„Klusuma Skaņas“ Jaunzēlandē

Izrāde „Klusuma skaņas“. FOTO Gints Mālderis.

Februāra beigās savā līdz šim garākajā ceļojumā uz Velingtonu pošas Jaunā Rīgas teātra izrāde Klusuma skaņas, lai piedalītos Jaunzēlandes starptautiskajā mākslas festivālā. No 26. februāra līdz 5. martam, 7 vakarus pēc kārtas (izņemot 1. martu) TSB Bank Arena notiks rīdzinieku izrāde.

Klusuma skaņu pirmizrāde notika 2007. gada nogalē. Sākumā Berlīnē spielzeit’europa / Berliner Festspiele ietvaros un tad pus mēnesi vēlāk 22. novembrī – Rīgā. Klusuma skaņas ir visai tipiska Jaunā Rīgas teātra izrāde. Tapusi saskaņā režisora un JRT mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa credo, ka teātra nākotne ir tikai kolektīvā jaunrades metodē. Šīs izrādes autori ir aktieri Guna Zariņa, Sandra Zvīgule, Inga Alsiņa, Liena Šmukste, Iveta Pole, Regīna Razuma, Kristīne Krūze, Gatis Gāga, Kaspars Znotiņš, Edgars Samītis, Ivars Krasts, Varis Piņķis, Ģirts Krūmiņš un Andris Keišs. Ilgāk kā gadu tapušās izrādes sākotnējais izejas punkts bijis apmēram 200 etīdes, kuras, iedvesmojoties no 60. gadu lirisko dziesminieku Saimona un Garfunkela melodijām, veidojuši visi JRT aktieri. Pēc režisora atlases izrādē palikušas aptuveni 30-40 ainiņas. Lai taptu skaidrais, jāizstāsta, ka Klusuma skaņas ir izrāde bez teksta, un tās pamatā nav lugas, stāsta vai romāna, kā tradicionāli teātrī pieņemts.

Dramaturģiskajam un atmosfēriskajam iestudējuma pamatam režisors izvēlējies amerikāņu dueta – Pola Saimona un Arta Garfunkela – dziesmas, kas tapušas no 1964. līdz 1970. gadam un savā laikā nebūt nav uzskatītas par pašām spilgtākajām hipijiskās filozofijas paudējām. Arta eņģeliski tīrais tenors un Pola liriskās, harmoniskās un rotaļīgās kompozīcijas neatbilda tai psihodēliskajai noskaņai, kas bija modē 60. gadu beigās. Alvis Hermanis izvēlējies tieši šos autsaiderus, lai paustu laikmeta naivo, gaišo, pozitīvo pusi.

Par ko tad ir JRT veidotais stāsts? Par pašu vienkāršāko: par cilvēka dzīves ritējumu, pasaules iepazīšanu un iejušanos tajā, par pirmo mīlestību, pieaugšanu, patstāvīgas dzīves uzsākšanu, par ģimeni, bērniem un par prieku un gaišumu, ar kādu šo dzīvi, izrādās, iespējams piepildīt. Klusuma skaņās visas pasaules vietā uz skatuves redzams tikai viens komunālais dzīvoklis, kuru apdzīvo neliels hipijiski noskaņotu jauniešu bariņš vai varbūt komūna. Viņu dzīve uz skatuves nav nedz reālistiska, nedz dokumentāli precīza pagājušā gadsimta 60. gadu kopija. Tā ir spēle ar iztēli, teatrālas rotaļas, vizuāli spilgti efekti, košas mākslinieciski izkāpinātas ainas. Klusuma skaņas ir „izrāde par mūsu vecāku jaunību, par laiku, kad viņi mūs iecerēja, kad mēs tikām ieņemti, kad mēs vēl bijām mūsu mammām vēderos,“ saka Alvis Hermanis. „Arī par īpašu laiku, kāds bija sešdesmito gadu beigas, kad cilvēkus vēl vienoja ilūzijas par kolektīvu laimi.“

„Klusuma skaņas pēc savas estētiskās uzbūves ir dzejas darbs ar dzejai raksturīgo patētisko montāžu. Dzejisks tamborējums sapņa estētikā, kur ņipras slaucējas no socreālisma plakāta lido kā Šagāla līgavas un pa komunālo dzīvokli lumpačo zilonis. Šķiet, Dalī pilnīgi noteikti bija vieglāk radīt savu sapņa estētiku, notecinot pulksteni gar galda malu. Daudz grūtāk ir radīt sapņa estētiku teātrī, kas pēc savas būtības ir pārāk tiešs un butaforisks. Tomēr tas ir izdevies. Izrādes uzbūve veidojas no ainiņu virknes, kura katra sastāv no epifāniskiem uzplaiksnījumiem – sprādzieniem/ kulminācijām (kā dzejolī),“ recenzijā laikrakstam Diena raksta teātra kritiķe Undīne Adamaite.

Divu gadu laikā Klusuma skaņas ir bijušas festivālos Vācijā, Krievijā, Polijā, Itālijā, Somijā, Nīderlandē, Rumānijā, Ungārijā, Beļģijā, Francijā, Kanādā, Šveicē, Austrijā un Igaunijā. Dalība Jaunzēlandes festivālā būs tālākais brauciens ne tikai šīs izrādes, bet visa Jaunā Rīgas teātra biogrāfijā. Vairāk informācijas par festivālu http://www.nzfestival.nzpost.co.nz/theatre/

Andra Rutkēviča
JRT mārketinga daļas vadītāja
Laikrakstam „Latvietis“

Jaunais Rīgas Teātris

Lāčplēša ielā 25, Rīga, LV-1011,
www.jrt.lv

JRT ir profesionāls repertuārteātris, kas saviem skatītājiem piedāvā gudru, atraktīvu un neparastu repertuāru – mūsdienīgu skatījumu uz klasiku, latviešu oriģināldramaturģiju un ārzemju autoru darbiem.

