Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Krišjānis Kariņš

Intervija

Laikraksts Latvietis Nr. 172, 2011. g. 3. nov.
-


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Karins1

Dr. Krišjānis Kariņš. FOTO Saeima.

No kreisās: Gunārs Nāgels, Krišjānis Kariņš. FOTO Mārtiņš Daugulis.

No kreisās: Krišjānis Kariņš, Gunārs Nāgels. FOTO Mārtiņš Daugulis.

Pirmdien, 31. oktobrī ar Dr. Krišjāni Kariņu viņa birojā Rīgā tikās laikraksta „Latvietis“ redaktors Dr. Gunārs Nāgels. Šī gada 18. novembra svētku svinību runu latviešu centros Austrālijā sniegs Krišjānis Kariņš, un tādēļ pavisam likumsakarīgi bija, ka saruna aizsākās par Austrāliju.

Kariņa kungs minēja, ka šī būs viņa pirmā reize apciemot Austrāliju, bet viņš turpina: „Es pavisam labi atceros, kad es, Amerikā dzīvodams, pirmo reizi sastapu Austrālijas latviešus. Tas bija, kad Saules josta koncertēja Amerikā. Vai tā bija viņu pirmā, vai otrā tūre Amerikā, es jau vairs neatceros, tolaik biju puika, tie bija vēlie septiņdesmitie gadi.

GN: Saules josta bija Amerikā 1979. gadā.

KK: Jā, tad viņi uzstājās Ņūdzersijā, latviešu īpašumā Priedainē. Tas bija iestudējums par Jāņu tēmu, un atceros, ka mani kā puiku tas ļoti iespaidoja: pirmais, cik manām acīm profesionāli dejoja latviešu dejas, kas pie mums bija tādā daudz vienkāršākā veidā – katram savs tērps, viens lec smuki, viens izstiepj kāju, otrs ne, bet šeit – visi darīja vienādi, ar latviešiem piemītošo ritma izjūtu.

Otrs, ka pēc koncerta dabūju pabūt ar tiem jauniešiem kopā; bija mani brālēni, māsīcas – es jaunākais līdzi. Tie nu bija tik lustīgi cilvēki un latvieši! Man atvērās acis, konstatējot, ka mēs latvieši esam diezgan dažādi.

Tas bija mans pirmais ieskats citu zemju latviešos, ne kādā indivīdā, kas jau iepriekš bija sastapts, bet tieši citā sabiedrībā. Un no tiem laikiem visi draugi un paziņas, kas ir bijuši Austrālijā, ir tikai labu stāstījuši. Es ļoti gaidu ne tikai satikt indivīdus vai grupas, bet redzēt to vidi, kur viņi ir auguši. Man ir ļoti labas atmiņas.

GN: Iepazīstiniet, lūdzu, mazliet ar sevi! No kuras puses nākat? Pilsētnieks, laucinieks? Kad un kādēļ pieņēmāt šo lēmumu, pārcelties uz dzīvi Latvijā?

KK: Uzaugu Amerikas Savienotajās valstīs, Delaveras štatā, ārpus Vilmingtonas pilsētas. Tuvākā apkārtnē – 300-500 latviešu; daudzi manas paaudzes jaunieši sestdienās apmeklēja latviešu skolu, mūsu draudzē reizi mēnesī bija dievkalpojums. Mums nebija pašiem sava baznīca, īrēja luterāņu baznīcu no amerikāņiem. Latviešu vasaras nometnes vienmēr apmeklēju, sākot ar Katskiļu bērnu nometni un pēc tam bija vasaras vidusskola; tā saucās Beverīna, bet tagad tā vairs nepastāv.

Pēc tam es vairākus gadus strādāju Garezera vasaras vidusskolā, pēc tam biju Beverīnā audzinātājs un skolotājs. Latviskā audzināšana bija manā ģimenē, manos rados un draugos. Tā bija nozīmīga dzīves daļa. Amerikāņi nāca un gāja, bet latviešu draugi ir palikuši. Joprojām es muzicēju kopā ar vairākiem draugiem, kas tagad dzīvo Rīgā, bet ar kuriem es jau pirms 20-25 gadiem muzicēju.

