Usoļlags un Vjatlags

2011. gada 14. jūnijā paiet 70 gadi kopš no Padomju savienības okupētās Latvijas uz Krievijas tālajiem Sibīrijas un austrumu rajoniem tika izvesti tūkstošiem, tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju: vīrieši, sievietes, ģimenes ar maziem bērniem un sirmgalvji.

Permas apgabalā jeb tolaik Molotovas apg. Usoļlagu devēja arī par Uslagu, kuru PSRS Iekšlietu tautas komisijā izveidoja pakāpeniski. Šo nometni nereti devēja par Soļikamsku, ar centru Soļikamskā. Faktiski nometne izveidojās 30-os gados kā bēdīgi slavenās Soloku speciālās nozīmes lēģera Ziemeļurālu nometni. Saīsināti no krievu valodas UslonPGU.

Pēc Baltijas valstu pilsoņu deportēšanas 1941. gadā, Latvijas pilsoņi nonāca Soļikamskas nometnēs, kur strādāja sāls ieguves raktuvēs un meža darbos. Vēsturnieki lēš, ka Usoļlagā 1941. gada vasarā ieslodzīto latviešu skaits bija no 750 līdz 800, precīzi mēs diemžēl nevaram noteikt līdz pat šai dienai. Uzsverot, ka centrā atradās Soļikamskas pilsēta, cietums bija klosterī, kurā mītošie mūki bija apšauti jau ap 1921./1922. gadu, un klosteri ierīkots cietums. Arī šeit tika nogalināta virkne Lāčplēša Kara Ordeņa kavalieru, mūsu tautas un nācijas lepnums. Es nosaukšu tikai dažus: pulkvedis Edvards Leitāns, bijušais latviešu strēlnieks, Jura krusta kavalieris, nošauts 1942. gada 5. martā. Augusts Bērziņš, kapteinis, nošauts 1942. gada 12. maijā. Kārlis Dekders, aviācijas pulka administratīvais kapteinis, nošauts 1942. gada 7. aprīlī Soļikamskas cietumā. Konrāds Dekerts, Aleksandra dēls, Vācijas un Beļģijas vēstniecības Rīgā juriskonsults, miris 1942. gada 19. novembrī Soļikamskā. Reinholds Kažoks, Kriša dēls, apcietināts 1941. gada 14. jūnijā. Vasīlijs Mucenieks, Ludviga dēls, apcietināts 14. jūnijā, miris 1942. gada 22. maijā Soļikamskā. Edvards Rapsis, Fridriha dēls, miris 1941. gada 7. novembrī. Alfrēds Valeika, Jāņa dēls, admirālis, virsleitnants un kara lidotājs, miris 16. septembrī Soļikamskā.

Šie vīri brīvības cīņās 1918./1919. gadā palīdzēja izcīnīt Latvijas neatkarību, taču nosargāt 1940. gadā viņi to nespēja. Kā viens no pēdējiem mira arī sirmais ģenerālis Braunvalds, kuram 1943. gada 6. februārī sevišķā apspriede bija piespriedusi piecus gadus. Viņš mira tā paša 1943. gada martā. 28. oktobrī mira pulkvežleitnants Apinis un daudzi jo daudzi citi.

Vjatlags bija lielākā ieslodzījuma vieta un viena no lielākajām arī PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Gulaga nometnēm, kas pakāpeniski tika izveidota laikā no 1935. līdz 1938. gadam ar centru Ļesnoje ciemā, Kirovas apgabalā, Vjatkas novadā. Tā bija arī viena no jaunākajam nometnēm, kas izveidojās īsi pirms II Pasaules kara. Līdz 1956. gadam tajā bija 56 atsevišķas nometnes ar ietilpību 30 tūkstošiem ieslodzīto, un pavisam tam cauri izgājuši 180 tūkstoši cilvēku. No tiem 18 tūkstoši vai katrs desmitais uz mūžiem palikuši Vjatlaga zemē. Latvieši Vjatlagā parādījās jau ap 1938./40. gadu, kad tika ieslodzīti aptuveni 350 etniskie Krievijā palikušie latvieši. 1941. gada 14. jūnijā ar ešeloniem no Rīgas, kuri Vjatlagā ieradās 9., 10., 13. jūlijā, tika ieslodzīti 2758 vīrieši – tēvi, brāļi, vectēvi – un 89 sievietes. Pavisam kopā 2847 cilvēku. Vēlāk viņu skaits pieauga līdz 3113.

