Skolotājs Jānis Greste Kuldīgā

Jānis Greste

Atzīmējot 134 gadus kopš 1876. g. 5. jūlijā dzima skolotājs, Rūdolfa Blaumaņa draugs Jānis Greste, publicējam fragmentu no Jelgavas Valsts ģimnāzijas pensionētas skolotājas Dzintras Meijeres topošā darba par Jāni Gresti.

Savu sirdi slēdzu akmenī,
Tik ar Tevi vienots liktenī–
Latvija.
(Ilze Kalnāre – „Karavīrs“, „Kurzemnieks“)

Kurzeme... Dievzemīte... Tu biji patvērums un cerība visiem, kas Otrā pasaules kara beidzamajos mēnešos atrada savu mājvietu Tavās sētās un pilsētās. Arī Kuldīgā, kur kopā ar Zemes bagātību institūta mantām bija ieradies Jānis Greste. Kādreiz vēlāk, pēc kara, viņš mēģinājis sava bagātā mūža gaitas salikt pa punktiem, un tādu sanumurētu svarīgu notikumu sarakstā, kas glabājas Lielvārdes muzejā, ir 78 atmiņu epizodes. 57. punktā Jānis Greste raksta: „Kara laikā ar Institūta mantām dzīvoju 9 mēnešus Kurzemes maisā. 58. punkts – Kurzemes maisā – laukstrādnieks Rendā. Kristīju bērnus un apstāvu mirušos. 59. punkts – Kuldīgas apriņķa skolu inspektors.“

„Kā aizmirsta sala šķiet šodien Kurzeme – zem sniega un vētras debešiem aizvilkti ceļi, aizputinātas irbju takas, tik sniegā ar savu likteni runā bēgļu pēdas...(..) Kā sava likteņa apzīmogotas, pāri cerību salai iet janvāra dienas...“ (Andrejs Eglītis, „Kurzemnieks“)

„Autiem klāta baltu baltiem, zeme maigu miegu...“ skaitīja Jānis, uzmanīgi likdams soli pēc soļa uz noledojušās un apsnigušās, šaurās Kuldīgas ietves. Jābūt uzmanīgam! Bet palīdzēt var nūja, ...kūja, spieķis... kā viņu vēl...? Pakrist nu gan nav ieteicams... Sniegs bija aizvilcis ne tikai ceļu, bet ķepēja acīs, spieķītis noderēja. Prāts gan bija mundrs un darbojās nenorimis: „Ak, vecais, labais draugs Blaumanis! Cik sirsnīgi meitas šodien runāja tavus dzejoļus! Un tas puisis, kas teica par Tālavas taurētāju? Senā teika saplūda ar klausītāju sirdsdomām, un tobrīd Blaumanis bija kopā ar savu kara gadu šūpolēs mētāto tautu. Vai mans gods ir arī tautas gods? Vai ir?“ Greste sarīkojumā arī pats bija runājis, stāstījis atmiņu brīžus, kas ar Blaumani kopā vadīti. Tie ir neaizmirstami, un janvāris viņa mūžā vienmēr meklēja Blaumani,– tas bija mirušā drauga dzimšanas mēnesis. Šogad – kopā ar Kuldīgas apriņķa skolotājiem Vulkāna zālē un ar Plūdoņa ģimnāzijas direktora O. Vanaga un ģimnāzistu atbalstu. Kuldīdznieku skatuves trupa vēl uzveda Sestdienas vakaru. Kāds silts spēlēt prieks! Bīne un Gusars bija rūpējušies par jauku skatuves iekārtojumu. Skatuvīte bija neliela, bet ar mīlestību pašu fabrikas strādnieku – vulkāniešu būvēta, un Blaumanim veltītās pēcpusdienas stundas bija aiztecējušas siltā latviskā kopībā.

Jēkabs soļoja tepat līdzās. Jēkabs Bīne – mākslinieks, aizrautīgs latviešu tautas seno tradīciju pētnieks. Ziemas diena pamazām bija satumsusi, šauro ieliņu namiņos tikai reta gaismiņa kādā logā, varbūt atblāzma no plīts mutes? Cilvēki tomēr bija kā sarāvušies, ierāvušies, pavisam mazi kļuvuši. Labi, ka Blaumanis viņus šovakar atsauca dzīvē. Vismaz tos, kas bija atnākuši. Zāle – pilna klausītāju. Cik labi!

