Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Flinderiešu māju stāsti – Otrās mājas stāsts

Žanis un Elza Ozoliņi

Laikraksts Latvietis Nr. 234, 2012. g. 12. dec.
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Žanis ar meitu Māru Vācijā. FOTO no Ozoliņu ģimenes arhīva.

Elzas UNRRA caurlaide.

Mājas pārdošanas reklāma 2001. gadā.

Māras kāzu dienā. No kreisās: Elza, Žanis, Māra, Artūrs.

Žanis un Elza ar 6 mēnešus veco Ričardu. FOTO no Ozoliņu ģimenes arhīva.

Ričarda ģimene – sieva Liz, bērni Lūkass un Emīlija. FOTO no Ozoliņu ģimenes arhīva.

Žanis korporācijas pasākumā. FOTO no Ozoliņu ģimenes arhīva.

Žanis ar „Taksīti“. FOTO no Ozoliņu ģimenes arhīva.

Trešais turpinājums. Sākums LL228, LL230, LL232.

Pēc četriem, DP (Displaced Persons – Pārvietoto cilvēku – „dīpīšu“) nometnē pavadītiem gadiem Žanis Ozoliņš ar sieva Elza un meitu Māru 1949. gada 15. septembrī ar kuģi Danalkbeiju (Dunalk Bay) iebrauca Melburnas ostā.

Žanis (dzim. 1.6.1900. Baldonē) pirmo izglītību ieguva draudzes skolā Baldonē. Jau Pirmā pasaules kara laikā, kad kā skolnieks apmeklēja Rīgas Izglītības biedrības reālskolu, Žanis bēgļu gaitās nonāca līdz tālajai Sibīrijai, kur pievienojās brīvības cīņās ar Troickas pulku. Tas bija 1. Latvijas atbrīvošanas bataljons, kura karaspēka vienībā pamatā bija latviešu strēlnieki. Ar šo pulku 1921. gadā Žanis atgriezās Latvijā. Viņš šos gadus uzskatīja kā trīsgadīgu ceļojumu apkārt puszemeslodei!

Žanis tad iestājās valsts dienestā, līdztekus turpinot pārtraukto izglītību Latvijas Jaunatnes savienības vakara vidusskolā, kuru absolvēja 1924. gadā. 1926. gadā Žanis iestājās Latvijas Universitātē, kur studēja tautsaimniecību (tagad labāk pazīstamu kā ekonomiku), un bija korporācijas Lettgallia filistrs. Šis bija Žanim priecīgs gads, jo Ziemassvētkos viņš apprecējās ar studenti Elzu Upmani. Desmit gadus vēlāk ģimenē piedzima meita Māra. Mājās bija kalpone, kas deva iespēju vecākiem strādāt un studēt. Žanis pārslēdzās uz tieslietām, bet tās tika pārtrauktas, jo 1944. gadā viņš otro reizi devās bēgļu gaitās, šoreiz – uz Vāciju.

Marija Konstance Elza (dzim. 3.1.1900. Rīgā) ar vecākiem Jāni un Elīzi Upmaņiem bērnību pavadīja Stabu ielā. 1928. gada maijā Elza pabeidza studijas un tā pašā gadā 1. oktobrī sāka strādāt Kopējās Slimo kases Zobārstniecības kabinetā kā zobārste. Pēc šīs darba vietas likvidēšanas, viņa uzsāka privātpraksi. Pēc laulībām viņas kabinets atradās ģimenes dzīvojamās mājas apakšstāvā, skaistos dārzos Brīvības ielā. Kad iesākās kara nemieri, Žanis aizsūtīja Elzu un Māru drošībā uz Zalcburgu Austrijā. Nepieciešamās mantas ar kuģi nosūtīja viņām vēlāk. Pats palika Rīgā, cīnoties par brīvību.

1944. gadā viņš Elzai un Mārai raksta:

„Mani mīļie, dārgie draudziņi!

Rakstu Jums šo vēstuli vēlā vakara stundā pilns rūgtuma par dzīvi un likteni. Šī laikam būs pēdējā vēstule, ko rakstu Jums no mājām, jo tuvākās dienās laikam arī es pamazām sākšu tuvoties Jums. Biju šodien mājās un atvadījos no visa mūsu mūža pūlēm. Kaucu kā suns, tik žēl man bija visa. Pārdzīvoju to pašu, ko jūs pavadot. Pagaidām māja vēl vesela, lai gan pagājušo nedēļu katru nakti mūs apmētāja bumbām. Vienīgi pagājušo nakti dabūju cilvēcīgi izgulēties. Kur turpmāk vedīs mūsu ceļš – nav zināms. Man visa neizsakāmi žēl, bet tomēr esmu laimīgs, ka Jūs esat galā un Jums nav jāpārdzīvo tas, ko tagad pārdzīvo tie bēgļi kas virzās uz rietumiem...

Frontē attīstās tāds stāvoklis, ka iespēja atkāpties ir garantēta. Vai tas notiks kājām, jeb braukšanu, tā ir cita runa, bet bez briesmām atkāpties mēs vēl varam. ...

Šodien nodevu tēva rīcībā visu māju ar visām mantām, lai viņš rīkojās pēc savas labākās saprašanas. Radio, grāmatskapi, rakstāmgaldu nodevu pirmā dzīvoklī. Ja liktenis būs lēmis, tad tās saglabāsies, ja nē, tad tā ir likteņa griba. ...

Lai gan man nekādas profesijas nav, tad tomēr būšu mierā ar katru darbu, lai tikai būtu ar Jums. Mums būs jāpierod pie pilnīgi citiem apstākļiem, jo viss mūsu mūža darbs ir gājis zudumā, tas ir, šinī acumirklī viņš vēl ir neskarts, bet pēc manas aizbraukšanas, viņš tāds varētu būt.“

Pēc Zalcburgas Elza ar Māru nokļuva Hanavas pilsētā (Hannau) Vācijā, kur Elza strādāja pie UNRRA* – Team 27, kā Medicīnas darbinieks (Medical Officer). Viņai izsniedza caurlaidi, dodot atļauju brīvi pārvietoties starp slimnīcām un nometnēm zobārstniecības darbā.

Māra (dzim. 30.3.1936. Rīgā) izslimoja visas slimības, ieskaitot garo klepu, masalas, difteriju un šarlaku. Viņa apmeklēja Rīgas Valsts Parauga pamatskolu** un bija ar Švinkas Rasmu bija vienā klasē.

Kaut kur pa ceļam Mārai veidojās valodas raustīšana un viņa bieži ar kautrību atturējās no cilvēkiem.

Pēc kuģa iebraukšanas Austrālijā, Ozoliņu ģimene satikās ar Švinkas ģimeni Urankvintijā (Uraquinty) – pilsēta pie Vagavagas (Wagga Wagga), iebraucēju nometnē, kur kopīgi tika veidotas nākošās dzīves takas. Kad iebrauca Adelaidē, tad abas ģimenes dzīvoja vienā mājā, Draeiperā (Draper) – ostas priekšpilsētā. Žanis ar Zigrīdu Švinku katru dienu kopīgi brauca ar autobusu nostrādāt savus līguma gadus Ozbornas (Osborne) ETSA spēkstacijā.

Iegādājoties zemes īpašumu blakus Švinkām, Žanis atrada darbu kā galdnieks Hansena un Jonkena (Hansen un Yonken) uzņēmumā, kamēr Elza strādāja Haindmarša (Hindmarsh) rajonā uzņēmumā Packing Price Products Tea Company), bet Māra turpināja skolas gaitas.

Žaņa nākamais darbs bija apkopt Adelaides Universitātes Veita (Waite) Institūta dārzus. Dārznieka amats viņam ļoti patika, un viņš ne tikai uzmanīja lielos dārzus darbā, bet to arī veica citām korporācijas ģimenēm.

Elza sākuma gados Flindersa ielā laboja latviešiem zobus ar aparatūru, kas bija atvesta no Vācijas un novietota priekšistabā, bet tā kā viņai nebija oficiālās tiesības, to viņa darīja draudzības ceļā un bez narkozes. Daudz flinderieša bērni tos laikus labi atceras ar ļoti spilgtām atmiņām. Ak nervi! Kad Elza nespēja apgūt angļu valodu, viņa ar grūtu sirdi pārdeva aparatūru un nekad vairs savā profesijā nestrādāja.

Ozoliņu ģimene bija atturīga plašākā sabiedrībā, bet pievienojās korporācijas aktīvā dzīvē un izbraukumos. Elzu atceras kā ļoti elegantu un smalku kundzi, kas gan neizteicās, bet lika saprast, ka viņai grūti pierast pie Austrālijas dzīves, jo tā bija tik savādāka par to, ko viņa to bija baudījusi Latvijā; varbūt viņa bija pat mazliet sarūgtināta. Viņa atbalstīja vīru un bija ļoti aktīva korporācijas Lettgallia dāmu pasākumos.

Flindersa ielas mājiņa tika būvēta pamīšus; Ozoliņu ģimene iesāka dzīvi divās istabās, kamēr lēnām piebūvēja pārējās. Pēc darba Žanis ņēmās pa dārzu, un viss viņa rīcībā plauka un ziedēja.

Arī galdniecība Žanim bija mīlestība. Viņu bieži varēja atrast dārza aizmugures ērtā šķūnītī, veidojot skaistus koka darbus izgreznotus ar tautiskiem motīviem. Mājai viņš gatavoja visas mēbeles ar gaumi un profesionālu pamatīgumu. Tur bija gultas no ozolkoka, kur vēlāk gulēja mazdēls, tur bija skaisti galdi. Īpašs bija viens galds, kas bija veidots no visu pasaules koku šķirnēm. Viņš uzdāvināja korporācijai divus kokā grieztus galda svečturus un darināja tās vairodziņus. Žanis visu pamatīgi nostrādāja, jo necieta paviršību. Ja laimējās, tad Flindersa ielas bērni dzimšanas dienās dāvanu maisā saņēma kokā izstrādātas mantas.

Žanim arī ļoti patikās makšķerēt Viktorharbora (Victor Harbour) ezera krastā. Tur viņš, vērojot pasaules skaistumu, atrada mieru un saglabāja možu prātu.

Žanis pielika roku arī latviešu īpašuma Tālavas būvēšanā, sitot naglas jaunajai koka grīdai.

Brīvos brīžos Žanis mājas pagalmā uzvilka dūmu, smēķējot pīpi ar īsti stingru tabakas smaku. Tie bija gadi, kad Māra bija padsmitniekos un piedalījās sabiedrības Gaidu vienībā. Mārai ļoti patika dzīvnieki, un ģimenes skaits pieauga, kad nopirka mazo cīsiņu (sausage)*** sunīti, ko sauca Taksītis, par ko jaunie puiši viņu bieži apcēla.

Mārai arī patika ceļot. Kādā kuģa braucienā viņa satika Artūru Vilsonu (Arthur Wilson), savu nākamo vīru. Viņi nodibināja dzīvi Vagavagā (Wagga Wagga), jo Artūrs strādāja RAAF (Royal Australian Air Force – Karaliskās Austrālijas Gaisa spēku) bāzē. Tur piedzima dēls Ričards (Richards), bet laulības nevarēja atturēt Artūru no dzeršanas slimību, un Māra ar dēlu atbrauca turpināt dzīvi Flindersa ielā. Māra strādāja Adelaides Universitātes Veita (Waite) Institūta laboratorijā, bet Žanis un Elza palīdzēja audzināt mazbērnu.

Vēlākos gados, kad Ričards jau bija pieaudzis, Māra turpināja mīlestību uz ceļošanu; viņai ļoti patika dzīvnieki; tika izbraukāta un apskatīta Āfrika. Pēc šī ceļojuma viņa aizbrauca vienīgo reizi uz Latviju un apciemoja bērnības mājas. Tā kā tēvam bija līdzi visi mājas dokumenti, Māra spēja atgūt Brīvības ielas ģimenes īpašumu. Pēc dažiem gadiem, ilgas domāšanas un nebeidzamiem remontiem, ko ar savu maku nevarēja turpināt, Māra to pārdeva.

Ričards (Richard) (dzim. 11. 2.1967. Vagavagā (Wagga Wagga)) atceras, kad kāpjot lielajos mandeļu kokos aizmugures dārzā, reiz iekodusi bite basās kājās, un vectēvs ar lielu pacietību dzeloni izņēmis. Ričards atceras garšīgos vecmammas kāposta tīteņus un vectēva darināto koka gultu. Arī to, kā viņš ar abiem vecvecākiem gājuši pa Flindersa ielu, lai noķertu busu līdz pamatskolas piestātnei, līdz kamēr pats bijis pietiekami liels, lai to darītu viens pats. Spilgtā atmiņā arī esot dārza maiņas. No sākuma esot bijis daudz dzīvžogu, kamēliju un smalkāku stādiņu. Kad vecvecāki vairs nebijuši, tad dārzs ticis pārtaisīts par lielu mauriņu un vienu palikušo eikaliptu.

Kad Ričards piedzima, Māra bija nopirkusi labradora sugas suni. Ar dēlu tie kopīgi uzauga, un Ričards to uzskatīja gandrīz kā savu māsu. Kad dzīvoja Flindersa ielā, tad varēja bieži dzirdēt Ričarda balsi saucot „Suns! Suns!“ Jo sunim dotais vārds bija Suns.

Ričards izstudēja ģenētiku un organisko ķīmiju, iegūstot zinātnes bakalaura grādu (B.Sc) Adelaides Universitātē. Darbu piedāvājuma dēļ pārcēlās uz dzīvi Melburnā. Ričards strādā Nufarm kompānijas nodaļas vadības lomā un ar spāņu izcelsmes sievu Liz audzina divus bērnus – 6 gadus veco Lūkasu (Lucas) un trīsgadīgo Emīliju (Emily).

Pēc Ričarda aizbraukšanas uz Melburnu, Mārai radās veselības traucējumi. Lai gan viņa negribēja atstāt Flindersa ielas vienmēr izpalīdzīgos tautiešus, viņa tomēr gribēja būt tuvāk dēlam.

Žanis aizgāja mūžībā 1974. gada 1. maijā, Elza sekoja 1977. gada 17. novembrī. Pēc astoņiem aprūpes namā pavadītiem gadiem, 2010. gada 30. jūlijā Māra pievienojās vecākiem.

Māju pārdeva 2001. gadā.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“

Paldies: Ričardam Vilsonam (Richard Wilson), Andrim un Dacei Dārziņiem, Jānim Lindbergam.

Turpmāk vēl

* UNRRA – United Nations Relief and Rehabilitation Administration (ANO Palīdzības un rehabilitācijas administrācija).

** Skolas ielā 32. Vēlāk pārdēvēta par Rīgas 49. vidusskolu, un 1957. gadā pārcelta uz Kr. Valdemāra (Gorkija) ielu 65. Skolas ielā 32 tagad ir Rīgas Herdera vidusskola (mācību valoda: krievu).

*** „cīsiņu“ suns – taksis (angl. – dachshund).



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com