Televīzijas žurnāliste

Labvakar dāmas un kungi!

Šovakar gribu sniegt jums ieskatu manā televīzijas žurnālistes karjerā, kas iesākās, kad es nobeidzu trīs gadu studijas Dienvidaustrālijas Universitātē žurnālistikas fakultātē. Grādu ieguvu 2005. gadā. Kopš tā laika esmu bez pārtraukuma strādājusi kā televīzijas žurnāliste un varu teikt, ka ne tikai mana prasme žurnālistikā ir attīstījusies, bet mans darbs ir man devis plašu un interesantu ieskatu vidē un sabiedrībā, kurā dzīvoju.

Ceru, ka jūs šovakar iegūsiet ieskatu televīzijas žurnālistikā un labāk sapratīsit, kā sižeti, kurus jūs redziet vakaros televīzijas ziņās, tiek radīti. Pieskaršos arī pie šķēršļiem, kādi šodien stāv priekšā televīzijas žurnālistikai, it sevišķi ar straujo interneta attīstību, un kā televīzijas stacijas ir un būs spiestas mainīt savu pieeju tam, kā tās pasniedz ziņas. Bet vispirms pastāstīšu kā nācās, ka es šodien strādāju par televīzijas žurnālisti.

Kad 2002. g. nobeidzu divpadsmito klasi Unlijas (Unley) Vidusskolā, ar lielu prieku saņēmu ziņu, ka tiku pieņemta Dienvidaustrālijas Universitātes žurnālistikas kursā. Kad jau biju nostudējusi kādus astoņpadsmit mēnešus, piedalījos studentu apmaiņas programmā, kas deva man iespēju nobeigt četrus priekšmetus Konkordijas Universitātē Monreālā, Kanādā, kur nodzīvoju sešus mēnešus.

Caurmērā universitātes kurss koncentrējās uz drukas žurnālistiku. Bet piedāvāja arī priekšmetus, kas ietvēra televīziju, radio un internetu. Mācoties šos priekšmetus, es ļoti drīz sapratu, ka manas intereses tiecās uz televīzijas reportāžu.

Veids, kā pasniedz ziņas televīzijā, manāmi atšķīrās no drukas un radio prezentācijas. Pirmkārt, vizuālā daļa televīzijas ziņās ir elementāra. Nevarētu jau skatīties uz melnu ekrānu! Ir kritiski, ka mūsu kameru operatori nokļūst tur, kur notiek starpgadījums, cik vien ātri iespējams, tā uztverot vislabākos un visinteresantākos attēlus skatītājiem. Darba birojā mums ir skeneri, ar kuriem varam uztvert sarunas starp ātro palīdzību un ugunsdzēsējiem. Pirms dažiem gadiem varējām uztvert arī policijas komunikācijas, bet tie ir tagad šifrēti, un mums nav vairs iespējams tos uzklausīt. Ja uzdzirdam ātrās palīdzības komunikāciju par kādu nelaimes gadījumu vai glābšanas pasākumu, parasti tiek arī uzdota adrese vai atrašanas vieta. Tiklīdz mēs to uzzinām, varam tur aizsūtīt žurnālistu un kameras operatoru.

Katram žurnālistam uzticīgi informācijas avoti ir ļoti svarīgi. Televīzijas žurnālistam, atšķirībā no laikraksta un radio žurnālistiem, ir jāsameklē cilvēkus, kuri ir ar mieru piedalīties ne tikai intervijā, bet intervijā kameras priekšā. Daži cilvēki jūtās neērti, ka viņus filmē, toties pateikt kaut ko radio mikrofonā vai izstāstīt kaut ko, kas vēlāk parādīsies drukā nav tik atbaidoši. Laimīgā kārtā ir tomēr cilvēki, kuri nekautrējas piedalīties televīzijas intervijās, un ir pat tādi, kas to dara ļoti labprātīgi, piemēram, politiķi un slavenības.

Televīzijas sižeti ir parasti daudz īsāki nekā raksti laikrakstos. Caurmēra sižets vakara ziņās ilgst vienu minūti un piecpadsmit sekundes. Ir zināma māksla svarīgu vai interesantu stāstu iespiest tik mazā laika sprīdī! Ir jābūt ļoti ekonomiskam ar vārdiem un jāzina, ko ietilpināt savā sniegumā un ko izlaist. Ir jāizmanto tikai vissvarīgāko un visbūtiskāko informāciju.

