Mātes diena un citas dienas – 2011

Austrālijā, Latvijā un ļoti daudzās citās valstīs svin Mātes dienu. Lielāko tiesu to svin maija otrajā svētdienā. Austrālijas latviešu presē ir parādījusies ziņa, ka daudzās latviešu sabiedrībās šogad Mātes diena vairs netiks svinēta. Bijušās Mātes dienas datumos tikšot svinēta Ģimenes diena. Interesanti, kas tam par iemeslu?

Izskatot tīmekli, redzams, ka Austrālijā Ģimenes diena kā tāda tiek svinēta tikai Austrālijas galvaspilsētas teritorijā. Citur tādu nesvin, bet daudzas iestādes bieži rīko Ģimenes dienas savu produktu vai pakalpojumu reklamēšanai. Tātad Mātes dienas atmešanas ideja nav nākusi no Austrālijas valdības, iestāžu vai iedzīvotāju vides. Tā ir nākusi no pašu latviešu vides.

Kā ir ar Latviju? Tīmeklī atrodama ziņa, ka kopš 1994. gada Apvienoto Nāciju Organizācija 15. maiju ir pasludinājusi par Starptautisko ģimenes dienu, lai akcentētu ģimenes vērtību ikvienā sabiedrībā, kā arī uzsverot cilvēktiesību un sociālo tiesību svarīgumu. Ģimenes diena pirmo reizi kā oficiāla svētku diena Latvijā tika atzīmēta 2008. gadā. Tautā to mēdz saukt par Baštika ģimenes dienu. Šī Starptautiskā ģimenes diena ir kāda ārvalstu grupējuma deklarācija viņu mērķu īstenošanas labā. Nav ne mazākā iemesla domāt, ka tie mērķi saskan ar Latvijas valsts un latviešu interesēm. Tīmeklī nav atrodams, ka Austrālijas valdība būtu izrādījusi interesi par šo ANO akciju. Nevarētu taču būt, ka Austrālijas latvieši būtu saņēmuši rīkojumu Mātes dienu atvietot ar Starptautisko ģimenes dienu!

Manā dzīves posmā esmu sapratis, ka ģimene sastāv no tēva, mātes un bērniem. Katra diena tādā ģimenē ir ģimenes diena. Drīz pēc Republikas atjaunošanas Latvijā no ārzemēm sāka ienākt uzskats, ka tradicionālā – tēva, mātes un bērnu ģimene ir novecojis stereotips, kas balstās uz patriarhālu sabiedrības iekārtu, kas ieaudzina bērnos fašisma tieksmes. (Petriks Dž. Bjukanans, Rietumu nāve (Patrick J Buchanan, The Death of the West.)) Šodienas modernā ģimene ir katrs kopdzīves pāris, neatkarīgi no tā, vai tie ir pretēju dzimumu, vai ne, un vai tiem ir bērni, vai ne. Šie cilvēki uzskata, ka no sievietēm prasīt, lai viņas dzemdē bērnus, ir sieviešu cilvēktiesību pārkāpšana. No kā izriet, ka Mātes diena nav svinama, bet var svinēt Ģimenes dienu. Iepriekš minētā ANO deklarācija to apstiprina. Vai Austrālijas latviešu nodoms likvidēt Mātes dienu balstās uz ideju, ka svinamo ģimeņu loks ir paplašināms?

Kā būtu, ja mēs saviem bērniem nemācītu šādu absurdu un neuzspiestu to mūsu sirmajām galvām, bet uzklausītu, ko saka Jānis Jaunsudrabiņš: „Māte uztur dzīvas cilvēku paaudzes atpakaļ līdz Ievai un joprojām līdz pat zemes mūža pēdējai stundai. Māte ir neizsīkstošas mīlestības avots, tāpēc mūžīga kā pati mīla. Māte ir stāvējusi, bērnam piedzimstot, nāves priekšā: mātei nav grūti sava bērna dēļ nomirt kaut kuru brīdi, ja tas būtu vajadzīgs. Māte ir laicības nemirstīgā daļa, cilvēces ciltskoka sakne un reizē zaļa lapa.“

Māte Latvija raud par to, ka latviešu tauta strauji izmirst. Demogrāfs Ilmārs Mežs saka, ka viena trešdaļa latviešu sieviešu negrib bērnus, viena trešdaļa grib vienu, un tikai viena trešdaļa grib divus vai vairāk, kā tas ir nepieciešams latviešu tautas un Latvijas valsts pastāvēšanai. Tātad latviešu tautas un Latvijas valsts liktenis ir latviešu sievietes rokās. Viss ir atkarīgs no tā, vai viņa izšķirsies kļūt par māti, vai ne. Tiem, kam rūp tautas un valsts liktenis būtu jādara, kā darīja Latvijas valsts pirmais prezidents Jānis Čakste – jāgriežas pie latviešu sievietēm ar diskrētu lūgumu darīt mūs stiprus, dodot mums bērnus.

Šodienas Latvijas valdība ir sākusi plašu akciju tautas izmiršanas apturēšanai. Ārzemju latviešu rīcība, likvidējot Mātes dienu ir pārsteidzoša!

Jēkabs Ziedars Melburnā
Laikrakstam „Latvietis“