Pārcelties uz Latviju – man tas likās pats par sevi saprotams, jo visa mana audzināšana, pat visas mūsu paaudzes audzināšana bija ar tādu saprašanu, ka mēs atrodamies Savienotajās Valstīs kara un okupācijas dēļ, bet, protams, tad, kad būtu izdevība mēs atgrieztos Latvijā – tas gan bija vairāk teorētiski, jo kurš tad 70tajos gados īsti tam ticēja.

Pirmo reizi Latvijā biju 1984. gadā, un neatkarība toreiz likās pilnīgi neiespējama. Bet viss mainījās, un no 1988. gada es sāku šurp braukt vasarās, esmu piedalījies tautas manifestācijās, uzsūcu arī visu Atmodas garu.

Kad beidzu studijas, ieguvu doktora grādu vispārīgā valodniecībā. Biju no tiem, kas strādāja pie tā, lai dators atpazītu valodas skaņas; ne no inženiera viedokļa, bet no valodnieka puses.

Es biju izstudējis un apprecējies, mana sieva ir rīdziniece, un mums tas likās ļoti dabīgi pārcelties uz dzīvi Rīgā. Bija doma un cerība man strādāt universitātē, bet šī iespēja likās ļoti reāla līdz es ierados, kad man deguna priekšā aizcirta visas durvis ciet. Tad man bija izvēlē, vai nu atgriezties Amerikā, kur es biju jau uzteicis darbu pētniecības institūtā. Mani nesaprata, kādēļ es braucu prom un teica, brauc taču atpakaļ! Es domāju – nē, es gribu būt daļa no mūsu valsts tapšanas un kļuvu par uzņēmēju.

GN: Vai bija kāda pieredze pirms tam uzņēmēja darbība?

KK:. Mans tēvs kā būvinženieris pats vadīja savu firmu. Kad es biju 10 gadu vecs, viņš dibināja savu firmu, viņš bija uzņēmējs, un ģimenē mēs par to pašsaprotami runājām.

Pats biju izdomājis, ka mani interesē studēt citas lietas. Par uzņēmējdarbību vispār nebiju domājis. Bet ja tu gribi dzīvot, tad tev vajag ēst, un, ja gribi ēst, tad vajag darbu. Tās lietas, pie kurām biju strādājis un kuras biju pētījis, Latvijā nepastāvēja. Un ja es gribētu savā profesijā strādāt, tad man vajadzētu pārcelties uz Zviedriju, vai uz Vāciju, varbūt Lielbritāniju, vai kaut kur citur Eiropā... Bet es gribēju Latvijā palikt. Un ja tu nesaredzi, kā vari pelnīt naudu savā profesijā, tad cits nekas neatliek, kā radīt pašam savu uzņēmumu.

Strādāju par uzņēmēju, bija savs uzņēmums un vadīju vēl otru. Strādājot praktiski, ļoti daudz ko iemācās.

2001. gadā toreizējais bankas prezidents Repše skaļi paziņoja, ka viņš veidos jaunu politisko partiju, lai cīnītos pret korupciju. Kā uzņēmējs, biju sastapies ar pietiekami daudz nepilnībām, uzskatīju, ka vajadzētu lietas mainīt. Gribēju piedalīties tikai pie programmas sagatavošanas, bet beigās mani ievēlēja, un tā sāka veidoties mana politiskā karjera. Tagad strādāju Eiropas Parlamentā.

Dzīvojot Latvijā, man ir tas, par ko es domāju kā bērns. Vairāki no tiem, ar kuriem kopā augu, ir pārvākušies uz dzīvi Latvijā un ir ļoti veiksmīgi: dzīvo, dibinājuši ģimenes, strādā un piedalās katrs savā jomā, savās interesēs. Uzskatu, ka tieši mana paaudze ir ārkārtīgi priviliģēta , jo mums bija iespēja darīt to, ko ļoti gribējām – dzīvot Latvija un piedalīties mūsu valsts veidošanā.

Kad mani bērni pieaugs un būs izstudējuši, būs pagājuši daudz gadu kopš neatkarības atgūšanas. Ar katru gadu situācija Latvijā nostabilizējas, mēs kļūstam arvien grūtāk atšķirami no mūsu kaimiņiem (rietumos), kas man liekas ļoti pozitīvi. Mēs faktiski kā valsts kļūstam nedaudz garlaicīgāka, bet daudz tīkamāka dzīvošanai.