– Tu esi domīgs? – jautāja Bīne.

– Jā, man rītdien jārunā skolotāju sanāksmē, – atbildēja Greste, – par audzināšanas darbu, par šī darba ceļiem un neceļiem.

– Kādiem neceļiem? – ironiju jauzdams, prasīja Jēkabs.

– Nu paskaties pats! Mēs abi – ejam abi pa ielu, tā ir pat tīrīta pirms snigšanas. Bet zem sniega, zem šī tīrā, skaistā, mirdzošā, pūkainā ir gadsimtu akmeņi, arī ledus, tie traucē. Putenī ejot , jāuzmanās, pakrist nav ieteicams. Sniegs, lai kāds būdams, neilgā laikā drošo ceļu padarījis par neceļu. Bet ko nu par puteni – tā ir daba, ar to jāsadzīvo. To iespējams pat prognozēt. Neceļus rada arī cilvēki, pie tam, tādus, kas aizved bezdibenī pašu audzinātos un lolotos. Skolotājam jābūt stūrmanim, jā, gudram stūrmanim, neparasti atjautīgam dažreiz, varbūt pat vienmēr...

– Bet laikmets arī ir sarežģīts...

– Jā, draugs, laikmets mūs padarījis par ķīlniekiem... gandrīz nav izvēles.

– Nav? Tu saki – nav?

Jānis apklusa neatbildējis... Un smagas domas atkal iegūla sejas vaibstos. Par visu, par visu ko, – par Apsēm Daugavas krastā, kur bija palikusi Paula ar māti un Janča jauno sieviņu, un galu galā... Viņš nebija paguvis pat atvadīties, kad ar institūta biedriem un mantām izbrauca uz Kurzemi. Tagad viņus šķīra fronte, divas karojošas armijas. Negribējās domāt, negribējās runāt... Cerību taču nebija. Kopš čekisti bija Jancīti aizveduši... 1941. gada februārī... Ziemas naktī... Tēvs bija gājis jautāt, bet –nekā, bija izsniegts drēbju sainītis. Karam sākoties, Greste bija mēģinājis kopā ar skolniekiem no Rīgas 1. ģimnāzijas ko atrast, uzzināt, bija strādājis Stabu ielas stūra mājas pagrabos, tīrījis tos un izpētījis katru stūrīti. Nekā, tikai briesmīga atjauta par iespējamo... Liecības un liecinājumi... To netrūka... Viņš bija tos atradis, savām rokām taustījis, sapratis... Ne tikai par savu dēlu. Ak, Blaumani, mīļais, vecais draugs! Tu neko te nevari līdzēt. Tās šausmas tu pat iedomāties nevarētu. „Mans zelts ir mana tauta, mans gods...“ Jēkabs gāja līdzās. Viņš klusēja, netraucēja. Saprata.

„Tauta, gods..., audzināšana, ceļi un ne ceļi...“

„Kurzemes cietokšņa ļaudis...(..) Palikt šeit, nozīmē dzīvot, (..) dzīvot nozīmēja palikt uzticīgam savai sūtībai šai zemē, strādāt, censties un apzināties, ka šim darbam un cīņai ir jēga un svētība...“ (Veronika Strēlerte, „Kurzemnieks“, maijs, 1945.)

Svētdienā Pilsētas valdes zālē sapulcējās daudzi kuldīdznieki. Viņus bija ieinteresējis Jēkaba Bīnes priekšlasījums par latvju tautas tikumiem. Mākslinieks ar Dainu piemēriem tēloja savas tautas krietnos tikumus un to nozīmi šodien, kad izšķiras mūsu būt vai nebūt. Kas izaug no šiem tikumiem? Vai mums ir skaidrs ideāls un mērķis?

Vai kara apstākļi maina tikumus? Karš – tā ir piespiedu darbība, tā dažbrīd cilvēku piespiež rīkoties pret savu pārliecību, pakļauties dzīvības saglabāšanas instinktam. Karš – tā ir varmācība. Varmācība nav tikums, drīzāk – pretēji, drīzāk – vairāku netikumu kopums. Tikumi un tikumība... Latviskā tikumība... Kad brālis nokauj brāli frontē un tepat – Kurzemes mežos un laukos, mājās un ceļmalās... Vai kara apstākļiem būtu jāmaina tikumi? Kas izmainījis mūsu tautu, ka... Vai patiešām mantas un varas kāre ir tā, kas spiež aizmirst Dievu un Viņa likumus, tautas gadsimtos veidoto tikumību?

