Kādas mēs (varbūt) esam

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Līga Hegnere (Hegner) (Zane), režisors un dekorators Jānis Grauds, Ilona Brūvere (Zane), Lija Veikina (Zivju sieva) un Andris Kariks (Ārsts). FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Iveta Rone (Brīnumzemes pieteicēja). FOTO Andris Kariks.

Palielināt / Enlarge

Jāņis Čečiņš (Domburs). FOTO Edgars Kariks.

Palielināt / Enlarge

„Tāda es esmu“ – Programma

Palielināt / Enlarge

„Tāda es esmu“ – Programma

Sidnejas Latviešu teātra (SLT) izrāde „Tāda es esmu“ 17., 18. un 19. augustā, Jāņa Grauda režijā

Pusgadsimtu atpakaļ, kad feminisma vilnis pāršalca rietumu pasauli, tas nenāca tikai ar pieprasījumu pēc vienlīdzīgas algas un legālām tiesībām. Tā centrā bija cīņa pēc kādas daudz grūtāk satveramas vienlīdzības dzimumu starpā. Ko šāda vienlīdzība īsti ieskaita, un cik tālu tā panākama, par to varam mūsu pēc-feminisma laikmetā, ja vēlamies, joprojām strīdēties.

Kāds tam sakars ar SLT jaunāko iestudējumu – Aivas Birbeles komēdiju Tāda es esmu? Daudz ciešāks kā uztverams no SLT programmas lapiņas, kas šādas idejas izrādē, kas ir tieši par sievietēm, pat nepiemin. Tā vietā, Jānis Lācis cenšas izskaidrot humoru (vienmēr riskants pasākums) savā smieklu paradīzē, iesvētot Beniju Hilu, Kurtu Vonnegūtu un Hašeka Šveiku.

Lai cik smieklu SLT izrāde brīžiem izraisīja, ko Birbele caur savu komēdiju apskata ir, kur minētais feminisma vilnis ir mūsdienu sievieti atstājis.

Galveno lomu dalīja Ilona Brūvere un Līga Salduma-Hegnera, un virspusēji mēs sekojām lugas varones Zanes cīņai ar visu, kas pusmūžā apdraud tās sievišķo pašvērtību.

Mazu dzelonīšu pazemināta – jauns vīrietis trolejbusā flirta vietā piedāvā tikai savu sēdvietu – Zane iekrīt pašanalīzes un mazvērtības mudžeklī. Kas īsti no sievietes tiek tagad pieprasīts, lai tā justos vērtīga kā sieviete? Zane (un Birbeles luga) uz to meklē atbildi.

Viņa sastāda neiespējamus fiziskās aktivitātes plānus, apņemās sekot visiem spalvu epilācijas, diēta un celulīta atkaušanas režīmiem. Viņa deklamē gadiem mācītas mantras („Tu esi skaista, talantīga sieviete... Tu esi uzplaucis zieds“ utt.) spoguļa priekšā. Viņa pat mēģina ierosināt kampaņu Spalvu vienlīdzībai – ja vīrieši pieņemami ar spalvām, kādēļ ne sievietes?

Interneta informāciju dzīta, viņa sāk izpētīt plastisko ķirurģiju, Filieru injekcijas, krūšu augmentāciju („Ja vīrieši mērās ar krāniņiem, sievietes ar krūtīm.“) Viņa pat apmeklē pusaudžu gotu klubu – vizīte, kas tikai vēlreiz apliecina, ka viņa kā sieviete ir tagad izmesta dzīves krastā.

Totāla atbilde Zanes problēmām nāk TV izrādes Brīnumzeme atklāsmē. Šeit Pieteicēja (Iveta Rone) iepazīstina viešņu, kura Zanes kāroto modernās sievietes vērtības kroni ir ieguvusi. Šī mums nerādītā dāma esot – ar operāciju palīdzību – sev sašaurinājusi māgu, atvadījusies no dzemdes un beidzot izņēmusi smadzenes. Tagad, Pieteicēja priecīgi paziņo: „Viņa ir slaida un Laimīga!“

Zanes vienīgais pretspēks nāk no atmiņām par māti, tēvu un to kopējo mīlestību daudz grūtākos dzīves apstākļos, un no sarunas ar Zivju Pārdevēju (Lija Veikina), kura neskopojas ne ar atklāsmēm par savu intīmo dzīvi, ne ar savu dzīves sparu.

Ja lugas noslēgums pie nekā jauna nenoved (Pieņem sevi ir sen piedāvāts atrisinājums daudzām problēmām un patlaban ļoti popularizēts ASV), tad tās norise piedāvā daudz. Sakaru ar Beniju Hilu, Kurtu Vonnegūtu un Hašeku atļaušu lasītājiem pašiem uzminēt.

Mums solīts bija Skatuvisks lasījums, bet, ko Jāņa Grauda režijā redzējām, bija gandrīz pilnīgi realizēta izrāde, ar skatuves ietērpu, kostīmiem, ļoti labiem video ierakstiem (Ojāra Grestes pārziņā) un aktieru tēlojumiem. Mazā zālīte, ar skatītājiem sēžot pie galdiņiem, radīja īsti piemērotu kafejnīcas kabarē gaisotni. Otrajā daļā gandrīz pilnīgi varēja piemirst, ka aktieriem teksts rokās.

Pirmo daļu uzlabotu daži saīsinājumi. Epilācijas diskusija ievilkās par garu, zaudējot humoru. Tāpat video segments Kas notiek Latvijā? (ar Jāni Čečiņu kā TV žurnālistu) būtu derējis īsāks un kodolīgāks.

Pēc starpbrīža viss pēkšņi atdzīvojās tekstā un darbībā, reizēm izraisot gandrīz vētrainus smieklus skatītājos. Pats labākais nāca ar Ivetas Rones skaisti notēloto Pieteicēju (Jau minētajā Brīnumzeme intervijā) un it sevišķi ar Lijas Veikinas lielisko Zivju Pārdevēju.

Ilona Brūvere un Līga Salduma-Hegnera, tērpos un augumā saskaņotas gandrīz kā atspulgi, ar izpratni vadīja pieprasīgo Zanes lomu, un Andris Kariks piemēroti iekļāvās vairākos vīriešu raksturos.

Varbūt, ka režisors varēja biežāk atļaut vienai Zanei jūtās dzīvot otrās Zanes vārdiem līdzi. Mazos galdiņus un soliņus, abās skatuves platformas pusēs arī būtu atmaksājies vairāk izmanto lugas darbībā. Bet šie ir sīkumi.

Šeit bija apsveicami droša lugas un izrādes formāta izvēle un laikmets, arī satīrisks ieskats mūsdienu sievietē.

SLT izrāde ir pelnījusi plašāku publiku. Tā ceļotu viegli, un ja Jānis Grauds un viņa ansamblis ir gatavi ziedot dažas nedēļas nogales, esmu pārliecināta, ka viņu viesizrādes gādātu jautrību un interesi citos latviešu centros. SLT, lūdzu, padomājiet par to!

Inta Rodžersa (Rogers), Sidnejā
Laikrakstam „Latvietis“