GN: Kā ar krievu valodas zināšanām, nezināšanām un problēmām ar to uzņēmēja darbību uzsākot te Latvijā?

KK: Krievu valodu es biju mācījies. 1990. gadā saņēmu no Amerikas valdības ļoti labu stipendiju; ja nemaldos tā bija Fulbraita stipendija, kura man apmaksāja kursus Pēterburgā. Tie bija papildus tam, ko apguvu universitātē. Tanī vasarā kā reiz ļeņingradieši bija nobalsojuši atkal pārdēvēt savu pilsētu par Sanktpēterburgu; skolās bija vēlēšanu iecirkņi un visur bija zīmes, kas uz tiem norādīja.

Krievu valodā man nav labas zināšanas. Man liekas, ka šodien jau es franciski labāk saprotu nekā krieviski. Ja man vācu valoda ir brīva un tekoša, angļu valodu arī, protams, es esmu saglabājis. Krievu valodu varu saprast, varu izteikties, bet ne niansēti.

Kā uzņēmējam man vienmēr pietika krievu valodas, lai sarunātos. Ātri sapratu, ka pretstatā tam, ko tagad redz un runā politikā, ka it kā latvieši un krievi nesatiek, tad uzņēmējdarbības līmeni valoda nekad nebija šķērslis. Ja man bija kaut kas tāds, ko kāds gribēja iegādāties vai pretēji – es gribēju iegādāties, tad kaut ar žestiem, bet neviens par to ļaunu prātu neturēja.

Uzskatu, ka šī etniskā problēma tādā ielas līmenī mums vienkārši nepastāv. Ne tādā veidā, kā, piemēram, Savienotajās Valstīs, kur es uzaugu. Starp melnādainiem un baltādainiem – tur ir daudz lielākas problēmas nekā Latvijā starp latviešiem un krieviem. Kaut gan mēs, latvieši, ļoti par to runājam un es domāju, ka krievu kopiena tāpat. Lielā mērā mēs dzīvojam paralēlas dzīves, bet tur, kur ir jāsaskaras... Varbūt Latvijā visi saprot, ka neviens neiegūs, ja ies uz asumiem.

Taču vidē es orientējos, esmu bijis krievu teātrī un pat smējies līdzi humoristiskā lugā. Tātad pietiekami varēju saprast, lai zinātu, kad jāsmejas.

GN: Latviešu sabiedrības saliedētība – vai Jūs uzskatāt, ka ar to kļūst labāk ar laiku?

KK: Latvijā sabiedrība nav saliedēta vienā kopienā. Domāju, ka laikam pamatvaina ir tā, ka Latvija joprojām vēl 20 gadus pēc neatkarības atgūšanas uztur paralēlas skolu sistēmas: vienu, kas ir pārsvarā krieviski runājoša, otru – latviešu.

Tas, ka krievu skolās māca latviešu valodu, nav tas pats kā mācīties kopā ar latviešiem vienā valodā. Maniem dēliem māca skolā krievu valodu, māca skolā angļu valodu un vienam vēl vācu valodu. Manā vērtējumā, ja manam dēlam tā krievu valoda paliks skolas atbildība, tad to valodu neiemācīs, jo valodu var tikai daļēji iemācīties skolas vai akadēmiskos apstākļos. Vienmēr būs tie izņēmumi, kas tiešām to uzsūks tādā veidā, bet mēs zinām, ka valoda ir dzīva un ja tu neatrodies īsti tajā vidē, tad nebūs.

Valodas zināšanas ir viena lieta. Man liekas, ka Latvijā pēc statistikas līdz 15 gadu vecumam daudz vairāk prot latviešu valodu nekā krievu. Tajā vecumā krievu bērni prot latviski, bet latviešu bērni vairs neprot krieviski. Daudzās Latvijas pilsētās tā tas tagad ir.

Bet valoda ir tikai daļa, ir arī sadzīve. Manu bērnu klasēs, latviešu skolās, ir arī krievu bērni, kuri ir pilnībā integrējušies. Skaitās jau nekorekti teikt – asimilējušies, bet faktiski asimilējušies. Līdzīgi kā mēs, latvieši, augdami Amerikā, amerikāņu vidē.