Priekšlasījums bija beidzies, Jēkabs Bīne, jauniešu un padzīvojušu māmuļu ielenkts, stāvēja zāles priekšā, kamēr citi lēni atstāja telpas. Grupiņai tuvojās mācītājs Vanags, kabatlakatiņā slaucīdams brilles zeltītos ietvaros. Nākamsvētdien šai pašā zālē paredzēta viņa pārruna par tikumību laikmetu maiņā. Šodien nevarēja būt vienaldzīgs, jo vairāk tādēļ, ka bija izlemts aizbraukt, aizbraukt no Latvijas kopā ar ģimeni. Pēc nedēļas viņš varbūt beidzamo reizi Latvijā kuldīdzniekiem runās par... jā, kas tad ir svarīgs šobrīd, kad apkārt ir nāve un sajukums? Vai var runāt par tikumu, par tikumību, kad latvietis šauj uz latvieti, kad tēvijas jēdziens pastāv tikai avīzēs, tā teikt, tikai tīri teorētiski? Bīne ir viengabalains, bet es? – domāja Romans Vanags.

– Paldies, Bīnes kungs! Jūsu priekšlasījums bija tiešām pārdomas rosinošs.

–Vai tiešām? Jūs taču esat no citas garīgās sfēras.

– Tomēr, – esmu latvietis, latvieši ir mana draudze Saldū, mūsu latviešu tautai esmu savas domas veltījis, par viņu domājis, pūlējies, kalpojis, te ir mana zeme, tai piederu... Dievam visi esam bērni. Visi te esam latvieši.

– „Ne sunīša kājām spert, ne guntiņas pagalītes“, ...es šodien... jā, šobrīd patiesi izšķiras mūsu būt vai nebūt. Kas izaug no tautas tikumiem? Varoņi? Vai labieši? Darba un cīņu varoņi, kas zina, kamdēļ un par ko viņi cīnās? Vai viņiem ir skaidrs ideāls un mērķis? „Labi mani māte māca.“ Bet pasaule arī, un ai, cik sāpīga var būt pasaules mācība! Un aizmirstas mātes mācība.

– Jā,... laikmetu maiņa, tikumība un laikmets, pārmaiņas laikmetā, cilvēkos. Par to tad arī jārunā. Tas vienmēr ir svarīgi, varbūt šobrīd pats vis, vis, vissvarīgākais jautājums. Tev nebūs nokaut! Tev būs savu tēvu un māti cienīt! Visplašākajā nozīmē, es domāju.

– LJO vīru ansamblis atnāks, viņi nodziedās ko piemērotu jūsu priekšlasījumam, Vanaga kungs.

Vīrieši atvadījās.

Mācītājs devās uz durvīm, bet Jēkabs Bīne – pie zāles beidzamajā rindā klusi sēdošā Grestes, kas gaidīja Jēkabu. Abi kopā gribēja paieties līdz Liepājas ielai un apskatīt pilsētas bibliotēkas skatlogus.

Spoža saule sagaidīja nācējus. Pavasaris. Tas tuvojās kā vienmēr – neatvairāmi, kaut arī sniegs vēl klāja namu jumtus un pagalmus. Sniegs pa druskai turējās arī Plūdoņa ģimnāzijas parka kokos, bet zaru galotnītēs čivināja mazi zvirbulēni. Viņi lidoja pāri pilsētai, redzēja vairāk un tālāk, kā skolotājs Greste šobrīd.

Vakarpuses saltums gaisā atgādināja, ka ziema tik viegli nepadosies, ka cilvēkiem vēl jādomā par mājokļu siltumu, par sātīgu ēdienu, ka vakara krēsla un uguns iedegšana prasīs aptumšot logus. Ka avīzē vēl vakar bija paziņots un atgādināts par nepieciešamību katrai mājai iekārtot savu patvertni gaisa uzlidojuma gadījumā. Karš turpinājās, karadarbība visnegantāk risinājās kādu 35-40 km attālumā – Saldus pusē. Bet...

– Es nevaru kā šie putni, gaisā paceļoties, pārredzēt tālumus, tomēr jūtu, ka šobrīd nedrīkstam padoties, jādarbojas, nekas nav svarīgāks par mūsu zemi un tautu, – teica Jānis.

