Flinderiešu māju stāsti – Sestās mājas stāsts (2)

Palielināt / Enlarge

Marija uzstājās Atklāšanas koncertā Austrālijas Latviešu 22. Kultūras dienās 1972. gadā Adelaidē. Pirmā rindā publikā no labās sēž Lidija un prof. Edgars Dunsdorfi, Velta un Eduards Voitkuni, Voldemārs Dulmanis ar kundzi. Trešā rindā sēž tagadējais laikraksta „Latvietis“ redaktors Gunārs Nāgels. FOTO no Tumuļu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Marija, Pēters, Līsa, Anna. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Līsa dzied Dziesmu svētkos Rīgā 2008. gadā. FOTO Ilmārs Znotiņš, Dziesmu svētku birojs.

Palielināt / Enlarge

Anna uzrunā tautu 18. novembrī Adelaides Latviešu nama pagalmā. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

2006. gadā Siguldā. No kreisās: Mārtiņš, Jāna, Inta, Markus. FOTO no Tumuļu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Inta un Mārtiņš 2011. gadā. FOTO no Tumuļu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Marija Latvijā 1997. gadā ābeļdārzā, ko vectēvs stādījis visiem mazbērniem. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Piecpadsmitais turpinājums. Sākums LL228, LL230, LL232, LL234, LL236, LL240, LL242, LL244, LL246, LL249, LL251, LL253, LL255, LL257, LL259.

Marija (dzim 3.1.1953. Marijbridžā (Murray Bridge)) atminās, ka kopējie vārti dārza malā Flindersa ielā bija vienmēr vaļā, un pa tiem Rudaku un Tumuļu ģimenes gāja katru dienu. Ja bija slima, tad Rudaku tante atnesa zupas šķīvi. Pēc sestdienas skolas, kad Osim bija nopirkta mazā vaboles (VW) mašīna, tajā ielādēja 13 ķermeņus, un mazais Māris Rudaks tika iespundēts pie aizmugures loga guļus. Ikdienas skolas dienā visas ielas mammas sanāca zem lielā vīģes koka sagaidīt bērnus, lai vestu pāri lielai ielai. Tā viņām bija arī sava veida sabiedriska izklaide.

Marija atceras, ka bija jāsakož zobus, kad Rudaku Ilmārs dziedāja dušā, jo logs attaisījās uz Tumuļu dārzu, un meldiju zēns, lai cik labi gribēdams, nevarēja noturēt. Kad svētdienas rītos Osis aizveda sievu uz baznīcu, viņš atbrauca mājās un sāka mēģināt savu raga partitūru pūtēju orķestrim tieši tad, kad traki gribējās gulēt! Atmiņas ir arī no Ozoliņa kunga dāvātiem koka izstrādājumiem, sarunas ar papagaiļiem Brigmaņu mājās un Švinkas kundzes skaistās rozes.

Marija arī atceras, kad bija vidusskolas gados – tad visās mājās gaidīja vēstules no Latvijas. Kad kādu saņēma, tad visi dalījās ar ziņām. Viena otrai arī palīdzēja, kā labāk nogādāt drēbes uz Latviju pēc dzelzs aizkara likumiem, jo nebija atļaujot sūtīt nešūtus drēbju audumus. Tur bija sašūti gari glauni balti aizkari, ar daudz savilkumiem, ko Latvijā izārdīja, lai līgavai būtu kleita. Marija arī atceras, ka Velta atbalstīja savus vecākus, cik varēdama nosūtot naudiņu, kad vecais šīfera jumts laida cauri ūdeni, bet tādēļ viņas bērniem nācās staigāt citu drebēs.

Marija mīl mūziku un jau vidusskolas gados tika aicināta turpināt klavieru spēli konservatorijā. Dzīves šķēršļi lika mainīt profesijas izvēli, un viņa izmācījās Flindersa Universitātē par pedagoģi. Drīz pēc tam viņa izcīnīja darbu pie valsts raidītāja ABC (Australian Broadcasting Corporation) kā vienīgā pavalsts Izglītības amatpersona (Education Officer).