Bet Latvijā krieviski runājošie vecāki aizvien vairāk sūta savus bērnus uz latviešu bērnudārziem, uz latviešu skolām, jo saprot, ka tas bērna nākotnei. Mums ir vajadzīgs vēl laiks, bet, ja varētu ātrāk pārveidot skolu sistēmu uz vienotu, domāju būtu labāk.

Tur ir tas trūkums, ka mums Latvijā joprojām ir tā kā divas šķirtas, paralēlas sabiedrības, bet tas visvairāk jūtams pašā Rīgā, Daugavpilī un varbūt Rēzeknē. Teiksim Cēsīs, Valmierā, daļēji arī Liepājā, Kuldīgā, lielā mērā Jelgavā; pilsētās, kuras varbūt savas nabadzības dēļ nevar uzturēt divas skolu plūsmas, tur šī problēma faktiski nepastāv, jo nelatvieši vienkārši integrējas sabiedrībā. Skola ir tā pati, draugi apmēram tie paši.

Mēs redzam, ka tā atšķirtība lielā mērā ir Rīgas problēma, bet, protams, tā ir visas Latvijas problēma, jo Rīga ir trešā daļa Latvijas iedzīvotāju vai reāli puse no visiem strādājošiem, kas tepat Rīgā vien atrodas.

Gribas, lai ir labāk, bet tā kā tagad ir, ir nesalīdzināmi labāk nekā bija pirms 25 gadiem, tā kā bija 1984. gadā, kad pirmo reizi te atbraucu. Mācījos Minsteres Ģimnāzijā, mēs pavasara brīvdienās ar vilcienu atbraucām, nemaz nerunājot par ceļu, kontrolēm un visu to gaisotni. Bet tajā laika bija tā, ka nevienā veikalā latviski nerunāja. Tagad daudzi sūdzas, ka veikalā nesaprot. Ir tā, bet, saki ko gribi, pēc statistikas un paša pieredzes jaunatne Latvijā prot latviešu valodu.

Nākamais mums jāpanāk, ka jaunatne identificē sevi kā latviešus. Tas jautājums ir arī latviešiem. Lasīju kādā britu laikraksta rakstu, kas aprakstīja Latviju un stāstīja par latviski runājošiem latviešiem un krieviski runājošiem latviešiem. Un nodomāju, ka ja mēs varbūt kā latvieši būtu drusku atvērtāki, tad varbūt no otrās puses viņi drīzāk gribētu saistīt sevi ar mums. Ja mēs atgrūžam, kā tad mēs varam integrēt? Amerikā, cik es sapratu, neviens mani neatgrūda. Pieņemu, ka Austrālijā varētu būt tas pats. Austrāļi arī ir visādas izcelsmes.

GN: 50tajos gados bija grūti, jo nedrīkstēja runāt kādu citi valodu publiskā telpā, bet kopš 70tiem gadiem multikulturālisms kļuva ļoti populārs.

KK: Manu vecāku ģimenes pēc kara nonāca Zviedrijā, un zviedri arī bija diezgan slēgta sabiedrība, un latvieši vairāk kā ārzemnieki jutās.

Jebkurā gadījumā, es esmu ļoti optimistisks un pozitīvs par Latviju. Nesaskatu, ka mēs esam tik apdraudēti vai bezspēcīgi kā viens otrs reizēm laikrakstos pat izsakās. Domāju, ka mums ar pilnu krūti vienkārši ir jāintegrē krievi. Ir jāsaprot, ka laika gaitā asimilējot to kopienu mēs paši mainīsimies, bet tas ir simts gadu skatījumā.

Ja mēs atgriežamies mūsu tālākā pagātnē, varētu teikt, ka latviešu valoda ir lietuviešu valoda ar smagu lībiešu akcentu. Asimilējot lībiešus, kas dzīvoja gar visu jūras krastu un arī gar Daugavu, laika gaita arī viņi mainīja valodu un izveidoja to, ko mēs abi saprotam un jūtam ka latviešu valodu. Pēc simts gadiem tā atkal būs mainījusies. Es daudz, daudz labāk gribētu, ka mani bērnu bērni runā latviešu valodu kaut mainītā veidā, nekā, ja viņi runātu citu valodu.