– Es palikšu tepat, nekur citur prom nedošos, aicinājumi ir, bet...– atteica Jēkabs.

Bet.. BET, bet, BET, bet...

Šis mazais un vienlaiku arī lielais un dažkārt runātājam tik smagais mūsu valodas vārdiņš ne reizi vien spēj grozīt cilvēku likteņus. Izteikts skaļi vai radies tikai domās un palicis tur, tā vai citādi – „bet“ pauda savu cita veida apjausmu, kaut ko pretēju esošajam, izrunātajam.

Kas lai šodien tik skaidri zina, kāpēc skolotājs un Kuldīgas apriņķa skolu inspektors Jānis Greste un mākslinieks Jēkabs Bīne 1945. gada pavasarī gribēja realizēt kādu pārgalvīgu ideju: ierīkot pilsētas bibliotēkas brīvajos skatlogos divas izstādes miniatūrā – vienu mūsu zemes bagātībām, otru – etnogrāfijai. Lai atgādinātu? Lai rosinātu? Lai apliecinātu?

Un tā arī notika. Viņi to piepildīja, savu ideju.

23. marta avīze Kurzemnieks raksta, ka DIVUS LOGUS KULDĪGĀ tagad ik dienas pētī daudz skatītāju. Pirmajā logā, ko iekārtojis skolotājs Jānis Greste, parādīti dažādi Latvijas akmeņi ar atzīmēm, kur tie sastopami, kur lietojami un uz kurieni savā laikā izvesti. Tur ir arī svešu zemju akmeņi, kas ceļojuši šurp. Starp visiem ir redzamas 2 granītu šķembas – pelēkā, no kā cirsti mūsu Brīvības pieminekļa tēli, un melnā, no kā darināts Blaumaņa piemineklis Rīgā.

Otrajā logā, ko iekārtojis mākslinieks Jēkabs Bīne, izstādīts vecs kuršu zobens, senču cirvji un citas senlietas. Tas ir etnogrāfijas logs, un visam pāri Bīne licis uzrakstu: „Ja gribi veidot savu nākotni, tad pētī savu pagātni!“ Ik pēc zināma laika logu saturu mainīs. Tā ir norunāts.

Bet stundas tek, un izmisīgi kluss
Prāts meklē to, ko nekur neatrod.
Ņem ceļam tikai kvēlu sirdi līdz –
Lai vada tā, kad nekas nepalīdz.
(Arveds Švābe „Ceļa maize“ – 23.03.1945. „Kurzemnieks“)

Jānis Greste stāvēja augstajā Ventas krastā, netālu no vecā, senatnīgā tilta. Lejā šalca rumba. Otrpus upei, tās labajā krastā, pie savām mājām pagalmā darbojās zvejnieki, varēja noprast, ka viņi izliek un apskata kādus zvejas rīkus garos kātos. Jā, kamēr upē ūdens turas augstu, zivju zveja bija ventmalnieku sens iztikas avots un piepelnīšanās. Jānis to zināja. Kokos pavasarīgi jautri čivināja zvirbuļi Nometnieki, īsti kuldīdznieki. Vai strazdi drīz būs klāt? Aprīlis jau pusē. Skolotājs bija iznācis pastaigāt, padomāt pavasarīgajā gaisā. Atnācis līdz pilsētnieku ierastajai pastaigu vietai pie Ventas Rumbas.

Otrdien viņš bija apsolījis Pilsētas valdes sēžu zālē pastāstīt par saviem ceļojuma piedzīvojumiem Neapolē, Pompejā un Vezuva krāterī. ...Tas bija tik sen, tik sen... Tā bija cerību pilna eksotika, kas toreiz sildīja sirdi, kas ļāva vēl spilgtāk apjaust savas valsts nākotnes cerības un pašu zemes bagātības. Toreiz bija 1925. gads, tagad – 1945. Toreiz viņš no visiem sava ceļojuma punktiem bija uz Latviju sūtījis atklātnītes ar krāšņajiem dabas skatiem. Bija adresējis tās arī savam desmitgadīgajam dēlam Jānim un sievai Paulai uz Jelgavu. Un gaidījis atbildes. Un saņēmis, un priecājies, kā puika dodas uz Driksas upes slidotavu, kā aug – veselīgs, priecīgs, laimīgs. Un šodien, stāvot Ventas krastā Kuldīgā, veroties ūdens mūžīgajā plūdumā pār dolomītiem, viņam nemaz negribējās atcerēties tālo Itāliju, kur bija staigājis cerību pildītajās dienās kopā ar citiem tikpat dziļi nākotnes gaidu spārnotiem Latvijas skolotājiem. Šodien domās atskrēja Rīga, ar Latvijas šūnakmeni apšūtā tiesas pils. Viņš bija teicis reiz, ka,