Vjatlagā tika ieslodzīti augstākie virsnieki, aizliegto partiju vadītāji un aktīvi darbinieki, Latvijas Universitātes profesori, teologi, valsts un sabiedriskie darbinieki – Albats, Kaugers, Kudāns. Arī tādi virsnieki un Lāčplēša ordeņa kavalieri kā Alksnītis, Apse, Babris, Bertulsons, Dancis. Pēdējais Latvijas Kara muzeja priekšnieks Alfrēds Dzenis, pulkvežleitnants. Tāpat deputāts Markus Gailītis, Brukulis, Kalnietis, Ķivulis, Valle un daudzi citi. Vairums no tiem jeb 38% bija Aizsargu organizācijas locekļi un to apstiprina arī vēsturnieka Artura Žinka pētījums. Viņš secina, ka no sešdesmit astoņiem čekistu apcietinātajiem bijušajiem Latvijas saeimas deputātiem 16 jeb 23,5% tika ieslodzīti Vjatkas nāves nometnē. Pretēji boļševiku propagandas apgalvojumiem, ka 1941. gada jūnijā izveda buržujus un kulakus, Vjatlagā ieslodzītie pēc pašu boļševiku terminoloģijas pārsvarā bija zemnieki – 26,5%. Strādnieki, arī no trūcīgajiem zvejniekiem, kopā tādu bija ap 70,4%. Turpretim no augstākajiem slāņiem bija nākuši 23 līdz 29% cilvēku.

Vjatlagā darbojās arī Latvijas izbraukuma grupa, čekista, bēdīgi slavenā ģenerāļa Jāņa Vēbera vadībā. Šeit darbojās tādi čekas izmeklētāji kā Vasiļjevs, Konrāds, Pečanovs, Leijers, Šulupovs, Hazanovs un daudzi citi. Tieši viņi bija tie, kas tiesāja savējos jeb latviešus no Latvijas.

Latviešu ģimeņu tēvi Vjatlagā pārsvarā mira no enterīta, entaropolīta un meningīta, plaušu pneimonijas, pleirīta, tuberkulozes, insulta, nefrīta, pelagras, distrofijas – tas viss, kas rakstīts viņiem dokumentos, izziņās par nāvi. Lai gan mēs, jūs – visi šodien patiesi zinām, ka patiesie iemesli un bojāejas apstākļi bija necilvēciski apstākļi – bads, aukstums un slimības. Vjatlagā 2375 cilvēki atdusas 22 nometņu kapsētās, kas izkaisītas atzarā no stacijas Rudņičnaja. Nosaukšu tikai dažas: 1 – Rudņičnaja ciemā, 73 cilvēki; 2. – Sordas stacijā, 62 cilvēki; 3. – Maulisa Zim stac., 438 cilvēki; 4. – 2. Vlogu ciemats, 192 cilvēki; 5. – Ņeznaja stacija, 52 cilvēki; 6. – Kuzņičnaja stacija, 33 cilvēki; 7. – Jagodnaja ciems, 939 latvieši; 8. – Zavečnaja ciemats, 19 cilvēki; 9. – Moris stacija, 117 cilvēki; 10. – Posporitnaja, 36 cilvēki; 11. – Veļikamskas stac., 415 cilvēki.