Pārsteidzoši daudz skatītāju neizprot, ka televīzijas žurnālists ir pats atbildīgs sastādīt un uzrakstīt savu reportāžu. Žurnālistam pašam jāatrod un jāsarunā cilvēkus, ko intervēt; pašam jāizdomā un jāsastāda jautājumus, jāsarunā ar kameras operatoru, kādi attēli būtu vispiemērotākie, un visu ir jāsaliek kopā saistošā stāstā. Ir vienmēr spiediens to panākt, lai viss būtu gatavs laicīgi, un nevis pēdēja mirklī pirms pārraida vakara ziņas, lai ziņu režisors spēj savā galā visus atsevišķus sižetus jēdzīgi sakopot.

Portpirijā

Dažos gadījumos žurnālistam iznāk darīt daudz vairāk. Kā piemēru pastāstīšu par savu pirmo darbu reģionālajā televīzijā Portpirijā (Port Pirie), kur nodzīvoju un nostrādāju divus gadus. Darba devējs bija Southern Cross Broadcasting (Dienvidkrusta Raidītājs), un es skaitījos video žurnāliste. Southern Cross ziņas tiek raidītas no Portpirijas ap simtstūkstošiem skatītāju – uz galvenajiem centriem Portaugustā, Portlinkonā, Vaijalā, Brokenhilā un Portpiriju pašu. Raidījumi arī ietver šo pilsētu apkārtnes. Tātad raidījumi sasniedz lielu daļu Dienvidaustrāliju ārpus Adelaides. Katrā no minētiem centriem atradās viens žurnālists, kura atbildība bija sagatavot vakara ziņām divus sižetus katru dienu, un tiem bija jābūt gataviem līdz pulksten četriem pēcpusdienā. Mana atbildība bija sagatavot divus stāstus katru dienu par Portpiriju vai tās apkārtni.

Katru rītu sazvanīju vietējo policiju, ugunsdzēsējus, pilsētas mēru un lielo uzņēmēju vadītājus, lai uzzinātu, vai bija, vai būs kādi notikumi, kas mūsu skatītājus interesētu. Bieži man bija jāatrod cilvēki ar dažādiem uzskatiem par kādu lietu, lai savā atreferējumā neizpaustu tikai vienu viedokli, un lai mans stāsts būtu līdzsvarots. Tas vispārīgi žurnālistiem ir ļoti svarīgi, ne tikai mazākos centros kā Portpirijā.

Kad biju konstatējusi, par ko ziņošu, tad sākās telefona sarunas, e-pasti un īsziņas, kuras nepieciešamas, lai sarunātu rīta intervijas. Ne vienmēr ir viegli sarunāt interviju kameras priekšā. Man pašai bija arī jāizdomā jautājumi intervijām, jānokļūst uz sarunāto vietu, jānotur intervija un tanī pat laikā, pašai bija jāuzfilmē intervija ar mazu rokas video kameru! Bija jāfilmē arī ne tikai cilvēku, kuru intervēju, bet arī atbilstošus redzējumus un skatus. Centos to darīt kaut cik mākslinieciskā veidā, lai beigās viss sižets būtu ne tikai informatīvs, bet arī vizuāli saistošs un profesionāls. Ideāli filmēšanai bija jābūt gatavai līdz pusdienas laikam, lai pēcpusdienā varētu uzrakstīt tekstus, kurus iesniedzu ziņu direktoram pārbaudīšanai. Tikai tad ierunāju tekstus ierīcē, kas bija pieslēgta pie mana datora. Pēc tam varēju ieprogrammēt ierunātos tekstus un uzfilmēto īpašā datora programmā, kas ļāva man visu sakopot, izveidot un rediģēt savus sižetus, kurus pulksten pusseptiņos redzēs skatītāji.

Reiz, kad tas viss bija paveikts, tad ķēros klāt pie sava otrā pienākuma, proti, vakara ziņu vispārējā diktora darba. Pašai bija jāpiepūlas pie sava grima un apģērba. Ziņas bija iepriekš ieskaņotas un uzfilmētas pulksten piecos un tad pulksten sešos trīsdesmit pārraidītas skatītājiem.

