Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Mores Kaujai“ 68 gadi

Liels skaits tautiešu pulcējās atceres pasākumā

Laikraksts Latvietis Nr. 223, 2012. g. 10. okt.
Andrejs Mežmalis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

„Es ticēju – Tēvzeme brīva reiz kļūs“. Pie Roznēnu ozola, no kreisās: Edgars Sreija (Nacionālās karavīru biedrības priekšsēdis) un Andrejs Mežmalis (DV priekšnieks un DV CV priekšsēdis) š.g. 3. oktobrī. Šeit ir apglabāti 117 latviešu karavīru un 1 vācu virsnieks. Oriģinālo pieminekli krievu militāristi saspridzināja un fotogrāfijā ir redzams tagadējais atjaunotais piemineklis. FOTO Andrejs Mežmalis.

Goda sardze pie Roznēnu ozola Brāļu kapos š.g. 3. oktobrī. FOTO Andrejs Mežmalis.

Goda sardze pie Mores kaujas memoriāla. No kreisās: NBS štāba bataljona karavīri ar Latvijas karogu; Latviešu virsnieku apvienības goda sardze – atv. komandkapteinis Māris Grīnšteins, atv. pltn. Gunārs Goba un atv. maj. Zigurds Irbe ar Latviešu virsnieku apvienības karogu; DV Latvijā (DVL) valdes loceklis Ivars Selga ar DVL karogu. FOTO Andrejs Mežmalis.

Piemiņas pasākums pie Mores kaujas memoriāla. FOTO Andrejs Mežmalis.

Mores kaujas memoriāls. Uzrunā atv. maj. Aleksejs Ozoliņš, Latviešu virsnieku apvienības priekšsēdis. FOTO Andrejs Mežmalis.

Pie Mores memoriāla kaujā kritušajiem karavīriem. Pa kreisi Nacionālās Aizsardzības Akadēmijas (NAA) kadeti, kori un aizmugurē NBS orķestris. š.g. 3. okt. FOTO Andrejs Mežmalis.

Mores kaujas piemiņas pasākumā bija pulcējušies liels skaits tautiešu. FOTO Andrejs Mežmalis.

Mores kauja notika 1944. g. no 25. septembra līdz 6. oktobrim uz austrumiem no Siguldas. Atraujoties no Lubānas kaujas telpas, 19. latviešu grenadieru divīzija bija ieņēmusi Siguldas aizstāvēšanās pozīcijas, kurā iekļāvās arī Mores pagasts. Jaunā aizstāvēšanās frontes līnija, kuru ieņēma 19. divīzija, bija apmēram 12 kilometru platumā un tā atradās uz rietumiem un uz dienvidiem no Sudas purva, lai segtu vācu vienību atkāpšanos.

Skatoties uz 19. latviešu divīzijas grenadieru kaujas karti un frontes situāciju, Mores kaujas telpā bija izvietojies latviešu 44. pulks, kuru komandēja pltn. Rūdolfs Kociņš; pulka sastāvā iekļāvās I bataljons, ko komandēja maj. Gustavs Praudiņš un kas ieņēma Mores pozīcijas ar 1. rotu, ko komandēja vltn. Rolands Kovtuņenko, 2. rotu ltn. Imants Karelis, 3. rotu Herberts Zāgers un 4. rotu kpt. Atis Homka; 1., 3. un 4. rota atradās priekšējā aizstāvēšanās līnijā, bet 2. rota bija bataljona rezerve, kas arī piedzīvoja smagas kaujas prettriecienos pret ienaidnieku kopā ar 43. pulka rotām, kas bija 19. divīzijas rezerve Mores kaujas laikā. 44. pulka II bataljons, ko komandēja vltn. Visvaldis Graumanis, atradās uz dienvidiem no Mores līdz Mālpils ceļam. Uz ziemeļiem, blakus 44. pulkam, bija izvietots latviešu 42. pulks.

Kad iesākās Mores kauja, frontes līnijas tuvumā neatradās neviena vācu vienība vismaz 20 kilometru dziļumā; 44. pulka aizstāvēšanās platums bija 6 kilometri. Tātad, latviešu 19. divīzija stāvēja pretim krievu pārspēkam vieni paši šajā kaujas sektorā – Mores kauja bija tikai latviešu-krievu savstarpēja cīņa. Kā atceras virsnieku vietnieks Pauls Vanags, kurš bija 3. rotas 1. vada komandieris, atceras ltn. Zāgera norādījumu: Pauli, mums šī līnija jānotur 10 dienas, un te nebūs ne mīnmetēju, ne artilērijas atbalsta.

Pretim šīm latviešu 44. pulka rotām, krievi bija koncentrējuši milzu pārspēku – pret latviešu 44. pulka I bataljona 1. rotu virzījās Padomju LXXXIX korpuss ar 23. strēlnieku divīziju, 89., 117. un 225. strēlnieku pulkiem un 270. un 271. soda rotām, bet pret 3. un 4. rotu uzbruka PSRS 55. strēlnieku divīzija ar 107., 111., un 228. strēlnieku pulkiem. Krievu uzbrukuma sastāvā iekļāvās arī 10. tanku korpuss ar T-34 tankiem, liels skaits artilērijas (310 artilērijas stobru uzbrukuma smailē un citur 100 stobru uz katra frontes tekošā kilometra), liels skaits mīnmetēju un lidmašīnas.