Runājot par 11. lēģeri, jāatzīmē, ka Vjatlagā līdz pat šai dienai bērzu birztalā ieaugusi diezgan dūksnainā vietā esošā kapsēta, šo vietu sauc par Latišskaja kladbišče, acīmredzot, viņiem tā visvairāk iespiedies atmiņā. Pavisam laika posmā no 1938. līdz 1956. gadam Vjatlagā ieslodzīti bija 350 etniskie latvieši. 1941. gada 14. jūnija akcijā 3159, Vācijas-PSRS kara laikā karagūstekņi – 220, pēckara masu represijās no 1945. gada līdz pat 1250. Pavisam kopā – 6979 Latvijas iedzīvotāji, pārsvarā vīri, tēvi, vectēvi, dēli.

No 1941. gada 14. jūnija izsūtītajiem augstākais soda mērs jeb nošaušana tika piespriesta 130 ieslodzītajiem jeb 3,6.%. Izpildīts tas tika tikai 114, pārējiem soda termiņi bija samazināti. No 1941. gadā izsūtītajiem 1600 mira līdz tiesas spriedumam. 1941., 1942. gada ziemā 600 mira Vjatlaga lēģeros un 800 tika izsūtīti uz citām ieslodzījuma vietām.

Tāda ir baigā Vjatlaga bilance.

Fonda Sibīrijas bērni dibinātāja Dzintra Geka jau vairākus gadus ir organizējusi braucienus, lai aizvestu un novietot piemiņas plāksnes Sibīrijā bojā gājušajiem latviešiem un Latvijas iedzīvotājiem. Grupa Sibīrijas bērnu, viņu radinieku, kā arī žurnālistu un atbalstītāju kopā ar Dzintru Geku un filmēšanas grupa arī šogad dosies turp. Šī gada brauciena uz Sibīriju maršruts ir sekojošs:

Rīga – Maskava – Omska – Drobiševa – Jekaterinburga – Soļikamska – Usoļlags – Perma – Kirova – Vjatlags – Maskava – Rīga.

Dzintra Geka stāsta par šīs vasaras braucienu:

No Rīgas izlidojam 16. jūnija vakarā un ielidojam Maskavā Šeremetjeva 2 lidlaukā.

17. jūnija naktī uz 18. jūniju lidojam uz Omsku; šis lidojums ir vairāk nekā 6 stundu garš. Plānots, ka tur ar lielu autobusu mūs sagaida šoferi Pēvels un Zahars. Šis īrētais autobuss ar mūsu mīļajiem šoferiem vedīs mūs visu šo maršrutu, līdz iekāpsim lidmašīnā atpakaļ lidojumam no Kirovas. Omskā paliksim 3 dienas un tiksimies ar vietējiem latviešiem, kā arī tiksimies ar biedrības Memoriāls vadītājiem un biedriem. No Omskas dosimies uz 180 km attālo Drobiševu, uz kurieni 4 gadu vecumā bija izsūtīts viens no šī gada braucēju grupas dalībniekiem Didzis Ganģis. Drobiševas muzejā novietosim piemiņas plāksni Latvijas bērniem.

20. jūnijā dosimies uz Jekaterinburgu, kur pārnakšņosim un apskatīsim pilsētu.

21. jūnija agrā rītā dosimies uz Soļikamsku. Tur apmeklēsim Usoļlagu, pilsētas muzeju, piemiņas vietas un arhīvu. Ceram, ka arhīvā varēsim atrast tēvu lietas un izlasīt tās. Muzejā noliksim piemiņas plāksni Latvijas tēviem – 1941. un 1949. gadu deportāciju upuriem. Soļikamskā nakšņosim.

22. jūnijā dosimies uz Permu; paredzēta tikšanās ar biedrības Memoriāls pārstāvjiem. Permā nakšņosim.

23. jūnijā agri no rīta dosimies uz Kirovu.

