Usmā – par LCP un Latviju

Pēdējos gados ne reizi vien nācies doties Ventspils virzienā. Ar mērķi apstāties Zlēkās, Cirkalē, Ugālē vai Usmā. Kaut kādā mērā pats esmu sācis līdzdomāt programmas Kurzemes dialogi ietvaros. Pirms pāris gadiem tāda zinātniska konference Vide. Vara. Varoņi, veltīta cilvēku likteņiem taipusē, notika Ugāles Silmačos.

Nupat, 10. augustā, Andrejs Ķeizars un Vilnis Baltiņš Kurzemes dialogu turpinātājus sagaidīja mājīgajā Usmas Tautas namā. Abi kungi ir vietējie, kurzemnieki. Pateicoties viņu uzņēmībai, netālu no kureliešu kauju takām 2009. gadā durvis vēris Rubeņa bataljona muzejs. Tas ne tikai apkopojis Otrā pasaules kara virpuļos ierauto cilvēku atmiņas, rīkojis svinīgus piemiņas saietus ar lāpu gājieniem. Muzejs un tā dibinātājs – Rubeņa fonds – regulāri sadarbojies ar Okupācijas muzeju Rīgā. Aicinājis pie sevis novadpētniekus arī no Kuldīgas un Jelgavas, atzīmējis ģenerāļa Jāņa Kureļa 120. dzimšanas dienu. Ar ES fondu finansiālu atbalstu veidojis ceļojošu ekspozīciju Cīņa par Latvijas valsts atjaunošanu Otrā pasaules kara laikā.

Arī pēdējā pulcēšanās un saruna Usmā tika virzīta šajā gultnē. Dienas kārtībā jautājums Latvijas Centrālajai padomei (LCP) – 70, kas šodien noteikti spēcīgāk atbalsojas daudzcietušajā Kurzemē kā varas spēlēs nogurdinātajā Rīgā. Referenti – pazīstami vēsturnieki, novadpētnieks Herberts Knēts, profesors Ainārs Dimants – komunikācijas zinātņu speciālists, kādreizējais Dienas žurnālists.

Viņš arī aizsāka diskusiju par LCP kā latviešu politiķu izaicinājumu lielvarām lielā kara un iznīcības apstākļos. Grupa 4. Saeimas deputātu, atsaucoties profesora Konstantīna Čakstes mudinājumam, 1943. gada 13. augustā satikās Ādolfa Klīves mājā Pārdaugavā. Tas bijis starta šāviens nākamām LCP aktivitātēm. Uzturot spēkā pirmo un galveno latviešu tautas prasību – atjaunot neatkarīgu un demokrātisku republiku.

A. Dimants šajā sakarā vilka paralēles ar trešā tēva dēla ceļu. Kā akadēmiskās vienības Austrums vecbiedru vadītājs, īpaši akcentējot austrumiešu aktīvo līdzdalību Satversmes gara aizstāvībā. Atgādinot, ka laipa no 1943. gada augusta metama tieši uz mūsdienām. Ko varam mācīties no LCP drosmīgā uznāciena uz vēstures skatuves? Kā šodien mūsu politiskās partijas reaģētu uz Latvijas neatkarības reālu apdraudējumu?

Vēstures grieži, varoņi un upuri, kolaboracionisms un atbildība savas tautas priekšā bija kā atskaites punkti teju visu referentu runās. Norādot uz sūtņa Voldemāra Salnā tālredzību (hitleriskā Vācija karu zaudēs), uz valsts trešā prezidenta Alberta Kvieša kompromitējošo soli (juriskonsuls t.s. Latviešu pašpārvaldes dienestā), uz Leonīda Siliņa īpašo lomu LCP darbības de facto jaunatklāsmē tepat Latvijā 90. gadu sākumā. L. Siliņš kā LZA goda doktors 2004. gada oktobrī Zlēkās pats piedalījās akadēmiskā sarunā par kureliešu kustības beigu posmu.

Kā atzīmēja Dr. hist. Uldis Neiburgs (Okupācijas muzejs), sabiedrība par LCP darbību nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā bija maz informēta. Diemžēl kaut kas līdzīgs vērojams arī 11. Saeimas laikā. Politiķiem citas rūpes un prioritātes. Kašķi turpinās, vēsture ne vienam vien tādas kā apteksnes lomā. Šajā kontekstā tieši norādīts uz diviem datumiem un tajos ierastajiem izspīlējumiem – 16. martu un 9. maiju.

Zināma atbalss dzimtenē ir atgādinājumam, ka LCP 1944. gada 14. marta memorandu Rietumu valstu valdībām parakstījuši vairāki izcili latviešu kultūras darbinieki. Kā biežāk nosauktais – komponists un šīgada jubilārs Jāzeps Vītols. Žēl, ka Usmā nevarēja ierasties Dr. phil. Sarma Kļaviņa. Viņas tēma Akadēmiķis J. Endzelīns un LCP būtu vēl viena ilustrācija tam, kādās dzirnās malti latvieši par savu stāju.

Ne gluži bez seguma bija Viļņa Baltiņa mazliet negaidītais jautājums: „Kāds liktenis piemeklētu LCP dibinātājus, ja viņi Rīgā būtu sapulcējušies 1938. gadā?“. Nujā, pirmais par to Kārļa Ulmaņa strostējumu saņemtu zemsavietis Ā. Klīve, sprieda Dr. hist. Kaspars Zellis. Sociāldemokrāti dabūtu krietni vairāk trūkties. Tas, tā teikt, hipotētiskā variantā. Reālajā kara un pretstāves situācijā atliek apbrīnot izvēli, ka toreiz riskējot ar savu drošību un dzīvību, minēto memorandu parakstīja 188 Latvijas patrioti. Grāmatizdevējs Jūlijs Pētersons par to samaksāja ar ieslodzījumu un nāvi vēl pēc Kurzemes cietokšņa krišanas.