GN: Kāda loma te varētu būt Krievijai, kura ir ieinteresēta, lai nenotiktu šāda asimilācija?

KK: Ja mums būtu situācija kā Elzasā, kur Francija atklāti asimilē nevis integrē elzasiešus, lai viņi pārtaptu par francūžiem. Jaunatne vairs nerunā vācu valodā. Vācija viņiem liek mieru un pat nemēģina...

GN: Vācija divas reizes zaudēja karu, Krievija uzvarēja.

KK: Krievijas ārpolitika joprojām diemžēl ir tāda, ka viņi cenšas iesaistīties Baltijas valstu politiskajā dzīvē. Putins proponē faktiski tādu diezgan nepatīkamu potenciāli ļoti bīstamu starpvalstu slāvu nacionālismu. Tas tikai apgrūtina mūsu darbu, bet tas nepataisa to neiespējamu. Jo cik esmu, protams, ne tādā skaitā kā ar latviešiem, bet ar krieviem manos gados un jaunākiem runājis, neviens Latvijas krievs jau negrib uz Krieviju pārcelties uz dzīvi. Viņi tomēr grib būt šeit. Lai nu kādā valodā viņi mājās runā, bet Krievija nav tā valsts, uz kur kāds, kas Latvijā dzīvo, ļoti vēlētos pārcelties. Šeit ir tomēr demokrātija, brīvība, daļa Eiropas Savienības; šeit ir milzu iespējas, drošība. Eiropas Savienības mērogā mēs joprojām esam no nabadzīgākajiem; nu rumāņi, bulgāri dzīvo sliktā, bet mēs līdzīgi kā poļi, un ar katru gadu apstākļi kļūst labāki.

GN: Un iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju ir Latvijā augstāks nekā Krievijā par spīti visai Krievijas naftai un gāzei.

KK: Jā, protams.

GN: Ko jūs sakāt par apgalvojumu par etnisko diskrimināciju, ka nepielaida Saskaņas Centru (SC) koalīcijā pie valdības?

KK: Vieglāk ir argumentēt, ka latvieši ir diskriminēti Latvijā nekā, ka krievi. To savā laikā kā valodnieks esmu pētījis.

Politiskā diskriminācija nepastāv. Politikā strādā matemātika. Piemēram, Dānijā vēlēšanas notika gandrīz paralēli mūsu vēlēšanām. Visi runā, ka Torninga-Šmita un sociālisti uzvarēja vēlēšanās, bet, ja jūs skatāties rezultātus, pirmo vietu ieguva Rasmusena liberāļi, iegūstot pat vienu papildus mandātu. Torninga-Šmita ieguva otro rezultātu, zaudējot vienu mandātu, bet Torningas-Šmitas kreiso koalīcija ar 89 mandātiem pārspēja Rasmusena labējo koalīciju ar 86 vietām.

Neviens nesaka, ka diskriminē pret Rasmusenu, kurš uzvarēja vēlēšanas. Vienkārši bija vairāk kreiso.

Latvijas politikā viena ceturtdaļa balsoja par SC, bet trīs ceturtdaļas nebalsoja par to. Un kas ir izveidojies – viena centra labēja koalīcija, kas ir vairākumā. Un tā nav diskriminācija.

Ja mēs runājam par diskrimināciju Latvijā, tad ir divi diskriminējoši elementi, ko es redzu. Viens ir tas, ka uzturot krievvalodīgās skolas, faktiski Latvijas valdība neļauj bērniem iegūt pilnvērtīgu izglītību valsts valodā, kas var ierobežot viņu spējas strādāt valsts pārvaldē. Un tas ir diskriminējoši pret krieviem. Faktiski viņiem pašiem būtu jākliedz: dodiet mums pilnvērtīgu izglītību valsts valodā! Nevis samierināties ar, kas, manuprāt, ir otršķirīgu izglītību.

Bet, ja mēs skatāmies no tāda sadzīves viedokļa, joprojām krievu valodai daudz kur Latvijā ir virsroka, vismaz Rīgā. Latvieši joprojām daudz ātrāk pārslēdzās un runā krieviski nevis turas savā valodā un pretēji. Igauņi visu laiku ir darījuši pretēji.