Kad aizbraucu uz Portpiriju, man bija divdesmit viens gadu. Divu gadu laikā ļoti strauji ieguvu daudz prasmes – bija spiesta lieta un prioritāte iemācīties, kā efektīvi izmantot laiku un nemitīgi ievērot uzdotos laika ierobežojumus, katru darba dienu bez izņēmuma. Bija jāiemācās, kā sarunāties ar daždažādiem cilvēkiem, attīstīt kontaktus un ātrā laikā apgūt vajadzīgo informāciju no dažnedažādiem avotiem.

Es labi iemācījos, ka vizuālie attēli televīzijas reportāžā ir ļoti svarīgi, un centos savā filmēšanā būt radoša un sniegt skatītājiem kvalitatīvus attēlus, lai redzētais nebūtu neinteresants un garlaicīgs.

Es paspēju izveidot labas attiecības ar vairākiem cilvēkiem Portpirijā, kuri man regulāri sagādāja informāciju manai reportāžai, piemēram, ar policiju, ugunsdzēsējiem, pašvaldības locekļiem, vietējiem politiķiem, metālkausētavas vadītājiem un lauksaimniekiem.

Lielpilsētā

Mani piedzīvojumi Portpirijā bija brīnišķīgi un deva man labu pamatu turpmākajam darbam kā televīzijas žurnālistei lielpilsētā. 2007. g. beigās iesāku strādāt pie Channel 9 (9. kanāla) Adelaidē. Sākumā biju vispārīgo ziņu reportiere. Tas nozīmēja, ka gatavoju stāstus par visādiem tematiem. Piemēram, stāsti varētu saistīties ar mājokļu rādītājiem un bankas procentu likmēm, vai pretstatā – stāsts varētu būt par Adelaides lielākām zirgu sacīkstēm. Tāpat kā man tas bija jādara Portpirījā, pie Channel 9 visu, par ko stāstu savos sižetos, man pašai ir bijis jāievāc informācija, jāsameklē cilvēkus ko intervēt, jāsagatavo jautājumus intervijām un jāuzraksta teksts. Toties lielpilsētā galvenam ziņu pasniedzējam nav jāsagatavo tekstus, tikai jānolasa pārējo žurnālistu sagatavoto.

Pretstatam Portpirijas reģionālām ziņām, Channel 9 ziņas, tāpat kā pārējās Adelaides stacijas, ietilpina ārzemju ziņas, ziņas no citām Austrālijas pavalstīm, kā arī vietējos stāstus. Ziņas, kas nāk no ārpus Dienvidaustrālijas, sagatavo žurnālisti no citām pavalstīm vai ārzemēm. Ārvalstu korespondenta darbs ir bieži ļoti iekārots, bet pie tāda amata parasti nonāk tikai tad, kad ir nokalpoti vairāki gadi vietējā darbā. Es to līmeni vēl neesmu sasniegusi, bet Adelaidē man ir nācies segt vairākus ievērojamus gadījumus, jo pirms pāris gadiem biju atbildīga gatavot stāstus, kur bija iesaistīts policijas dienests, piemēram, lielākas auto avārijas, ugunsgrēki, zādzības, uzbrukumi un slepkavības.

Ar šādiem stāstiem kādreiz nav iespējams nofilmēt tiešo gadījumu. Bieži varam filmēt tikai vietu, kur gadījums notika un gadījuma sekas. Ja piemēram auto avārija notiek Adelaides kalnos vai pat tālāk prom, kamēr mēs tur nokļūstam, mašīnas ir aizvāktas. Dažreiz stacijas ir ar mieru dalīties ar savām filmām, tā viens otram izpalīdzot. Ja gadījums ir pietiekam svarīgs, esmu izvizināta helikopterā.

Gadījumi, kas iesaista policiju, var, protams, notikt kura katrā laikā, nakts vidū vai agrā rīta stundā. Mūsu televīzijas stacijā katru nakti dežūrē viens no mūsu kameras operatoriem gatavībā doties kur vajadzīgs. Skeneri tiek nepārtraukti pārbaudīti, lai dežurējošais kameras operators varētu nokļūt kur jāfilmē, cik vien ātri vien iespējams. Vajadzības gadījumā arī tūlīt izsauc žurnālistu. Kādreiz man šefs zvanīja nakts vidū un izsauca uz darbu.