Kaut arī JRT ir valsts repertuārteātris, tas vienlaikus ir saglabājis studiju tipa teātra garu un darba stilu, konsekventi orientējoties uz nekomerciālas mākslas vērtībām. JRT darba stils ir mērķtiecīgi virzīts uz studiju tipa teātra darbības principiem, nevis uz kases ieņēmumiem. Mēģinājuma process bieži ilgt vairāk kā gadu. Teātra trupu veido 23 talantīgākie savas paaudzes aktieri. Izrādes tiek iestudētas pieciem dažādiem spēles laukumiem ar dažādu skatītāju ietilpību: no Mēģinājumu zāles ar 40 skatītāju vietām līdz Lielajai zālei ar 470 skatītājiem.

JRT savai publikai piedāvā ne tikai nopietnas tematikas izrādes, bet arī jaunu teatrālo valodu. Teātra profesionālie panākumi ir izcelti dramatisko teātru skatēs, kur saņemtas galvenās balvas. JRT izrāžu kvalitāte ir atzinīgi novērtēta arī starptautiskā mērogā. Šo gadu laikā JRT ir kļuvis par nopietnu spēlētāju uz starptautiskās teātra skatuves, regulāri pārstāvot valsti dažādos nozīmīgos teātra festivālos: Austrijā, ASV, Beļģijā, Bosnijā un Hercogovinā, Bulgārijā, Čehijā, Čīlē, Dienvidkorejā, Francijā, Grieķijā, Horvātijā, Igaunijā, Itālijā, Kanādā, Krievijā, Kolumbijā, Lietuvā, Lielbritānijā, Nīderlandē, Polijā, Rumānijā, Serbijā, Melnkalnē, Slovākijā, Slovēnijā, Somijā, Singapūrā, Šveicē, Ungārijā, Vācijā. JRT spilgti ir ierakstījis Latvijas vārdu pasaules teātra kartē.

JRT iestudējumu kritēriji ir augsta profesionalitāte, ētika un mākslinieciskā savdabība. Tā ir augstas klases māksla, kas gan pēc satura, gan formas atbilst moderna, izglītota, patstāvīgi domājoša mūsdienu skatītāja prasībām.

Kvantitātes, stresa un informācijas laikmetā Jaunais Rīgas Teātris vēlas apliecināt humānismu, vitalitāti un emocijas, meklēt atpakaļceļu uz harmoniju un vienkāršību!

Alvis Hermanis

Jaunā Rīgas Teātra mākslinieciskais vadītājs kopš 1997. gada. Šobrīd viens no interesantākajiem un radošākajiem Latvijas teātru režisoriem, kura darbi labi zināmi arī ārpus valsts robežām. Saņēmis prestižo Jauno režisoru projekta (Young Directors Project) balvu par izrādi Revidents Zalcburgas teātra festivālā (2003).

Absolvējis Latvijas Valsts konservatorijas Teātra mākslas nodaļu (1988).

Kopš 1993. gada iestudē izrādes Jaunajā Rīgas Teātrī. Alvja Hermaņa izrādēm raksturīgas spēles ar dažādiem teātru stiliem un estētikām, Austrumu un Rietumu kultūras zīmēm. Hermanis veido oriģinālas kombinācijas, lietojot tēlus un simbolus no atšķirīgiem pasaules kultūras un vēstures periodiem, balstoties pats uz savām koncepcijām, iekšējo redzējumu un fantāziju. Viņa vadīto Jauno Rīgas Teātri var uzskatīt par bāzes vietu jaunas teatrālās pieredzes un īstenības robežu meklējumiem. Līdzās klasiski psiholoģiskajā stilā iestudētajām izrādēm kā A. Arbuzova Mans nabaga Marats (1997) vai Garā dzīve (2003) ir marionešu teātra izmantojums izrādē Stāsts par Kasparu Hauzeru (2003), vai dažādu mēdiju un skatupunktu miksējums izrādē Tālāk (2004). Pēdējā laikā A. Hermaņa uzmanība ir pievērsta apkārtējās dzīves izpētei: izmantojot konkrētus cilvēkus un viņu dzīvesstāstus, aktieru fantāzijas apstrādāti tie pārtop kolorītos Latvijas sabiedrības prototipos izrādēs Latviešu stāsti (2004), Latviešu mīlestība (2006), Vectēvs un Zilākalna Marta (2009).

A. Hermanis nereti ir arī savu izrāžu aktieris. Ar panākumiem piedalījies citu režisoru izrādēs. 2004. gadā par Žana lomu izrādē Jūlijas jaunkundze (režisore Māra Ķimele) izvirzīts nominācijai gada labākais aktieris. Atveidojis arī vairākas lomas kinofilmās.

Gadu gaitā ir mainījusies arī A. Hermaņa attieksme pret aktiera lomu viņa izrādēs. Jaunā Rīgas teātra aktieri ir izrāžu līdzautori.

Vairākām savām izrādēm A. Hermanis veidojis arī scenogrāfiju un dramaturģisko materiālu.

Andra Rutkēviča
JRT mārketinga daļas vadītāja
Laikrakstam „Latvietis“