Latviešu sabiedrībā Marija piedalījās mūzikas pasākumos – spēlēja kokli, dziedāja ansambļos, pavadīja jaukto kori, arī tajā dziedāja un spēlēja ērģeles. Viņa arī piedalījās Jaunatnes un Kultūras dienās un bija mācību spēks Vasaras Vidusskolā. Dažus gadus viņa ir diriģējusi jaukto kori Dziesmu Laiva un turpina rakstīt avīzei Latvietis. 10 gadus viņa raidīja Latviešu radio programmu pie 5EBI-FM, ir strādājusi latviešu pamatskolā un ir akadēmiskās vienības Atāls locekle.

Havajas salās Marija apprecējās ar Pēteri Perejmu (Peter Perejma), un ģimenē ir divas atvases – Līsa un Anna, kas uzauga divvalodīgā mājas gaisotnē. Kad meitas ar draugiem lūdza veidot folkloras ansambli, piedzima Bārdas Tiesa. Ansamblis piedalījās arī austrāliešu mūzikas festivālos un vidusskolas pasākumos. Viņa ir lepna, ka viņas grupas ģitārists Krišjānis Putniņš tagad vada Folkklubu Ala pagrabs Vecrīgā.

Kopš 2007. gada Marija vada/diriģē Austrālijas Apvienoto virtuālo kori Atbalsis – 100 koristus, kas ir izkaisīti pa visām malām un piedalās visos pasaules Latviešu Dziesmu svētkos. Marija piedalījās Latvijas 2008. gada Dziesmu svētkos Rīgā un vienmēr atcerēsies, kad abas ar meitu Līsu dziedāja blakus. 2012. gada jūnijā Marija kopā ar 12 koristiem piedalījās Tobago salas Jāņos, kur kādreiz bija Kurzemes Hercoga Jēkaba kolonija, bet tā paša gada beigās piedalījās Austrālijas Latviešu 54. Kultūras dienās Adelaidē, kur solists viņas diriģētai dziesmai Manai tautai bija Latvijas šī gada Dziesmu Svētku virsdiriģents Ivars Cinkuss. Par darbību mūzikā viņa ir saņēmusi Benitas Vembris mūzikas balvu.

Pirmo reizi Marija uz Latviju bija kopā ar brāli 1976. gadā. Bija sarežģījumi ar vīzas saņemšanu uz Padomju savienību, lai tiktu uz Rīgu. Tur viņa satika tēva māsu Mariju un mātes māsas Almu un Martu ar bērniem. Atmiņās nāk rotaļas Gaujas krasta malā ar tanti Almu un radiniekiem. 1992. gadā Marija un Mārtiņš organizēja māsīcas Ievas viesošanos Austrālijā. Viņi izpildīja ielūguma pieprasījuma papīrus, un Marija samaksāja, lai māsīca Ieva varētu būt pie radiem uz Ziemassvētkiem, kā arī Marijas 40 gadu jubilejā. Mārtiņš ar sievu Intu samaksāja Intai ceļu, lai varētu paviesoties arī pie viņiem Darvinā.

1997. gadā Marija ar visu ģimeni pavadīja ilgāku laiku pie māsīcas Ievas laukos Valkas tuvumā. Pēteris tur strādāja līdzi citiem lauku darbos plecu pie pleca, braucot ar Krievijā ražotām smagām mašīnām, novācot ražu. Pēc pirmās dienas strādnieki aicināja viņu ēst pie darbinieku galda. Ģimene pirmo reizi tika uz Balviem, lai satiktos ar tanti Annu, kas dzīvoja nespējnieku mājā.

Kopš bērnu piedzimšanas, Marija strādā pamatskolā. Šad un tad ar skolas džeza kori ir piedalījusies mūzikas festivālos. Abi ar vīru atbalsta meitu dzīves.

