Nenoslīcināmā atmiņa

Grāmatas „Atmiņu Daugava“ vāks.

Palielināt / Enlarge

Kokneses pilsdrupas 1910. gados. Roberta Johansona foto no Imanta Vilciņa ģimenes arhīva. FOTO Roberts Johansons.

Palielināt / Enlarge

Kokneses pilsdrupas šodien, pēc appludināšanas. FOTO Jānis Padedzis.

Palielināt / Enlarge

Kokneses Kultūras biedrības nams 20. gs. 20tie gadi. LFM krājums 8747_128 FOTO Kārlis Lakše.

Palielināt / Enlarge

Aucēnieši Koknesē pie motorlaivas „Staburadze“ pirms došanās uz Staburagu 20. gadsimta 30tos gados. FOTO no AiVMM krājuma.

Palielināt / Enlarge

20. gadsimta 30to gadu beigas. JkNM krājums 5819. FOTO Kārlis Lakše.

Palielināt / Enlarge

Staburags 1965. gadā. FOTO Valentīns Edmunds Klešniks.

Palielināt / Enlarge

Staburaga atlūzu sazāģēto kluču transportēšanas darbi 1965. gadā. FOTO Alberts Glāznieks.

Palielināt / Enlarge

Pļaviņas. Ēriks Bērziņš un Viktors Tiks 1979. gada plūdos. J. I. Padedža ģimenes arhīvs. FOTO Alberts Glāznieks.

Palikuši vienīgi nosaukumi. Bebruleja, Lorelejas klints, Kraukļa klints, Velnatvars, Oliņkalns, Staburags Velnbārdis, Liepavots, Pērses ūdenkritums. Pazīstamākie. Mazāk daudzinātie, kā kaķpautoļi, simti un tūkstoši grimuši aizmirstībā kopā ar daļiņu no Latvijas. Turpat senču sapņi, vēsture, izcilas dabas un kultūras zīmes. Kā interesēs? Vienkāršā patērētāja vai Melnā bruņinieka? Labi, ka Auseklis, Pumpurs un Rainis to nepieredzēja. Kā tad nu būtu ar pirmo, otro, arīdzan trešo latviešu atmodu?

V. I. Ļeņina Pļaviņu hidroelektrostacijas aizsprosts uzskatāms par grandiozāko Latvijas valsts pēdējās okupācijas pieminekli. Tajā simboliski sablīvējies viss, kas Daugavzemi piemeklēja: komunistiskais režīms pēc Ļeņina formulas padomju vara plus elektrifikācija, Daugavas glābšanas mēģinājumi un izrēķināšanās ar glābējiem, nacionālkomunistu dumpis pret Pļaviņu HES, padomju tehnokrātiju un tam sekojošās represijas, tēvzemes kolonizācija un pārkrievošana.

Pļaviņu HES ūdenskrātuvē noslīcināto pamatvērtību zaudējums tāpat kā elektrifikācija mīnus padomju vara aplaupījis paaudzes, kas Daugavu posmā no Pļaviņām līdz Aizkrauklei pirms appludināšanas nav redzējušas. Likteņupei cirstās rētas nedzīst. Par to jāpārliecinās ik reizi, kad cilvēki ierauga neapplūdinātā Kokneses kanjona fotogrāfijas, dokumentus, ieklausās daugaviešu teiksmās. Tāda mēroga noziegumu pret Eiropas dabu, Daugavas ielejas bioloģisko daudzveidību, Latvijas kultūru un cilvēkiem arī šodien neattaisno saražotie kilovati un nopelnītie lati. Vēl jo vairāk, ja zinām, ka spēkstacija netika celta Latvijas enerģētiskās patstāvības nodrošināšanai. Tai, gluži otrādi, kā rakstīja prese, ar brālīgo tautu un pirmkārt lielās krievu tautas atbalstu vajadzēja mūsu tautsaimniecību neatgriezeniski integrēt vienotajā nedalāmajā [PSRS].

Sevišķi ciniski Daugavas un Daugavzemes pakārtotā loma šais procesos atklājās 1986. gadā, sabiedrībai glābjot no iznīcības pēdējo dzīvo likteņupes posmu, tagad UNESCO nacionālā mantojuma sarakstā iekļauto dabas parku Daugavas loki. Vissavienības institūta Hidroprojekts inženieri neslēpa, ka Daugavpils HES un Daugavas kaskādes uzdevums ir nodrošināt galotņu jaudas PSRS Ziemeļrietumu energosistēmā, galvenokārt līdzsvarojot esošo un projektēto atomelektrostaciju darbību. Gadījumā, ja Daugavā pietrūktu ūdens, uz ko norādīja Latvijas hidrologi, projektētāji lika priekšā to pa caurulēm tecināt no Latgales ezeriem, bet naktīs ar kodolenerģijas pārpalikumiem pumpēt atpakaļ.

