī policistu, mediķu un ugunsdzēsēju labklājībai – tiem vairs nebija tik daudz smadzeņu un citas cilvēku daļas jāsalasa no avārijas vietām.

Daudzas lipīgās slimības ir apturētas ar obligātām vakcinācijas programmām. Atkal atcerēsimies, ka ieguvēji nav tikai potenciālie slimību upuri, bet arī medicīniskais personāls, kuriem jārūpējas par slimniekiem un kuriem pašiem līdz ar to ir risks saslimt.

Aizmiršanās par pazudušām slimībām ir novedusi pie tā, ka zīmīgs skaits cilvēku vairs paši nevakcinējas un neļauj vakcinēt bērnus. Līdz ar to sāk atkal parādīties sen pazudušas slimības – bērnu trieka jeb poliomielīts, masalas un citas. Sociālie medija dod vieglu iespēju izplatīt melus un puspatiesības, un, diemžēl, daudzi drīzāk klausās šādiem bļauriem nekā ekspertiem. Nekas nav simtprocentīgi drošs, un jāsalīdzina varbūtības – vakcinācija vai kovids.

Pasaulē katru dienu ar Covid-19 mirst kādi 10 000 cilvēki. Šo var samazināt ar vakcināciju, maskām un distancēšanos. Austrālijā ir atkal „lokdauns“, un dažās pavalstīs nedrīkst doties tālāk par 5 km no savām mājām. Valsts ārējās un iekšējās robežas ir tikpat kā slēgtas; arī Austrālijas pavalstniekiem ir ļoti grūti dabūt atļauju šķērsot valsts robežu.

Latvija ir izvēlējusies citādāku mēru kombināciju, lai gan saslimstība ir daudz lielāka nekā Austrālijā.

Ja mēs iedomājamies, ka pasaules „dabiskais stāvoklis“ ir brīvība no lipīgām slimībām, tad saprotams, ka nav nekādi mēri vajadzīgi. Bet tā būtu rupja kļūda. Mēs cīnāmies ar līdzekļiem, kuri nav perfekti, bet ir tie labākie, kas mums ir.

Mūsu laiki nav ne droši, ne nedroši. Bet tie prasa modrību.

GN
2021. g. 11. aug.