Līsa (dzim. 25.3.1986.) pabeidza Adelaides Universitāti ar Vīna tirdzniecības grādu. Vīnotava, kurā viņa strādāja, sekmīgi eksportēja vīnu privātai kompānijai uz Ķīnu. Viņa mainīja profesiju un tagad strādā kā Parlamenta un kabineta ierēdne pie valdības Ministra.

Viņai tuva ir māksla; jau vidusskolas gados piedalījās dziesmu spēlēs un pilsētas Ziemassvētku dziesmas sveču gaismā (Carols by Candlelight) korī. 2012. gadā Līsa brīvprātīgi palīdzēja vadīt jauniešu mūzikas programmu Nost no dīvāna (Off the Couch) Kārklū Jauniešu mākslas (Carclew Youth Arts) paspārnē.

Latviešu sabiedrībā Līsa ir absolvējusi visas skolas, kā arī Annas Ziedares Vasaras vidusskolu un piedalījusies guntiņās, gaidās, roveros, tautas dejās, dziedājusi Bārdas Tiesa folkloras ansamblī, piedalījusies teātra festivālā un apmeklējusi 3x3 saietus. Viņa ir vadījusi tautas deju kopu Auseklītis, organizējusi Jauniešu mūzikas koncertu Kultūras dienam, kā arī Jauniešu dienas tautas deju lieluzvedumu sadarbībā ar Latvijas folkloristiem un uzrunājusi tautu 18 . novembra karoga uzvilkšanas ceremonijā. Par aktīvo darbību Līsa ir saņēmusi Sabiedrības Balvu un Premjera Atzinības apliecību (Premier's Certificate of Appreciation).

Latviju viņa pirmo reizi redzēja kopā ar vecākiem 1997. gadā un atceras Jāņu svinības laukos. 2008. gadā ar vectēva atbalstu un Latvijas pasi Līsa aizceļoja uz Latviju, lai piedalītos Latvijas Dziesmu svētkos kora Atbalsis sastāvā; tas viņai bija liels pārdzīvojums. Latvijā jau sagaidīja kora Balsis koristi, un nodibinātās draudzības turpinājās. Viņa ir bijusi Dienvidaustrālijas locekle Latviešu jauniešu apvienībā Austrālijā (LJAA). 2012. gadā Līsa kļuva par Jaunatnes nodaļas vadītāju Latviešu apvienībā Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ).

Anna (dzim. 6.5.1988.) Adelaides Universitātē bija vienīgā absolvente ar B.Sc. – Optics/Photonics grādu. Viņai piedāvāja darbu valsts aizsardzībā, zemūdeņu nodaļā kā lāzeru fiziķei. Sidnejas gaismas vilināja ar darba karjeras pakāpienu, un tagad viņa strādā Industrijas, inovācijas, zinātnes, pētniecības un augstākās izglītības departamentā kā nodaļas vadītāja.

Anna latviešu sabiedrībā ir absolvējusi visas skolas, apmeklējusi guntiņas, gaidas, 3x3, dejojusi tautas dejas, spēlējusi basketbolu draudzīgā spēlē pret Latvijas kora Balsis koristiem, uzrunājusi tautu 18. novembra karoga uzvilkšanas ceremonijā, dziedājusi un spēlējusi kokli, klavieres Bārdas Tiesa ansamblī. Klavieru spēlē ir saņēmusi Telmas Dentas (Thelma Dent) pavalsts balvu par izciliem rezultātiem valsts eksāmenos; viņa tika uzlūgta turpināt studijas konservatorijā.

1997. gadā, kad Valkā bija kopā ar vecākiem, Anna, skrienot ar radu bērniem saimniecībā, krita un guva dziļu ievainojumu kājai līdz pat kaulam. Bija vajadzīga ātrā palīdzība, un Valkas slimnīcā Annai operēja kāju. Rēta un atmiņa uz mūžu.