Cik augstu mēs šodien turam nacionālo pašapziņu, atjaunotās valsts prestižu, kara paaudzes lolotos ideālus? Tie nav paši vieglākie jautājumi, lai atbildes rastu vienā konferencē. Samērā nelielā, bet atvērtā auditorija, akadēmiskos pētniekus ieskaitot, situāciju caurlūkoja no vairākiem skatpunktiem. It kā tīšuprāt ignorējot Usmas pagasta pārvaldes pārstāvja sākotnējo vēlējumu „nonākt pie viena pareizā viedokļa“.

Maija Sinka pauda bažas, vai šodienas Latvijā pilnībā apzināmies, kāda vērtība ir valsts un cik gatavi esam to aizstāvēt.

Klātesošie tika iepazīstināti ar Dr. hist. Kārļa Kangera referātu Skats no Zviedrijas: valsts vara, slepenie dienesti un LCP. Vērienīgā laivu akcija uz Gotlandi, kas sākās 1944. gada 27. janvārī, noteikti ir šīs padomes pats redzamākais veikums. Bet K. Kangeris uzdevis arī vairākus jautājumus. Tostarp, kā definēt pašas LCP vietu visā pretošanās kustībā.

Vēsturnieks K. Zellis, kurš pielicis roku vairāku sērijas Latviešu kara stāsti grāmatu tapšanā, atzina: latvieši kultivē cietēja oreolu. Viņaprāt, glorificējot latviešu leģionu un leģionārus, grūti stāstīt par tiem, kas pretojās hitleriskajam režīmam. Arī socioloģiskās aptaujas liecina, ka pretstatījums – vieniem varoņi, otriem uzbudinātāji – nekur nav zudis.

Komunikāciju speciālists doktors Mārtiņš Kaprāns (Tartu universitāte) daudz pētījis sociālās atmiņas fenomenus. Viņa rīcībā arī dati par dažādu sabiedrības grupu attieksmi kā pret vienā, tā otrā pusē karojošajiem. Izrādās, ka vidēji katra trešā izglītota krievu jauniešu acīs latviešu leģionāri nekas cits kā – nacistu noziedzību līdzdalībnieki. Ģimene, skola, masu mediji, Krievijas maigā vara – katrs viņu prātos iesējis savu sēklu. Ko par to domā avīzes Vestji segodņa žurnālists Igors Vatoļins? Arī viņš bija devies uz Usmu, lai klausītos, diskutētu un reizē arī oponētu.

Vatoļina ieskatā, pie tā vainīga nepārtrauktā dalīšana pareizajos un nepareizajos karotājos. Tāpēc arī neesot negaidīta pretreakcija uz jēdziena okupants pārāk biežo piesaukšanu Latvijā. Var piekrist, ka demokrātiskā sabiedrībā katram tiesības izstāstīt savu stāstu. Tiesa, arī agresīvs nacionālists spēj sabojāt sabiedrības saskaņas meklējumus. Un tomēr te neiztikt bez dažām sarkanajām līnijām. Valsts finansētās skolās nav mācāma kādas citas valsts interpretēta kara vēsture. Latviešu mēle šaizemē ir un paliks vienīgā valsts valoda. Latvieši ir pamatnācija nevis kopiena. Punkts.

Šo rindu autors gatavs polemizēt par diskusijā izmesto pārmetumu, ka latviešiem upuru sindroms gandrīz vai iepaticies. Tādu nostādni, starp citu, tiražējis arī citādi saturīgās grāmatas Padomju Latvijas ikdiena autors Juris Pavlovičs. Tajā lasām, ka 1949. gada 25. marta deportācijas „pēc tālaika pasaulē pastāvošiem noteikumiem bija parasta policejiska operācija“. Režīms, lūk, vēlējies kontrolēt par neuzticamām uzskatītas personas (sic! – arī bērnus). Vai nākamais solis nesanāk – vispārēja sociālā amnēzija.

Tikai uz vietas Ugālē, Zlēkās, Usmā un citviet Ventas un Abavas krastos varam apzināt un izvērtēt cilvēku likteņus Kurzemē kara nobeiguma cēlienā. Kinorežisors Arvīds Krievs jau ilgāku laiku veido filmu par kureliešiem un viņu mantiniekiem. Leitnanta R. Rubeņa bataljona bunkuru (protams, restaurētā veidā) netālu no Ilziķu mājām apmeklēja jauniešu sekcija. Viņiem tajā pašā zinātniskās konferences dienā Usmā bija sava programma un augstas klases vadītājs – Dr. hist. Ritvars Jansons (Okupācijas muzejs).

Kurzeme kara kartēs iezīmēta ar Festung Kurland kontūrām, kur risinājušās smagas kaujas un cilvēciskas traģēdijas (Zlēkās, Stiklos u.c.). Tur dzimuši arī varoņi, leģendas un īsteni latviskās spīts paraugi. Par tā visa saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm rūpi uzņēmies Rubeņa fonds, kam tagad savs atbalsta punkts arī Rendā.

Konferencē Usmā to novērtēja kā efektīvu reģionālu pieeju. Kā cīņu ar aizspriedumiem un mītiem, kas varbūt tā pa īstam tikai sākusies.

Voldemārs Hermanis, Rīgā
Laikrakstam „Latvietis“