Šad tad žurnālistam jābūt prom no mājām uz vairākām dienām. Atminos vienu šādu gadījumu, kad pavadīju trīs dienas Stansburijā, kas atrodas Jorka pussalā (Yorke Peninsula). Zvejnieku kuģis bija apgāzies lielos viļņos. Kuģa kapteinis izglābās, aizpeldot līdz krastam, bet divus jūrniekus nevarēja atrast. Diemžēl viņi noslīka. Pagāja divas dienas pirms atrada abus līķus. Kameras operators un es palikām vietēja motelī – trīs dienas tanīs pašās drēbēs, kurās atbraucām nakts vidū! Kopš tā laika man birojā stāv soma ar drēbēm un zobu birsti gadījumam, ja kaut kur pēkšņi jāpārnakšņo prom no mājām.

Slepkavības Kapundā

To man arī nācās darīt, kad 2010. gada novembrī notika traģiskas slepkavības lauku pilsētā, Kapundā. Šis bija viens no maniem visgrūtākajiem uzdevumiem. Trīs ģimenes locekļi – māte, tēvs un sešpadsmit gadus veca meita atrasti savā mājā nogalināti, vairākkārt sadurti. Ceturtais ģimenes loceklis, dēls un brālis, tieši tanī laikā bija Kvīnslandē atvaļinājumā. Sākotnēji nebija nekādu acīmredzamu pazīmju, kas norādītu uz kādu atbildīgu personu vai atbildīgām personām. Divas nedēļas policija nemitīgi izmeklēja šo lietu, līdz beidzot ar zinātniskajiem pētījumiem, ieskaitot DNS, atklāja, ka atbildīgs bija astoņpadsmit gadu vecais Džeisons Daunijs (Jason Downie), kas bija draugos ar sešpadsmit gadus veco meiteni.

Policija viņu apcietināja, un pagājušā gadā Daunijas atzina savu vainu. Tiesa Daunijam piesprieda sodu – cietums uz mūžu.

Es pavadīju trīs dienas Kapundā tūlīt pēc notikuma. Pa to laiku intervēju radus, draugus, kaimiņus un policiju, lai iegūtu plašāku informāciju par ģimeni un slepkavības izmeklēšanu. Iznāca vairākas reizes dienā piedalīties tiešos raidījumos uz Sidneju un Melburnu, jo šis šausmu stāsts izraisīja interesi citās Austrālijas malās. Vakaros atkal piedalījos tiešās pārraidēs Adelaides vakara ziņās. Šādos gadījumos žurnālists ir ne tikai nepārtraukti aizņemts, bet ir neizbēgami, ka šādas traģēdijas izraisa visādas emocijas, ar kurām jātiek galā. Par šo savu reportāžu saņēmu Dienvidaustrālijas mēdiju balvu – Par labāko to gada ziņu reportāžu.

Tiesas ziņas

Kā varat iedomāties, policijas reportāžas nav pārāk vieglas vai patīkamas. Pēc diviem gadiem vēlējos pārmaiņu un pārslēdzos uz tiesas ziņošanas kārtu, ko daru līdz šai dienai. Vēl joprojām mans darbs lielā mērā saistās ar krimināliem un noziegumiem, tomēr darbs nav vairs tik tuvu saistīts ar notikuma tūlītējām sekām, reakcijām un emocijām.

Katru vakaru pārbaudu Dienvidaustrālijas tiesas sarakstu nākamai dienai, lai uzzinātu, kas nāks tiesas priekšā. Tiesas ir vairākas: miertiesas (Magistrates Courts) gan Adelaidē, gan priekšpilsētās, augstākās tiesas (Supreme Courts un District Courts), nāves gadījumu izmeklētāju tiesa (Coroners Court), jaunatnes tiesa (Youth Court) un industriālā tiesa. Ņemu vērā vai notikums ir, piemēram, smags noziegums vai īpatnējas gadījums, vai ir kāds ievērojams pilsonis iesaistīts. Pēdējā laikā vairāki mani stāsti ir saistīti ar tā saucamajiem rokeriem (angl.: bikies) un viņu vadoņiem, jo attiecības starp Hells Angels, Comancheros un Finks grupām ir stingri pasliktinājušās.