2006. gada sākumā, 17 gadu vecumā pēc vidusskolas absolvēšanas, Annai bija brīvs gads. Viņa viena pati ceļoja uz Latviju, arī ar vectēva atbalstu un ar savu Latvijas pasi. Anna satika plašāk savu ģimeni Latvijā un baudīja Rīgā pasaules čempionāta hokeja spēles. Tur arī Vecrīgas krogā kārtīgi nosvinēja savu 18. dzimšanas dienu. Anna pavadīja 3 mēnešus Latvijā, piedalījās folkloras darbnīcās, danču vakaros un Ūsiņa dienas svinībās Brīvdabas muzejā. Draudzības ar Latvijas mūziķiem, kas bieži apmetās ģimenes mājās Adelaidē, turpinājās. Gada beigās Anna ieradās Amerikā, jo par labām sekmēm zinātnes nozarē un izteikto interesi Anna bija pieņēmusi organizācijas Austrālijas Jaunie kosmonauti (Young Astronauts Australia) ielūgumu apmeklēt NASA (National Aeronautics and Space Administration – Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija) īso kursu. Tur viņa izcīnīja astronauta Endija Tomasa (Andy Thomas) balvu – viņš pats arī ir no Adelaides.

Brīvā laikā Anna spēlē basketbolu, gatavo sieru un izklaidējas, braucot ar divriteni.

Līsa un Anna atceras pavadītās dienas Flindersa ielā pie vecvecākiem. Kā arī to, ka katru otrdienas vakaru pēc latviešu vidusskolas stundām vecvecāki viņām atbrauca pakaļ uz Latviešu namu, lai aizvestu uz mājām, kas bija 20 km attālumā. Viņas atceras arī pīrāgu un maizīšu cepšanu ar Rudaku Dainu Rudaku kundzes virtuvē.

Kabatas naudu abas sāka pelnīt jau vidusskolas laikā, un tēvs veicināja meitām dzīvē līdzsvaru, ziedojot laiku brīvprātīgam darbam arī austrāliešu sabiedrībā. Visa ģimene pieteicās sagaidīt 2000. gadu pie pilsētas mākslas pasākumiem. Pilsētas valdība iedeva tēvam reklāmas vāģīti, ar ko lielā priekā visi vizinājās pa Adelaides ielām. Kopā ar tēvu vai uz savu roku viena vai otra bieži kopīgi ir ziedojušas savu laiku pie Clipsal mašīnu sacīkstēm Bigdejautā (Big Day Out), Vomada (Womad) mūzikas festivālā, Adelaides Nomales (Fringe) festivālos un pie etniskās raidstacijas 5EBI-FM līdzekļu vākšanas akcijām (radiothon).

Jānis (dzim. 30.1.1954. Marijbridžā (Murray Bridge)) piedzima priekšlaicīgi 6. mēnesī, un izdzīvošanai bija vajadzīgs inkubators, bet vienīgais visā pavalstī bija pirms dažām dienām aizsūtīts atpakaļ uz Adelaides Bērnu slimnīcu. Jāni satina sidraba izolācijas papīrā, iedeva Veltai turēt, un 40 minūtes vēlāk viņš nomira. Jānis/John guļ bērnu nodalījumā Marijbridža kapos.

Mārtiņš (dzim. 5.04.1955. Adelaidē) pabeidza pedagoģija studijas Flindersa Universitātē, specializējoties sportā; tā viņam ir sirds lieta. Pamatskolā viņš spēlēja Eiropas futbolu un vidusskolā viņš jau parādīja dotības, saņemot pirmās vietas vieglatlētikā trīssoļlēkšanā. Treneris, bijušais Romas Olimpisko spēļu olimpietis Greims Boazs (Graham Boase), mēģināja viņu pierunāt to turpināt, bet Mārtiņam sirdslieta tomēr bija basketbols. Viņš ilgākus gadus sastāvēja latviešu basketbola vienībā ASK (Adelaides Sporta Klubs) un ar to spēlēja arī austrāliešu pirmajā līgā. Turpmākos gados spēlēja Bez D vienībā.