GN: Bet vai tā nav pašu latviešu problēma, ka viņi vai nu tik viegli pārslēdzas vai arī pārmet, ka tas cilvēks nerunā perfektā latviešu valodā?

KK: Es domāju, ka mēs kā tauta kļūstam daudz tolerantāki pret to, ka kāds runātu nepilnīgi mūsu valodu, jo mums ir arvien vairāk labu piemēru no ārzemniekiem, kuri runā latviski. Nerunājot par ārzemju diplomātiem, kas lielā mērā to dara, bet mums ir arī aizvien vairāk cilvēku, kuri arī Latvijas sabiedriskajā dzīvē kļūst redzamāki un kuri nav dzimuši latviešu valodā. Varbūt viņi ir dzimuši Latvijā, kā nu kurš, bet es domāju, ka mēs kā sabiedrība esam tolerantāki, un, laikam ejot, es domāju, ka šī tendence stiprināsies.

GN: Ko tad Jūs īsti darāt Eiropas parlamentā? Jūs esat Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas biedrs, Ekonomikas un monetāro lietu komitejas biedrs, Viceprezidents Eiropas Tautas Partijas Ekonomikas un vides darba grupā, Latvijas delegācijas vadītājs Eiropas Tautas Partijas (ETP) grupā... Ko tas viss nozīmē?

KK:. Politiķiem patīk vienam otru apbērt ar visādiem tituliem – tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka ir iespēja piedalīties likumdošanā, kas ietekmē visu Eiropas Savienību, tai skaitā Latviju.

Strādāju komitejā, kas sedz visu ekonomikas sfēru. Aktīvi strādāju enerģētikas komitejā pie likumdošanas, kas nodrošinātu vienotu enerģētikas infrastruktūras izveidi, kas nozīmē Latvijai atkarības samazināšanu no Krievijas. Tas būtu ceļš uz Rietumiem. Alternatīva piegāde un arī, protams, mūsu ražotājiem alternatīvs tirgus.

Ekonomikas komitejā galvenais (un tā likumdošana, pie kuras esmu aktīvi strādājis) ir tā, kas ieviestu stingrāku valsts budžeta pārraudzību, kas nozīmē nākotnē nepieļaut tādu situāciju kā Grieķijā.

Ja viņi paši sev gādātu postu un mēs neciestu, tad lai viņi to sev dara. Bet, saprotot, ka mēs visi esam saistīti, esmu argumentējis un palīdzējis veidot likumdošanu, kas to vairāk ierobežotu, lai tas neapdraudētu Latvija tautsaimniecību.

Uzskatu, ka Briselē aizstāvu mūsu valsts intereses tieši šajās jomās un tās var aizstāvēt ne tikai vārdos, bet ierakstīt likumdošanā nosacījumus, kas mums ir loti labvēlīgi.

GN: Bet nelabvēlīgi tomēr ir tas, ko Latvijas zemnieki saņem – trīs reizes mazākas subsīdijas nekā Vācijas zemnieki un pat sešas reizes mazāk nekā Grieķijas zemnieki? Ko var par to darīt?

KK: Jau pie tā strādājam. Kad mēs iestājāmies Eiropas Savienībā, lauksaimniecībā subsīdijas vai valsts atbalstu aprēķināja pret lauku ražīgumu par atskaites gadu ņemot neveiksmīgo 1998. gadu. Diemžēl, tas bija mākslīgs cipars, un Eiropas visa subsīdiju un budžeta sadales sistēma ir smagnēja un ne pārāk viegli mainīt. Nāk nākamais ilggadīgais budžeta plānošanas periods, kas sāksies 2014.gadā un būs līdz 2020.gadam. Mēs jau tagad kopā ar citiem mūsu Eiropas Parlamenta pārstāvjiem, kopā ar mūsu Valsts prezidentu, kopā ar mūsu premjerministru un zemkopības ministru, kopā ar diplomātiem, katrs savā līmenī, strādājam pie tā, lai izlīdzinātu atbalsta apjomu. Tas nav tikai Latvijas liktenis, jo Igaunijai un Lietuvai arī ir līdzīgi.