Vēl viena ievērojama lieta, par kuru sniedzu reportāžas, sākumā kā policijas reportiere un vēlāk, sedzot tieslietas, bija Vonnes Makglines (Vonne McGlynn) slepkavība. Latviete Angelika Gavare bija arestēta un apsūdzēta. Pagājušā gadā tiesa viņu atrada par vainīgu. Tiesā dzirdējām, kā viņa atbrauca uz Austrāliju, lai būtu kopā ar savu ģimeni. Vienu brīdi tiesai vajadzēja latviešu tulku, lai tulkotu liecību. Prāva ilga apmēram trīs nedēļas. Gavare pārsūdzēja spriedumu, un tieši šodien augstākā tiesa to apstiprināja.

Reportāža par tiesas lietām pieprasa lielu atbildību. Tiesā noklausos, ko saka juristi, liecinieki un tiesneši. Manām piezīmēm jābūt ļoti precīzām un man jāizlemj, kuras daļas no dzirdētā izmantot savā reportāžā. Kādreiz nav atļauts zināmu informāciju vai attēlus publicēt. Ja netīšām pārkāptu tiesneša aizliegumu, mani un manu darba devēju varētu iesūdzēt tiesā par necieņas izrādīšanu tiesai. Tāpat, ja es netīšām nebūtu precīza savā reportāžā, mani varētu iesūdzēt tiesā. Sekojošais gadījums ilustrē, cik viegli var rasties šāda problēma.

Pirms pāris gadiem policija izsniedza medijiem fotogrāfiju, kurā parādījās cilvēks, kuru policija meklēja sakarā ar slepkavības mēģinājumu Adelaides Centrālā tirgus tuvumā. Policija ticēja, ka vīrietis fotogrāfijā bija tas, kas vairākas reizes šāvis uz cilvēkiem, kuri baudīja vakariņas kādā Gaudžera (Gouger) ielas restorānā. Fotogrāfijā parādījās ne tikai cilvēks, ko policija turēja aizdomās, bet arī nevainīgs garāmgājējs. Policija lūdz mediju pārstāvjiem aizmiglot nevainīgo garāmgājēju. Diemžēl, daži uzņēmumi aizmigloja nepareizo seju un ziņās iznāca, ka nevainīgais garāmgājējs bija tas, ko policija meklē kā bīstamu noziedznieku! Nākamā dienā, nevainīgais garāmgājējs kontaktēja šos uzņēmumus un bez kavēšanās iesūdzēja tiesā par neslavas celšanu. Uzņēmumiem nācās viņam izmaksāt vairākus tūkstošus dolārus kompensāciju. Tāpēc ir svarīgi, ka žurnālisti ļoti uzmanīgi pārbauda savus stāstus un nodrošina, ka visa informācija ir pareiza un akurāta.

Te redzam dažus zīmējumus, kurus esam izmantojuši televīzijas ziņām. Ja arestētam cilvēkam aizliedz brīvību līdz tam laikam, kad iesākās un tiek nobeigta prāva, likums nepieļauj, ka žurnālisti to cilvēku fotogrāfē vai filmē. Ko gan pieļauj, ir, ja mākslinieks šī cilvēka attēlu uzskicē. Adelaidē ir viens mākslinieks, kurš sagādā visām televīzijas ziņām šādus zīmējumus. Vajadzības gadījumā, mēs sarunājam, ka šis mākslinieks apmeklēs tiesas sēdi un apsūdzēto uzskicēs. Viņš ir ļoti talantīgs un spēj uzzīmēt akurātus portretus īsā laikā. Mēs bieži līdz pusdienas laikam saņemam zīmējumu, kuru varam izmantot tā vakara raidījumā.

