Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Flinderiešu māju stāsti – Trešās mājas stāsts (2)

Pēteris un Helēne Grīnmaņi – otrie mājas īpašnieki

Laikraksts Latvietis Nr. 240, 2013. g. 17. janv.
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Mirdza un Rita Pulkveža Brieža ielā 1936. gadā. FOTO no Grīnmaņu ģimenes arhīva.

No kreisās: Pēteris, Rita ar skolas draudzeni Moniku, Helēne Šēnbrunā 1948. gadā. FOTO no Grīnmaņu ģimenes arhīva.

Pētera jubileja. No kreisās: mācītājs Bečs, Grīnmaņu ģimene, skolnieks no Preiļiem. FOTO no Grīnmaņu ģimenes arhīva.

No kreisās: Juris, Rita, Helēne, Mirdza, Ansis. FOTO no Grīnmaņu ģimenes arhīva.

Piektais turpinājums. Sākums LL228, LL230, LL232, LL234, LL236.

Pēteris un Helēne Grīnmaņi ar precēto meitu Ausmu Mirdzu (dzim. 23.8.1923. Preiļos) un viņas vīru, Polijā dzimušais Jerzijs Jakobs Gajevics (Jerzy Jakob (Juris) Gajewicz) iebrauca Austrālijā 1950. gada 8. novembrī ar kuģi Fērsiju (Fairsea). (Meitai tika dots vārds Ausma, jo vārds krustmātei ļoti patika. Mātei tomēr labāk patika Mirdza, un tā tas palika ģimenē un dzīvē). Viņus sagaidīja meita Rita (dzim. 10.1.1930. Preiļos) ar vīru Ansi Luteru, kuri bija iepriekšējā gadā 25. maijā iebraukuši ar kuģi Oksfordšīra (Oxfordshire).

Pēteris (dzim. 29.10.1883. Ungurmuižas pagastā pie Jēkabpils, ko vēlāk pārkrustīja par Medņu pagastu) strādāja Latgalē, Preiļos, kā tās pamatskolas direktors, un Helēne (dzim. 14.12.1898. Rīgā) tur strādāja kā skolotāja. Skolotāju tiesības Pēteris bija ieguvis Pēterpilī, dzīvojot pie brāļa, kurš strādāju tur kā Botāniskā dārza direktors.

Kad iesākās nemieri, divi krievu skolotāji, kas arī dzīvoja Preiļu mājā, brīdināja Grīnmaņu pārim braukt tālāk prom. Pēteris paņēma Ritu un aizbrauca uz ģimenes saimniecību Ungurmuižā pie Madonas un tupināja skolotāja darbu Medņu skolā, kamēr pievienojās Helēne.

Helēnei bija labas valodas zināšanas, un, kad vācieši staigāja pa Latvijas zemi, viņa sarunāja, lai kareivji transportē viņu mantas, ieskaitot klavieres, uz Ērgļiem. Ģimene domāja, ka šis kara posms būs uz īsu laiku, un neilgi pēc tam sekoja mājas mantām. Ērgļos viņus pārsteidza krievu uzbrukums, un visi plāni izputēja. Ar zirgu un kāju spēkiem visi cerēja tikt uz Dzērbeni pie Ritas krusttēva. Ērgļu lielajā sajukumā Pēteris ar zirgu pazuda, bet tomēr laimējās visiem kopīgi satikties norunātajā vietā.

29. oktobrī Grīnmaņu ģimene atstāja Liepājas ostu ar vācu kara flotes kuģi Tanga (ko visi ģimenē nosauca par Tango). Rita vēl atceras, ka tēvs bija sarunājis kādu, kas gribēja paņemt ģimenes zirgu Sirmīti, un viņas lielo žēlumu, atstājot to pie ostas platformas. Kuģis aizveda uz Dancigu. Pēc tam viņi devās uz Štutgarti, kur kara nemieri vēl turpinājās.

Helēne bija droša sieviete, kurai, pateicoties ar valodas zināšanām, veidojās kontakti. Ģimeni pieņēma dzīvot Šēnbrunas (Schönbrunn) klosterī, 10 km no Dahavas (Dachau) un 30 km no Minhenes. Tur Pēteris tika nodarbināts dārznieka amatā, bet Helēne virtuves darbos. Pirms kara klosteris deva patversmi un apgādi garīgi slimiem, bet Hitlera režīms lielāko tiesu visus bija jau likvidējuši. Tur bija tukšas 3 un 4 stāvu ēkas, kur tad no Minhenes saveda karā ievainotos. Mirdzas un Ritas darbs bija pienest tiem ēdienus.

1944. gadā Rita un Mirdza pārcēlās uz Minheni. Rita dzīvoja bijušajās SS kazarmās kopā ar 10 dažādu tautību cilvēkiem un gāja tur vidusskolā, kamēr Mirdza studēja Minhenes Universitātē un dzīvoja tās internātā. Tur Mirdza satika Juri Gajeviču (Gajewicz), ar ko vēlāk izveidoja kopīgu dzīves ceļu. Juri vācieši saņēma gūstā, kamēr viņš Polijā gājis uz tirgu iepirkties, un transportēja uz Vāciju, lai strādātu spaida darbu nometnē, izdodot viņam Darba apliecību (Arbeitskarte). Vienīgais, kas paturēja viņu dzīvu, bija tas, ka tie strādnieki nedrīkstēja nomirt – katras darba rokas bija svarīgas, kamēr pašu zaldāti karoja. Darbinieki tika kārtīgi pabaroti.

Ne tikai Mirdza studiju laikā satika savu dzīvesbiedru, bet arī Rita satika Ansi, ar ko vēlāk Minhenē salaulājās. Rita vēlējās doties uz Kanādu, bet Austrālija tai laikā bija vienīgā zeme, no kurienes viņi varēja izsaukt pārējo ģimeni.

Ritas atmiņas no pirmās iebraukšanas Auterharborā (Outer Harbour) bija, ka apkārtne ir neapkopta un gružiem pilna. Uz iebraucēju Vudsaidas (Woodside) nometni abi nokļuva ar vilcienu, un gadījās, ka tieši tai dienā Ansim bija dzimšanas diena. Katram jauniebraucējam rokās iedeva 10 šiliņus. 19 gadus vecā Rita, redzot, ka pie stacijas ir krodziņš, gribēja vīru uzjautrināt. Viņa iegāja priekšas bārā, lai to īstenotu, bet viņa tika skaļā balsī izbārta, jo sievietēm priekšas bārā likums neļāva iet. Pēc tam, uzzinot, ka dzimšanas dienas prieki bija izdzēsti, uzdāvināja pudeli portvīna un Yo-Yo cepumus. No tās dienas Ritai ar Yo-Yo cepumiem nav draudzības.

Nometnē Ritu un Ansi izšķīra, dzīvojot lielajās armijas barakās, jo tikai precētiem pāriem ar bērniem atļāva palikt kopā. Ansis tika nosūtīts uz Goleru (Gawler) strādāt pie PMG (Post Master General – t.i., pasts), bet Ritai teica, ka viņa būšot priecīga strādāt luksa bērnu mājā. Tā bija Minda māja (Minda Home) – garīgi slimiem bērniem un pusaudžiem. Ritai krita šī loze, jo Minhenē bija nolikusi intensīvus medmāsas kursus. Darbs Minda mājā bija emocionāli smags.

Dzīves sākums Austrālijā viņiem bija Gilles ielā, Adelaides pilsētas centrā. Pēc laika laimējās, ka tai pašā ielā gadījās pārdošanā māja, un viņi to varēja iegādāties. Pēteris vienu gadu nostrādāja ledusskapju kompānijā Kelvinator kā tīrītājs, kamēr Helēne pie mājas darbiem.

Mirdza iesāka strādāt Gilles ielas birojā un tad sekoja darbs Kelvinatora birojā. Pa to laiku vīrs izstudēja jurisprudenci. Viņš bija apdāvināts valodās un jau sākuma gados tika uzlūgts strādāt pie tulkošanas darbiem. Pēc tam Mirdza ar vīru pārcēlās uz Kanberu, kur Juris strādāja kā advokāts. 1970s gados viņš tika uzaicināts tiesneša amatā Portmorsbijā (Port Moresby) Jaungvinejā (Papua New Guinea). Tas bija rets notikums, jo augstākā amata darbus parasti deva angļu izcelsmes ļaudīm. To viņš pieņēma, bet īsi pēc tam saslima ar malāriju, atbrauca mājās un iesāka brīvkunga gaitas.

Ritai sākuma gados bija kādi deviņi dažādi darbi, ieskaitot pie nupat minētiem garīgi slimajiem bērniem Minda mājā. Citi darbi ieskaitīja olu šķirošana un pārdevējas darbu. Pēc tam Rita 14 gadus strādāja saldējuma firmas Amscol laboratorijā, krējuma nodaļā. Tad pārcēlās uz CSIRO (Commonwealth Scientific and Industrial Research Organisation – Kopvalsts zinātnes un industriālās pētniecības organizācija) un tur 30 gadus nostrādāja dārzkopības nodaļā. Ansis strādāja pie Kelvinator, bet pēc tam 30 gadus pie automašīnu kompānijas Holden. Ansis mīlēja sportu un spēlēja basketbolu pie ASK (Adelaides Sporta klubs). Viņš arī bija izmeklēts spēlēt Dienvidaustrālijas komandā, kas izcīnīja čempiona vietu.

Gilles ielas māja Grīnmaņu pārim deva grunti un stabilitāti, bet viņi bija knapi tajā iedzīvojušies, kad pilsētas valde nolēma paplašināt dažas ielas. Viņu māja bija nozīmēta šo projektu veicināt, gan vēlāk tas netika īstenots. Pilsētas valde māju atpirka. Nākamā dzīves vieta bija Flindersa ielas Dreimaņu mājā.

Kad Grīnmaņu pāris pārcēlās uz Flindersa ielu, tad Helēne strādāja kā tulkotāja pie Labā kaimiņa padomes (Good Neighbour Council), jo viņai bija vācu, krievu, angļu un latviešu valodas. Flinderieši bieži pie viņas griezās ar lūgumu pēc palīdzības tulkot oficiālos dokumentus, un Helēne ar lielu pacietību visiem izpalīdzēja. Sestdienas rītos viņu varēja atrast latviešu skolā, kur viņa pasniedza katoļu saimei ticības mācības stundas. Helēnei ļoti patika, kad no darba pārnākot, Pēteris viņu sagaidīja mājās – viņš esot bijis ideāls vīrs.

Helēnei ļoti patika laistīt dārzu. Bieži viņu varēja sastapt ar šļūteni rokā. Abi mīlēja mūziku – Helēna spēlēja klavieres un Pēteris vijoli. Kad varēja, tad abi apmeklēja koncertus. Kompāniju viņiem turēja kaķis Princis un Sandī. Daudz arī bija ko stāstīt un ar ko dalīties pēc meitu ciemošanos ar šīs ielas citiem iemītniekiem.

Pēteris mira 1971. gadā. Helēne turpināja dzīvi ar Flindersa ielas saimes atbalstu, jo kāds vienmēr pieskrēja un ar viņu parunājās. Viņai par prieku Mirdza un Juris 1974. gadā izmaksāja ceļu uz Latviju, kurp viņa aizbrauca pirmo reizi pēc kara un ciemojās tur trīs mēnešus. No ģimenes loka, kur bija divas māsas un brālis, bija palicis tikai brālis ar sievu, kas bija izsūtīti uz Sibīriju, jo strādāja pagasta valdē. Pēc ceļojuma Helēnes veselība palika švakāka, un1975. gada martā viņu iesauca aizsaules rindās.

Kad mājas nākotne bija nokārtota, 1977. gadā Rita un Ansis apciemoja savu onkuli. 1985. gadā Mirdza ar Ritu ciemojās Latvijā un satika brālēnu Arvīdu. Viņš bija atgriezies no Sibīrijas izsūtījuma, kur viņam laimējās ar nometnes komandantu, jo viņa spējas tika vērtētas, uzbūvējot siltumnīcu. Brālēns Emīls, kas cīnījās ar partizāniem, guļ smilšu kalnā, jo tika nošauts Kurzemes mežā, ejot uz Ziemassvētku svinībām.

2011. gada 9. jūlija avīze Krustpils Novadnieks aprakstīja Grīnmaņu dzimtu mājas stāstu. Medeņu Pāpuļos bija tik labi saimnieki, kas spēja ar ģimenes spēku no akmeņainās zemes izveidot pirmklasīgo vietu ar ābelēm, govīm, ķiršiem, skaistām ēkām un sakņu pagrabiem, uzvarot Sakopto sētu konkursus. Tad Mirdzas un Ritas brālēnus iesauca leģionā, bet onkulis Otto palika savā saimniecībā līdz beigām, kamēr padomju vara uzlika tik lielus nodokļus, ka nespēja tos samaksāt. Saimniecību atņēma, aizveda prom visus dzīvniekus, atdodot tos tautai. To nakti Otto nepārdzīvoja un nomira ar sirdstrieku. Pat sieviņai Marijai nebija ar ko aprakt, kaimiņi nāca palīgā.

Kad Arvīds atgriezās no Sibīrijas, viņš necerēja, ka vienu dienu varēs atgūt Grīnmaņu mājas. Bet tagad tur saimnieko Otto mazdēli – un kaut 50 gados pazaudētas 2 paaudzes, un viss ir jāsāk no jauna, viņi seko vectēva pēdām – paliek cerība, ka vienu dienu Grīnmaņu dzimtu mājas atkal varēs ieņemt vietu Sakopto māju konkursā.

Marija Perejma

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com