Nelatvieši Adelaidē dzied latviski

„Missa Romantica“ afiša.

Reklāma atnāca e-pasta veidā – Adelaides Filharmonijas koris (Adelaide Philharmonia Chorus) savā koncertā dziedās dziesmas no š.g. Adelaides KD Kopkora koncerta repertuāra, diriģents Aldis Sils. Programmu papildina vēl daži klavierdarbi un kāda amerikāņa moderna kompozīcija korim ar soprānu kā solisti. Ja diriģē Sils, tad kvalitāte garantēta, bet kaut kāda Austrālijā vēl nedzirdēta Messe un turklāt amerikāņu? Man ir vecmodīgas ausis, kurās modernie darbi ne vienmēr grib līst iekšā, jo tie liekās nesakarīgi, neizprotami un vispār – neapmierinoši. Taču ļoti gribas zināt, kā tie nelatvieši tiks galā ar mūsu mīļo latviešu valodu, un, galu galā, ja tā modernā mūzika pārāk griež ausīs, neviens jau nespiež tur sēdēt un pašam par savu naudu mocīties. Nolēmu braukt.

Laimīgā kārtā laiks svētdienas, 24. jūnija pēcpusdienā bija labvēlīgs – ne pārāk auksts, ne arī slapjš. Soļoju uz autobusu, kas pensionāriem svētdienās bez maksas un attāluma ziņā abos galos man ļoti izdevīgs. Koncerta zāles foajē tiekos ar dažiem citiem latviešiem; dažs atnācis kultūras dēļ, cits, lai izpatiktu sievai, cits, lai atbalstītu latviešu lietu. Ja televīzijā nav nekā prātīga, ko skatīties, var jau arī pasēdēt koncertā. Aplūkoju programmas lapiņu. Jā, patiešām: Rupaines Gaismeņa ausa un Saule brida rudzu lauku, Mences Neba maize pati nāca un Jurjāna Pūt, vējiņi. No klavierdarbiem, Jāņa Ivanova Andante replicato un Šopena Balāde nr. 3. Pašās beigās, J. Mullholland Missa Romantica.

Drošības pēc nosēžos patālu no skatuves, tuvāk durvīm un rindas galā. Ja gadījumā jābēg no modernisma, varu neuzkrītoši pazust ap stūri. Turpat pulcējas arī citi latvieši, nenojauzdami, kas man aiz ādas! Koristi sastājas uz podestiem, un pieteicējs Kīts Hemptons (Keith Hempton) pastāsta katras dziesmas saturu. Ja es nezinātu, ka koristi nav latvieši, es apgalvotu, ka klausos kādu Latvijas pirmklasīgo kori. Varbūt mazliet pabrīnītos, ka ie un o skan drusciņ svešādi, bet citādi – izruna un dikcija nevainojama. Aldis un koristi ir tiešām piestrādājuši: raits dziedājums, skaidra valoda, nekādas problēmas ar āķīgiem ritmiem. Malači! Pat Gaismeņa ausa ar latgalisko tekstu un mēli mežģījošiem straujiem iekritieniem nesagādā nekādas grūtības. Klausos ar aizvērtām acīm un negribu ticēt savām ausīm, cik tas skaisti, pareizi un latviski skan. Tagad zinu, uz ko mums latviešu korim jāmērķē, lai Kultūras dienās nodziedātu kā pienākas.

Klavieru darbus atskaņo Aleksandrs Hanīss (Alexander Hanysz), kora pastāvīgais pavadītājs. Kā spēlēdamies viņš tiek galā ar Ivanovu un Šopēnu, izpelnīdamies publikas siltu atsaucību, sevišķi ar Balādi. Ivanovs publikai nav gluži tik viegli pieejams, droši vien svešuma dēļ. Koris nodzied Pūt, vējiņi. Pieteicēja draiskulīgais, smīnīgais paskaidrojums par dzērāju un zirgu skrējēju, liekas, austrāliešiem kaut kā nesaietas ar dziesmas lēno tempu, lai gan latviski tas nevienu neuztrauc. Taču dziedājums atkal nevainojams.

Un tad nāk tas modernais amerikānis, taču jau no pirmajām taktīm saprotu, ka visas bažas bijušas liekas, nevajadzīgas, pat (piedodiet man, James Mullholland!) galīgi netaisnīgas. Aizveru acis un iegremdējos 77 balsu burvīgās melodijās un bagātajās harmonijās. Izrādās, ka arī modernajos laikos ir komponisti, kas savu amatu prot tikpat labi kā vecie meistari. Dvēsele it kā atbrīvojās, un iedomājos sevi kādā senā katedrālē. Visu būtību pārņem miers. Tad dzirdu solisti. No sākuma viņa liekas nedroša un gandrīz vai negribas, ka viņa jaucas kora bagātīgajai skaņai pa vidu, bet tad viņas balss atbrīvojas un lido pāri visam korim tik skaisti, tik skaisti. Kā no tik sīka radījuma, kāda ir šī Luīza Perfekta (Louisa Perfect), var rasties tik kupla skaņa? Deviņpadsmitā gadsimtā pastāvēja uzskats, ka operdziedones balss atbilst tikai viņas kuplai konstrukcijai, bet šeit bija skaidrs pierādījums, ka nav vajadzīga liela būda, lai būtu liela balss. Bez absolūtās dzirdes nevaru pateikt, kas tā par noti, bet darba beidzamā nots solistes izpildījumā izskanēja tik augsti un dzidri, ka kristāla kroņlukturis, ja tāds tur būtu, noteikti būtu pagalam. Ne katrs soprāns to var, bet šinī gadījumā, nots bija ne tikai ļoti augsta, bet, korim klusējot, arī skaista.

Pēc koncerta, kā putukrējumu uz jau tā bagātīga saldā ēdiena, kafejnīcā atļaujos iebaudīt lielo kapučīno un pārdomāju nupat dzirdēto. Gribas ar kādu dalīties pārdzīvojumā un nožēloju, ka latvieši bija atnākuši tik maz. Galvā iesējās doma: varbūt ar to moderno amerikāni šis lielais koris varētu uzstāties kādā Tālavas koncertā un, protams, programmu papildināt ar kādiem skaņdarbiem no latviešu kora literatūras...? Aldi, vai tu dzirdi?

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“