Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Saruna ar žurnālistu (3)

Gunārs Bērzzariņš par savām dzīves un darba gaitām

Laikraksts Latvietis Nr. 252, 2013. g. 11. apr.
-


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Gunārs Bērzzariņš Adelaidē ar izcīnīto „The Advertiser“ šaha kausu 1950. gadā. FOTO no Gunāra Bērzzariņa personīgā arhīva.

Otrais turpinājums. Sākums LL248, LL250.

Ilze Nāgela: Jūs minējāt, ka sākāt, bet nenobeidzāt korespondentu kursu žurnālistikā. Kāds tam bija iemesls? Tam, ka Jums ir patiesi talants rakstīt, es domāju, nav jāšaubās.

Gunārs Eižens Bērzzariņš: Es iesāku korespondentu kursu žurnālistikā, bet nenobeidzu vienkārša iemesla dēļ. Ar citiem mājas darbiem biju labi ticis galā, ieskaitot, uzrakstīt stāstu (short story), kas nav mana stiprā puse, bet apstājos pie dzejošanas. Man vajadzēja vienkārši uzrakstīt, ka gribu to stundu izlaist un iet tālāk, bet tik ilgi vilcinājos, kamēr prātu sāka aizņemt citas lietas...

IN: Nonācis Adelaidē, Jūs 1950. g. janvārī palīdzējāt nodibināt pirmo latviešu sporta kopu Austrālijā – Spīdola (kas mainīja vārdu uz Adelaides Latviešu sports – ALS). Cik liels latviešu sportistu skaits tajā bija dibināšanas laikā? Kādi bija galvenie sporta veidi, ar kuriem šajā sporta kopā nodarbojās sākuma gados? Kā notika tajā laikā Jūsu sazināšanās un dalīšanās ar aktualitātēm? Pasts? Telefons? Varbūt pat telegrammas?

GEB: No Adelaides sāku sūtīt laikraksta Austrālijas Latvietis (AL) sporta nodaļas vadītājam Arnoldam Šmitam (kas jau Latvijā bija pazīstams sporta žurnālists) vēstules par notikumiem Adelaides sporta dzīvē. Tādu netrūka. 1950. g. janvārī nodibinājām paši savu sporta klubu, kaut vēl labu laiku mūsu basketbolisti spēlēja pie YMCA. Nosaucām klubu par Spīdolu, bet drīz vien sapratām, ka austrālieši ar tādu vārdu netiks lāga galā (ne arī mēs plānojām tikai paši savā stūrītī spēlēties!) un mainījām to uz Adelaides Latviešu sports (ALS). Biedru skaits sākuma varēja būt ap 30, vēlāk trīskāršojās.

Tā ka volejbolu Adelaide nepazina, noīrējām par lētu naudu no pilsētas pašvaldības vietu vienā no pilsētu aplencošajiem parkiem (Greenhill Road un Glen Osmond Road krustojuma tuvumā), kur ierīkojām volejbola laukumu, vēlāk pat divus. Sestdienu pēcpusdienās tur netrūka ne puišu, ne meiteņu spēlētāju. Klubs kādu laiku īrēja arī vienu no parka tenisa laukumiem.

Galda tenisam arī bija piekritēji; to spēlējām – līdz ar citu tautību entuziastiem – YWCA mājas labi iekārtotās pagrabtelpās (Grenfell ielas un Hindmarsh Square stūrī).

Tā ka visiem Adelaides latviešu basketbolmīļiem vieta pirmajā komandā neiznāca, tad nodibinājās otrs klubs – Venta. Abi spēlēja virslīgā. Ventieši cienīja arī volejbolu un viņi savā Ziemeļadelaides parkā noīrētajā laukumā nodarbojās arī ar vieglatlētiku. Otrajās Austrālijas latviešu meistarsacīkstēs (ALM), kas notika Adelaidē (pirmās bija Melburnā 1952. g.) programmā bija basketbols, volejbols, teniss un galda teniss – gan vīriešu, gan sieviešu, izņemot basketbolu. Sieviešu basketbols arī starp austrālietēm sākās nedaudz vēlāk. (Kā zināmu kuriozu pastāstīšu, ka tolaik par basketbolu sauca sieviešu spēli, ko tagad pazīst kā netball. „Īsto“ basketbolu sauca par five-a-side vai International rules, saīsināti IR. Vajadzēja ievērojamu diplomātiju pamazām pierunāt sieviešu sporta vadību viņu spēles vārdu mainīt.)

Virslīgas spēles notika OBI nama zālē, Wakefield ielā ceturtdienu vakaros. Tur nedēļas nogalēs iekārtojām arī treniņus, kas sākumā bija notikuši YMCA zālē, Gawler Place.

Gadus vēlāk, kad sāka plānot Latviešu zāles būvi blakus Latviešu namam, mēs cīnījāmies, lai to uzceltu tādu, lai tajā varētu notikt arī sporta nodarbības. Mūsu sporta kopas priekšnieks Leonīds Rudājs bija arī nama plānošanas komitejā. Viņam varam pateikties, ka mūsu vēlēšanās piepildījās. Nams ir bez logiem. Griestu lampām priekšā uzlika stiepļu aizsargus. Vienu basketbola grozu varēja uzkārt uz āķiem virs zāles ieejas durvīm, otram grozam Alberts Seskis konstruēja metāla statīvu uz riteņiem, ko varēja piebīdīt skatuves malai, kā arī aizvilkt aizmugurē citu sarīkojumu laikā. Treniņi notika svētdienu rītos – arī tajā laikā, kad, mūsu uzaicināts, Adelaidē kā treneris un spēlētājs viesojās ļoti populārais Zigurds Kauls no ASV.

1956. gada olimpiskās spēles Melburnā mūs sajūsmināja, īpaši tādēļ, ka Austrālijas basketbola izlasē spēlēja mūsējie – Pēteris Bumbērs, Juris Dancis, Inga Freidenfelds; disku meta Vēsmonis Balodis. Vērojām arī latviešus no okupētās Latvijas – Inesi Jaunzemi (uzvarēja šķēpa mešanā), basketbolistus Jāni Krūmiņu, Maigoni Valdmani, Valdi Muižnieku. Es gan ne ar vienu no viņiem nesatikos.

Tajā gadā Austrālijā pirmo reiz ieveda TV. Olimpiskajam basketbolam varēja sekot gan pa TV, gan radio. ABC reportierim Arnoldam Jūenam (Ewan) bija uzticēta radioraidījumu komentēšana. Lai labāk iejustos jaunajā lomā, viņš nāca uz mūsu virslīgas spēlēm, vingrinājās pats komentēšanā un aicināja arī dažus no mums to darīt; pats klausījās, lai dzirdētu, kā īstie basketbolisti uztver spēli. – Tolaiku austrālieši nebija lieli valodnieki, bet Arnolds visus ārzemnieku vārdus bija tā iestudējis, ka spēļu laikā bija tiešām prieks viņu klausīties.

IN: Austrālijā 1949. g. maijā Emīls Dēliņš sāk izdot latviešu laikrakstu – Austrālijas latvietis, un Jūs jau decembrī tam nosūtījāt savu pirmo rakstu; vai šo var saukt par jūsu sadarbības sākumu, kas tik sekmīgi turpinājās līdz pat 2000. gadam, kad Emīls Dēliņš aizgāja pelnītā atpūtā. Tātad, vairāk nekā 50 sadarbības gadu; lūdzu, pastāstiet par tiem mazliet tuvāk!

GEB: Šmits rakstīja AL par sporta veidiem, kas viņam bija tuvāki, piemēram, futbols; es par saviem favorītiem, kā basketbolu. Pēc spēlēm es sagatavoju un izdevu grāmatiņu Melburna 1956.

Kad sāku ceļot, vēlējos pastāstīt arī citiem par pieredzēto. Tā iesākās mani ceļojumu apraksti AL. Kad vēlākos gados ceļojumi paildzinājās, sūtīju Dēliņam aprakstus vēstulēs no ārzemēm, nevis pēc atgriešanās.

1972. g. pirmo reiz atgriezos Eiropā, kur man galvenā atrakcija bija Olimpiskās spēles Minhenē. Par tām tad arī sūtīju vēstules AL. Nākošās spēles bija Montreolā 1976. g. Kad vien izdevās, savienoju ceļošanu ar kāda lielāka sporta sarīkojuma apmeklēšanu, par kuru tad sūtīju reportāžas AL. Kad ieveda internetu (e-pastus), sazināšanās strauji paātrinājās.

Man ir paradums, aprakstot saistošākas sporta sacīkstes, lietot tagadnes formu. Šad un tad Dēliņš to izmainīja pret pagātni, kas, manuprāt, aprakstam atņēma dramatismu. Citādi Dēliņš reti kad ko manos rakstos laboja. Kad viņš 2000. gadā nodeva laikrakstu citās rokās, bija beigusies neatkārtojama ēra. Līdz 1990. gadam laikraksts palīdzēja uzturēt patriotismu un cerību, ka Latvijas okupācija nepaliks mūžīga, sasaistīt visā Austrālijā izkaisītos latviešus, deva kontaktu ar latviešiem citās trimdas zemēs, plaši aprakstīja notikumus Latvijā. – Kad Latvija atguva neatkarību un ārzemju latvieši paši varēja droši braukt uz Latviju, laikraksta loma mainījās.

IN: Vai vēlētos vēl pieminēt kādu, ar kuru bijusi tik laba, profesionāla sadarbība žurnālistikas jomā šo gadu gaitā?

GEB: Jau pieminēju, ka Šmits bija man AL sporta lietās boss. Viņš pats nekad nebrauca ārā no Melburnas aprakstīt sporta sacīkstes – tas palika manā jomā. Kad Šmits atvaļinājās 1976. g. beigās, Dēliņš uzaicināja mani vadīt sporta nodaļu. Mums jau vispār citu sporta lietās ieinteresētu rakstītāju nebija (nav arī tagad).

Pēc Šmita nāves 1978. g. Laika sporta redaktors Vilis Čika (arī viens no pirmskara Latvijas laika žurnālistiem) aicināja mani sūtīt sporta ziņas par Austrāliju. (Pieminēšu, ka gan Šmits, gan Čika, gan es esam Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijas bijušie audzēkņi.)

Pēc Čikas nāves 1989. g. Laika sporta redaktori mainījās. Kā saprotu, tekstu nereti rediģēja citi, ne pats sporta redaktors. Mūsu uzskati ne vienmēr sakrita. Piemēram, es biju rakstījis: „…milzene ķīniete…“; iespieda „…gara auguma ķīniete…“; es: „Ar globtrotera veiklību izcēlās…“ bija pārtaisīts par – „Ar māksliniecisku veiklību izcēlās …“ un tml.

Kad rakstīju par basketbolu laikrakstā The Advertiser, basketbols vēl nebija ieguvis augstu rangu. Kad vietējās virslīgas spēles bija beigušās (ap plkst. 22.15), es braucu no zāles uz redakciju un vispirms pajautāju sporta subredaktoram, kā ir ar telpu, jo nebija jēgas tērēt manu un viņa laiku, rakstot garus stāstus, ja tovakar sporta lappuses bija aizņemtas ar svarīgākiem notikumiem. Tad es rakstītu koncentrēti. Ja man pateica, ka vietas ir vairāk, rakstīju attiecīgi plašāk – turpat reportieru zālē uz kādas no galdiņos iebūvētajām rakstāmmašīnām, ko ērti varēja nogremdēt, padarot galdiņu par parastu rakstāmgaldu.

Piecdesmitajos gados Dienvidaustrālijas basketbola klubi sašķēlās; radās divas savienības, kas katra rīkoja savas sacensības un uzskatīja sevi par galveno. Abu virslīgu spēles notika ceturtdienās, divās dažādās zālēs. Es mēģināju ieturēt pilnīgu neitralitāti, kaut tā virslīga, kur spēlēja latvieši, lietuvieši un igauņi, bija nenoliedzami spēcīgākā. Otra savienība bija deklarējusi, ka ievedīs austrāliešu futbolam līdzīgu sistēmu, kurā klubi pārstāvēja kādu apgabalu. Tas baltiešiem, protams, nebija pieņemams. Katru ceturtdienas vakaru braucu vispirms uz vienu zāli, pēc tam uz otru. Aprakstā laikrakstā vienu nedēļu devu virsrakstu vienai, otru – otrai savienībai.

Galu galā mūsu savienība sāka nīkuļot, jo austrālieši bija futbola un līdz ar to otras savienības piekritēji. Otra savienība vairākkārt aicināja baltiešus pārnākt, apsolot, ka viņu komandas varēs spēlēt ar savu vārdu. Lietuvieši pārgāja pirmie, arī latviešiem neatlika citas izejas. Mūsu savienība beidza pastāvēt. Mūsu klubs jau pirmajā gadā vienīgajā atlikušajā savienībā kļuva par meistaru, bet pēc tam sākas atplūdi. Dažus gadus vēlāk, kad ne latvieši, ne lietuvieši vairs nespēja dominēt kā agrāk, savienība sāka mūs spiest pieņemt kāda apgabala vārdu.

Lai varētu paturēt savu vārdu, mēs mēģinājām noturēt kluba izlasi iespējami spēcīgu, cita starpā ataicinot no ASV teicamus latviešu basketbolistus, kā, piemēram, Zigurdu Kaulu 1966. g., bet tie viesojās tikai īslaicīgi. Lai noturētu savu latvisko statusu mēs meklējām palīdzību gan pie Adelaides pilsētas galvas, gan Dienvidaustrālijas Sporta ministrijas, gan federālā imigrācijas ministra, taču labākajā gadījumā saņēmām tikai – līdzjūtību.

1969. g. ASK bija noslīdējis līdz virslīgas astotajai – pēdējai vietai. Pārspēlē ar 1. līgas meistaru gan uzvarējām, un izvēlējamies saukties tikai par Adelaidi, bet tas nepalīdzēja, un pēc divi gadiem savienība mums uzspieda Centrāls vārdu (un apgabalu tālu Adelaides ziemeļos. Mums būtu jāuzņem tā apgabala spēlētāji, bet tie neizrādīja interesi, jo mēs nekādu propagandu tur neveicām). Mēs iesaistījām pazīstamos ungārus (kur vienmēr skaitliski mazais klubs Budapest bija pievienojies Norvudai) un dažus draugus – austrāliešus.

Mūsu vecākajiem izcilajiem spēlētājiem aizejot atpūtā, mums laimējās ar to, ka treneris Ilmārs Blicavs bija izaudzinājis teicamu jaunās paaudzes vienību, kas bija pat kļuvusi par līgas meistaru zem 18 g. klasē. Drīz tie ienāca virslīgā ar Ilmāru kā treneri. Viņa jaunākais dēls Andris vēlāk kļuva par olimpieti un meita Ilze arī pārstāvēja Austrāliju.

1976. g. klubs panāca, ka tam atļāva lietot nosaukumu Adelaide, piešķirot pienākumu rūpēties par basketbolu Adelaides pilsētas apjomā, kas faktiski gan neko nenozīmēja. Klubs apvienojās ar lietuviešu un igauņu klubiem, kas skaitliski bija bijuši mazāki. Klubam bija 16 vienības dažādos grādos, taču ne vairs latviskas, jo mums vienkārši trūka skaitliskas bāzes. Kluba darbiniekiem sāka zust entuziasms darboties, jo klubs vairs nebija tīri latvisks.

1977. gadā klubam bija pēdējā sekmīgā dalība Austrālijas klubu meistarsacīkstēs – izcīnīta 7. vieta. Taču pēc tam, sastāvam dažādu iemeslu dēļ vājinoties, turpinājās lejupslīde. Ikreiz beidzot sezonu virslīgas pēdējā vai priekšpēdējā vietā, 1982. g. sezonas beigās klubam – pēc 32 gadiem pavalsts virslīgā – bija tā jāatstāj.

IN: Kopš 1961. gada Jūs esat pie Austrālijas latviešu sporta pārvaldes vadības. Cik patreiz aktīvu latviešu sportistu ir Austrālijā?

GEB: Tiesa, vadīju ALSP kopš 1961. g., bet 2012. gada 29. decembra ALSP kongresā vairs nekandidēju. Par jauno vadītāju, kas ir tikai trešais visu trimdas gadu laikā, ar aklamāciju ievēlēja šobrīd vienīgās latviešu sportā īsti aktīvās pavalsts Jaundienvidvelsas Dimi Pešudovu, savulaik izcilu basketbolistu un volejbolistu, tagad novusistu, arī piedzīvojušu organizatoru. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, kad dzīvoju un strādāju Melburnā, viņš bija viens no maniem kollēgām, ar ko kopā atjaunojām Melburnas latviešu sporta dzīvi. Ziedu laikos mēs skaitījām biedrus tuvu tūkstotim; tagad ir mazāk par 200.

IN: Kāda ir bijusi līdz šim Jūsu sadarbība ar radio? Minējāt jau, ka 1951. g., piedaloties Austrālijas Jubilejas (1901-1951) šaha meistarturnīrā, pēc spēlēm katru vakaru ziņojāt par rezultātiem ABC radiofonam. Vai šī sadarbība ar radio ir turpinājusies?

GEB: Pēc tam vienīgais kontakts ar radio man bijis, sākot apmeklēt Latviju pēc tās neatkarības atjaunošanas, kad katru gadu tiku uzaicināts Latvijas radiofonā pastāstīt par mūsu sporta dzīvi. Ar Latvijas radio sporta reportieri Initu Kresu (dzim. Rītiņu, bijušo brīnumkomandas TTT spēlētāju) iepazinos pašā pirmajā Latvijas apmeklējumā, kad mums iznāca sēdēt pie viena vakariņu galda.

IN: Sporta žurnālists, aktīvs dažādu sacensību apmeklētājs; kādēļ kā savu maizes darbu izvēlējāties apgūt šķiet kaut ko pavisam savādāku, 1958. g. kļūstot par Australian Society of Accountants (Austrālijas Grāmatvežu biedrības) biedru? Minējāt, ka vairākus gadus vakaros mācījāt biroju organizāciju South Australian Institute of Technology (Dienvidaustrālijas Tehnoloģijas institūtā); vai bijuši kādi interesanti momenti Jūsu kā skolotāja pieredzē?

GEB: Rakstīšana man vienmēr likusies kā brīvlaika nodarbība, hobijs. Kļūt par profesionālu žurnālistu man nekad nav nācis prātā. Kā minēju, Vācijā es studēju tautsaimniecību. Šeit to nevarētu darīt, vienlaicīgi strādājot, nemaz nerunājot par izmaksu (toreiz Austrālijā gan bija viena bezmaksas universitāte – Pertā). Izvēlējos radniecīgo accountancy; nobeidzu trīsgadu kursu, ieguvu diplomu. Drīz arī sameklēju attiecīgu darba vietu.

Turpināju papildināt zināšanas – izgāju viengadīgu Chartered Company Secretaries kursu un rindu īsu kursu: par cilvēku attiecībām, biroju vadību, arhivēšanu un dažus citus, līdz nonācu pie atziņas, ka labprāt ar to iepazīstinātu jauno paaudzi. Darbu SA Institute of Technology man ieteica draugs Fricis Gailītis, kas tur jau strādāja par lektoru. Iesāku (vakaros vai pusdienlaikā, divreiz nedēļā; gan darba vieta, gan Institūts bija pilsētas centrā – CBD) kā pasniedzējs (tutor), tad kļuvu par lektoru ar biroja darbu saistītās zinībās. Šis darbs man lieliski patika, un strādāt ar pieaugušiem nebija ne mazāko grūtību. Atceros, ka toreiz nāca modē paredzēt, ka datori izskaudīs no birojiem visus papīrus. Es biju skeptisks un tā arī teicu saviem studentiem. Es nostrādāju Institūtā 6 gadus no 1971. g. līdz 1976. gada beigām, kad man negaidīti iznāca pārcelties maizes darbā uz Melburnu.

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com