Lai cik absurda šāda elektrostacija nebūtu, vēl 2012. gadā Daugavpils HES reanimācijas ideja guvusi ne tikai plānā galdiņa urbēju, bet arī latvju Prezidenta labvēlību. It kā pēc ārzemju investoru priekšlikuma. It kā pēc koriģēta projekta, it kā ar horizontālām turbīnām, kas, protams, nav nekas jauns un atrodams arī PSRS laiku objekta uzlabošanas priekšlikumos. Tos 1987. gadā PSRS Biosfēras padome izbraukuma sēdē Latvijā akadēmiķa Pjotra Trjošņikova vadībā pārliecinoši noraidīja līdz ar kopējo unikālās ielejas applūdināšanas ideju. Sen pietiek ar to vien, ka uz Daugavas ir trīsi „hesi“, par ko priecīgs esi.

Rietumu zinātne jau tad, kad PSRS slēja Pļaviņu HES Latvijā un Asuānas HES Ēģiptē, bija secinājusi, ka līdzenuma upju spēkstaciju nestais posts ir lielāks par ieguvumu. ASV divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados sākās šādu aizsprostu demontāža. Arī Pļaviņu HES līdz šai dienai sagādātie tiešie un netiešie tautsaimnieciskie zaudējumi varētu būt fantastiski. Liela daļa no tiem, ko Latvijai sagādājis okupācijas pusgadsimts kopumā.

Reizē ar saražoto rīta un vakara stundu elektrību, katrā jaunā spēkstacijas ekspluatācijas gadā mēs taču zaudējam tūkstošiem tonnu vērtīgo zivju (nēģu, lašu, zušu, Daugavas vimbu), kas Daugavā iznīka līdz ar Aizkraukles un Doles aizsprosta uzcelšanu. Katru gadu nedabisko ūdenslīmeņa svārstību dēļ noārdās Daugavas krasti, iet bojā zivju ikri. Katru gadu Pļaviņu ūdenskrātuves dibenā nogulsnējas un upes dzīvību smacē no augšteces plūstošās dūņas, smiltis un atkritumi. Katru dienu samazinās stāvošās upes pašattīrīšanās spēks un ūdens kvalitāte. Arvien tālāk no uzpludinājuma robežām izskalojas dolomīti, pārpurvojas apkaime. Nemaz nerunājot par to, ka turpat trīs latviešu paaudzes Kokneses kanjona vietā redz nevis skaistu, elpu aizraujošo ainavu, kas mūs ilgākā laikā padarījusi par tautu, iedvesmojusi māksliniekus un dzejniekus, veidojusi priekšstatus par Dzimteni, bet vienmuļu, reizēm baisu un neizteiksmīgu ūdens klaidu.

Neizmērojams ir upes rekreatīvās vērtības zaudējums. Vai 100 tūristu liellaivu vietā, kas tūkstošiem atpūtniekus izejamās dienās pāri krācēm kopš cara laikiem līdz Otrajam Pasaules karam vizināja no Pļaviņām uz Staburagu un atpakaļ, tagad pa dīķi ar mēness ainavas krastiem sezonā regulāri vadā tikai viens Vikingu kuģis.

Tomēr visas atmiņas nav noslīcināmas. Neapturama plūst Debesu Daugava, ko par spīti īstenībai, degradētos Pļaviņu ūdenskrātuves krastos stāvēdama, pamanījusi rakstniece Saulcerīte Viese. Jāņa Ivara Padedža Atmiņu Daugavas vākums ikkatrā cilvēkā, kam ir sirds un dvēsele, droši vien liks uzliesmot tautas atmiņas zemdegām, izgaismos bijušo, vedīs uz priekšu, uz neiznīcināmo likteņupi.