Adelaidē Mārtiņam nebija patstāvīgā darba, bet aicinājums uz Darvinu Austrālijas ziemeļos to apsolīja. Sākumā nebija domas tur palikt ilgu laiku, bet turienes dzīves stils viņam iepatikās. Skolas darbs bija interesants, kādreiz ceļojot ar sporta vienībām uz lielpilsētām. Brīvā laikā Mārtiņš makšķerē baramundi līdz tam brīdim, kad dabas sargātie krokodili palika garāki par laivu. Kad saņēma iedzimto atļauju makšķerēt viņu zemē, tad bija piedzīvojumi un pilns maiss zivju, ko vest mājās. Siltais laiks patika, kaut bija jāpierod pie ciklonu sezonas.

Latviešu sabiedrībā Mārtiņš absolvēja skolu, dejoja tautas dejas, spēlēja basketbolu, ņēma dalību jauniešu vienībā Atvases, šaušanas klubā un apmeklēja vasaras kursus. Brīvā laikā viņam patika zīmēt. 1978. gadā viņa darinātais tautiskais taurenis tika izmeklēts kā Sidnejas Jaunatnes dienu motīvs. Viņš ir piedalījies visās Austrālijas Latviešu Jaunatnes un Austrālijas Latviešu Kultūras dienās.

Viņa spilgtākās atmiņas no Flindersa ielas ir no agrākām Austrālijas Latviešu Kultūras dienām Adelaidē. Uz Tumuļu un Rudaku aizmugures mauriņa bija uzstādītas skautu teltis pilnas ar tautiešiem. Katru dienu bija lielas viesības, dziesmas un prieki.

Dejojot tautas dejas, Mārtiņš satikās ar dzīves partneri Intu Strazdiņu. Viņu ģimenē piedzima divi bērni.

Mārtiņš apciemoja Latviju ar māsu 1976. gadā un ar ģimeni 2006. gadā.

Jāna (dzim. 11.12.1987. Darvinā) absolvēja Čārlza Darvīna (Charles Darwin) Universitāti, iegūstot bakalaura grādus tieslietās un biznesā (Bachelor of Laws, Bachelor of Business); strādā pie Tieslietu ministrijas (Dept. of Justice). Par izcilām sekmēm kā labākai studentei ģimenes tieslietu zināšanās (Family Law) universitāte Jānai piešķīra Meliju juristu (The Malleys Barristers un Solicitors) balvu, ko pasniedza universitātes apbalvošanas ceremonijā Augstākā Tiesā.

Amatā viņu ieveda Ziemeļteritorijas ģenerālprokurors (Solicitor General), Karalienes padomnieks Maikls Grants (Michael Grant QC). Maiklam ir zināšanas un sapratne par latviešu tautu un tās likteni, jo agrākos gados viņš bija ievedis darbā arī Jānas māti Intu. Kaut arī viņa dzīvo tālāk no latviešu centriem, tomēr Jāna ir mērojusi 3 000 km katrā virzienā, lai apmeklētu gan Austrālijas Latviešu Kultūras, gan Jaunatnes dienas.

Latviju Jāna pirmo reizi apciemoja 2006. gadā, kad viņai bija 18 gadi. Jāna stāsta:

„Manu vecvecāku dzimtenes Latvijas apciemošana ir vienmēr bijusi viena no vissvarīgākajām lietām, ko izdarīt. Uzaugot klausījos stāstus par latviešu ēdienu, laika apstākļiem, tautu un paražām. Man bija vēlēšanās uzzināt vairāk par šo mazo nāciju ar vareno vēsturi un dibināt fiziskāku un emocionālāku saiti ar manu mantojumu. Kad es to apciemoju, tad uzreiz sapratu, ka visas fotogrāfijas un stāsti, ar kuriem biju agrāk saskārusies, varēja atklāt tikai daļu no kopbildes.

