Mazdēls un vīnu lauki (16)

Palielināt / Enlarge

Zīles krodziņa dārzā. FOTO Suzanna Zariņa.

Piecpadsmitais turpinājums. Sākums LL647, LL648, LL649, LL650, L651, LL652, LL654, LL655, LL656, LL657, LL658, LL659, LL660, LL661, LL662.

Pie brokastu galdu viesnīcā pārrunājam manas jaunības dienas Kanberā un atceramies, kad kopā ar Alīzu bijām šeit tulpju festivāla laikā. Viņa toreiz bija pamatskolas 5. klasē un, redzi nu, šodien audzina bērnu. Vai, kā tas laiks ir aizskrējis.

Pēc dūšīgām brokastīm uzaujam staigāšanas kurpes un ejam apskatīt, kas cits ir mainījies šeit Kanberā. Izejot uz galvenās ielas Nortborn (Northborne Avenue), tramvajs pabrauc mums garam! Manos laikos Kanberā tramvaji nedarbojās, un kaut gan tas izskatās jauns, spožs un novestu centrā diezgan ātri, mēs turpinājām bez tā.

Kad beidzot nonākam pie lielā ezeru Bērliju Griffinu (Burly Griffin), esam nostaigājuši krietnu gabalu. Apstājamies pasēdēt brīvdabas kafejnīcā, no kurienes skats pāri ezeram uz ne tikai jauno Valsts parlamentu namu ar milzīgi lielo karogu, bet arī Valsts bibliotēku, tiesu, bijušo valsts namu, Mākslas galeriju un pat ezerā uz Espen (Aspen) salas zvanu tornis ar 57 zvaniem. Diemžēl šodien zvani nespēlēs, un arī strūklaka, kas spiež ūdeni vairāk ne kā 150 m gaisā, nosaukta kapteiņa Kuka vārdā, šodien nedarbojas.

Līdz šejienei bijām nostaigājuši krietnu gabaliņu, noteikti tālāk, ne kā es biju paredzējis, un ieskatos kartē atrast īsāko ceļu atpakaļ uz centru, bet tomēr – nē. Suzanna grib vēl apskatīt Nacionālo kara piemiņas muzeju un atstāt tēva piemiņai magoņu ziedus. Tātad turamies pie oriģinālā plāna un turpinām tālāk gar ezeru.

Laiks turas saulains, staigāšana ērta un pa ceļam pie ezera apskatam Kuka māju, bet staigājot pa plašo gatvi, kas ved līdz kara muzejam, vairākus monumentus, kas godina valsts aizsardzības komandas un piemin kauju laukus, kur viņi piedalījās. Kara piemiņas muzejā izstāde pēc izstādes un varētu pavadīt veselu dienu, vai pat dienas, lai to visu apskatīt. Mēs paliekām visilgāk pie izstādes par otrā pasaules kara Jaungvinejas kaujām, jo Suzannas tēvs Frenks Jaungvinejā darbināja zenītložmetēju pretgaisa aizsardzības komandā.

Kad strādāju Kanberā, kādu laiku biju CSIRO ārlietu departamentu loceklis, bet tur, kur tajos laikos strādāju CSIRO galvenajā pārvaldes ēkā, gandrīz blakus kara piemiņas muzejam, tagad tukšs laukums un krietni apaudzis. Laimīga kārtā, turpat tuvumā krodziņš, kur bieži ēdām pusdienas, vēl darbojas, un iegriežamies pasēdēt dārzā zem kupla ozola, kas pilns ar zīlēm, pie vīnu glāzītes un salda alutiņu, kas brūvēts šeit pat Kanberā.

Sēdot un stāstot Suzannai savas Kanberas laiku atmiņas, pēkšņi ieskan Suzannas mobilais. Izrādās, ka mūsu Sidnejas laiku bijušie kaimiņi arī Kanberā, un redzēja kādu no viņas ierakstiem, ko viņa gandrīz katru dienu laiž tautā. Mums vakariņas jau pieteiktas Nacionāla Preses klubu telpās, kur šovakar arī spēlēs džezu ansamblis, bet sarunājam satikties pēc tam Kanberas centrā, netālu no mūsu naktsmājām. Un tā arī notiek. Džezs bija jauks un svaigs, uzkodas garšīgas, kluba viesu foto atmiņas un karikatūra izstāde interesanta un vakara satikšanās ar draugiem omulīga un priecīga, līdz pat sulainis pieteica letes slēgšanu.

Bijām daudz ko redzējuši un darījuši, un pie tam vēl krietnu gabalu nostaigājuši no šī rīta līdz vēlam vakaram. Esam patīkami noguruši, kad lienam gultā. Rīt jāceļas laicīgi, jo dodamies dienvidu virzienā pāri ezeram apskatīt Parlamentu namu un tad caur Kūmu (Cooma), kur galvenā ielā plīvo Latviešu sarkanbaltsarkanais karogs, līdz Džindabainu (Jindabyne), kur gaida nākošās naktsmājas.

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl