Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Flinderiešu māju stāsti – Pirmās mājas stāsts

Edgars un Zigrīda Švinkas, Emīlija Grislīte

Laikraksts Latvietis Nr. 232, 2012. g. 30. nov.
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Grīslīšu ģimene ar Zigrīdu kreisajā pusē. FOTO no Švinku ģimenes arhīva.

Jānis Grīslītis. FOTO no Švinku ģimenes arhīva.

Zigrīda labā pusē ar mammu un māsām. FOTO no Švinku ģimenes arhīva.

Edgars armijas formā 1933. gadā. FOTO no Švinku ģimenes arhīva.

Autobusi Rīgā. FOTO no Švinku ģimenes arhīva.

Edgars autobusu dienesta formā. FOTO no Švinku ģimenes arhīva.

Švinku ģimene 1944. gada pavasarī. FOTO no Švinku ģimenes arhīva.

Edgars mājas vietā 1952. gadā. FOTO no Švinku ģimenes arhīva.

Rasma un Māra palīdz salikt ķieģeļus. FOTO no Švinku ģimenes arhīva.

Švinku māja Flindersa ielā. FOTO no Švinku ģimenes arhīva.

Māra 1956. gadā. FOTO no Švinku ģimenes arhīva.

Rasma mājas dārzā 1956. gadā. FOTO no Švinku ģimenes arhīva.

Rasmas ģimene, Māra, Zigrīda un Edgars Švinkas, Emīlija Grīslīte. FOTO no Švinku ģimenes arhīva.

Māra laista dārzu 1980. gados. Zigrīda un Rasma novēro. FOTO no Švinku ģimenes arhīva.

Edgars ar Zigrīdu Flindersa ielas mājas dārzā. FOTO no Švinku ģimenes arhīva.

Dzintra, Rasma un Kims 2009. gadā. FOTO no Švinku ģimenes arhīva.

Vilisa un Heilijas kāzās 2011. gadā, ASV. No kreisās: Kozimo (Cosimo), Dzintra, Viliss (Willis), Heilija (Haley), Rasma. FOTO no Švinku ģimenes arhīva.

Mia, Leo, Māra un Vicis 2011. gadā. FOTO no Švinku ģimenes arhīva.

Imants un Heidi Lāči. FOTO no Švinku ģimenes arhīva.

Otrais turpinājums. Sākums LL228, LL230.

Kad kuģis Nelija (Nelly) 1949. gadā 15. jūlijā iebrauca Melburnas ostā, pasažieru sarakstā bija Edgars Švinka ar sievu Zigrīdu, kā arī Zigrīdas māte Emīlija Grislīte.

Emīlija Grislīte piedzima 20.9.1879. Lejasciemā un dzīvoja ģimenē, kur bija četras māsas un viens brālis. Kad Emīlija apprecējās, tad vīrs Jānis strādāja viesnīcā Roma kā šveicars. Jānis cara armijā spēlēja ragu pūtēju orķestrī. Viņš arī spēlēja cītaru. Ģimene pieauga – Jānim un Emīlijai piedzima četras atvases. Slimības bērnībā atņēma dēlu un jaunāko meitu Liliju.

Atgriežoties no kara cara armijā, Jānim bija bojātas plaušas no iprīta (angl.: mustard gas), un ar to viņš atvadījās no ģimenes. Emīlija to nevarēja pārvarēt un pēc bērēm atdeva Edīti un Zigrīdu audzināšanā savām māsām, bet pati aizbrauca pie brāļa uz lauku mājām Druvienā, Vidzemē. Tur viņa nodzīvoja līdz tam laikam, kad Zigrīda apprecējās ar Edgaru Švinku.

Zigrīda Grislīte/Švinka (dzim. 29.4.1909. Rīgā). Kad tēvs mira, abas māsas bija maziņas. Bija jādzīvo pie tantēm. Agrā bērnībā Zigrīda tika sūtīta pie Alvīnes tantes uz Sanktpēterburgu. Alvīne bijusi ļoti laba pret mazo meiteni. Šeit Zigrīda gājusi skolā un iemācījusies krievu valodu. Vēlāk pieaugot, dzīve pie citas tantes nav bijusi patīkama. Bieži bijis jādara kalpones darbi un jāvalkā māsīcas lietotās drēbes. Šajā laikā Zigrīda turpinājusi skoloties vakara ģimnāzijā, ko arī beigusi. Šeit satikusi Edgaru Švinku, un tā arī viņu dzīves savienojušās.

Edgars Jēkabs Švinka (dzim. 12.6.1910. Gulbenē). Viņš auga daudzbērnu ģimenē un bērnībā dzīvoja vecāku mājās Pūliņi Elstēs. Edgars apmeklēja Gulbenes skolu un vēlāk mācījās Rīgā, kur nobeidza vakara ģimnāziju.

Pēc laulībām Edgars un Zigrīda iesāka dzīvi dzīvoklī, kas atradās Aspazijas bulvārī, pretī universitātei. Dzīvoklī bija divas istabas, vienā istabā bija krāsns. Ūdens krāns atradās kopīgā gaitenī ar citiem iedzīvotajiem, tāpat arī labierīcības. Pieaugušie gāja uz pirti.

Rasma (dzim. 31.3.1936. Rīgā). Rasma dzīvoja Aspazijas bulvāra dzīvoklī līdz krievu ienākšanai. Māte strādāja kā ierēdne Aizsargu štābā, bet Edgars Rīgā kā autobusu kontrolieris Autosatiksmes sabiedrībā V. Bergholds un biedri. Svētku dienās pie visiem autobusiem plīvoja Latvijas un Rīgas karodziņi. Kad krievi ienāca, Edgaram bija uzdots karodziņus sadedzināt. Trīs karodziņus Edgars iebāza kabatā. Tas bija drosmīgi, jo, ja tie būtu atrasti, ceļš uz Sibīriju būtu nodrošināts.

Krieviem ienākot, Švinku ģimeni izmeta no dzīvokļa un ierādīja pagraba dzīvokli, kur ūdens bijis līdz potītēm. Darba devējs Bergholds piedāvāja apmešanos savā mājā Mežaparkā. Šeit piedzima Māra, jo vietējā slimnīcā nebija ne elektrības, ne arī ūdens. Edgars ar divriteni brauca vecmātei pakaļ.

Sarkanarmijai atkāpjoties, Mežaparka munīcijas noliktavā notika milzīgs sprādziens, kura rezultātā apkārtējām mājām izbira visi logi, kaut arī bija aplīmēti papīra strēmelēm.

Edgars meklēja ģimenei citu dzīvokli, kuru atrada Hospitāļu ielā, tuvu pie kara slimnīcas. Šā dzīvokļa vannas istabā nebija neviena krāna, jo māja bija būvēta kara laikā. Šai laikā Edgars uzzināja, ka Švinku ģimene nozīmēta izsūtīšanai uz Sibīriju, un tāpēc nolēma atstāt Latviju.

Rasmas vārdosAr dažām mantām mēs izbraucām uz Vāciju, uz Svinemindi (vāciski Swinemünde, tagad Polijas pilsēta Świnoujście) ar vācu kara kuģi Gen. Skaugrum. Svinemindē gulējām uz grīdas salmos un te sastapāmies ar utīm.

Kuģis bija pilns ar bēgļiem. Trūka dzeramā ūdens, bet pārtikai bijām paņēmuši līdz kaltētu maizīti. Tajā laikā bija daudzas krievu zemūdenes, kas torpedēja vācu kuģus. Arī mūsu kuģītis tika torpedēts, bet kapteinis paspēja strauji sagriezt kuģi, un torpēdas aizgāja katra gar savu pusi garām. Uz klaja mēs gandrīz visi apgāzāmies. Pēc tā tad arī bēgļi uzsauca: „Urrā, Kapitein!“

Laimīgā kārtā mammai bija māsīca Austrijā, Blūdencas (Bludenz) pilsētiņā, un tā mēs drīkstējām atstāt nometni un doties pie viņiem.

Pirmā dzīves vieta bija viesnīca, vēlāk dabūjām dzīvokli bijušā „Gasthaus zum Halde“. Te agrāk arī bijusi viesnīca, kas tagad sadalīta dzīvokļos. Šeit dzīvoja četras latviešu ģimenes.

Tēvs strādāja vietējā pastā līdz tam, kad ārzemniekus atlaida. Pēc tam viņš ģimeni uzturēja, pievadājot pienu. Mamma mazgāja vienam franču karavīram drēbes, kas par to samaksāja ar produktiem – ziepēm, šokolādi u.c.

Kādu dienu šis franču kareivis atskrēja un mēģināja mums iestāstīt, ka franču armija izvācās, un lai nākam uz pārtikas noliktavu. Tad nu arī vīri un sievas stiepa, ko nu varēja, nezinādami, kas bundžās iekšā. Viss šis notika īsi pirms Jāņiem, un tā mums bija liels ritulis siera. Latvieši sarīkoja Jāņus ar sieru, alu un dziesmām. Austrieši ļoti priecājās, jo Halde bija atkal atdzīvojusies.

Pēc Blūdencas Švinku ģimene, kā arī pārējie devās uz Eslingenas nometni amerikāņu zonā, tur pavadot piecus gadus.

Eslingenā Rasma gāja skolā, piedalījās gaidās un dziedāja svētdienas skolas korī. Māra apmeklēja pirmo klasi un mācījās baletu. Zigrīda dzīvoja mājās, bet Edgars strādāja sardžu/darba vienībā.

Pēc pieciem gadiem ģimene pieteicās izceļot uz Ameriku, bet tika noraidīta, jo Edgars bija vienīgais apgādātājs 5 locekļu ģimenē. Tādi paši rezultāti bija uz Argentīnu un Brazīliju. Tā atlika tikai Austrālija.

Edgars iesāka Viktorijā strādāt Benalas (Benalla) armijas nometnes virtuvē. Tad viņš pārcēlās uz Adelaidi un savus līgumu gadus nostrādāja Holdena mašīnas fabrikā. Sākuma gadus dzīvoja ostas apgabalā Dreiperā (Draper, Pt. Adelaide) kopā ar Ozoliņu ģimeni.

Pēc tam Edgars strādāja kā galdnieks būvfirmā Venders un Dirholts (Wender and Duerholt) un vēlāk ar znotu Andi Lāci strādāja viņa būvfirmā. Edgars iestājās Daugavas Vanagos un tos aktīvi atbalstīja līdz slēdza acis uz mūžu.

Adelaidē Zigrīda strādāja, tīrot mājas un kā apkalpotāja Osbornas spēkstacijas ēdnīcā. Zigrīda mīlēja dziedāt. Kad nodibinājās latviešu jauktais koris, viņa ieņēma vietu soprānu rindās un tur nodziedāja līdz sirmam vecumam. Viņas otrā mīlestība bija dārzs, kas vienmēr bija skaisti plaukstošs un zaļš.

Zigrīda visu mūžu sarakstījās ar māsu Edīti, kura palika Latvijā. Pirmo reizi pēc kara viņas satikās 1981. gadā, kad Zigrīda kopā ar meitu Rasmu un mazmeitu Dzintru iebrauca Rīgā un apmetās viesnīcā Rīga, kur bija ierobežots laiks un ceļošanas maršruts. Tomēr pēdējā dienā visas izbrauca tālāk nekā atļauts, bet bez sliktām sekām. Rasma vienu labu dienu tirgū nopirka 1 kg gaļu, un tante Edīte brīnījās, jo tas viņai izmaksātu mēneša pensiju.

Vēlāk Zigrīda ar Edgaru apciemoja Latviju vēl padomju laikā un izstaigāja bijušās dzīves vietas, satika radus.

Edgars aizgāja mūžībā 20.2.1987., Zigrīda – 1998. gada 17. aprīlī.

Rasma atceras lielos Flindersa ielas mandeļu dārzus un to pirmo ražu, ko kaimiņi Edgars un Žanis Ozoliņš vāca un veda mājās uz Dreiperu. Toreiz vēl mājas nebija uzbūvētas un bija jābrauc ar vilcienu no Vudlandsparka (Woodland Park) stacijas uz Adelaidi un tad jāpārsēžas līdz Dreiperas stacijai (ostas priekšpilsēta). Edgars un Žanis salīkuši stiepa smagos mandeļu maisus! Pārnākot mājās, lielā priekā rādija gados vecākam austrāliešu kaimiņam lielos ienākumus. Kaimiņš puišus informēja, ka mandeles vēl zaļas un nav gatavas. Ārējai čaulai esot jāpārplīst, tad tā atveras, un rieksti viegli nolobāmi. Nekas cits neesot atlicis, kā savākto ražu žāvēt saulē, un tas ir bijis katorgas darbs, jo riekstu ārējā čaula netaisījusies vaļā, un katra mandele bijusi ar nazīti jāattaisa.

Spilgtā atmiņā Rasmai ir laiks, kad māja bijusi nupat uzbūvēta. Visiem bijis liels, liels prieks! Tad pienākusi ziema ar smagām lietus šturmēm nebruģētajā ielā. Sabiedriskais transports bijis ļoti labs, ja tikai pie tā varētu tikt ar sausām kājām. Visur briesmīgi dubļi, un nebija cerību ar tīriem apaviem tikt galā. Flinderieši salikuši galvas kopā un sagādāja vecus kurpju pārus, ar kuriem brist pa dubļiem gan uz staciju, gan autobusu, nesot tīrās kurpes rokā. Vecās dubļainās kurpes ceļojušas no viena ielas gala uz otru, katrreiz ar citu valkātāju. Bieži arī šie glaunie apavi pielijuši, bet tomēr kaut kā pa dubļiem esot šļūkājuši!

Rasma apprecēja Andi Lāci un turpināja dzīvot Adelaidē, nostrādājot 26 gadus par skolotāju pavalsts sistēmā. Agrākos gadus viņa piedalījās sabiedrībā gaidu pulciņā un mācīja svētdienas skolā. Tagad Rasmu var satikt Daugavas Vanagu bibliotēkā, kur viņa ir vadītāja, kā arī palīdzot muzejā un latviešu namā Tālavā, pavadot daudzas stundas, kārtojot humanitārās palīdzības pakas uz Latviju.

Rasmai un Andim ir trīs bērni – Dzintra, Imants un Kims.

Dzintra (dzim. 24.12.1955. Adelaidē) absolvēja latviešu pamatskolu un dejoja tautas dejas kopā Auseklītis. Dzintra izstudēja un ieguva lauksaimniecības zinātnes grādu un strādā Brandīsa (Brandeis) Universitātē Bostonā, Amerikā kā bibliotekāre. Viņa aktīvi piedalās Bostonas latviešu luterāņu baznīcas draudzē un ar vīru Kozimo (Cosimo) bauda nākamo dzīves posmu, izvedot meitu Heiliju (Haley) tautās; viņa apprecējās ar Vilisu Monrovu (Willis Monroe), kveikeru (Quaker) reliģijā.

Dzintra ir apciemojusi Latviju divas reizes, pirmo reizi 1981. gadā ar māti un vecomāti un vēlāk viena pati.

Imants (dzim. 21.3.1957. Adelaidē) absolvēja latviešu skolu, dejoja tautas dejas tāpat kā māsa un piedalījās skautu vienībā. Imants izmācījās par skolotāju un ar sievu Heidi, kurai māte ir latviete, dzīvo Kvīnslandē 150 km no Brisbanes lielā Kurānas (Coorana) mežā, kur audzē mango un skaistuma krūmus un kokus. Apkārtnē ir kalni, meži un tropiskie stādi.

Kims (dzim. 25.12.1964. Adelaidē) apmeklēja latviešu skolu un arī Annas Ziedares Vasaras vidusskolu, dejoja tautas dejas un piedalījās skautu vienībā. Kims izmācījās un ieguva dārzkopības (Landscaping/horticulture) grādu Sidnejā. Tagad dzīvo Adelaidē.

Māras (dzim. 30.6.1941. Rīgā) Flindersa ielas atmiņās ir skaistie uzplaukušie mandeļu dārza ziedi un nedēļas nogales, kad braukušas ar māsu vecākiem līdzi strādāt, kraujot jaunai mājai ķieģeļus. Pusdienās esot sēdējuši lielajā mandeļu dārzā, ēdot no paciņām taisīto garšīgo vistas nūdeļu zupu. Kamēr māju uzbūvēja, vecāki bieži gulējuši mazā šķūnītī, kur vēlāk arī gulēja citi kaimiņi, kamēr būvēja savas mājas. Tas bija laiks, kad visi kaimiņi gāja viens otram palīgā talkās.

Māra arī atceras, ka mandeļu ražu nesa pārdot netālā riekstu firmā Ditters, kā arī olīvas, ko salasīja no apkārtnes kokiem. Tēvam esot bijis mīļš sports, un mājās tika izgatavots galda tenisa galds. Tas lepni stāvēja garāžā, kur tad arī notika sacīkstes. Mātei mīlestība bija dārzs, un viņa bija lepna par saviem stādiem un puķēm. Vēlākos gados sestdienas rītos pēc latviešu skolas kopā ar Skrastiņu meitenēm Māra sēdējusi un spēlējusies lielā kokā, kas atradās ielas vidū, un sūkājušas konfektes sour sobs.

Māru bieži varēja redzēt uz skatuves teātru izrādēs vai arī dziedot jauktā korī. Viņa aktīvi piedalījās gaidu nodarbībās. Māra pabeidza studijas Mākslas skolā (Adelaide School of Art) un pēc studijām strādāja par mākslas skolotāju divās ģimnāzijās. Tad radās iespēja paceļot pa pasauli. Londonā viņa apmetās Lietuviešu namā un tur satika Vitāliju Sarkanu, ar ko nodibināja kopīgo dzīvi. Vitālijs ir labāk pazīstams kā karikatūru zīmētājs Sax. Vēlāk Māra piedalījās izrādē Londona Dejo, kas uzstājās Rīgā. Londonas dejotāji bija pirmie ārzemju dejotāji, kas viesojās Latvijā. Māra ar Vitāliju uzaudzināja meitu Aivu. Māra turpina dzīvot Anglijā, gleznojot un uzskatot mazbērnus. Māra izstāda savas gleznas svētdienās Beizvotera ielā (Bayswater Rd) un regulāri mākslas izstādēs Cow Byre galerijā Ruislipā.

Aiva (dzim. 21.1.1986. Londonā) absolvēja Londonas Latviešu skolu, piedalījās vairākās vasaras nometnēs Almēlijā, Straumēnos un dejoja tautas dejas grupā Auseklīts. Aiva ir piedalījusies Dziesmu svētkos Zviedrijā un Vācijā, dejojot un spēlējot vijoli. Viņa pabeidza tekstila dizainera kursus un strādā firmā Zoffany. Aiva salaulājas ar Endiju Valisu (Andy Wallis), un ģimenē aug meita Mia (dzim 12.4.2008.) un dēls Leo (dzim. 21.9.2010.).

Rasma un Māra māju Flindersa ielā pārdeva 1999. gada 24. jūnijā.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com