To vēl pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās šaizemē tā vēlējās nosargāt dzejnieks Ojārs Vācietis, kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš, žurnāliste Vera Kacena, inženieris Eduards Bisenieks, ģeogrāfs Guntis Eberhards, arhitekts Jānis Vilciņš, hidrologs Imants Rieksts, režisore Felicita Ertnere, aktrise Alma Ābele, gleznotājs Valdis Kalnroze, tēlnieks Kārlis Zemdega, valodnieks Jānis Endzelīns, profesors Jānis Lūsis un daudzi, kuru paraksti pret Pļaviņu HES projekta īstenošanu beigu beigās nonāca nevis laikrakstos pie tautas, bet PSRS Valsts Drošības komitejas arhīvā. Protestu organizatorus ierindoja buržuāziskajos nacionālistos. Vienalga, pie nāvei nolemtās Daugavas kā ziedošas ābeles tūkstošiem cilvēku turpināja pieglausties atvadu svētceļojumos, līdz pēdējām brīdim, vēl pēc Krievkalna baznīcas un Pērses tilta uzspridzināšanas. Kas prata rīkoties ar fotoaparātiem vai kinokamerām, fotografēja un filmēja, apzināti gādādami par svētvietas nemirstību.

Tai pašā laikā Daugavas mutuļojošā straumē draugu laivas pavadīts no Pļaviņām līdz Koknesei pārdrošā peldējumā kā protesta bezdelīga laidās vēlākais latvju arheoloģijas patriarhs Jānis Graudonis. Un Siliņmāte, kuras māja Krasta ielā Pļaviņās, gatavojoties appludināšanai, jau bija nojaukta, katru dienu sēdās zem nenocirstas krastmalas ābeles, skatījās uz bojāejai nolemto ieleju un raudāja. Raudāja laikraksta Daugavas Rīts korektore Ārija Andersone. Ideoloģiski izturētākie jauniņo kolēģi pēla par inženiertehniskā progresa neizpratni, bet Ārija vēl sirmā vecumā atzinās: „Es māju Vietalvas ielā, kur tagad dzīvojam, nekad sapņos neredzu. Arvien sapņos stāvu uz Daugavas krasta, arvien dzīvoju Krasta ielā 17, un arī Kalniņi ir atgriezušies, un atjauno savu māju.“ Kāds vīrs no Klintaines, un laikam jau ne vienīgais uz gadiem pameta dzimtās vietas: „Es nevaru skatīties uz pilno Daugavu!“

Šie cilvēki nebija izņēmums. Tā bija Daugavzemes tauta.

Bebrulejas karaļvalsts, Kokneses Krievkalns, simtiem dzimtu, simtiem cilvēku pasauļu, ģimeņu ligzdu, kuru īsto skaitu būvobjekta slepenības dēļ grūti precizēt, izārdītas, izrautas ar saknēm, nolīdzinātas un noslīcinātas. 1962. gadā demontētas mājas saimniecei Kalnin Mirdza Jekabovna izsniegts appludināmā īpašuma novērtējuma akts liecina, ka arī kompensācijas par atsavināto bijušas smieklīgas. Padomju vara pat simboliski neatlīdzināja nemateriālo bagātību, tai skaitā mūžamāju izārdīšanu vai labākajā gadījumā pārcelšanu uz sausāku vietu. Pļaviņu jūras uzbrukums nebija vis kaut kāda komunistiskās jauncelsmes drāma, bet visīstākā tautas traģēdija.

„Es nekad neaizmirsīšu tos skatus, kad stāvējām pie klases loga Krievkalnā un skatījāmies kā no Krievkalna kapiem veda rindā baltos zārkus pārapbedīšanai uz Atradzi,“ atcerējusies koknesiete Zane Niedre. Tāpat apbedītos no Bebrulejas kapsētas PSRS tehnokrātijai ierastā rutīnā pārvietoja uz Bārukalnu Pļaviņās. Cilvēki nedrīkstēja i iepīkstēties par barbarismu un netaisnību. Nepilnus 40 gadus vēlāk šie paši skati gandrīz atkārtojās Augšdaugavā. Vēlāk no pavirši iztīrītām kapu vietām nogremdētajā kanjonā Daugavas viļņi skaloja ārā senču kaulus.

Neviens, izņemot cenzūras un komunistu sažņaugto presi komunisma triecienceltni neslavēja. Droši vien bija vienaldzīgie, kā parasti, taču pavisam maz sajūsmināto. Pļaviņu HES slavināšanai nācās meklēt kangarus.

Varēja domāt, ja ne uzreiz, tad gadu desmitos, mainīsies paaudzes, ļaudis apradīs, samierināsies. Tas nav noticis. Par laimi. Nāk arī Staburagu neredzējušie un dzied Liepavota dziesmas, lasa Staburaga bērnus, lai nokļūtu tur nezinkur.