24. un 25. jūnijā plānots braukt uz Vjatlagu. Ar drezīnu no Ļesnajas uz 7. lāgerpunktu Jagodnajā un 11. nometnes vietu stacijā Veļikamska. Aizvedīsim piemiņas plāksni Latvijas vīriem un tēviem un uzstādīsim to Ļesnajā.

26. jūnijā atpakaļ uz Kirovu, kur apmeklēsim vietas, kas saistītas ar represijām.

27. jūnijā plānots lidot atpakaļ uz Maskavu (lidosta Vnukova). Maskavā apmeklēsim Latvijas vēstniecību Krievijā. Īrētā autobusā apbraukāsim un apskatīsim Maskavu.

Dzintra Geka arī piebilst, ka varētu būt nelielas izmaiņas maršrutā, jo tā dzīvē notiek...

Šim braucienam pieteikušies 30 dalībnieki.

Filmēšanas grupa – Dzintra Geka, Aivars Lubānieties, Armands Zvirbulis, Baiba Ārenta.

Pamatgrupa – Guntis Kalme – mācītājs, Gunārs Toms, kuram tēvs un onkulis nobendēti Vjatlagā, Aivars Jerumanis, Andrejs Strautiņš, kura vectēvs un vecmāte bija izsūtīti uz Krasnojarskas apgabalu, Liveta Sprūde, kuras vectēvs Usoļlagā, Līga Kovtuna – avīzes Laiks žurnāliste, Dace Rudzīte – avīzes Laiks īpašniece, Nadežda Novosjolova, kuras vectēvs bija Vjatlagā, Kaspars Stūrmanis – vectēvs Vjatlagā, Dace Siliņa – tēvs Soļikamskā, Biruta Eda Ikauniece – tēvs Soļikamskā, Pēteris Vasks – onkulis Omaskas apgabalā, Raimonds Aide – onkulis Soļikamskā, Viktors Sils – vectēvs Vjatlagā, Laila Anna Kaca – vectēvs Vjatlagā, Skaidrīte Jostmane – tēvs Soļikamskā, Daumants Birznieks – tēvs Vjatlagā, Eleonora Florentīne Voroņinska – tēvs Vjatlagā, Hēlija Tsaņislavska – tēvs Vjatlagā, onkulis Soļikamskā, Renāte Sakse – tēvs Vjatlagā, onkulis Soļikamskā, Amanda Jātniece – onkulis Vorkutā, Guntis Ščerbinskis – vectēvs Vorkutā, Didzis Sisenis un Mārtiņs Sisenis, Ilmārs Grāvītis – tēvs Vjatlagā.

Dzintra Geka ir gadiem ilgi vākusi un krājusi uz Sibīriju izsūtīto bērnu likteņu stāstus, izdodot tos divos lielos sējumos Sibīrijas bērni (tie skatāmi arī bibliotēkā Melburnas Latviešu namā). Šogad, 14. jūnijā iznāks Sibīrijas bērni atmiņu stāstījumu grāmatas angļu valodā pirmais sējums. Iet grūti, jo fonds izmisīgi meklē līdzekļus, lai segtu tipogrāfijas izdevumus un izdevumus par piemiņas plāksnēm, kuras tiks vestas uz Sibīriju.

Ja vēlaties atbalstīt fondu Sibīrijas bērni, tad ziedojumus adresēt:

Austrālijā:

Latviešu Kreditkooperatīvs Austrālijā (Latvian Australian Credit Cooperative Society)
BSB No.: 704723
Konts Nr.: 032080101
Konta nosaukums: „Sibirijas berni“

vai

Latvijā:

Nodibinājums „Fonds Sibīrijas bērni”
Reģ. nr. 40008057169
Graudu iela 41A
Rīga, LV – 1058
a/s SEB Banka
Kods: UNLALV2X
Konts: LV47UNLA0002058469357 (LVL)

Sagatavoja Ilze Nāgela
pēc Dzintras Gekas materiāliem