GN: Ko Jūs sakāt par to, ka Grieķijas parāds tik lielā mērā tika atlaists, bet ne Latvijai?

KK: Atšķirība Latvijai un Grieķijai ir kardināla. Sāksim ar visplašāko skatu. Ja pirms trim gadiem Latvijas valsts būtu bankrotējusi, pārējo Eiropu tas neietekmētu, izņemot varbūt Skandināviju netiešā veidā caur šo valstu bankām. Ja Grieķija bankrotētu, ciestu Latvija vistiešākā veidā. Tātad mēs kā latvieši esam dziļi ieinteresēti, ka Grieķija kaut kā turas virs ūdens. Jo tik ilgi, kamēr tā turas virs ūdens – lai nu cik viņiem it grūti, bet galvenais, lai tā galva ir ārā, tad mūsu eksportētājiem ir saredzama izaugsme. Jo, lai eksportētu, mums ir vajadzīgi partneri, kuru sabiedrība jūtas gana droši pirkt preces, tai skaitā, mūsējās.

Latvija tagad eksportē vairāk pat kā ulmaņlaikos – mēs esam eksportā ar vislielākiem apjomiem, kādi jebkad mums ir bijuši. Mūsu eksports tiešām aug, un tas palīdz celt kopējo tautsaimniecību. Tas ir ļoti dažādots gan preču ziņā, gan noieta ziņā.

Tagad, kad meklē veidus, kā Grieķija varētu turēties virs ūdens, tad privātās bankas, kas bija pirkušas Grieķijas vērtspapīrus, ir gatavas norakstīt pusi no sava ieguldījuma. Bet grieķiem tas nozīmē, ka viņu parādu slogs no 160% IKP samazināsies līdz 120% 2020. gadā. Tas faktiski vēl joprojām, manuprāt, ir grūti panesams parādu slogs.

Salīdzinājumā, kad Latvijā sākās krīze, mūsu valsts parādu slogs bija zem 10% no IKP. Varētu teikt, ka mums nebija parāds, ko varētu norakstīt. Un šodien joprojām tas ir pie 40% no IKP. Salīdzinot ar Vāciju, kurai tas ir pāri 80%, Itālijai pāri 100%, Beļģijai pāri 100%, Lielbritānijā ļoti liels un arī Savienotajās Valstīs...

Tātad, ja mēs salīdzinām ar citām valstīm, mūsu valsts parāds nav mūsu lielākā grūtība. Mūsu lielākā grūtība ir mūsu privātais parāds. Mums ir ļoti daudz cilvēku, kuri 2006., 2007., 2008. gados uzņēmušies hipotekāros kredītus, balstoties uz pieņēmumu par algu, kas neīstenojās. Tur ir mūsu sabiedrības grūtība – mums ir no savas algas jāmaksā liels procents, apkalpojot savu privāto nevis valsts parādu. Lai to izmainītu, ir vajadzīgs laiks, un ar katru gadu mums privātais parādu slogs samazinās.

Mums ir vajadzīgs laiks un lai mums uzticas. Grieķiem daļēji norakstīja parādu, bet līdz ar to viņi zaudēja pēdējo uzticību. Latvija spēj atvērtā tirgū pārdot savus vērtspapīrus, jo tai uzticas. Labu reputācija un uzticība ir zelta vērts. Grieķiem, es uzskatu, vismaz uz nākamiem 10 gadiem, lai nu kas, būs ļoti grūti attīstīties, jo viņiem neuzticas, bet mums uzticas.

GN: Atgriežoties pie enerģijas, vai patiešām reāli, ka Eiropa iegūs kaut kādu enerģētikas neatkarību no Krievijas?

KK: Eiropai ir tendence palielināt savu atkarību no Krievijas gāzes. It īpaši Vācijai, slēdzot kodolspēkstacijas. Viņi varētu to aizvieto pamatā ar akmeņoglēm, bet tagad Eiropā ir tik stingri nosacījumi pret CO2 izmešiem, ka visreālākā alternatīva ar viszemākiem CO2 izmešiem un ko var ātri uzstādīt, ir gāze. Norvēģijas gāzes krājumi lēnām iet mazumā, tāpēc vienīgais vieglais pieaugums būtu no Krievijas kopā ar Nordstream. Un tas tā būs.