Boļševiku mērķis bija izlauzties cauri Morei uz Siguldu un tad tālāk uz Rīgas līci, lai nogrieztu atkāpšanās ceļu vācu Nord karaspēka daļām, kas atradās Dienvidigaunijā (vācu 18. armijai un citām vienībām). Mores kauja risinājās 10 dienas, tajā krita 186, bet ievainoja 650 latviešu karavīru; krievu zaudējumi bija ievērojami lielāki, kā to liecina Mores un Nītaures krievu kapi, kuros ir apbedīti 2736 krievu karavīri un ievainoto krievu karavīru skaits sasniedza 9576. Latviešu leģiona karavīri palika neuzvarēti šajā kaujā, kas paliek Otrā pasaules karā par vienu no vislabāk vadītiem aizstāvēšanās piemēriem, ko ir braukuši apzināt un pētīt NATO virsnieki no Vācijas un ASV.

Mores Kauja ir viena cīņa, vienā specifiskā vietā, ar ko grāmatas Mores kauja autors Rolands Kovtuņenko raksturo katra latviešu karavīra, leģionāra lielo cīņas sparu un to sirds dziļumos lielo izmisumu un apziņu, ka viņš karo un cīnās par savas tautas eksistenci, ka viņš cīnās uz dzīvību un nāvi pret ļoti brutālu un nežēlīgi barbarisku un diktatorisku varu – Padomju Savienību.

Mores Kauja ir faktisks apraksts par vienu no daudzajām varonīgajām kaujām, kādas izcīnīja latviešu karavīri, leģionāri, svešas varas uniformās. Šie jaunie latviešu zēni, Latvijas dēli bija jau pārdzīvojuši 1940.-1941. g. Padomju Savienības (Hitleriskās Vācijas sabiedrotās) brutālo okupāciju, latviešu tautas masu noslepkavošanu, genocīdu un latviešu tautas masu deportāciju uz tālo Sibīrijas gulagu; pēc tam, kaut arī ar pretlikumīgi mobilizēti, iesaukti, apģērbti svešas valsts uniformās un pretlikumīgi, pārkāpjot visas internacionālās normas, iekļauti Vācijas okupācijas varas militārajos spēkos, latvju karavīri, leģionāri, nekad nezaudēja izpratni, ka vienprātībā, centienos, kopienā un varonībā bija cerība, kaut niecīga tā būtu, panākt Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu, pat tajos neiedomājami grūtajos un nožēlojamos okupācijas apstākļos. Šie latviešu karavīri, leģionāri, darīja visu iespējamo, lai aizstāvētu un saglabātu latviešu tautas dzīvo spēku un lai tai dotu vismaz daļai iespēju paglābties no tās brutālās un iznīcinošās Sarkanās varas, kas bija iznīcinājuši jau tik daudzus tūkstošus no Latvijas valsts iedzīvotājiem.

Mores kaujā, kā arī daudzās citās sīvās cīņās, latviešu karavīri, leģionāri, cerēja, ka atkārtosies 1918. gada apstākļi un ka latviešu formācijas, kaut arī svešas valsts uniformās, līdzīgi pirmā pasaules kara apstākļiem, varēs izcīnīt savas tautas brīvību; viņi sirds dziļumos cerēja, ka Rietumu Sabiedrotie nepieļaus vēlreizēju Padomju Savienības okupāciju Latvijā. Un tas viņiem ievērojamā mērā arī izdevās Mores kaujā un citās lielajās kaujās, jo viņi ar savu varonību pavēra brīvības ceļu vismaz daļai no latviešu tautas izkļūt no ienaidnieka ielenkumiem un varmācības apskāvieniem, lai tad tie nokļūtu brīvībā Rietumos un lai pēc tam tā daļa no latvju tautas varētu turpināt viņu cīņu ar citiem ieročiem citos apstākļos. Mores Kauja attēlo un raksturo ne tikai latviešu leģionāru varonību pret daudzkārtēju varmācības pārspēku, bet arī latviešu tautas likteni tajā drūmajā un iznīcinošā Latvijas valsts vēstures posmā.

Š.g. 3. oktobra Mores kaujas atceres pasākumu bija rīkojuši Siguldas novada Dome, Latviešu virsnieku apvienība un Nacionālā karavīru biedrība. Pulcējušies bija liels skaits tautiešu. Pasākumā arī piedalījās Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadeti, Nacionālo bruņoto spēku (NBS) orķestris, Mores kultūras nama vokālais ansamblis Ceriņi, Zemessardzes veterānu koris, NBS štāba bataljona karavīri, kas stāvēja goda sardzē, kā arī Daugavas Vanagi Latvijā (DVL) no dažādām DVL nodaļām, ieskaitot arī leģionāru kpt. Artūru Vīdneru, kas bija mērojis garo ceļu ar vairākiem savas nodaļas biedriem no Liepājas. DV priekšnieks arī uzrunāja klātesošos gan Latviešu leģionāru brāļu kapos pie Roznēnu ozola, gan arī pie Mores kaujas memoriāla Mores pagastā.

Andrejs Modris Mežmalis
atv. flotiles admirālis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com