„ Kas nav dots, tas jāmeklē un jāņem pašiem...“*

Palielināt / Enlarge

Martas iela Rīgā. Kreisā pusē bijusī Tirdzniecības skola. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Pasākumu vadīja Skolu muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja Zinaida Soboļeva (no kreisās). FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas vadītāja Eiženija Aldermane un izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete atklāj piemiņas plāksni. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Rīgas 6. vidusskolas pūtēju orķestris diriģenta Haralda Bārzdiņa vadībā kuplināja pasākumu ar muzikāliem priekšnesumiem. FOTO Gunārs Nāgels.

2014. gada 22. maija siltajā un saulainajā pēcpusdienā Rīgā pie Martas ielas piektā nama sienas atklāja piemiņas plāksni pazīstamajam skolotājam, muzejniekam, Nopelniem bagātajam kultūras darbiniekam Jānim Grestem.

Vairāk nekā 100 gadu aizritējuši, kopš šajā nelielajā namiņā Ģederta Odiņa vadībā darbojās Tirdzniecības skola, kurā par skolotāju strādāja arī Jānis Greste. Viņa laikabiedrs Zelmārs Lancmanis laikam visprecīzāk raksturojis Gresti, teikdams, ka viņam piemīt „tas izturīgais darba spars, kas parādās tieši visās dzīves likstās, tāpat arī nesalaužama ticība cilvēku labākām tieksmēm, labākai skolas darba un tautas dzīves nākotnei.“ Un tieši Grestes nesalaužamā ticība ikvienas skolas darba uzlabošanas iespējai, ticība tam, ka zinības var iemācīt ikvienam, ja lieto dažādas mācību metodes un uzskates līdzekļus, liek viņam neatlaidīgi darboties skolu muzeju veidošanā. Jā, tieši SKOLU MUZEJU veidošanā. Un Martas ielas skola bija pirmā Latvijas skola, kur tika radīta šāda uzskates līdzekļu krātuve jeb muzejs.

Mazliet par nosaukumu „muzejs“

Sākumā to pat sauca par mācību līdzekļu centrāli; arī tā laika pedagoģiskās preses materiālos lasām rakstus, kas veltīti centrāles lietai. Tā ir vieta, kurā sakopoti, centralizēti, dažādi uzskates un mācību līdzekļi, vieta, no kuras skolotāji tos paņem un stundās pielieto. Var pat aiznest, aizvest uz citu skolu, var ierasties un sagatavot kādu mācību līdzekli pats , izmantojot kolēģu padomu. Martas ielas skolotāji visi bija radošu domu pārņemti. Z. Lancmanis atceras, ka Grestem vismīļākā bija nevis runāšana, bet darbība, muzeja mantu tapšana. „Radās pulciņš interesentu, kas līdz ar Gresti tiecās sekmēt centrāles – muzeja izaugsmi. Gaiši varu atcerēties, ka pēc īsas pārrunas Martas ielas tirdzniecības skolas verandā sākās darbs rokām un kājām: Pēteris Ozoliņš savā raksturīgajā baltajā vestē, ar oktobri galvā devās uz veikaliem savākt lietotas kastītes – kolekciju iesaiņojumus,– bet Greste laboranta priekšautā izlaistīja pudelītēs vajadzīgos kolekciju šķīdumus. [..] Muzejs auga augumā, bet aiz telpu trūkuma klejoja no vienas viesmīlīgas pajumtes uz otru.“ Centrāles vietā nāca nosaukums muzejs, bet uzskates un mācību līdzekļu krātuves „muzeja“ nosaukums ar gadiem ieguva citu jēgu, mūsdienīgu izpratni.

Aizkustinoši sena ir Martas ielas skolotāju kolektīva fotogrāfija uz savas skolas verandas kāpnēm. Cik skaisti viņi visi! Cik radošu domu pilni! Vēl nav bijis Pirmais pasaules karš, kas viņus izkaisīs Krievijas plašumos. Paies gadi, kamēr viņi atgriezīsies Latvijā. Tad Ģederts Odiņš kļūs par Jelgavas Valsts ģimnāzijas pirmo direktoru,viņa kundze un Greste – par mūsu skolas skolotājiem, bet viņu dēli absolvēs mūsu vidusskolu. Dēķens rakstīs Likumu par Latvijas Izglītības sistēmu.

Jānis Greste... Šodien viņš ar mākslas palīdzību ienāk Rīgas pilsētvidē. Un es izsaku cerību, ka līdz ar šo nelielo plāksni pie Martas ielas 5. nama Rīgā ienāk arī viņa latviskās skolas attīstības idejas, viņa īpašību klints stiprums skolotāju labāko tieksmju un pasākumu atbalstam.

Izsaku cerību, ka pašaizliedzīgā un nenogurstošā darbā mums izdosies darbi tautas izglītības jomā un arī visas valsts veidošanā. Valsts – tie esam mēs, izglītība – mūsu iekšējās gaismas avots.

Nevis slinkojot un pūstot tautu labā godā ceļ,
Tik pie prāta gaismas kļūstot, tauta zied un tauta zeļ.

(No J. Grestes skolotāja darba 35 gadu jubilejas svinībās dziedātās Apsveikuma dziesmas.)

Dzintra Meijere
JVĢ
20.05.2014.
Laikrakstam „Latvietis“

* Jānis Greste