Tehnoloģijas attīstība

Tehnoloģijas attīstība ir manāmi iespaidojusi to, kā televīzijas ziņas tiek gatavotas un pasniegtas. Kādreiz tehnoloģijas attīstībai ir pozitīvas sekas, dažreiz tā sagādā zināmus šķēršļus. No vienas puses jauna tehnoloģija pataisa žurnālista dzīvi vieglāku. Jums droši vien ir pazīstamas interneta vietnes Facebook un Twitter. Šīs vietnes ir palikušas tik populāras, ka tās lieto miljoniem cilvēku, ieskaitot politiķus, slavenības un pat policijas dienests. Piemēram, sporta vienības bieži lieto šādus līdzekļus, lai darīt zināmu, ka kāda sporta zvaigzne atkal uzsāks spēlēt pēc ievainojuma atkopšanas. Mūsu sporta žurnālists, šādu ziņu izlasot, var īsā laikā jau sarunāt attiecīgas intervijas. Nereti uz Facebook un Twitter parādās sēru ziņojumi tūlīt pēc kāda negadījuma, un žurnālisti no šādiem avotiem var ļoti ātri uzzināt par notikumu. Kādreiz žurnālisti pat izmanto šos sēru ziņojumus reportāžā, jo tie bieži raksturo mirušo cilvēku un spilgti parāda, kā negadījums ir iespaidojis radus un draugus.

Vēl viena ļoti populāra interneta vietne ir YouTube, kurā cilvēki parāda savus video klipus. Mums kādreiz ir izdevīgi šos video klipus izmantot, jo mūsu kameru operatoriem nav bijis iespējams pašiem uzņemt filmu. Nereti kāds aculiecinieks uzņem savā mobilajā telefonā video klipu un to ievieto YouTube, kurā redzams kāds jaunietis, braucot ar savu automašīnu nežēlīgā ātrumā, tā, ka riepas skaļi nokauc, kādā apdzīvotā vietā vai pat pilsētas centrā.

Klipus var izmantot žurnālisti un rādīt ziņās, un ir pat dzirdēts, ka šādā veidā policija noķer likuma pārkāpējus. Ir arī bijuši gadījumi, kad kāds kaimiņš uzņem video savā mobilā telefonā, kurā redzams kā māja nodeg. Ar filmētāja atļauju mēs varam nofilmēto izmantot mūsu ziņās.

No otras puses, tehnoloģijas attīstība nozīmē, ka cilvēki var gandrīz acumirklī uzzināt ziņas divdesmit četras stundas dienā no interneta avotiem, piemēram Adelaide Now. Televīzijas vakara ziņās var parādīties notikumi, kas jau cilvēkiem zināmi no šādiem avotiem. Tas liek spiedienu televīzijas žurnālistiem atrast jaunus stāstus, vai atrast jau redzētiem stāstiem papildus informāciju, lai stāsts būtu interesantāks.

Kur senāk vairums strādnieku beidza darbu pulksten piecos, tagad atrodam, ka arvien vairāk cilvēki strādā garākas stundas. Statistika rāda, ka pēdējā laikā no tiem, kas skatās televīzijas ziņas pievakarē, vairums to dara pulksten septiņos. Līdz ar to Channel 2 ir uzlabojis savu auditoriju. Varētu jautāt – kāpēc skatītāju skaits ir tik svarīgs. Komerciālām televīzijas stacijām tas ir ļoti būtiski, jo ienākumu avots ir sludinājumi, un uzņēmumi maksā lielāku naudu, savu mantu vai pakalpojumus sludināt, jo lielāks ir skatītāju skaits.

Noslēgumā gribu teikt, ka televīzijas žurnālista darbs ir ļoti dinamisks, bieži sarežģīts un nekad nav garlaicīgs! Man patīk, ka ejot uz darbu katru rītu, nezinu, kā mana diena izveidosies. Katra diena ir citādāka. Kādreiz jau esmu iesākusi gatavot stāstu, kad ziņu direktors paziņo, tas ir jāatmet un uzreiz jāķeras pie cita – kaut kā svarīgāka! Tas var notikt ne tikai vienu reizi dienā! Man arī patīk, ka satiekos ar daudziem un dažādiem cilvēkiem un ik pa reizei nākas sniegt reportāžu par inspirējošiem cilvēkiem un notikumiem. Ir arī zināms gandarījums, ka katru dienu informējam publiku par gadījumiem, kuri ietekmē mūsu ikdienišķo dzīvi.

Selga Bērziņa