„ejot gar šo ēku, viņš noņem cepuri, pieejot pie mūra un noskūpstot Latvijas šūnakmeni. Dažs varbūt viņu noturot par prātā jukušu. Bet Greste vienmēr pats zināja, kas viņš ir, viņš nekad nedarīja ko tādu, lai citiem izpatiktu.“ (Arvids Dravnieks „Es atceros“).

Šodien domās atskrēja viņa vecākais dēls Jānis, jaunais ķīmiķis Jānis Greste, kuram šogad paliktu 30 gadi.

Bet nu viņš bija Kuldīgas apriņķa tautskolu inspektors, bija ciemojies skoliņās, kas šajos kara apstākļos bija iekārtotas lauku māju lielistabās (apriņķī tādas bija vairākas), viņš bija runājis ar skolotājiem, uzklausījis viņu sūdzības un vēlmes par mācību līdzekļiem, vēries skolēnu acīs un redzējis ne tikai bērnišķīgu interesi, bet arī neziņu un bailes Par nākotni? Nu ne jau tikai. Pavisam elementāras bailes: daudzi skolēni uz lielajās lauku mājās iekārtotajām skolām bija nākuši pa mežu un lauku mazajiem ceļiem un takām, padusē turot grāmatu sainīšus un somas, un daudzi bija satikuši vīrus ar ieročiem rokās. Daudzus vīrus. Viņi neaiztika mazos skolas bērnus, pagāja dziļāk krūmos, bet viņi bija. BIJA! Un citrīt, kad viņus neredzēja, skolnieciņš vienalga tramīgi vērās apkārt, kamēr tika klajumā. Bailes palika skatienā uz ilgiem laikiem. Daudzviet vecāki pat negribēja bērnus skolā sūtīt, tāpat nevarēja runāt par skolēnu atstāšanu internātā, šķirti no ģimenēm. Daudziem piederīgie bija frontē – kā vienā, tā otrā tās pusē. Skolēni bija redzējuši arī baigākus notikumus, skatījušies nāvei acīs. Kurzemes maiss – tas nebūt nebija tik viendabīgs, kā izlikās. Kara gadu skolēni. Viņi to neaizmirsīs. Tāpat skolotāji. Arī Grestes Jānis.

Kuldīgas pilsētā bija noturētas skolu pusstundas, kur pārrunāja par latviešu karoga izcelšanos un tā simbolisko nozīmi tautas kopības idejas uzturēšanā, par latviešu karavīru cīņu nozīmi. Cik dziļi nacionālas jūtas tur valdīja – šajās pusstundās!

Labi, es pastāstīšu par Itāliju, ne tikai par Vezuvu, Pompeju un Neapoli, par Venēciju, bet arī par ilgām un domām pēc dzimtenes, tur tālumā esot. Pastāstīšu par to tautu, kuru sastapu skaistajā dienvidu zemē, par viņas dziesmām un savas zemes mīlestību. Jānis šorīt bija izveidojis domātā stāstījuma plānu, uzrakstījis uz tādiem mazmazītiņiem papīriņiem, ne jau teikumos, tikai atsevišķus vārdus pierakstu stabiņā, lai pats stāstot neaizraujas, lai teiktais būtu loģiskā secībā. Tātad:

Itālija,
Pompeja,
Vulkāni (Fotogrāfija – Foruma daļa, sapulču vieta)
Apkopojums:
    Netīri,
    Nabagi,
    Ziņkāri,
    Bēdīgi,
    Slinki.
    Tikumi.
    Trokšņi.
    Ielas puikas.
    Ēd,
    Tikumi.
    Uzraksti.
    Daba.
    Sievietes.
Neapole – tikumi.
Pompeja.

Mūsdienās šīs mazās piezīmju lapiņas atrodas Jelgavas Ģ. Eliasa VM muzeja Grestes fondā.

