Uldis Āboliņš

Uldis Āboliņš. 31.05.1923. – 13.07.2010.

2007. g. Uldis savā personālizstādē, Sidnejas Latviešu namā. FOTO Ojārs Greste.

2003.g. Uldis savas mājas pagrabā, kur ir viesojušies simtiem latviešu viesi no ārzemēm, kā arī no visām Austrālijās pilsētām. FOTO Ojārs Greste.

Uldis Āboliņš dzimis 1923. gadā, Rīgā; mums visiem pazīstams un atmiņā paliks kā izcils mākslinieks. Māksla bija viņa dzīve. Jau agrā jaunībā ieinteresēts un iespaidots mākslās, pirmo skološanos saņēma no grafiķa K. Buša, dekoratora A. Cimmermaņa un gleznotāja R. Šterna. Savu pirmo darbu skati Skolas ielas Valsts paraugpamatskolā sarīkoja 13 gadu vecumā.

Nopietnas glezniecības studijas atsāka 1945. gadā ekspresīvā H. Šauba-Kabēges vadībā Hanoverā, Rietumvācijā, kur arī izpelnījās atzinību pēckara jauno gleznotāju izstādēs. Bija biedrs Ziemeļrietumu Vācijas Tēlotāju mākslinieku apvienībā (Bund bildender Künstler für Nordwest Deutschland).

No 1951. gada Austrālijā turpināja intensīvi gleznot un izstādīties dažādu grupu izstādēs un arī sarīkoja tuvu pie 28 savas personīgās izstādes gan Adelaidē, gan Melburnā un Ņūkāslē, bet galvenokārt Sidnejā. Ar saviem darbiem piedalījās gandrīz visās Latviešu Kultūras dienu izstādēs Austrālijā un arī latviešu un baltiešu kopizstādēs Parīzē, Ņujorkā, Čikāgā un beidzot arī Latvijā. Saņēma pāri par 30 akvareļu godalgas un atzinības.

Pārstāvēts ar saviem akvareļiem ne tikai Jaundienvidvelsas mākslas, Ņūkāsles pilsētas, Melburnas Modernās mākslas un Hanoveras muzejos, bet arī Rīgā, Latvijā mākslas muzejā Arsenāls, tāpat privātās un sabiedrību kolekcijās. Pieminēts vairākos austrāliešu, vācu un latviešu mākslas izdevumos, ieskaitot enciklopēdijā Māksla un arhitektūra biogrāfijās, 1. daļa, Latvijā, 1995. gadā .

Bija Austrālijas Laikmetīgās mākslas biedrības (Contemporary Art Society of Australia) biedrs, tāpat Sešu virzienu (Six Directions) (baltiešu mākslinieku) grupas biedrs un pēc Latvijas neatkarības atgūšanas – Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. 1975. gadā bija viens no Austrālijas latviešu mākslas apvienības (ALMA) dibinātājiem un 1979. gadā darbojās redakcijas kolēģijā pirmajai grāmatai Latviešu mākslinieki Austrālijā.

Bet Uldim bija arī dzīve ārpus mākslas. 1942. gadā beidza Rīgas Valsts tehnikumu ar diplomu arhitektūras nozarē un pēc kara īsu brīdi nostrādāja par arhitekta palīgu stikla būvniecības firmā Hanoverā. Bēgļu gaitās liktenis viņu saveda kopā ar Margotu, un 1946. gadā viņi salaulājās Lērtes nometnē Vācijā. Tur arī piedzima meita Sane.

1950. gada beigās izceļoja ar ģimeni uz Austrāliju, kur bija jānostrādā 18 mēnešus valdības norādītajā darbā – BHP fabrikā Ņūkāslē, kamēr ģimene dzīvoja Grētas nometnē pie Maitlandes.

Pēc pārcelšanās uz Sidneju strādāja privātā arhitektu firmā par zīmētāju un arhitekta palīgu, un šo maizes darbu turpināja līdz pensijas gadiem.

No paša sākuma arī aktīvi iesaistījās latviešu sabiedriskā un kultūras dzīvē Sidnejā. Līdztekus glezniecībai ir plānojis un gatavojis dekoratīvos ietērpus pāri par 20 Sidnejas Latviešu teātra uzvedumiem un rakstījis par mākslas jautājumiem latviešu periodikā. 1997. gadā piešķirts PBLA Kultūras fonda atzinības raksts par akvareļa glezniecību un rosmi latviešu kulturālā dzīvē.

1978. gadā piedzima ļoti iemīļotā mazmeitiņa Sarma, kura iedvesmoja viņu jauniem spēkiem un dzīves priekam. Bet 2005. gadā, zaudējot mūža biedri Margotu, rokas vairs tikai gausi cēlās, un tā šogad –pirms diviem mēnešiem, kad piedzima viņa dikti gaidītais mazmazdēliņš Mikus, viņš nolēma, ka viņa dzīves loks ir noslēdzies.

Uldis bija daudzpusīgs cilvēks. Viņa interešu loks apņēma ne tikai mākslu un arhitektūru, bet arī visu plašo pasauli. Viņš bija tik pat kaislīgs slēpotājs un futbola līdzjutējs, kā operas un teātra cienītājs, kā marku krājējs, kā zušu makšķernieks, kā filmētājs un fotogrāfs, kā vīna un alus brūvētājs un baudītājs, kā pasaules ceļotājs, kā pagraba racējs, kā dabas mīļotājs. Viņam nekad nepietrūka enerģijas un, būdams dzimis dvīņu zīmē, pretstati viņu nenobaidīja.

Tā zeme bij’ svēta, kur piedzimu.
Tā valoda mīļa, ko runāju.
Tik tālos ceļos piegura kājas,
Un svešā zemē apstājās sirds.

Sane un Andrejs Upenieki