Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Māra Vaičunas. „Ar D.D.-D. šūto cepuri“. 2009. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Māra Vaičunas. „Laiks svinībām“. 2009. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Māra Vaičunas. „Samierinātie“. 2008. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Māra Vaičunas. „Tornis“. 2012. FOTO Māris Brancis.

Jauno – 2013. gadu Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas torņa ļaudis sākuši ar mākslinieces Māras Vaičunas darbu izstādi Tornis. Glezniecība, kas te skatāma līdz pat marta sākumam.

Tas ir ievērības cienīgs notikums visas Latvijas mērogā, jo gleznotāja, atšķirībā no jaunāku paaudžu māksliniekiem, neraujas vienmēr un visur rādīt savus darbus. Viņa ir lepna un izvēlas, kur un kad izlikt gleznas apskatei.

Šajā gadījumā gan vieta – tornis, – gan nosaukums, kā šķiet, izsaka viņas mākslas būtību. 9. stāvs ir tuvāk debesīm. Arī gaisma tur ir visvairāk – vislabāk gaišās dienās, kad tās kluso mirdzumu pastiprina sniegs uz zemes un kokos, lai arī tie tik augstu nesniedzas. Tur torņa galā cilvēks un viņa darbi atdalās no sadzīves gaitu smaguma. Viņš kļūst tas, ka patiesībā ir – garīga būtne, kam piešķirts miesas apvalks.

Arī gleznotājas Māras Vaičunas māksla ir attīrīta no sadzīves smaguma, lai gan viņa visbiežāk glezno sadzīviskas lietas – traukus, pudeles, ko lietojam ik dienas. Taču Māru Vaičunu interesē ne jau priekšmetu materialitāte, vieliskums, telpa, kurā lietas pastāv. Tādējādi formas ziņā viņas glezniecība sabalsojas ar franču kubismu vai 1920. gadu Rīgas Mākslinieku grupas centieniem ģeometrizēt lietas. Tomēr formu vienkāršošana nav mākslinieces pašmērķīgs untums, visa viņas uzmanība vērsta uz krāsu vissmalkākajām niansēm, kas materializē garu, jūtas.

Viņas gleznās nav darbības, notikumu. Ir vienīgi iekšēja harmonija, kas ceļ dvēseli augstāk, varbūt pie Dieva. Nekad viņas klusajās dabās vai portretos nesaklausīt kliedzienus, ielas vai pūļa kņadu. Viss gleznotais dzīvo radoši aktīvā mierā un klusumā.

Var jau likties, ka Māra Vaičunas dzīvo sarkankoka tornī. Taču viņa savas dienas vada tādā pašā dzīvē kā ikviens no mums, pilnā rūpju un pienākumu, trokšņiem un stresiem. Turpretim savā glezniecībā māksliniece stāsta par lietu dzīvi, kas izstaro gaismu un siltumu (lietām bieži vien iezīmējas kāds apslēpts raksturs), savukārt cilvēku sejās atblāzmojas viņu jūtu daudzveidība – no iekšēji slēpta traģiskā atblāzmas līdz dvēseliskam mieram un apgarotībai. Tas jaušams gleznu visjūtīgākās toņu niansēs, līniju ritmos, kas iezīmē priekšmetu ārējās robežas, faktūru raupjumā vai maigumā. Māras Vaičunas gleznas vēsta par mūžības ritumu.

Līdz šim likās, ka Māra Vaičunas strādā tikai ar brūnīgiem, pelēcīgi baltiem toņiem, taču, kā apliecina Jelgavas izstāde, viņa tikpat sekmīgi prot izmantot, pieskaņot savai pasaules izjūtai arīdzan sarkano un zaļo krāsziedu. Sarkanie toņi gan kvēlo, gan kautri nobālst, zaļie savukārt izceļas ar savu vitalitāti un iekšēju spēku.

Vēl tikai jāpiezīmē, ka Māra Vaičunas ir viena no visizsmalcinātākajām savas paaudzes gleznotājām (viņa dzimusi 1949. gadā). Viņa nepierībina pasauli, neklaigā vai nereklamē sevi, bet dara savu darāmo – glezno (Latvijas Mākslas akadēmiju viņa gan beidza kā keramiķe, bet tūlīt no tās atteicās krāsu mākslas labad) – ar iedvesmu, nepārtraukti, pašaizliedzīgi. Nav secen pagājusi arī atzinība. Viņai piešķirta Skatītāju simpātiju balva Agijas Sūnas galerijā (2011), viņa ir izstādes Rudens 2002 laureāte un naudas prēmijas ieguvēja par jūtīgu niansētību un klusās dabas žanra kopšanu, Saules bankas konkursa prēmiju saņēmēja (1998, 2000) un citas.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“