Es iemīlējos Latvijā – skaistākā un gleznainākā vietā, ko esmu redzējusi. Apciemojot Vecrīgu, liekas, ka ir iets atpakaļ laikā. Ar baudu uztvēru svaigi sagatavoto ēdienu smaržas un daudzo ļaužu čalošanu uz valdzinošo, skaisto un dzīvīgo ēku fona. Lauki man atgādināja to, ka mani radi kādreiz dzīvojuši šajos impozantos mežos, plašās pļavās un rosīgās lauku saimniecībās, un šis mani ir saistīja vairāk nekā jebkas cits agrāk. Es izjutu spēcīgu saiti starp mani un šo zemi. Šis ceļojums, atklājot manu latvisko mantojumu, savienoja visus stāstus, kurus man visu mūžu ir stāstījuši mani vecvecāki. Tomēr pašam to apciemot, un būt latvietim Latvijā, bija būtiskākais, lai patiesi saprastu tās vēsturi un novērtētu vareno skaistumu, kas atrodas Latvijas robežās.“

2011. gada augustā Jāna savienoja savu dzīvi ar Džastinu Mērfiju (Justin Murphy), kurš kāzās uzrunāja viesus tekošā un skaidrā latviešu valodā.

Markus (dzim. 11.7.1990. Darvinā) studē rakstniecību un biznesu (B. Creative Writing un B. Business) Flindersa Universitātē Adelaidē. Viņam veicās radošā rakstīšana un kā daļu no studijas tematikas viņš ir sīkāk izpētījis vectēva Jāņa Tumuļa bleķa kofera vēsturi.

Viņš savu jaunību atceras šādi: „Es uzaugu Ziemeļu teritorijā, kur dzīvoju ar baudu, bet tomēr bija grūti iekļauties, jo nevarēju saistīt nedz savu mantojumu un audzināšanu ar nevienu citu un ar neko. Darvinā nebija neviena ar manu – latvisko izcelsmi, un man bija jāskaidro pat Latvijas eksistencie, uz ko daži rupji atmeta: „Tā ir tikai Krievija vai Vācija“.

Esmu bijis pāris Austrālijas Latviešu Kultūras dienās. Skaidri saprotams, ka Darvinā nav nekas tāds atrodams, un tādēļ, kad es pārnācu uz Adelaidi, es nekad neiekļāvos latviešu sabiedrībā, jo, patiešām, nebiju daļa no sabiedrības; es nekad nebiju apmeklējis latviešu skolu. Arī nebiju piedalījies tautas dejās, tāpēc jutos dubultā atstumts.

Visu savu mūžu man ir bijis jāskaidro ne tikai mana izcelsme, bet pat manas ģimenes un kultūras eksistence.

Apciemojot Latviju 2006. gadā, bija sirreāls piedzīvojums. Es nekad nebiju domājis, ka tur aizceļošu. Dažreiz likās kā svētceļojums atpakaļ uz dzimteni. Es sajūtu saiti ar to zemi līdzīgi, kā te jūtas Austrālijas iedzimtie.

Viena lieta, ko novērtēju, un tas bija atsvaidzinoši, bija tas, ka nebija pārmērīga pārraudzība. Staigājot caur tirgu, redzēju mašīnīti, kas veda neapklātus kautķermeņus. Tādu lietu es nekad nebiju redzējis.“

Markusam lielu iespaidu atstāja labi uzturētie kapi Latvijā, Vecrīgas gaisotne, lauku mājas, dabas skati, kā arī vēstures muzejs. Vienīgais moments, kad jutās kā būtu atpakaļ mājās, bija ieraugot veikalus Bumerangs ar ķengura attēlu.

Tumuļu Flindersa ielas mājas īpašuma vārds redzams tik papīros, jo to īrē svešinieki.

Turpmāk vēl