Tātad, Eiropai kopumā ir liels izaicinājums energoneatkarība, un tāpēc grib saslēgties kopējos tīklojumos ar Nabucco gāzes vadu no Kaspijas jūras, apejot Krieviju. Tāpēc būtiski ir arī starpsavienojumi ar Ziemeļāfriku, kuras iecerēs ir ražot saules enerģiju un pārdot to Eiropā. Protams, jāpalielina tā saucamo atjaunīgo energoresursu īpatsvars – vējš, saule, ūdens, biomasa.

Šī atkarība ir jāpārvar. Bet starpība starp Latviju un Vāciju, piemēram, ir, ka kaut Vācijai ir lieli apjomi, kas nāk no Krievijas, viņi ilgtermiņa līgumos līdzsvaro piegādes ar Norvēģiju. Viņiem ir septiņas piegādātājvalstis. Tātad viņiem atkarība no Krievijas gāzes nav tas pats kas mums, viņiem Krievijas gāze ir apmēram ¼ no gāzes patēriņa, bet gāzes patēriņš ir kaut kur zem piektās daļas no kopējās enerģētikas patēriņa. Mums ir 100% gāze, kas ir jau vairāk kā ⅓ daļa no mūsu kopējā energopatēriņa.

Mūsu atslēga ir pieslēgties Eiropas tīklojumam, kur mums būtu daudz lielāka izdevība gan, ja mums jāpērk, tad pirkt no dažādiem avotiem. Un ja mums ir saslēgumi, tad Latvijai būtu daudz lielāks potenciāls ražot elektrību arī no briketēm un arī no šķeldas un pārdot to Ziemeļeiropas tirgū. Bet mums nav tā savienojuma. Pirmais tagad ir ar Somiju. Tā ir mūsu neatkarība un Eiropas arī.

GN: Vēl īsi par politiku. Kā no eiropieša, no eiroparlamentārieša skatījuma, no jūsu kolēģiem, piemēram, kā viņi skatījās uz šo te koalīcijas veidošanas procesu pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām?

KK: Ņemot vērā, ka Beļģijai ir vairāk nekā pusotrs gads, drīz būs divi gadi, kad vispār nav valdības, bet mums te pagāja 5-6 nedēļas – tas nav nekas īpašs. No malas, no Eiropas viedokļa raugoties, normāls process, kur paiet laiks, kamēr politiskās partijas var vienoties. Viss ir normāli un uzskatu, ka 56 deputātu vairākums centra labējā valdībā, ir ļoti labi.

GN: Varbūt kaut ko vēlaties pateikt laikraksta Latvietis lasītājiem Austrālijā un citur pasaulē?

KK: Latvija ir viena no pasaules mazajām valstīm, mēs neesam liela tauta, taču esam priviliģēta. Ir kādas 190 valstis pasaulē, un kaut kur ap 7 tūkstošiem valodu. Mēs esam maza, bet priviliģēta tauta, mums ir sava valsts, valoda, kultūra. Mēs varam brīvi attīstīties, kā mēs paši to saredzam.

Bet jo mēs esam maza tauta, mums katrs latvietis ir ļoti no svara; vai viņš dzīvo Latvijā, vai Vācijā, vai Īrijā, Austrālijā, Amerikā vai kur citur pasaulē. Katrs latvietis ir svarīgs. Un latviešiem Austrālijā – svētīgs ir tas darbs, ko jūs darāt. Ir jāpasakās visiem, kas izveidoja skolas un baznīcas un draudzes, un visu kulturālo dzīvi. Tas ir jāturpina, tā ir augsne, no kuras izaugs nākamā paaudze, kas varēs atrast savu veidu, kā piedalīties mūsu valsts un mūsu tautas attīstībā, vai nu dzīvojot Austrālijā, vai pārvācoties uz dzīvi Latvijā. Ja nebūs šīs vides, ja nebūs skolas, nebūs iespējas, nebūs arī kas interesēsies par Latviju. Tātad, šis darbs ir jāturpina.

Katrs latvietis ir svarīgs Latvijai, lai kur viņš dzīvotu!

GN: Paldies par interviju! ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com