Iespējams, ka tās lietotas vairākkārt, līdz kamēr pēc skolotāja nāves tika tuvinieku atdotas bijušajai Grestes skolniecei,1926. gada II Jelgavas valsts ģimnāzijas absolventei, savas skolas vēstures skolotājai Verai Putnai, un vēlāk nonākušas muzejā.

Ventas ūdens šalca un putoja, apskriedams akmeņu šķēršļus un dolomītu radzes, atsizdamies pret tilta balstiem un aizplūzdams brīvā tālumā. Klau, vai tas tomēr nebija strazdu pāris, kas iesvilpās tuvējā kokā? Jānis ieskatījās vērīgāk. Jā, tie bija strazdi! Kā viņi varēja atlidot – pāri frontēm un kara neprātam? BET – atlidoja! Ir klāt. Un svilpo. Svilpo...

Lai mēs zinātu, ka dzīve turpinās? Gandrīz salauzta, smagi ievainota, pazemota un apvainota... Sadegusi... kā sagrautā un nodegusī Jelgava..., kā atkal okupētā Rīga... Daugava, Lielvārde, Apses...

Kājas pašas bija atnesušas smagās pārdomās nogrimušo skolotāju uz Alekšupītes tiltiņa. Spīdēja gaiša saulīte, un Ventmalas kokos dzirnavu krastā patiesi svilpoja strazdi, tik pirmreizēji, optimistiski, kā pasūtīti šim pārdomu brīdim, lai tas izskanētu ar mažora akordu...

– Aiziešu līdz Plūdoņa ģimnāzijai, – domāja Jānis, – gribas parunāties, varbūt satikšu Vanaga kungu, iedzersim tasi tējas.

Pavasaris... cik bieži tas ir mānīgs.

Arī šoreiz, jo saulīte paslēpās mākoņos, kas nez no kurienes bija uzpeldējuši, uzpūta dzestrs vējiņš, uzsijādams pa retai sniegpārslai, atgādinot, ka dzīvē tāpat kā dabā viss ir mainīgs, jo sevišķi, kad dzīve rit kara apstākļos. Izdzīvo tas, kas apjauš likumsakarības un spēj tām piemēroties.

Vai Jānis Greste to spēs?

Viņš vismaz mēģinās, mēģinās, kamēr iespēs.

„Savu sirdi slēdzu akmenī,“ viņš bija lasījis kādā Kurzemnieka slejā Kalnāres dzejoli. Tāda jauna dzejniece, – Greste viņu atcerējās.

– Akmeņus es pazīstu, – domāja Jānis. – Es no tiem nebaidos. Tie man ir „VIŅI“. VIŅI, nevis TIE...

BET...

– Esmu dzīvs. Dzīvoju. ...Vajadzēja būt otrādi, manu Dēliņ... Manu mīļo... gudro, mana cerība. Mans HABIBULA... Tevi nekas nevar aizvietot, – sirds sāpēs līdz beidzamajam. Cik ilgi? To tikai Visaugstākais var pateikt. Un Greste apstājās pie Katrīnas baznīcas vecajiem mūriem, pavērās augšup, atvilka elpu un gāja tālāk. Ceļš pret kalniņu veda dziļāk vecpilsētā.

Lēni, soli pa solim, liekot kājas uz akmeņu bruģa, skolotājs atcerējās, kā bija čekas pagrabos atrastos baisos pierādījumus gribējis aizvest, vismaz aizsūtīt pāri jūrai uz ārzemēm. Uzticēties varēja tikai Dravniekam. Viņi bija runājuši. Dravnieks saprata, taču nezināja, kā risināsies viņa paša liktenis un izbraukšana no Latvijas. Tas notika īsu brīdi pirms Rīgas pamešanas. Nekam viņš par to vairāk nestāstīja. Domāja gan.

Pierādījumi cilvēku neģēlībai bija pietiekoši baismīgi, lai to varētu aizmirst un piedot. Varbūt tieši tāpēc tagad jādzīvo? Lai cilvēkiem parādītu. Lai saprot, lai nedzīvo svešu ilūziju gūstā!

– Man jāpaliek, jādzīvo tepat, jāstrādā tur, kur noglabāti baisie pierādījumi.

BET...

Tas nebūs ilgi. Tikai 5 gadi un 9 mēneši. Un vēl pāris nedēļu.

Dzintra Meijere
JV ģimnāzijā
Laikrakstam „Latvietis“