Atmiņu Daugavā ikviens, slāpēdams asaras un iemantodams prieku, kas mums reiz piederējis, var iziet Pļaviņu jūras zemūdens takas no Aiviekstes grīvas līdz Laucei. Šeit sociālisma cēlāji vēl nav uzvarējuši dabu. Šeit šalko un puto Grūbas krāce. No stāvas klints Pļaviņu puiši ieplunkšķ Velnatvarā. Pret straumi iras Daugavas laivinieki, pa dolomīta pakāpieniem kraujās un no kraujām rāpjas atpūtnieki no Rīgas. Pakuļu māju trīs paaudzes pie savas sētas pozē fotogrāfam. Viņi dzird un jūt, kā ielejā aiz muguras zeltu un sudrabu sijā Daugava, gandrīz tāda, kādu to daudz agrāk zīmējis Stefenhāgens. Kas var būt lepnāks par tik daiļai un dāsnai vietai piederošu saimi?

Tālab koknesieši rīko vērienā nepārspējamus pļaujas svētkus. Meijas, tautas tērpi, goda vārti, laikraksti, ko notikumam par godu no Rīgas atgādā lidmašīna. Latvijā slavenāko pilsdrupu pakājē maigi murrā Daugaviņa. Pār Pērses ūdenskritumu lavierē ekskursanti, kas vēlāk meklē pārcēlājus, lai tiktu uz Staburagu, malkiem dzer no Liepavota, dziesmo Vīgantes parkā, ausās kā atskan no Oliņkalna estrādes.

Kāda nozīme laikam un varām, ja tautas nezūdošos pamatos turas Daugava? Pie vieniem un tiem pašiem Pļaviņu un Kokneses namiem kāds norauj sarkanbaltsarkano un uzvelk sarkano, tad sarkano ar kāškrustu un atkal sarkano ar zvaigzni. Par Latvijas īsto neatņemamo karogu atkal pārvēršas baltā Daugava asiņu piemirkušos krastos. Tāpēc tik daudz asaru tās bēru dienās un pavadītāju pulki noskalpētos krastos, ziedos kaisītā Staburaga kapvietā. Karogs pārvērsts V. I. Ļeņina Pļaviņu jūrā.

Elektrifikācija nodrošina industrializāciju. Industrializācija migrāciju un rusifikāciju. Sākas katastrofāli plūdi Pļaviņās, ledus gabali bezkaunīgi laužas vēl nenoslīcināto māju pagalmos, ūdens kāpj cilvēku dzīvē pa akām, pagrabiem, drīz arī pa durvīm un logiem. Automašīnām pretī peld laivas, braši vīri parastās emkas lieto kā ūdens motociklus. Spēkavīrs ledlauzis Silač, ledus pievarēts apgāžas. Kas pret dabu saceļas no dabas rokas krīt. Debesu Daugavu nevar noraut un iemīcīt mākslīgās jūrās.

Bet kā ar to, kas vēl savaņģota vaid pie savu bērnu kājām? Tas nebūs mūžīgi. Varbūt pienāks laiks, kad iemācīsimies skaitīt nevis kilovatu, bet neaizvietojamo dzīvības enerģiju, kļūsim nevis pragmatiski, bet saprātīgi. Tad šim aizsprostam jākrīt. Ne jau kā pirmo līdzenuma upju hidroelektrostaciju pasaulē kādreiz demontēs arī Pļaviņu HES, un tas noteikti nebūs vienkāršāk kā tādu uzcelt. Daugavas ūdeņi brūni noplaks plašā dubļu ielejā. Nāksies daudz mazgāties, skaloties, dziedēties, atjaunoties. Tik un tā arī Daugavas nebrīve beigsies. Tā izrādīsies ļoti īsa, salīdzinot ar laiku pirms un pēc.

Mans sapnis ir basām kājām pabradāt pa šādas Daugavas krācēm, kaut reizi dzirdēt lielās upes nekad nedzirdētās čalas pie Kraukļa klints vai Kraukļa krodziņā, redzēt latvju alpīnistus trenējamies Oliņkalna stāvumā, atrast akmeni, uz kura burzguļojošā tecē pie Pļaviņām kādā fotogrāfijā sēž mana krustmāte ar draudzeni. Es sapņoju pasmelt saujā un pagaršot Liepavota dzīvības ūdeni. Mēs sapņojam. Jādomā, daudzi no mums. Arī Atmiņu Daugava sapņo. Lai sapņojumi satiekas!

Dainis Īvāns

Grāmatu „Atmiņu Daugava“ var pasūtīt tīmeklī: http://ekiosks.lv/gramata/atminu-daugava

Prezentācija skatāma: http://www.youtube.com/watch?v=vRYH-i-jwjU